Vienkārša patiesība: reizēm labāk ir runāt, nevis nerunāt, bet, lai to darītu, ir jāsaprot, kam un ko teikt, kāda ir auditorija, vieta un apkārtējais konteksts.
Pēdējo dienu notikumi liecina, ka daudziem cilvēkiem, kas atbildīgi par valsts turpmāko likteni, ir problēmas ar šīs patiesības izmantošanu – vienkārši sakot, ar komunikāciju, jo ir taču jāsaprot, ko tieši vēlamies panākt ar sacīto, lai nerastos sabiedrības mulsināšana, skandāli un neizpratne par notikušo.
Savā iepriekšējā blogā rakstīju, ka nav īsti skaidrs, uz kurieni un kāpēc mēs – valsts un sabiedrība – ejam, jo it kā cenšamies izstrādāt prioritāros virzienus ekonomikā, bet trūkst pamatojuma, vai tas patiešām būs gana iedarbīgi, lai izvestu Latviju no ekonomiskās krīzes un vai virzieni tiešām ir pareizie.
Taču ir jau vēl otrs posms, kad vajag arī stāstīt sabiedrībai par to, uz kurieni mēs ejam (ja, protams, virziens ir zināms), lai tādējādi gūtu tās atbalstu un ikvienam būtu skaidrs, ka Latvija nav tikai punktiņš kopējā pasaules politiskajā kartē, bet gan tajā dzīvo cilvēki, kas veido vēsturi un domā par nākotni.
Komunikācija ir instruments, ko izmanto dažādu problēmu risināšanā, ņemot vērā daudzus apstākļus. Piemēram, ja ir dots uzdevums no uzņēmuma vadības runāt tikai par «labām» ziņām, pieredzējis preses sekretārs vai sabiedrisko attiecību speciālists atradīs veidu, kā notušēt negatīvo, stāstot par pozitīvo. Tas ir daudzu gadu treniņš, bet rezultāti pārsvarā ir diezgan iespaidīgi. Taču ar mūsu likumdevējiem un izpildvaru diemžēl ir daudz bēdīgāk.
Valsts sektors ir tas, kur sabiedrisko attiecību speciālisti, preses sekretāri, dažādu nozaru padomnieki un eksperti skaitliski ir daudz kuplākā skaitā nekā uzņēmumos. Tāpēc, manuprāt, no šiem cilvēkiem vajadzētu prasīt ne tikai preses informācijas, viedokļu un runu sagatavošanu, bet arī atbildību par paveikto dažādu notikumu kontekstā.
Komunikācijas veidošana vai neveidošana ar medijiem, tādējādi arī ar sabiedrību, ir tieši atkarīgs no šiem speciālistiem, kuru uzdevums ir izvērtēt katras situācijas notikumu gaitu, lai saprastu, kā tālāk rīkoties. Piemēram, visaugstākā līmeņa amatpersona nedrīkst aizbraukt uz Aglonu pie pārsvarā vecāka gada gājuma ticīgiem cilvēkiem un runāt par morālo pagrimumu, kas, protams, izraisa sašutumu vētru.
Tāpat valsts pirmā persona faktiski nekādos apstākļos nedrīkst kaut pārpratuma dēļ, kaut formāli, bet norobežoties no nopietniem uzņēmējiem, kuri ir mūsu valsts kases lielākie pildītāji, aizvelkot priekšā lidmašīnas biznesa klases aizkarus gan burtiskā, gan pārnestā nodaļā. Ir jāmāk izprast konkrēto auditoriju, kurai vēstījums ir domāts, vienalga, vai tāpēc ir «jānolaižas» vai «jāpaceļas» līdz viņu līmenim, lai saprastu, ko un kā tieši teikt!
Pilnīga komunikācijas principu neievērošana vērojama arī citu likumdevēju un izpildvaras uzvedībā – pat savstarpējā komunikācijā. Lai arī žurnālistiem patīk skandāli un, es pat teiktu, «netīrās veļas mazgāšana», diez vai tik zemu būtu jānolaižas, piemēram, amatpersonām - gan valsts, gan privāto uzņēmumu vadītājiem.
Diez vai cilvēkiem ar daudzu gadu pieredzi politikā jānolaižas tik zemu, lai savus konkurentus tiešajā ēterā jāsauc par «meļiem», «muļķiem» un jādraud ar pilnīgu sistēmas sabrukumu, ja nenotiks pēc viņu prāta. Tas viss tikai uzjundī negatīvismu, kas tieši atspoguļojas ja ne draugu un paziņu neformālās sarunās par to, kas īsti notiek Latvijā, tad internetā, ko ir pārpludinājuši arvien bezjēdzīgāki komentāri, kur katrs anonīmi izliek savu «žulti».
It kā vienkāršas un saprotamas lietas. Taču, nespējot tās ņemt vērā, esam nonākuši situācijā, kad ne tikai vara un sabiedrība nesaprot viena otru, bet arī cilvēki, kas parasti ir augstāko varas nesēju partneri – lielie uzņēmēji un ierēdniecības elite, sāk asi kritizēt varu.
.jpg)
