Šajā mapītē ir mana sagatavotā runa. Es nolikšu to malā, jo es domāju, ka šodien mums visvairāk ir nepieciešama cilvēciska, atklāta saruna par to, kur šobrīd atrodas mūsu valsts, kāda ir mūsu katra loma valsts darbā, kāda ir katra atbildība, lai mēs visi šeit būtu kopā un runātu vienā valodā.

Manuprāt, šodien, kad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši gandrīz 20 gadi, mums ir jāpadomā un jāatbild sev, kāpēc gan no tā, ka mēs bijām gatavi kaut pastalās, bet brīvi celt savas valsts labklājību, esam nonākuši tur, kur mēs esam. Mēs samazinām algas, samazinām pensijas, mēs samazinām ienākumus vienkāršiem cilvēkiem, kas ir šīs valsts pamats. Kāpēc tas tā ir noticis?

Un jautājums tiešām skan – būt vai nebūt Latvijas valstij, mūsu valstij? Es pilnīgi piekrītu, ka pagājušās nedēļas izvēle bija grūta izvēle, bet tā bija izvēle no divām grūtām izvēlēm. Vai mazināt šos izdevumus, vai tiešām aizskart katras ģimenes ienākumus un kopā samazināt valsts izdevumus par 500 miljoniem vai izlikties neredzam, ka mūsu valsts ir krīzē un pieļaut nekontrolētu ekonomikas lejupslīdi ar vēl lielāku izdevumu samazināšanu, ar vēl lielāku algu un pensiju samazinājumu. Protams, ir grūti saprast, ka ir izdarīta labākā izvēle, ka ir izdarīta izvēle starp ļauno un ļoti ļauno.

Bet mēs nedrīkstam apstāties šobrīd. Mums ir jābūt pietiekami drosmīgiem, lai runātu un sarunātos ar jebkuru cilvēku mūsu valstī. Ne tikai ar organizāciju līderiem, ne tikai ar arodbiedrību līderiem vai darba devēju un uzņēmēju līderiem, bet arī ar viņu ikdienas biedriem. Mums ir jāspēj viņi uzrunāt un uzklausīt, saprast, ka mēs visi esam atbildīgi par notiekošo. Un tāpēc mēs nedrīkstam uzkāpt uz kļūdu grābekļa trešo reizi.

Krīze pārsteidza mūs decembrī pilnīgi nesagatavotus, un to vēl varētu piedot. Bet mēs diemžēl pagājušajā nedēļā redzējām, ka mēs joprojām esam nesagatavoti krīzes pārvarēšanai. Un divas reizes gan decembrī, gan jūnijā par iedzīvotājiem tik svarīgiem lēmumiem tika lemts sasteigti, varbūt neguļot naktis, bet tas nav attaisnojums. Lēmumi tiek pieņemti pēdējā brīdī. Mūsu iedzīvotājiem gāžas virsū daudz pretrunīgas informācijas, viņi apjūk šajā situācijā. Viņi ir gatavi atbalstīt mūsu valsti, bet viņi vēlas dzirdēt skaidrus lēmumus un skaidru perspektīvu plānu, ko mēs darīsim rīt, nākošgad un arī aiznākamgad.

Šodien formāli ir Saeimas pēdējā sēde. Deputāti, es jūs lūdzu, strādājiet arī vasarā! Paņemiet tikai dažas brīvas dienas. Es zinu, ka jūs strādāsiet! Lai arī tie lēmumi, kas būs jāpieņem varbūt jums dažreiz šķiet kaitē jūsu politiskajai karjerai, ir jāsaprot, ka tieši jūs šodien esat lēmēji, tieši jums ir jāuzņemas atbildība, tieši jums ir jāpieņem šie lēmumi, kas ir grūti, bet ļoti vajadzīgi Latvijas valstij.

Un pie nākamā gada budžeta ir jāsāk strādāt tūlīt un ne vienatnē. Atcerēsimies, ko pārmeta cilvēki! Mēs janvārī zinājām, ka būs nepieciešams samazinājums par pusmiljardu latu, bet skaidri tas tika pateikts tikai nākošajā dienā pēc vēlēšanām. Tas nedrīkst atkārtoties!

Tāpat jūs saprotat, ka valsts ieņēmumus veido mūsu uzņēmēji. Viņiem ir jāzina skaidri noteikumi, kas būs biznesa videi tuvākajā laikā, arī nākošgad un aiznākošgad. Šī raustīšanās ar dažādiem nodokļiem, nodokļu likmēm kaitē uzņēmējdarbības videi. Tas kaitē ne tikai uzņēmējiem, tas kaitē arī katrai ģimenei plānot savus izdevumus, plānot to, kā pielāgoties šai situācijai. Tāpēc ļoti obligāts noteikums šajā budžeta veidošanas procesā, kam jāsākas rīt, ja ne šodien, ir tas, ka no pirmās dienas ir jāiesaista sociālie partneri – gan arodbiedrības, gan darba devēji, gan rūpniecības un tirdzniecības kamera, gan pensionāru padome. Nav pieļaujams, ka tad, kad tiek lemts par pensijām pensionāru padomi pieaicina sēdes vidū. Ir jābūt šiem cilvēkiem klāt, lai viņi informētu tālāk savus biedrus par to, ko darīs Saeima un valdība, kādi ir mūsu mērķi.

Ir jābūt jaunam lēmumu pieņemšanas procesam. Mēs to nevaram atstāt tikai varas gaiteņos, šobrīd, kad valsts ir krīzē. Mēs nevaram to atstāt tikai ekspertu līmenī. Mums ir jāiesaista plaši sabiedrības slāņi. Un, kad sabiedrība sapratīs, ka arī viņi piedalās šajā procesā, ka viņu ieguldījums tiek novērtēts no jūsu puses, tikai tad mums veiksies. Un, ja mēs gribam būt pilnīgi kritiski, tad jāsaprot, ka mana prezidenta alga un jūsu alga nākošajā mēnesī tiek veidota no nodokļu maksājumiem. Tikai vienu ceturto daļu nākošajā algā ieliekam mēs paši, pārējo mūsu maciņos ieliek nodokļu maksātāji un visvairāk tieši uzņēmēji. Un, ja šoreiz esam pieņēmuši lēmumu, ka netiek paaugstināti nodokļi, kad uzņēmējdarbības vide sāk kaut nedaudz atkopties, jo ir pirmie signāli, ka tie ražotāji, kas ražo eksportam jūt kaut nelielu, nevis lejupslīdi, bet ražošanas apjoma pieaugumu kaut vai par nedaudz procentiem, tieši šajā brīdī mums ir jāatbalsta viņi, jo tā ir mūsu nākotne, mūsu nākošā gada budžets

Ja mēs runājam par strukturālām reformām, tas ir kļuvis par modes vārdu, bet visiem jāsaprot, ko tas nozīmē. Tas nozīmē - labāk, efektīvāk, ar mazāku ierēdņu skaitu pārvaldīt mūsu valsti. Un, ja mēs paskatāmies uz pēdējā gada notikumiem, tad tiešām jāatzīst, ka valsts pārvaldē tauku slānis ir bijis sevišķi biezs, jo tikai šodien, kad ir ievērojami samazināti ministriju budžeti, mēs redzam, ka sākas darbs pie strukturālām reformām. Tātad pielāgot šo valsts funkciju veikšanu tiem budžeta apmēriem, kādi reāli ir pieejami.

Un vēl mēs dzirdam arī tādas lietas, ka, ārprāts, tiks likvidētas mūzikas skolas, tiks likvidētas sporta skolas. Un dažas dienas vēlāk ministrs skaidri saka: „Mēs atradām naudu.” Tātad strukturālās reformas faktiski, dāmas un kungi, vēl nav sākušās. Bet mums ir jābūt pilnīgi skaidriem skaitļiem, cik katra reforma mums ietaupīs nākošgad, cik ietaupīs 2011.gadā. Tie ir skaitļi un arī plāni, ko grib redzēt arī mūsu aizdevēji. Mēs nevaram pakļauties šai aizdevēju labsirdībai, kas grib mums palīdzēt – gan Eiropas Savienībai, gan Starptautiskajam Valūtas fondam. Mums ir jāparāda, ka mēs paši kontrolējam situāciju, ka paši spējam pieņemt lēmumus un mums ir plāns. Plāns nevis tikai vienai naktij, bet plāns vismaz trim, četriem gadiem. Jo, kā pierāda daudzu valstu pieredze, kas ir bijušas krīzēs – mums bieži patīk piesaukt Zviedriju, Zviedrijas modeli. Mums jāatceras, ka Zviedrija bija smagā krīzē 90-tajos gados, un Zviedrija samazināja pensijas, Zviedrija samazināja algas, Zviedrija samazināja slimojošo pabalstus un citus pabalstus, samazināja savus tēriņus un veica strukturālās reformas, un veiksmīgi. Arī mums jābūt veiksmīgiem, arī mums tas ir jādara.

Dāmas un kungi, Mēs nevaram pamest novārtā arī savas prioritātes. Bieži tiek jautāts: „Kādas ir valsts ekonomiskās attīstības prioritātes? Kāds vispār ir valsts mērķis un prioritātes?” Mēs nevaram sūdzēties par ideju trūkumu. Ideju ir daudz, bet mums tomēr ir jāvienojas, kur mēs ejam, kāda valsts mēs gribam būt. Un ir pilnīgi skaidri jāsaprot arī izglītības jautājums. Ja mēs esam noteikuši prioritātes, mums daudz vieglāk būs izšķirties, ka tām zinātnes un izglītības nozarēm, kas balsta mūsu ražošanu, kas balsta mūsu ekonomiskās prioritātes, ir jāpalielina finansējums, nevis jāsamazina. Varbūt citas nozares var palikt nostāk, varbūt novārtā, bet tās, kas ir atbalstāmas, kas ir mūsu valsts nākotne, tām ir jāvelta līdzekļi. Tie ir grūti uzdevumi, bet par tiem ir jāizšķiras. Un jo ātrāk mēs izšķirsimies, jo ātrāk mums būs rezultāti.

Dāmas un kungi, Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs varam to izdarīt, ka mums ir pietiekami spēka un drosmes to izdarīt, jo ir arī labie piemēri. Ja mēs paskatīsimies šī gada krīzi, visi tie lielie pasākumi, kuros nav iesaistīta politika: kā Lielā Latvijas talka – 100 000 dalībnieku; Labdarības akcija – savāca daudz lielākas summas - gandrīz pusmiljarda apmērā – brīvprātīgi, tāpēc, ka redz mērķi un redz, kur šī nauda tiks izlietota, un redz, ka, Latviju sakopjot, tā kļūst aizvien skaistāka, zaļāka. Ja mēs paskatāmies arī citur, es jau minēju uzņēmēju veiksmes, viņi nepadodas. Bet arī citur, ja mēs paskatāmies basketbola laukumā, tās ir emocijas, tā ir laba organizācija, tas ir komandas darbs. Mēs esam lepni par to, bet tur nekur nav politika. Mums jābūt lepniem arī par to politiku, ko mēs īstenojam. Mums jāmāk tā pasniegt cilvēkiem un saprast, ka tā ir viņu labā veidota politika.

Un nobeigumā es gribētu teikt - katram no mums ir kaut kas jāziedo. Jāziedo šai situācijai, savai valstij. Katrai ģimenei un katram cilvēkam būs kādi zaudējumi – algas samazinājums, pensijas samazinājums, privilēģiju samazinājums. Tas skars visus, bet cilvēkiem ir jābūt sajūtai, ka visi šie zaudējumi ir sadalīti godīgi un līdzvērtīgi visām pilsoņu grupām neatkarīgi no tā, kāda ir viņu alga un ieņemamais amats. Ja mēs spēsim šo sajūtu panākt, visa tauta saliedēsies un mums izdosies pārvarēt krīzi. Jo mums ir skaista valsts, mums ir daudz ar ko lepoties. Mēs mīlam savu zaļo dabu, mēs mīlam savas skaistās pilsētas, mēs mīlam savu kultūru un kultūrvidi, kuru jebkurš iebraucējs novērtē. Mēs mīlam arī savu pārtiku, jo tā ir visgaršīgākā pasaulē. Mums ir maza, skaista valsts, un es aicinu jūs visus strādāt šīs skaistās valsts labā. No šodienas un tūlīt!

Paldies par uzmanību!