«Ir grūti noticēt, ka Latvija ir pārcietusi tik smagu krīzi, kāda patlaban ir Grieķijā,» rakstot par Latvijas paveikto krīzes seku likvidēšanā un nu jau nodrošināto spēcīgo ekonomisko izaugsmi, norāda izdevums The Economist, atzīstot gan, ka Baltijas valstu piekoptā krīzes politika ir izņēmums un nevar pilnībā kalpot kā modelis eirozonai.
Cīnoties ar krīzes sekām, atšķirībā no Grieķijas, Latvija taupības pasākumus ieviesa ļoti strauji un nu jau valsts atgriezusies pie spēcīgas izaugsmes, turklāt premjers Valdis Dombrovskis, kura vadībā tika ieviesti smagie taupības pasākumi, atkārtoti ievēlēts valdības vadītāja amatā.
Arī Latvijas kaimiņi – Lietuva un Igaunija – atgriezušies pie ekonomiskās izaugsmes, turklāt Baltijas valstīm krīzes pārvarēšana izdevusies, saglabājot nacionālās valūtas piesaisti eiro. «Baltijas valstis rāda piemēru grūtībās nonākušajām eirozonas valstīm, kā paveikt «iekšējo devalvāciju»,» raksta The Economist.
Par padarīto Latvija saņēmusi pozitīvas atsauksmes gan no Starptautiskā Valūtas fonda vadītājas Kristīnas Lagardas, gan fonda galvenā ekonomista Olivera Blanšarda, kurš atzinis, ka viņa sākotnēja skepse attiecībā uz lata piesaisti eiro izrādījusies nepareiza, gan arī Zviedrijas finanšu ministra Andresa Borga, kurš norādījis, ka, ja Latvija nespēs iestāties eirozonā, kurš tad to spēs?
Šādas pozitīvas atsauksmes viegli ļauj piemirst Latvijas ekonomisko un sociālo maksu krīzes pārvarēšanā, raksta The Economist. Divu gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts saruka par teju piektdaļu, strauji palielinājās bezdarba līmenis, kas joprojām ir augsts, turklāt Latvijā, kur jau tā samazinās populācija, pieauga emigrācija. Taču, neskatoties uz to, Baltijas valstis patlaban aug straujāk, nekā jebkura cita Eiropas Savienības valstu kopiena.
Baltijas valstu ekonomiskās izaugsmes pamatā gan pastāv arī iemesli, kas ir nesaistīti ar krīzes politiku, piemēram, visas trīs valstis ES joprojām ir tā sauktajā «iedzīšanas» fāzē, kas ļauj tām augt straujāk.
Izdevums gan norāda, ka reģiona piekoptais krīzes pārvarēšanas modelis nav pilnībā piemērojams eirozonas valstīm, kuras patlaban cīnās ar pamatīgām finanšu problēmām, taču vērtīgas mācības pastāv. Runājot par valstu atšķirībām, pirmkārt, tiek minēts parādu sloga apmērs. Lai arī Latvijas parāda apjoms krīzes laikā teju četrkāršojās - līdz 45% no IKP, šī attiecība joprojām ir uz pusi zemāka nekā, piemēram, Itālijā un Grieķijā. Otrkārt, starptautiskajiem aizdevējiem ir skaidri jāparāda – ja valsts nespēj nokārtot savus parādus, tie ir jāpārstrukturizē ātri un izlēmīgi. Dažādos ziņojumos Grieķijai tika pārmests neilgtspējīgs parāda apjoms un neadekvāta finansēšana. Tajā pat laikā Latvijai tika piešķirts vairāk līdzekļu nekā tai bija vajadzīgs.
Spānijas un Īrijas situācija rāda, ka stabilitātes saglabāšanai nepietiek vien ar stabilām valsts finansēm, jo arī privātā sektorā parādu apjoms var būt postošs. Abās valstīs šādā gadījumā nav līdzīgas situācijas ar Latviju, jo Baltijas valsts bankas krīzes laikā saņēma līdzekļus no savām mātes bankām ārvalstīs. Tas norāda uz nepieciešamību pēc Eiropas līmeņa banku savienības jeb sistēmas, kas regulētu, restrukturizētu un tiešā veidā rekapitalizētu grūtībās nonākušas bankas.
Nobeigumā The Economist raksta, ka atbalstu taupības režīmam lielā mērā sekmēja arī Latvijas apņemšanās un solījumi iestāties eirozonā. Šobrīd gan ideja par eiro kā drošu patvērumu varētu šķist smieklīga, tomēr, neskatoties uz to ir nepieciešams labākas nākotnes solījums, lai liktu pamatus taupībai. Eirozonas valstu gadījumā šāda mērķa, taču labākas nākotnes solījums šajā gadījumā varētu būt, piemēra, kopīgas finansiāli veselīgo valstu obligācijas.
Db.lv jau vairākkārt ziņoja, ka par Latvijas panākumiem krīzes risināšanā domas dalās. Vieni uzskata, ka Latvijas piemērs ir ļoti veiksmīgs un varētu kalpot par modeli citām valstīm, kas nonākušas līdzīgā situācijā, kāda Latvijā bija 2008., 2009. gadā. Tajā pat laikā citi uzskata, ka ekonomiskais un sociālais upuris ir bijis pārāk liels un šāds scenārijs neatmaksājas.