Eiro nepalīdz Latvijai, bet var tai kaitēt, jaunākajā blogā norāda Briselē bāzētās ekonomistu domnīcas Bruegel institūta eksperti. Tāpat Latvija, iestājoties eirozonā, nepalīdz tai, bet var radīt jaunas problēmas.

Labākais scenārijs ir situācija, kad nevienas valsts stāvoklis nepasliktinās, bet pēc Latvijas iestāšanās eirozonā valstīs saglabājas esošā situācija. Tādā gadījumā - kāpēc steigties, lai Latvija kļūtu par 18. eirozonas valsti?, jautā Bruegel.

«Latvija tikko ir tikusi ārā no sarežģītas situācijas. Dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, 2007. gadā tekošā konta deficīts sasniedza gandrīz 25% no IKP, un krīze bija neizbēgama. Rezultātā IKP no sava augstākā līmeņa 2007. gadā nogāzās par 20% līdz zemākajam līmenim 2010. gadā, un bezdarba līmenis sasniedza gandrīz 20%. Šī krituma laikā Latvijas amatpersonas stingri turējās, lai noturētu lata kursu noteiktajā līmenī. Tomēr šis lēmums bija strīdīgs,» norāda Bruegel. Daudzi sacīja, ka lata kursam ļaut vājināties būtu labākais no diviem ļaunumiem, tomēr Latvijas amatpersonām turēšanās pie valūtas kursa saistībām bija svarīgāka. Spēcīgākais ekonomiskais iemesls, lai uzturētu šo kursu, bija bailes no tā, ka aizņēmējiem varētu kļūt pārmērīgi liels eiro kredītu slogs. Lai arī vēl nepieciešami vairāki gadi, lai ražošanas apjomi un nodarbinātība sasniegtu pirmskrīzes līmeņus, sliktākais jau ir garām, un investori labprāt iegādājas Latvijas parādzīmes par augstām cenām.

Kad reiz esi «iekšā», attieksme ir pielaidīgāka, skaidro ES politikas eksperti.

Tāds eirozonas kandidātvalstīm būtisks kritērijs kā inflācija patiesībā sistēmiski nemaz nav tik nozīmīgs elements, Latvijas žurnālistu seminārā Briselē sacīja ekonomikas un finanšu politikas domnīcas Bruegel vadītājs Guntrams Volfs. «Var būt laba un slikta inflācija. Sliktā ir kredītu un patēriņa bums, kas nav ilgtspējīgs. Tādu pirms nesenās krīzes pieredzēja arī Latvija,» sacīja ekonomists.

Cita ES amatpersona, kas nebija pilnvarota runāt visas institūcijas vārdā, komentēja, ka gan Latvijā pašlaik un konkrēti, gan kurā katrā dalībvalstī vēl būtiskāks faktors ir konkurētspēja. Tāpat zināms, ka Latvijā atalgojumam laika gaitā ir visai augstu jāpievelkas pie Rietumeiropas vidējā līmeņa, un bez inflācijas tam nenotikt. ES amatpersona tāpat norādīja, ka arī deflācija nav ilgtermiņa risinājums zemai konkurētspējai.

Aizmirstiet par nodarbinātības un rūpnieciskās ražošanas statsitiku. Tiek apgalvots, ka hamburgera cena parāda, kur Eiropas ekonomikas reformas strādā un kur - nē, raksta Reuters.

Pētot McDonald's Big Mac burgera cenas eirozonā laika posmā no 2011. gada jūlija līdz 2013. gada janvārim, ekonomists

Guntrams Volfs radis pierādījumus, ka tādas grūtībās nonākušās valstis kā Īrija ir «savilkušas jostas», bet citas - nē.

Jāatgādina, ka izdevums The Economist veido Big Mac indeksu, kas, pamatojoties uz pirktspējas paritātes teoriju, novērtē pasaules valūtu vērtību.

Volfs pētījis datus un konstatējis, ka cenu kāpums Grieķijā, Portugālē un Spānijā ir bijis mazāks nekā eirozonā vidēji, bet Īrijā cena ir samazinājusies. Šīs ir galvenās valstis, kurās notiek dziļas ekonomiskās reformas, kas saistītas ar parādu krīzi.

Eirozonas perifērijas bankās par tīru mantu uzdotie aktīvi regulatora acīs tādi nav un raisa arī aizdomas par negodīgu konkurenci , trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Eiropas Komisija vāc pierādījumus, vai ir nepieciešams sākt izmeklēšanu par nelikumīgu valsts atbalsta sniegšanu bankām Grieķijā, Portugālē, Spānijā un Itālijā, raksta Financial Times. Runa ir par atliktā nodokļa aktīviem (ANA) šo valstu komercbanku bilancēs, ko Eiropas Centrālā banka saskaņā ar Bāzeles III noteikumiem un Kapitāla prasību direktīvu (CRD4) neatzīst par gana kvalitatīvu kapitālu, ko drīkstētu uzrādīt par bankas pirmā līmeņa pašu kapitāla daļu, un prasība ir līdz 2019. gadam ANA no bilanču attiecīgās sadaļas izņemt. Izņēmuma kārtā vietējie finanšu tirgus regulatori dalībvalstīs savām bankām šo termiņu gan var pagarināt līdz 2023. gadam. EK aizdomu lokā nākušās valstis ir veikušas «kapitāla alķīmiju», kā to raksturo The Wall Street Journal, lai no savu banku apgrūtinājuma izvairītos. Arī EK tomēr šķiet atradusi radošu pieeju, kā izvairīgo eirozonas dienvidu perifēriju gluži mierā vis neatstāt.

2007.-08. gada globālās finanšu krīzes laikā Zviedrijas bankas ar bažām lūkojās Baltijas valstu virzienā, raksta Financial Times.

Tas bija pamatoti, jo Baltijas valstu ekonomiskā lejupslīde deva smagu triecienu Zviedrijas aizdevējiem un radīja Stokholmas regulatoros bažas par nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Savukārt šobrīd situācija ir pilnīgi pretēja, un pieaugošās bažas Baltijas banku nozarē ir vēl viena zīme, kas norāda uz nepilnībām Eiropas finanšu sistēmā, norāda FT, par piemēru minot Lietuvu. Vairāk nekā 90% no Lietuvas banku aktīviem patlaban pārvalda ārvalstu aizdevēji (rādītāji Igaunijā un Latvijā ir nedaudz atšķirīgi).

Ciešā saikne starp vietējām bankām un vietējo uzņēmējdarbību bieži ir bijusi balstīta uz korupciju, kas negatīvi ietekmēja visu ekonomiku, norāda viens no bijušajiem Viļņas ministriem. Valstī strauji ienākušas Ziemeļvalstu bankas, un patlaban Lietuvā trīs lielākie aizdevēji ir zviedru SEB un Swedbank, kā arī norvēģu DNB. Visas trīs bankas palika valstī arī tad, kad IKP, rēķinot dolāros, laika posmā no 2008. līdz 2010. gadam pazeminājās par vairāk nekā piektdaļu. Taču dažas amatpersonas Baltijas valstīs sāk satraukties par to, kas ar šīm bankām notiek savos mājas tirgos.

Globālā finanšu krīze eirozonā bija ilgāka un smagāka nekā vairumā citu attīstīto valstu. Periodā no 2011. līdz 2013. gadam, kad ASV jau atradās uz atkopšanās ceļa, eiro zona piedzīvoja atkārtotu satricinājumu – valdību parādu krīzi Dienvideiropā, ko izraisīja investoru bažas par atsevišķu dalībvalstu valdību parādu līmeni un politisko spēku nevēlēšanos to mazināt.

Atbildes reakcija, lai atjaunotu tirgus dalībnieku ticību eiro zonai un atsevišķām tās valstīm, bija starpvalstu vienošanās, kuras ietvaros dalībvalstis apņēmās stiprināt publisko finanšu regulējumu, nosakot budžeta bilances mērķus un citus fiskālās politikas noteikumus. Rezultātā ievērojami pieauga valstu skaits, kuru publiskās finanses ierobežo fiskālie noteikumi, – 2015. gadā fiskālie noteikumi bija ieviesti 18 no 19 eiro zonas valstīm un 25 no 28 Eiropas Savienības (ES) valstīm.

Lai gan fiskālie noteikumi (fiscal rules) ir plaši slavēti par to spējām ierobežot valdības iespējas dzīvot pāri saviem līdzekļiem, to ietekme uz piekoptās politikas un ekonomisko stabilitāti nav viennozīmīga. No vienas puses, skaitliski noteikumi (tādi kā budžeta bilances mērķis) mazina fiskālās politikas nenoteiktību, kam vajadzētu mazināt iedzīvotājiem tik nepatīkamo ekonomikas svārstīgumu. No otras puses, sasienot valdības rokas, tie varētu radīt arī gluži pretēju efektu - ierobežot veidus, kā ar budžeta palīdzību izlīdzināt ekonomisko ciklu (bremzēt pārkaršanu vai cīnīties ar recesiju).

Lai arī Latvija ir pārvarējusi finanšu krīzi un kļuvusi par visstraujāk augošo ekonomiku Eiropas Savienībā, cena, ko tā samaksājusi par savu veiksmes stāstu, ir ļoti augsta, pauž Briselē bāzētās ekonomistu domnīcas Bruegel analītiķis Žots Darvašs.

«Jāatzīst, ka Latvija (...) tagad ir visātrāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā. Šai ziņā - tas ir veiksmes stāsts. Tomēr cena par šo, šķiet, bija pārāk augsta: milzīga recesija, bezdarbs un, protams, tas, ka tik daudzi cilvēki pameta valsti, ilgtermiņā ļoti negatīvi ietekmē Latvijas izaugsmes potenciālu,» saka ekonomists.

Lūgts salīdzināt Latvijas [iekšējā devalvācija] un Islandes [valūtas devalvācija] krīzes pārvarēšanas modeļus, Darvašs sacīja, ka, viņaprāt, Islandes stāsts esot «veiksmīgāks» un tā sociālās izmaksas - krietni zemākas.

«2008. un 2009.gadā Islandes krona kopumā zaudēja ap 50% savas vērtības. Tā tiešām bija. Islande arī piedzīvoja hiperinflāciju. Taču, raugoties uz galvenajiem ekonomikas rādītājiem, Islande krīzi pārvarēja nesalīdzināmi labāk. IKP kritums Islandē bija ap 10%, kamēr Latvijā tas saruka par 25%. Islandē bezdarbs nepieauga vairāk par 10%, Latvijā tas pārsniedza 20%. Neraugoties uz milzīgo (krietni smagāku, nekā Latvijā) finanšu sistēmas sabrukumu, Islandes reālā ekonomika cieta mazāk nekā Latvijā,» sacīja Darvašs.

Eiropas Komisija (EK) ir ierosinājusi noteikt jaunas sankcijas Krievijas naftas eksportam saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, otrdien Vācijas ziņu aģentūrai DPA apstiprināja EK amatpersonas.

Eiropas Savienības (ES) sestā sankciju pakete aizliegs uzņēmumiem Eiropas Savienībā pirkt naftu no Krievijas. Tai arī ir mērķis pakāpeniski izbeigt importu no ES uz Krieviju.

Šī ir jaunākā ES sankciju kārta pret Krieviju, lai to sodītu par iebrukumu Ukrainā. Lēmums par to pieņemts pēc nedēļām ilgām ES iekšējām sarunām, jo dalībvalstīm jārēķinās ar ekonomiskām sekām.

Vācija sākumā vadīja ES valstu pretestību Krievijas naftas embargo noteikšanai, neraugoties uz kritiku no Ukrainas puses, bet pēc alternatīvu naftas piegādes avotu nodrošināšanas sāka atbalstīt šo embargo.

Vācijas ekonomikas ministrs Roberts Habeks pagājušonedēļ paziņoja, ka Berlīne astoņās nedēļās ir samazinājusi Krievijas naftas īpatsvaru savā naftas importā - no 35% pirms kara Ukrainā līdz 12% tagad.

Lai pārvarētu ekonomisko krīzi un cīnītos ar aizvien augošo bezdarbu, eirozonai nepieciešama vispārēja ekonomikas stimulēšanas programma, pauž Briselē bāzētās ekonomistu domnīcas Bruegel analītiķis Žots Darvašs.

«Varat to saukt par Māršala plānu vai vispārēju ekonomikas stimulēšanas programmu, bet es neredzu cita ceļa, kā pārvarēt šo valstu ekonomikas krīzi,» pauž ekonomists.

Darvašs uzskata, ka grūtībās nonākušajām eirozonas ekonomikām ir ļoti ierobežoti instrumenti, ar kuru palīdzību panākt izaugsmi. Taču lielākajai daļai vienotās monetārās sistēmas dalībvalstu ir pietiekami veselīga bilance, lai tās varētu atļauties ekonomiskas stimulus, un tas atstāšot pozitīvu ietekmi arī uz perifērijas valstīm.

Pēc Darvaša teiktā, būtu aktīvāk jāizmanto Eiropas Investīciju bankas potenciāls. Pērn tika nolemts palielināt tās kapitālu par desmit miljardiem eiro (septiņiem miljardiem latu), kurus tā izmantotu, lai aizņemtos finanšu tirgos ap 60 miljardiem eiro (42 miljardiem latu), kurus ieguldīt dalībvalstu ekonomikās.

Eiro ieviešana Latvijā no nākamā gada stiprinās Latvijas ekonomiku, atbalstot iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi 4,2 % līmenī nākamgad, kam sekos 5,2 un 5 % izaugsme turpmākajos gados. Latvija kā eirozonas valsts arī turpmāk būs Eiropas straujāk augošā ekonomika ar stabiliem pamatiem, uzskata Ernst & Young eirozonas ekonomiku pētījuma Eurozone Economic Forecast (EEF) autori.

Eiro ieviešana atstās būtisku iespaidu uz ilgtermiņa investīciju ieplūdi, jo zudīs šaubas par valūtas stabilitāti, kā arī eiro iespaidā mazināsies gan uzņēmumu, gan privātā sektora aizņēmumu procentu likmes. Tāpat, gaidāms, ka Latvija kļūs vēl pievilcīgāka arī Austrumu kaimiņiem, kuri meklēs eksporta ceļus uz eirozonu. Nākamgad būtu jāaug arī iekšzemes investīciju līmenim, ņemot vērā eksporta pieprasījumu, teikts pētījumā.

Taču tajā pašā laikā strauji augot tautsaimniecībai, nākamgad Latvijā pieņemsies spēkā inflācija, kas varētu sasniegt 2,4% līmeni – eirozonas vidējā apmērā. Inflācijas spiediens paaugstināt algas būs viens no galvenajiem izaicinājumiem Latvijas ekonomikas produktivitātei un konkurētspējai, uzskata pētījuma autori. Jāņem vērā arī tuvojošās vēlēšanas, kuru priekšvakarā jārēķinās ar partiju cīņu par elektorātu, kas var radīt spiedienu palielināt valsts tēriņus vai mazināt nodokļu slogu. Šāda rīcība palielinātu inflācijas risku, norāda Ernst & Young speciālisti.