Es esmu matemātiķis. Konsekvence, apdomība, loģika, precizitāte un definīciju pilnība ir tas, kas mani vienmēr piesaista, un tas, ko man gribētos redzēt cilvēku un organizāciju rīcībā sarežģītās situācijās. Turklāt es esmu arī finanšu analītiķis. Individuālu darbību un lēmumu plānošana, saskanība, koncentrēšanās uz saprotama kopējā rezultāta sasniegšanu ir tas, ko man gribētos redzēt krīzes gadījumā. Diemžēl, pagaidām Latvijas finanšu sistēmas krīzē visu šo īpašību un elementu ir visai maz.
Krīzes priekšvēsture
Latvijas banku sektors vienmēr visai skaidri dalījies divās daļās. Pirmo daļu veidoja (un veido) bankas, kas, galvenokārt, apkalpoja klientus no Latvijas un citām Eiropas Savienības valstīm, turklāt ne visus. Pie šīs piebildes «ne visus» es vēl atgriezīšos, jo tā ir ļoti svarīga, lai izprastu to, kāda situācija šobrīd izveidojusies nozarē. Otro banku grupu veidoja tās finanšu institūcijas, kas apkalpoja (lielākā vai mazākā apmērā) papildus Latvijas klientiem arī ofšoru uzņēmumus un fiziskas personas no bijušajām PSRS valstīm. Ļoti svarīgi ir norādīt, ka arī darījumu veids un caurspīdīgums no starptautisko normu viedokļa un šo klientu īpašnieku ģeogrāfiskā piederība bija pilnīgi citāda.Šādu klientu dažādo veidu raksturošanai nepieciešams atsevišķs apjomīgs raksts, taču es esmu pārliecināts, ka ievērojama daļa šo klientu nav saistīta ne ar starptautiskajām, ne nacionālajām kriminālajām aprindām, ne ar korupciju.
Taču bankas pašas ir vainīgas tajā, ka tās nespēja nošķirt «labos» klientus no «sliktajiem», taču, vispārīgi runājot, šāda situācija nav bijusi noslēpums ne auditoriem, ne Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK). Izmantojot gan pamudināšanu, gan sodu, FKTK pamazām lika bankām attīrīt savu klientu bāzi un šis process pakāpeniski virzījās, taču netika paveikts galvenais - ne bankas, ne Komercbanku asociācija, ne FKTK neizveidoja skaidru un detalizētu to klientu tipu sarakstu, kas uzskatāmi par pieņemamiem Latvijas bankām. Taču es nedaudz pasteidzos. Tātad, 2018. gada sākumā bankas, kurām 2017. gadā FKTK veica auditus un pārbaudes, uzskatīja, ka atrodas uz pareizā ceļa - pakāpeniski uzlabo savu klientu bāzi saskaņā ar vienotiem FKTK principiem un pieejai.
Krīzes pirmais posms
Krīzes sākums nosakāms ar konkrētu datumu - 13. februāri. Šajā dienā ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas institūcija (FinCEN) paziņoja, ka ABLV Bank var tikt saistīta ar naudas atmazgāšanu un amatpersonu kukuļošanu Latvijā. Bankai slēdza visus dolāru korespondentkontus, liedzot tai iespēju ne tikai veikt klientu maksājumus, bet arī, piemēram, pārdot bankai piederošus dolāru vērtspapīrus. Loģiski, ka liela daļa klientu steigšus devās izņemt un pārvietot līdzekļus no kontiem. Un šeit notika pats interesantākais. Jāatzīmē, ka ABLV Bank vienmēr uzrādījusi pirmšķirīgi labus likviditātes rādītājus un klientu līdzekļi tika izvietoti augstvērtīgos vērtspapīros. Ja bankai būtu vienkārši ļāvuši pārdot šos vērtspapīrus, tad tā būtu spējusi izpildīt visus klientu rīkojumus attiecībā uz līdzekļu izvešanu.
Taču...Eiropas Centrālā banka noteica darbību ierobežojumus un tādējādi tika izveidots ārkārtīgi rets precedents - banka, kuras likviditātes normatīvi vairākkārt pārsniedza pieprasīto līmeni, nespēja pārvietot klientu līdzekļus un bija spiesta pašlikvidēties. Simtiem darbinieku zaudēs darbu, tiks apturēti vairāki projekti, sagādātas grūtības tūkstošiem klientu...Man neliekas, ka ECB pieņēma pareizo lēmumu. Un, bez šaubām, tas nebija pārdomāts un loģisks. Vai šajā situācijā FKTK un Latvijas Banka varēja rīkoties citādi? Nezinu, taču no malas šķiet, ka lēmumus par ABLV Bank likteni pieņem ECB, nevis Latvijas uzraugošās institūcijas. Neapstrīdams FKTK nopelns ir tas, ka savu pilnvaru ietvaros tā spēja operatīvi organizēt garantēto līdzekļu pārvešanu un izsniegšanu, nepieļāva paniku iedzīvotāju vidū un, cerēsim, ka banka un komisija spēs saskaņot likvidācijas plānu un klienti saņems savus līdzekļus, kas «iestrēguši» ABLV Bank. Es gan vēlos pievērst uzmanību citiem, krietni vispārīgākiem notikumiem šajā periodā. Jo sevišķi valsts vadības reakcijai attiecībā uz notikumiem ABLV Bank.
Tātad, 22. februārī kļuva skaidrs, ka jau 18. februārī FKTK nosūtīja Latvijas Bankai vēstuli, kurā tā brīdināja par iespējamām problēmām vēl četrās bankās. Taču 24. februārī FKTK vadītājs paziņoja, ka «šī nav banku krīze, bet gan krīze atsevišķā bankā». Visbeidzot 9. martā finanšu ministre intervijā norādīja, ka problēmas varētu būt vēl desmit Latvijas bankām. Redzams, ka uzskati krasi atšķiras. Atzīmēšu, ka līdz tam brīdim nevienā no uzstāšanās reizēm vai intervijās netika runāts par kaut kādām jaunām prasībām attiecībā uz klientu apkalpošanas kārtību. Situācija būtiski mainās marta otrajā dekādē. Atbraukušais revidents no ASV Maršals Bilingslijs pieprasīja strauji samazināt nerezidentu biznesu, un valsts paziņoja par jaunu mērķi - nerezidentu klientu īpatsvars nedrīkst pārsniegt 5% no bankas kopējā biznesa. Vai gan nav tā, ka ar darbību konsekvenci, saskanību un plānošanu šajā periodā lepoties nav iespējams. No šī brīža aizsākās krīzes otrais posms.
Krīzes otrais posms
Izziņotā jaunā valdības politika attiecībā uz banku sektoru - strauja un ievērojama (līdz 5%) nerezidentu līdzekļu un klientu skaita samazināšana bankās (atšķirībā no maigi pakāpeniskas samazināšanas līdz 20%, kas bija sākotnējais mērķis), kā arī acīmredzama iespējamība nonākt tādā pašā kritiskā situācijā jebkuru FinCEN paziņojumu gadījumā izraisa asu banku reakciju. Vairums darbību netiek veiktas publiski, taču, piemēram, vairāku banku lēmums ierobežot darbības ar dolāriem vai tagad jau regulāri publiskie komentāri par sadarbības pārtraukšanu ar augsta riska klientiem, demonstrē to, ka, pirmkārt, viss ir diezgan nopietni un banku tradicionālie biznesa modeļi tiek apdraudēti, bet, otrkārt, ka, diemžēl, darbības joprojām ir haotiskas.
Tādējādi prasības atklāt jebkuru papildu informāciju par kontos nereti pat gadiem ilgi atradušos līdzekļu izcelsmi, ko šobrīd, cik zinu, dara visas bankas Latvijā – gan tā saucamās «rezidentu», gan «nerezidentu», vai vēl kaut kādu citu papildu informāciju faktiski vai nu uzskatāms par atzīšanos tajā, ka līdz šim bankas neievāca informāciju pietiekamā apmērā, lai spētu novērtēt klientu, vai arī banku darbinieku vidū vienkārši valda bailes no sodiem un nav pārliecības par to, cik un kāda informācija par klientiem ir vajadzīga un uzskatāma par pietiekamu. Turklāt kopumā pagaidām neviena banka nav uzrādījusi skaidru attīstības stratēģiju jaunajos apstākļos. Te gan jāsaka, ka vēl ir pārāk agrs un visdrīzāk stratēģijas tiek gatavotas.Taču lielākā bēda šobrīd, galvenais krīzes iznākums un šobrīd galvenais (manā skatījumā) finanšu varas uzdevums nav tas, kā noslēgt situāciju ar ABLV Bank un pat ne tas, kā jutīsies atsevišķas bankas pēc pusgada vai gada. Galvenā bēda ir tajā, ka visas Latvijas bankas šobrīd ir pilnīgi zaudējušas orientierus tam, kādi klienti uzskatāmi par pieņemamiem apkalpošanai, bet kādi ne.
Bez apstrīdēšanas iespējas
Jūs, Latvijas pilsonis, daudzus gadus strādājat lielā organizācijā, dodaties atvērt kontu cienījamā lielā bankā. Mērķis - jums gribētos saņemt kredītkarti (iespējams, ka ne uzreiz, bet ar laiku) un pēc nostrādāta gada vai diviem izmantot kredītu automašīnas iegādei. Jūs iesniedzāt visus dokumentus, taču banka atteica konta atvēršanu. Iemesls netika paskaidrots, taču neoficiāli menedžeris pateica, ka tas saistīts ar to, ka jūsu sieva pirms dažiem gadiem vienā no blogiem internetā tika pieminēta negatīvā kontekstā. Proti, viņa strādāja par galveno grāmatvedi organizācijā, kuras vadītājs blogā tika apvainots korupcijā. Nekāda lieta ierosināta netika, nekādi fakti, izņemot publikāciju un vairākas tās pārpublikācijas, nebija. Tā ir pavisam reāla situācija.Lūk, vēl viens piemērs. Latvijas uzņēmums vairākus gadus nodarbojas ar zivju pārstrādes produktu iepirkšanu Kanādā un ASV un tos vairumā piegādā NVS valstīm. Kravas konteineros ierodas Baltijas ostās, tām ir visi uzglabāšanas un transportēšanas dokumenti, fotogrāfijas, iespējams aizbraukt uz ostu un pieskarties šiem milzīgajiem konteineriem.
Rīgā uzņēmumam ir birojs, tajā strādā reāli kompānijas darbinieki, viņi strādā ar līgumiem, grāmatvedību, veic norēķinus ar piegādātājiem un preču saņēmējiem, kas vada uzņēmumu. Nekādi aizdomīgi maksājumi vai maksājumi par citām precēm kā zivju pārstrādes produktiem, vai maksājumi, kas nav saistīti ar tekošo uzņēmuma darbību, netiek veikti. Uzņēmums, protams, iesniedz atskaites un maksā nodokļus. Varētu šķist, ka nav nekādu šaubu, ka šī kompānija ir īsta. Taču ir kāda nianse. Uzņēmuma dibinātāji ir kiprietis un krievs. Tādējādi neviena Latvijas banka neatver kompānijai kontu (konts bija ABLV Banka, pēc tās slēgšanas uzņēmums palika bez strādājoša konta).Visbeidzot, citāts no Dienas Biznesa: uzņēmuma Baltijas Tranzīts valdes priekšsēdētājs Ivars Sormulis pavēstīja laikrakstam, ka Swedbank decembrī bez jebkāda paskaidrojuma slēdza divus kontus vietējiem uzņēmumiem, kas darbojas tranzīta jomā. Laikraksta rīcībā ir informācija arī par citiem līdzīgiem gadījumiem.Visi šie piemēri norāda uz vienu - bankā pret katru no mums tagad izturas kā pret noziedznieku, kuram pašam nepieciešams pierādīt, ka viņš nav pastrādājis vai nepastrādās kaut ko sodāmu. Par iemeslu var būt viss iespējamais - jebkura neslava, jebkurš privāts subjektīvs izteikums, jebkura nepārbaudīta informācija. Turklāt lēmumu par to, vai jūsu paskaidrojumi ir pārliecinoši, subjektīvi pieņem banka. Un, tas, ka nav nekādu mehānismu šī lēmuma apstrīdēšanai, nemaz nav labi mūsdienu demokrātiskā valstī.
Jūs varētu teikt, ka tās ir atsevišķu cilvēku un atsevišķu uzņēmumu privātās problēmas. Nē! Tā ir sistēmiska problēma, kuru nepieciešams risināt visiem kopā - bankām, valdībai, FKTK. Citādi pienāks brīdis, kad mums sāks slēgt kontus sociālajā tīklā Facebook mūsu kaimiņu nelabvēļu vai anonīmu atlaisto darbinieku veikto ierakstu dēļ. Konts bankā šobrīd ir tāds pats dzīvei nepieciešams instruments kā, piemēram, tiesības uz medicīnisko palīdzību vai tiesības vadīt automobili. Iedomājaties, ka Jums var atņemt tiesības vadīt automobili jebkurš inspektors subjektīvi, piemēram, par to, ka, pēc viņa uzskatiem, visas blondīnes brauc pārāk ātri, bet Jūs esat blondīne. Absurds? Taču tieši šāda šobrīd ir lietu kārtība attiecībā uz tiesībām atvērt bankā kontu.
Finanšu centra sapņa beigas
Kad pirms dažiem mēnešiem es intervijā runāju par to, ka Latvija ir ļoti laba valsts, lai attīstītu fondu uzņēmējdarbību, es norādīju, ka ļoti svarīga tās priekšrocība ir profesionāļu un, galvenais, tādu cilvēku esamība, kas vēlas mācīties, radīt jaunus produktus un izmantot jaunas profesionāļu tehnoloģijas. Turklāt gan tādu, kurus es varu piesaistīt savam uzņēmumam kā darbiniekus, gan tādu, kuri bankās strādā atbilstošās nodaļās. Bankas nodrošinājušas lieliskus apstākļus darbības veikšanai tirgos, elastīgāk un profesionālāk salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas bankām. Un šo nodaļu klientu vidū, kuri ieguldīja savus līdzekļus obligācijās, akcijās, fondos, nebija tādu, kas veica neizskaidrojamus regulārus maksājumus nesaprotamās valstīs. Šo nodaļu klienti bija viscaurspīdīgākie no visiem banku klientiem. Darījumi tika veikti Eiropas Savienības un ASV fondu tirgos, un tos vairākkārt pārbaudīja dažādu valstu regulatori.
Un kas notika. Nepagāja ne gads, kad situācija strauji mainījās. Tagad šiem banku fondu nodaļu speciālistiem nākas attaisnoties par šīm biznesa attiecībām, attaisnoties par to, ka viņu klienti bija nerezidenti. Pēkšņi izrādījās, ka profesionālisms nevienam nav vajadzīgs. Turklāt savā piemērā pateikšu, ka pēkšķi izrādījās, ka, lai arī manas kompānijas ir reāli strādājošas Latvijas akciju sabiedrības ar brokeru kontiem pie amerikāņu brokeriem, ar ievērojamu apgrozījumu (un, starp citu, nodokļiem) un ar darbiniekiem, tās kļuva it kā otršķirīgas. Bankas nevēlas tās apkalpot.Žēl, ka tas, ko bankas sasniedza attiecībā klientu apkalpošanu fondu tirgos, ir iesaldēts un, iespējams, tiks sagrauts. Domāju, ka tiks novērota kvalificētu darbinieku emigrācija uz ārvalstīm - liela daļa šo cilvēku brīvi runā angļu valodā. Diemžēl, gan man, gan daudziem citiem uzņēmējiem, jo sevišķi kas darbojas tādās sarežģītās nozarēs kā investīcijas fondu tirgos, būs problemātiski pielāgoties tik straujām darba apstākļu izmaiņām. Baidos, ka šobrīd visi apdomā pāreju uz citu valstu tirgiem. Līdzīgi arī plāni par Latvijas finanšu centra izveidi, šķiet, ir apdraudēti. Taču es uzskatu, ka joprojām ir iespēja situāciju izlabot. Nepieciešams tikai skaidri, precīzi un pilnīgi noteikt, kādi klienti ir pieņemami Latvijas finanšu sistēmai gan bankas pakalpojumiem kopumā, gan konkrēti darbam fondu tirgos. Ja, protams, sapnis par finanšu centru joprojām ir saglabājies.
Ko darīt?
Tātad. Bankas, kas apkalpoja nerezidentus, nespēja izpildīt slikto klientu atsijāšanas uzdevumu un vienkārši līdz galam detalizēti nepazina savu klientu un tagad ir spiestas ievākt informāciju. Bankas, kuras neapkalpoja nerezidentus, arī nespēj pildīt slikto klientu atsijāšanas uzdevumu - tās slēdz kontus pilnībā labiem uzņēmumiem un privātpersonām. Loģisks šo divu faktu iznākums ir pavisam vienkāršs. Bankas netiek galā un klientiem jāspēlē gluži kā loterijā – šī banka varbūt kontu atvērs, šī varbūt neatvērs. Un nav nekādu cerību, ka bankas tiks galā patstāvīgi un ieviesīs skaidrus spēles noteikumus. Nepieciešama palīdzība no augšas. Atkal izmantošu analoģiju ar tiesībām vadīt automobili. To cilvēku uzskaitījums, kuri var (un nevar) saņemt autovadītāja tiesības, ir skaidri noteikts likumā, to situāciju uzskaitījums, kad un kādā veidā cilvēkam var šādas tiesības atņemt, arī atrodams likumā.
Es neaicinu uzreiz izstrādāt šādu pašu detalizētu likumu par to, kam ir tiesības atvērt bankas kontu, noteikti, ka tas ir sarežģīts darbs, taču noteikti, ka atsevišķi skaidri gadījumi būtu jāiestrādā tiesību aktos vai paskaidrojumos. Izstrādāti konsekventi, pārdomāti, loģiski un precīzi - tā, kā raksta matemātiķi (vai fiziķi, vai daudzi citi akadēmiskie speciālisti). Klientu tipu grupas nepieciešams aprakstīt pēc iespējas detalizētāk un formālāk, un bankām ir jābūt skaidrām instrukcijām, kā rīkoties ar šādām klientu grupām. Turklāt, kas ir ļoti svarīgi, instrukcijām ir jāstrādā abos virzienos - aizliegums atvērt kontus, kad tas nav atļauts, bet arī prasība obligāti atvērt kontu, kad klients nonācis grupā, kurā tas ļauts. Piemēram, ja fiziskai personai kompetentas institūcijas nav piemērojušas sodāmību par finanšu noziegumiem, ja tai ir pastāvīga darba vieta un ikmēneša ienākumus kontā apstiprina izziņa par atalgojumu, tad bankām ir pienākums atvērt kontu.Gaidāmais darbs būs stratēģisks, taču arī pilnībā konkrēts, plānveida un konsekvents.
Uzdevums - noteikt, kādi investori, klienti, uzņēmumi nepieciešami Latvijai. Piemēram, vai Latvijai nepieciešami uzņēmumi-rezidenti, kuru akcionāri vai īpašnieki ir nerezidenti-fiziskas personas no Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas. Bet, piemēram, no Kipras? Bet, ja no Vācijas? Skaidrs, ka ne katrs šāds bizness ir nepieciešams, taču jautājums ir par ko citu - iespējams, ka principā neviens šāds uzņēmums nav pieņemams? Starp citu, bankas šobrīd pakāpeniski pievēršas tieši šādai radikālai pieejai. Bet vai tas atbilst valdības nostājai?Skaidrs, ka šo darbu nepieciešams vadīt valdībai (to veicot finanšu ministrei, FKTK vai specdienestam, kas veic finanšu nozares monitoringu, vai, iespējams, kādai kompleksai institūcijai). Pirmie soļi ir sperti - pieņemtais lēmums aizliegt darbu uz pastkastīšu uzņēmumiem pēc noteiktiem kritērijiem. Taču, diemžēl, šie soļi radījuši daudzus neatbildētus jautājumus. Piemēram, kā piemērot kritēriju «reālas uzņēmējdarbības veikšanas vietas neesamība valstī, kur reģistrēta juridiskā persona». Vai biroja īres, piecu datoru un piecu darbinieku esamība ir pietiekama?
Tāpat arī prasība, ka klienta jurisdikcijā ir jāsniedz grāmatvedības uzskaites dokumentācija. Daudzās tā saucamajās «ārzonās» šādas prasības ir spēkā. Vai šīs jurisdikcijas visas tātad būs pieņemamas visām Latvijas bankām, vai arī bankas klientus varēs izvēlēties pēc savas «riska apetītes», kā tās tagad izsakās. Vēlreiz uzsvēršu savu viedokli - atstāt šādu jautājumu lemšanu banku uzdevumā nedrīkst, tās jau netika galā un nav iemeslu uzskatīt, ka tiks galā. Tāpēc nepieciešami likumu skaidrojumi. Iespējams, ka pareizi būtu radīt kādu banku institūciju (valsts institūciju, vai tā varētu būt līdzīga komercbanku asociācijas komisijai), kas izskatītu atteikumu gadījumus. Vienlaikus būtiskākais, pats svarīgākais lēmums - bankām jābūt par pienākumu atvērt kontu gadījumos, kādi noteikti likumā. Veikt izmeklēšanu un piemērot klientiem nelabvēlības statusu nav banku uzdevums. Pārāk daudz subjektīvisma.
Laba iespēja Latvijai
Krīze ir ne tikai sarežģīta situācija un problēmas, kuras nepieciešams ļoti ātri risināt. Krīze ir arī iespēja kaut ko stratēģiski mainīt. Latvijai šī krīze ir laba iespēja radīt caurskatāmu un detalizētu banku politiku, turklāt ne nošķirtu, bet saistītu ar kapitāla, investīciju un ekonomikas attīstības stratēģiju. Bankām nepieciešams skaidri norādīt, ar ko tās var strādāt (un pat ar ko tām ir jāstrādā!). Situāciju, kad kontu Latvijā varēja atvērt jebkurš ofšoru uzņēmums, un situāciju, kad laba Latvijas kompānija nespēj atvērt kontu, ir jāmaina sistēmiski. Es esmu pārliecināts, ka, ņemot palīgā man sirdij tuvās matemātiskās pieejas, šo uzdevumu izpildīt ir pilnībā reāli. Es vēršos pie Latvijas valdības un visa valsts finanšu sektora, un aicinu to izdarīt.
