Man ir bail, kas notiks ar ekonomiku, jo valstij nav skaidrs, kur tā iet, šādu viedokli pauž uzņēmējs, kompānijas InterSource International, Inc. prezidents Sols N. Bukingolts. Viņš arī uzskata, ka, pirms investēt Latvijā, tas ir nopietni jāpārdomā, jo kā investors jau esot šeit dabūjis «pa purnu».
Savulaik bijāt redzama figūra gan Latvijas biznesa, gan politiskajā vidē, bet pašreiz jūsu darbība ir pieklususi. Ko dara S. Bukingolts?
Diez vai var teikt, ka esmu kaut kur pazudis - tas neatbilst manai dabai. Sols Bukingolts vienmēr ir bijis un ceru, ka arī būs pareizajā vietā un laikā. Daudzi man ir teikuši - Bukingolt, tev ir ņuhs*, tu zini, kur un ko vajag darīt. Tieši tāpēc apmēram pirms četriem gadiem es sāku skatīties Krievijas virzienā. Latvija šodien joprojām ir skaista vieta, tā ir mana dzimtene, taču es esmu gatavs saderēt uz lielu naudu - kad es rīt pamodīšos, mums kopīgas robežas ar Taizemi joprojām nebūs. Mēs rīt pamodīsimies, un mums joprojām būs kopīga robeža ar Krieviju. Tāpēc mums vajag gudri strādāt, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju. Ir būtiski panākt, lai mēs nevis runātu viens par otru, bet gan viens ar otru. Rezultātam ir jābūt vienam - peļņai. Mums ar Krieviju nav ko dalīt, izņemot peļņu. Svarīgi, lai būtu diskusija arī par nākotni, nevis tikai par pagātni.
Ko īsti jūs darāt Krievijā?
Vadu ļoti lielu departamentu kompānijā TNK BP. Tas ir trešais lielākais vertikāli integrētais naftas uzņēmums Krievijā un 220. lielākais pasaulē. Man ir gods strādāt ar ļoti veiksmīgiem, gudriem cilvēkiem, kuri dod man iespēju sasniegt savus kā biznesmeņa mērķus.
Tātad var teikt, ka jūsu skatījumā Latvija ir dzimtene, skaista vieta, bet, lai attīstītu biznesu, ir jādodas uz Krieviju? Vai var teikt, ka vismaz jums Latvijā biznesa jomā nav ko darīt?
Noteikti Latvijā ir, ko darīt...
Bet...
Bet diemžēl ne vienmēr ir, ar ko to darīt. Situācija šeit ir ļoti interesanta. Apmēram pirms diviem gadiem cilvēki man teica: Sol, kāpēc tu neņem kredītus un nebūvējies? Man skaidri teica - Sol, tu esi muļķis, ka to nedari. Toreiz man bija cits redzējums. Man jau tad bija skaidrs, kur mēs ejam, kāds ir tā saucamais biznesa modelis Latvijā. Ja es šodien nepateikšu, ka man ir bailes par Latviju, es būšu negodīgs. Bailes man ir!
Kāpēc?
Saprotiet, mēs joprojām neticam sev. Mēs vienmēr esam gatavi runāt tikai to, par ko citi cilvēki grib, lai mēs to sakām. Es biju viens no lielākajiem atbalstītājiem tam, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā (ES). Tas bija valsts mērķis. Katrai valstij, tāpat kā uzņēmumam vai ģimenei, vajag mērķi. Biju pārliecināts, ka varam piedāvāt kaut ko, kā pārējā ES nav, nevis tikai sēdēt un gaidīt, kad mums kaut ko iedos. Laikā, kad Krievija bija vāja un ES nebija stipra, Latvijai bija iespējas darboties jaunā līmenī. Bet kas notika? Izrādījās, ka mēs nevaram viņiem piedāvāt neko. Mūsu mentalitāte ir tāda, ka joprojām mums nav svarīgi, vai būs labi man, cik būtiski ir tas, vai būs slikti manam kaimiņam. Mūsu multinacionālais kontingents ir unikāls, bet mēs nekad un nekur neesam to izmantojuši. Joprojām neesam sapratuši, kas ar mums notiks līdz šā gada beigām, taču nav neviena indikatora, kas liecinātu, ka situācija uzlabosies. Esmu ļoti optimistisks cilvēks, bet, draugi, ir iespējams būt optimistam tikai tad, ja ir skaidrs, kad ir pienācis laiks būt pesimistam.
Ja mēs sapratīsim, kur mēs esam, būs daudz vieglāk gan premjeram, gan finanšu ministram, neatkarīgi no tā, kā viņus sauc, vadīt valsti. Šodien viņi nezina, kur viņi iet. Valstij nav mērķu, tā nedomā par sevi, nav skaidrības, ko mēs darām, un kāpēc rīkojamies tieši tā.
Vieni uzskata, ka pašreizējā neapskaužamā ekonomiskā situācija Latvijā ir globālās krīzes rezultāts, otri - ka pie visa ir vainojamas pašmāju valdības. Kāds ir jūsu skatījums?
Mums ir problēmas ar globālo situāciju, taču es noteikti redzu, ka tie cilvēki, kas šodien ir pie varas... Viņiem nav ne politiska, ne arī ekonomiska pieredze attiecībā uz to, kā vadīt biznesu, kā vadīt uzņēmumu.
Jūs redzat valsti kā uzņēmumu?
Noteikti nē! Tie, kas redz valsti kā uzņēmumu, beigās būs zaudētāji. Valsti nevar uzskatīt par uzņēmumu. Tāpēc ir svarīgi, lai tie cilvēki, kam ir pieredze uzņēmējdarbībā, būtu arī politiski izglītoti, un tikai tad sāktu vadīt valsti. Šādi cilvēki arī redzētu, ka valsts nav uzņēmums. Tikai tie, kas saprot, kā pārvaldīt biznesu, saprot, ka valsts nav uzņēmums.
Jūs pieminējāt, ka jums ir bail par to, kas notiks ar Latviju. Tātad - kas, jūsuprāt, notiks ar šo valsti pēc gada, diviem vai trīs?
Es neesmu Latvijas pilsonis, tāpēc nevaru iet aktīvajā politikā, un to arī negribu - savulaik es saņēmu pa purnu arī bez tā. Ja runājam nopietni, es nevaru pateikt, kas būs pēc vairākiem gadiem, taču ir skaidrs, kas notiks šogad. Būs grūti. Baidos, ka līdz decembrim varētu būt tā, ka daudziem cilvēkiem nebūs ko ēst.
Ir vārds «krīze»: ķīniešiem šim vārdam ir divas nozīmes - «problēma» un «iespēja». Es neredzu šeit nevienu cilvēku, kas skaidri un gaiši varētu pateikt, ko darīt tālāk. Bet tādu vajag.
Tas, kas šeit notiek, man atgādina kādu senu joku... Kādā slāvu valstī pagrabā tiek atklāts nelegāls spēļu nams. Tajā ienāk drošības dienesta darbinieks un saka - visiem klusumu, es redzu, ka šeit notiek nelegāla spēle? Ko viņš tur redz? Pie spēļu galda sēž rabīns, pops, mulla un spēlē kārtis. To redzot, viņš saka - mans Dievs, svētie tēvi, jūs spēlējat kārtis?! Uz to batjuška** viņam saka - klausies, atnes man Bībeli un es varu zvērēt, ka nespēlēju kārtis. Tā arī notiek, un drošībnieks nopriecājas - paldies Dievam, vismaz šis nespēlē! Mulla savukārt saka - atnes man Korānu un es teikšu, ka kārtis nespēlēju. Un tā arī notiek! Baigi labi - tātad sanāk, ka tikai rabīns spēlē kārtis. Bet rabīns saka: es spēlēju kārtis - ar ko?!
Es redzu, ka diemžēl mēs visi spēlējam kārtis, taču mēs visi esam gatavi pateikt, ka to nemaz nedarām. Savukārt brīdī, kad atnāk SVF un prasa: veči, bet jūs taču spēlējat kārtis, mēs prasām - ar ko?! Mums jāsaprot, ka šobrīd mēs dzīvojam pilnīgi jaunu vērtību laikā.
Savulaik piedzīvotajai lielajai depresijai rezultāts bija vētraina ekonomikas attīstība. Finanšu krīzes parasti dod grūdienu, lai radītu jaunas teorijas. Mēs šodien zinām, ka tirgus nav pilnība - tā ir. Mums ir jāanalizē iracionālā un ierobežoti racionālā uzvedība. Šeit ir daļa no tā saucamās psiholoģiskās zinātnes. Tas ļauj runāt par to, kādām novirzēm no racionālā modeļa ir vieta realitātē. Un kā tās ietekmē cilvēku, uzņēmēju, politiķu uzvedību, un kā tā ietekmē tirgus dinamiku Latvijā, ES utt. Neviens par to nerunā. Mani pastāvīgi ir uztraucis jautājums pēdējo četru gadu laikā - ja jau viss ir tik labi, tad kāpēc ir tik slikti? Kāpēc mēs Latvijā šajā krīzē esam izgāzušies?
Tad kāpēc?
Saprotiet, tie ekonomisti, kas nodarbojas ar šo krīžu izpēti, saprot, ka šodienas krīze var ievilkt ļoti smagnējā depresijā. Taču, ticiet man, šī krīze ir tāds pats puzlis, kāds mums bija nekustamā īpašuma tirgus jomā, vērtspapīru jomā utt. Vienkārši šim krīzes puzlim ir lielāks mērogs. Šeit neviens nerunā par jēdziena «krīze» otru nozīmi ķīniešu izpratnē. Ir jādomā, kā pārvarēt šo krīzi un kļūt par jaunā tirgus dalībniekiem. Taču tā vietā es visu laiku tikai dzirdu — ai, būs «ziepes», budžeta samazinājums nav pietiekams. Draugi, uz kā rēķina mums te vēl kaut ko mazināt?! Esmu pārliecināts, ka mēs varam lieliski pārvaldīt finanses. Taču mēs nedomājam, kā to darīt. Mēs sakām, ka gribam attīstīt tūrismu, taču ārzemnieks dabū pa galvu Rīgas centra klubā. Ja kaut kas tāds notiktu kādā citā valstī, pārējo klubu īpašnieki samestos kopā un sadotu pa galvu tiem, kas sit tūristus. Piemēram, ko es nupat nosaucu, nav nekāda sakara ar krīzi. Tā ir krīze mūsu galvās! Mēs par kaut ko parunājam, un tas arī viss…
Pirms dažiem gadiem jūs aktīvi darbojāties arī politiskajā vidē. Tiesa, pats nebalotējāties, taču bijāt ziedotājs, vēlēšanu naktī bijāt sastopams Jaunā laika mītnē. Arī tas ir beidzies. Kāpēc? Esat vīlies politikā?
Esmu vienmēr gatavs būt kopā ar prognozējamību.
Latvijas politika nav prognozējama?
Ticiet man — diemžēl tā nav prognozējama. Tāpēc es vairāk nevaru būt saistīts ne ar vienu partiju. Mana pieredze ir tāda, ka es to vairs negribu darīt.
Kas īsti notika?
Cilvēki ir pelnījuši tādu valdību, kādu paši ir ievēlējuši. Bija cerības par lepnu valsti, nu kaut vai ticību tam, ka cilvēki tur doto vārdu. Pēc tā, kas manā biznesā notiek ar Krievu drāmas teātri… Kāda te var būt ticība? Te paliek tikai cerība un mīlestība.
Uzskatāt, ka jūs piemānīja?
Pilnā apjomā! Biznesā svarīgs jēdziens ir «pēctecība». Ja viena politiskā spēka vietā pie varas nāk cits, bet iepriekšējā laikā ir parakstīts kāds kontrakts, tam ir jādarbojas. Savukārt, ja cilvēki saka vienu, bet dara kaut ko citu… Es neesmu vienīgais, kas to ir piedzīvojis. Tas ir slikti!
Bet ko tad politiķi jums bija apsolījuši un vēlāk piemānīja? Varat pateikt ļoti konkrēti?
Ja ir parakstīts līgums starp Kultūras ministriju un privāto investoru, turklāt nav svarīga tā summa… Runa ir par Krievu drāmas teātri, kā arī daži citi piemēri Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Rēzeknē, par kuriem, ticiet man, ir daudz jautājumu. Jābūt tā — ja jums ir līgums par kādu objektu, tad ejiet un investējiet. Tagad es padomāšu, vai ticēt nākošajā situācijā.
Viens no jūsu redzamākajiem projektiem, ar ko strādājāt,bija Jaunā Vecpilsēta. Kāpēc nestrādājat vairs ar to?
Man bija iespēja to visu pārdot pareizā laikā. Jaunajai Vecpilsētai ir jābūt. Ceru, ka, ja situācija uzlabosies, es varētu atkārtoti iedziļināties šajā projektā — man jau tagad cilvēki piedāvā nopirkt šā projekta mājas. Cilvēkiem ir grūti — naudas nav. Bet mums tā ir.
* oža; ** pops
