«Uzlabotais» Big Mac indekss liecina par to, ka Latvijas lats pret ASV dolāru ir nenovērtēts par 6,1%, blogā interneta vietnē makroekonomika.lv raksta Latvijas Bankas ekonomiste Līva Zorgenfreija.
Ekonomiste norāda, ka izdevums The Economist 1986. gadā izveidoja Big Mac indeksu, kas ir domāts, kā viegli «sagremojams» rādītājs tam, vai valūtas kurss ir «pareizajā» līmenī. Indekss ir balstīts uz pirktspējas paritātes teoriju: ilgtermiņā identiska preču un pakalpojumu groza cenai, izteiktai vienā valūtā, būtu jāmainās tā, lai tā būtu vienādā līmenī jebkurās divās valstīs. Big Mac indeksa gadījumā gan šis grozs ir viena vienīga prece – lielais burgeris.
«Priekšrocība indeksam, protams, ir tāda, ka tas ir ļoti ātri un viegli aprēķināms un visiem saprotams. Ja pirktspējas paritātes aprēķiniem ir nepieciešams savākt tūkstošiem dažādu preču un pakalpojumu cenu, tad Big Mac indeksam pietiek ar viena vienīga produkta cenu katrā valstī. Turklāt preču grozi dažādās valstīs, piemēram, Ķīnā un ASV, ir ļoti atšķirīgi, bet Big Mac visās valstīs ir aptuveni vienādi – tātad vieglāk salīdzināmi,» raksta L. Zorgenfreija.
Ekonomiste norāda, ka pēc jūlija The Economist apkopotajiem datiem redzams, ka Latvijas lats pret dolāru ir par 32,1% nenovērtēts, kas nozīmē to, ka Latvijā var nopirkt vairāk burgeru nekā ASV, par to iztērējot tādu pašu naudas daudzumu. «Citiem vārdiem sakot, ja tagad maksājam nedaudz virs 50 santīmiem par vienu dolāru, tad Big Mac indekss saka, ka mums būtu jāmaksā tikai 37 santīmi par katru ASV dolāru, jo latam, pēc šī vienkāršotā aprēķina, būtu jābūt vērtīgākam nekā tas pašlaik ir,» skaidro Latvijas Bankas ekonomiste.
Tomēr pirms spriest par to, cik tālu lats ir no tā «ilgtermiņa» līdzsvara vērtības, nepieciešams atcerēties, ka pirktspēja paritāte norāda tikai virzienu, kurā maiņas kursam teorētiski nākotnē būtu «jākustas», tomēr to nevar gluži lietot, lai noteiktu šodienas līdzsvara maiņas kursu.
Ekonomisti piesauc Balassa-Samuelson efektu, kas paskaidro, kāpēc viena burgera cenas nav vienādas divās dažādās valstīs. Burgeri nav starptautiski tirgojama prece (uz kādām attiecināms «vienas cenas likums») un to cenu izkropļo netirgojamās sastāvdaļas, kas «ietilpst» burgerī (piemēram, darbaspēka izmaksas, īre). L. Zorgenfreija norāda, ka gan produktivitāte, gan attiecīgi arī algas bagātajās valstīs starptautiski tirgojamo preču nozarē strādājošajiem ir daudz lielākas nekā nabadzīgajās valstīs. «Gan starptautiski tirgojamo, gan netirgojamo preču cena bagātajās valstīs ir augstāka nekā nabadzīgākajās. Principā tas, ka burgeri pie mums ir lētāki, nav nekāds pārsteigums – arī darbaspēka izmaksas Latvijā ir krietni lētākas,» norāda ekonomiste.
Lai mēģinātu labot šo indeksa trūkumu, izdevums veic arī «uzlabotā» Big Mac indeksa aprēķinu. Tajā Biga Mac cena tiek koriģēta atkarībā no katras valsts vidējiem ienākumiem. Latvijas gadījumā The Economist uzlaboto indeksu nerēķina, tomēr Latvijas Bankas ekonomiste veikusi savus aprēķinus, kuros secināts, ka lats ir tikai par 6,1% nenovērtēts, nevis par 32,1%, uz ko norādīja parastais Big Mac indekss. Tas nozīmē, ka patlaban Latvijas lata pirktspēja ir tikai nedaudz lielāka, nekā liecina tā cena (maiņas kurss).
Vienlaikus ekonomiste atzīst, ka «uzlabotais» Big Mac indekss joprojām ir problemātisks valūtu salīdzināšanas līdzeklis un nav nopietns valūtas vērtības mērs. Lai novērtētu īsteno lata kursa atbilstību mūsu valsts ekonomikas attīstībai, nepieciešami daudz dziļāki un izvērstāki aprēķini, un, vadoties pēc tādiem, var secināt, ka reālais lata kurss nonācis tuvu līdzsvara stāvoklim.