Neatkarīgi no tā, būs vai nebūs jauna datu regula, sākotnēji par drošību jādomā pašiem, jo mūsdienās personas dati nav tikai personas kods
Pēdējā laikā bieži dzirdam frāzi, ka dati ir jaunā nafta, kas uzņēmumiem var palīdzēt audzēt savu ieņēmumu grozu. Tomēr vēl aizvien ikdienā par savu datu lomu un aizsardzību aizdomājamies nepietiekami. Bieži vien dzirdam argumentus – man nav ko slēpt, un kāda gan nozīme tam, ka tirdzniecības tīkls ir lietas kursā par manu mīļāko piena un maizes ražotāju, kurās dienās un stundās veikalu apmeklēju, kā arī par iztērēto naudas summu? Tomēr šiem datiem ir vērtība, ko ļoti apzinās tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji daudzās pasaules valstīs. Iemesls – klients pats palīdz sevi labāk iepazīt un tādējādi tirgotājs var daudz labāk paredzēt, kuriem produktiem vai pakalpojumiem piemērot atlaides tā, lai cilvēks par tiem samaksātu. Tas var novest arī pie komiskiem atgadījumiem, piemēram, ASV tirgotājs pēc klientes datu analīzes precīzi bija noteicis viņas vajadzības, lai nosūtītu piedāvājumu grūtniecēm, bet sieviete par grūtniecību vēl pat nebija informējusi pārējo ģimeni.
Datu mašīnas ratu mūsdienās noteikti palīdz iegriezt sociālo tīklu popularitāte, kad ļoti daudz cilvēku katru dienu par sevi sniedz ziņas internetā, sākot ar apēstā ēdiena bildēm, par to, ko redzējis televizorā, izlasījis, kādu kafejnīcu un bāru apmeklējis, ar ko bučojies un beidzot ar dejas soli, ko brīvdienās iemācījies. Protams, cilvēkam vērtīgi būtu aizdomāties, kāpēc viņš vēlas būt tik publisks un dzert kafiju ar simtiem un tūkstošiem vienlaicīgi, vai tādējādi problēmas nav meklējamas daudz dziļāk pašā cilvēka personībā. Lai gan sākotnēji var likties, ka ikdienā publicētā informācija nav īpaši vērtīga, taču kopumā cilvēks nodod diezgan precīzu informāciju par sevi, savām vēlmēm un potenciālo naudas izlietošanas veidu, arī sociālie tīkli ir platforma tirgotājiem savu klientu uzrunāšanai un informēšanai, par ko uzņēmumi ir gatavi maksāt. To labi atspoguļo ne tikai lielo IT kompāniju finanšu rādītāji, bet arī veiktie pirkumi ietekmes zonas paplašināšanai. Atceramies, februārī Marka Cukerberga dibinātā Facebook paziņoja, ka ir ar mieru maksāt 19 miljardus ASV dolāru par tiešsaistes informācijas apmaiņas rīku WhatsApp, ko tā lietotāji izvēlas bezmaksas pakalpojumu dēļ, lai nebūtu jāmaksā par mobilajām īsziņām. Vienlaikus prātā nāk Hārvarda juridiskās skolas Interneta un sabiedrības centra direktora Džonatana Zitreina izteikums: «Ja internetā kaut kas ir par brīvu, tad tu neesi klients – tu esi prece.» Gada pirmajos trīs mēnešos Facebook strādāja ar 642 miljonu dolāru peļņu, bet apgrozījums palielinājās par 72% – līdz 2,5 miljardiem dolāru, pateicoties tieši reklāmas ieņēmumu pieaugumam. Mūsdienās digitālais laikmets un internets ir arī vieta, kur norisinās ģeopolitiskās spēles, iespējams, publiski tikai pēc gadiem uzzināsim, kas tad īsti stāv aiz WikiLeaks dibinātāja Džūljena Asanža un bijušā ASV Nacionālās drošības pārvaldes (NSA) analītiķa Edvarda Snoudena, kas sacēla informācijas lavīnu publiskajā telpā, sniegs atbildi, vai «pasūtītājs» ir meklējams kaut kur citur un nav bijis viens un tas pats.
Eiropā datu aizsardzības jomā tiek strādāts pie jaunas datu regulas izstrādes, kura uzņēmumiem un iestādēm visā Eiropas Savienībā uzliks pienākumu ne tikai aizsargāt savākto informāciju, bet izvērtēt datu uzglabāšanas mērķi kopumā.
Tādējādi nākamajam Eiropas Parlamenta sastāvam, ko ievēlēsim pēc pāris dienām, būs jāvienojas ar dalībvalstīm par galīgo regulas redakciju. Tomēr neatkarīgi no tā, būs vai nebūs jauna regula, sākotnēji ikvienam būtu jāapzinās datu vērtība šajā postmodernisma laikmetā, kurā dzīvojam. Personas dati mūsdienās nav tikai personas kods un dzīves vieta, bet informācija, kuru nododam, par sevi aizpildot klientu lojalitātes kartes, ko sniedzam sociālajos tīklos utt. Arī ziņu sniegšana par sevi nav pašsaprotama lieta un cilvēkam jābūt tiesībām atteikties, ja kāds pieprasa sniegt datus, kā arī noskaidrot, kāpēc šādi dati no cilvēka tiek pieprasīti. Tiesa, visdrošākais veids, kā sevi pasargāt, nav mainījies un ir gaužām vienkāršs un tai pašā laikā sarežģīts – telefoniski nepārrunāt un nepublicēt ziņas, kuras negribētos nodot trešajām pusēm!