Šodien pensiju sistēmas “panelī” deg vairākas “sarkanās lampiņas”. Tā vietā, lai mēs stiprinātu pensiju otro līmeni un palielinātu iemaksas līdz sākotnēji plānotajiem 10%, mēs liekam papildu slodzi pensiju pirmajam līmenim. Tā teikt, esam bedres malā, bet plānojam izrakt vēl vienu lāpstu dziļāk, jo ignorējam demogrāfijas prognozes. Kādi būtu situācijas risinājumi?

Lasot Labklājības ministrijas mājas lapu, redzam, ka stabilai pensiju sistēmai nepieciešami trīs pensiju līmeņi. Tā kā pirmā pensiju līmeņa shēmas finansiālo stāvokli galvenokārt ietekmē demogrāfiskie un darba tirgus faktori, bet fondētās shēmas (tā sauktā pensiju otrā līmeņa) – finanšu kapitāla tirgus, tad šie līmeņi, savstarpēji izlīdzinot riskus, viens otru atbalsta ceļā uz kopējā mērķa – pensionāru labklājības – īstenošanu.

Citējot Labklājības ministriju, valsts fondēto pensiju shēmas jeb pensiju otrā līmeņa mērķis ir, nepalielinot kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi valsts vecuma pensijām (t.i. 20% no algas), iegūt pensijas palielinājumu, daļu no šīm iemaksām ieguldot finanšu kapitāla tirgū, kur šie naudas līdzekļi pelnītu procentus. Šajā teikumā vairs ne miņas no demogrāfijas risku izbalansēšanas uzdevuma, vien nopelnīt vairāk par inflāciju, jo tieši tā ir pamatā pensiju pirmā līmeņa indeksācijai. Tas nekas, ka pensiju otrā līmeņa ieguldīšanas nosacījumi šādu iespēju pavēra vien 2018. gadā, kad atļāva vismaz 50% no pensiju plāna līdzekļiem ieguldīt akcijās. Līdz tam tas būtu kā lūgt peldētājam ar sasietām rokām un kājām piedalīties olimpiskā peldējuma sacensībās. Stāsts par to, ka pirmā pensiju līmeņa aizvietojums kritīsies un to kompensēs otrā pensiju līmeņa pieaugums, Labklājības ministrijas mājas lapā netiek atspoguļots.

Tomēr vēlos atgādināt, ka, veidojot pensiju otro līmeni, bija skaidrs, ka pirmais pensiju līmenis samazināsies objektīvi – demogrāfijas un citu makroekonomisko faktoru dēļ, un otrais pensiju līmenis to izkompensēs. Tieši tādēļ sākotnējā apņemšanās paredzēja novirzīt 10% pirmajā līmenī un 10% otrajā līmenī, līdz kam mēs tā arī nekad neesam nonākuši. Tieši otrādi: kopš 2009. gada līdz pat 2012. gadam pensiju otrajam līmenim novirzīti 2% no ienākumiem, bet 2013. gadā un 2014. gadā – 4%, 2015. gadā – 5%, no 2016. gada – 6%. Un nu atkal runājam par atpakaļgaitas ieslēgšanu uz 5%.

Labklājības ministrija apgalvo, ka ar sociālo budžetu un pensiju pirmo līmeni viss ir vislabākajā kārtībā gan šodien, gan arī nākotnē. Indivīda līmenī, skatoties uz savu pensiju kontu VSAA, noteikti viss ir kārtībā – pensiju pirmā līmeņa kapitāls turpina augt un tapt indeksēts ik gadu! Bet palūkosimies uz dažiem makro skaitļiem!

2022. gadā vairāk bērni nepiedzims!

Valdības un Labklājības ministrijas miera sajūtu par to, ka ar sociālo budžetu viss ir kārtībā, ir radījusi gadu garumā redzamā plato līnija – pensionāru skaits uz 1000 darbspējīgajiem ir bijis salīdzinoši nemainīgs un pat samazinājies pēdējos 3 gados.

Diemžēl netiek ņemtas vērā acīmredzamas demogrāfijas prognozes – 2040. gadā uz vienu pensionāru būs nevis 3,2 strādājošie, kā tas ir tagad, bet tikai divi*. Zīmīgi, ka 2040. gadā darba tirgū ienāks 2022. gadā dzimušie tobrīd 18-gadnieki. Piekritīsiet, ka 2022. gadā neviens vairāk nepiedzims? Tātad, kā mēs kompensēsim to vienu iztrūkstošo strādājošo uz katru pensionāru? Celsim nodokļus? Celsim pensijas vecumu? Valdība izvairīgi saka, ka tas pašlaik nav dienaskārtībā. Celsim dzimstību?

Kā jau minēju, 2022. gadā vairs jau neviens nepiedzims, bet kopumā pēdējā desmitgadē mums ir izdevies tikai ik gadu dzimstību par ~10% samazināt, nevis kaut noturēt to esošajā līmenī. Varbūt ievedīsim viesstrādniekus? Parēķināju, ka, lai atsvērtu vienu neesošo nodarbināto, ap 2040. gadu solījumu izpildei izmaksāt pensiju pirmajā līmenī būs nepieciešami apmēram 400 000 viesstrādnieku, kuri maksā nodokļus.

Valdība sola, ka paredzētās darba algas nodokļu izmaiņas palielinās ekonomikas izaugsmi. Pieņemsim, ka izaugsme būs varena, jo tieši tādai tai būtu jābūt, lai spētu kompensēt budžeta papildu dotāciju 1,5 līdz 2 miljardi eiro gadā**, kas būs nepieciešama pensiju pirmā līmeņa apsolījumu izmaksai.

Kāpēc iemaksām pensiju 2. līmenī jābūt 10%?

Protams, šie abi aprēķini parāda galējības, ja mēs vienu vai otru risinājumu pilnībā izvēlētos pirmā līmeņa apsolījumu segšanai, tomēr tas pietiekoši labi ilustrē, cik “tā bedre ir dziļa” un ka pat ņemot vērā pozitīvākos scenārijus – gan par ekonomikas attīstību, gan re-imigrāciju un viesstrādniekiem, mēs nespēsim “to bedri aizlāpīt”. Pārvirzītais 1% neglābs pasauli, respektīvi proporcionāli nedaudz izmainīs situāciju, bet pats fakts, ka mēs ejam nepareizā virzienā un sakām, ka tam būs pozitīva vai nekāda ietekme, gan ir demagoģija.

Tā kā algu pieaugums ir ļoti saistīts ar inflāciju un arī ar pirmā pensiju līmeņa kapitāla indeksēšanu, tad tas vien, ka nākotnes darbiniekiem būs pieaugušas algas un sociālās apdrošināšanas iemaksas tādējādi pieaugs, neatsvērs uzkrātā pensiju kapitāla indeksēšanas ietekmi. Šeit mēs uzskatāmi redzam, ka sākotnējais uzstādījums, virzīties uz 10% iemaksu pirmajā līmenī un 10% iemaksu otrajā, ir vienīgais saprātīgais risinājums, kas ļauj proporcionāli mazināt pirmā līmeņa uzkrāto saistību apjomu, tādējādi mazinot arī papildu dotāciju un/vai viesstrādnieku apjoma nepieciešamību nākotnē, vienlaikus saglabājot pensiju aizvietojamību iepriekšējā līmenī. Vēlreiz atkārtojos, ka otrā līmeņa uzdevums ir ne tikai pelnīt, bet arī noturēt kopējo pensiju aizvietojumu jēdzīgā līmenī.

Pagātni nevaram labot, bet varam nebojāt nākotni

Mēs dzirdam pārmetumus, ka pensiju otrais līmenis nestrādā efektīvi. Tā nav taisnība! Šobrīd šis ir labākais pensiju otrais līmenis, kāds mums bijis. Kāpēc? Jo beidzot ir novērsti vēsturiskie politiķu noteiktie ierobežojumi. Tagad pensiju otrā līmeņa uzkrājums ir mantojams (kopš 2020. gada), akcijās var ieguldīt līdz 100% (kopš 2021. gada) un jaunieši tiek ierotēti vecumam atbilstošos plānos (kopš 2022. gada). Vēlos uzsvērt – es savu dalību pensiju otrajā līmenī uzsāku kopš tās izveides un aprēķināju – ja tāda normatīvā bāze, kāda ir tieši šobrīd, būtu bijusi spēkā jau 2001. gadā, es uz doto brīdi būtu uzkrājusi par ¼ daļu jeb 25% vairāk. Tieši tik būtiski ir nesen veiktie uzlabojumi. Līdz ar to nav korekti salīdzināt manus 23 pensiju otrā līmeņa sistēmas dalības gadus ar jauniešiem, kuri tagad ienāk darba tirgū. Viņiem būs daudz labāka atdeve.

Un visbeidzot – Latvijā gadu gaitā ir tik ļoti mazinātas komisijas, ka šobrīd tās zemākās Baltijā. Tomēr, piemēram, salīdzinot ar Lietuvu, gan mums komisijas mazākās, gan arī ienesīgums. Kā tad tā? Atbilde slēpjas apstāklī, ka lietuvieši ir izvēlējušies vecumam atbilstošu risku un līdz ar to pelna vairāk. Latvijā dalībnieki ilgstoši ir uzkrājuši savam vecumam un riskam neatbilstošos ieguldījumu plānos. Beidzot valdība to ir labojusi. Ar šī gada 1. jūliju beidzot “redzam” savus klientus un varam tos konsultēt. Dzirdam arī pārmetumu, kādēļ pensiju trešajā līmenī investīciju rezultāti labāki?

Tieši tādēļ arī pensiju trešā līmeņa rezultāti ir salīdzinoši labāki, jo klientiem tiek sniegtas konsultācijas un krājēji ir izvēlējušies pareizos pensiju plānus. Līdz ar to pārvaldniekiem nevar pārmest sliktus investīciju rezultātus. Sistēma strādātu labi jau sen, ja politiķi uzklausītu vairāk un neradītu papildu izaicinājumus. Vēsturi mainīt nevaram, bet varam nesabojāt nākotni.

*Avots: Labklājības ministrija

** Aprēķins: pensiju izdevumi šobrīd ir ~3,5 miljardi gadā, kas ik gadu pieaug 5%-7%, tātad pēc 10 gadiem pensiju izdevumi būs ~4,5 miljardi EUR. Ja demogrāfisku apsvērumu dēļ aizvietojamība pasliktinās par 30%, tad tie sanāk 1,5 miljardi, kas kādam ir jāiemaksā pensiju budžetā.