Kad reiz esi «iekšā», attieksme ir pielaidīgāka, skaidro ES politikas eksperti.
Tāds eirozonas kandidātvalstīm būtisks kritērijs kā inflācija patiesībā sistēmiski nemaz nav tik nozīmīgs elements, Latvijas žurnālistu seminārā Briselē sacīja ekonomikas un finanšu politikas domnīcas Bruegel vadītājs Guntrams Volfs. «Var būt laba un slikta inflācija. Sliktā ir kredītu un patēriņa bums, kas nav ilgtspējīgs. Tādu pirms nesenās krīzes pieredzēja arī Latvija,» sacīja ekonomists.
Cita ES amatpersona, kas nebija pilnvarota runāt visas institūcijas vārdā, komentēja, ka gan Latvijā pašlaik un konkrēti, gan kurā katrā dalībvalstī vēl būtiskāks faktors ir konkurētspēja. Tāpat zināms, ka Latvijā atalgojumam laika gaitā ir visai augstu jāpievelkas pie Rietumeiropas vidējā līmeņa, un bez inflācijas tam nenotikt. ES amatpersona tāpat norādīja, ka arī deflācija nav ilgtermiņa risinājums zemai konkurētspējai.
Iepriekš DB jau rakstīja (17.06.2013.), ka cits Bruegel līdzstrādnieks – Starptautiskā Valūtas fonda pētniecības un Eiropas departamenta kādreizējais direktora vietnieks, Prinstonas universitātes (ASV) starptautiskās ekonomikas politikas viesprofesors Ašoka Modijs – domnīcas mājas lapā ir paudis viedokli par Latvijas pievienošanās eirozonai bezjēdzīgumu no ekonomiskā redzes viedokļa. Viens no viņa skepses iemesliem ir tieši tas, ka eiro Latvijai neko nozīmīgu nedos problemātiskās konkurētspējas ziņā. Un otrādi – pašreizējie makroekonomiskie rādītāji nenozīmē, ka Latvijai nebūtu inflācijas vai budžeta deficīta risku jau tuvākajā nākotnē.
Pirmskrīzes importa preču pieprasījuma pārsvars pār pašmāju eksportspēju A. Modija vērtējumā nekur nav pazudis. Ir paredzams, ka līdz ar Latvijas ekonomiskās situācijas uzlabošanos un pirktspējas pieaugumu importa pārsvars būs atpakaļ, ja radikāli nemainīsies Latvijas ekonomikas globālā konkurētspēja.
Par aizvien palikušajiem riskiem kolēģim nepiekrīt G. Volfs, tomēr viņš atzīst, ka Māstrihtas līguma prasība eirozonas kandidātvalstij pēc noteikta inflācijas «cipara» ‒ vidējā no trim eirozonas zemākajiem inflācijas rādītājiem ‒ nav visai jēdzīga. Sevišķi tas redzams laikā, kad dažās eirozonas valstīs ir deflācija jeb to inflācija ir ar mīnuss zīmi. Šādos apstākļos Māstrihtā noteiktais inflācijas rādītājs ir «ļoti dīvains kritērijs». Attiecīgi, esot jau eirozonā, EK attieksme pret reālajām monetārās savienības dalībvalstīm ir elastīgāka.
Kopš topošās eirozonas sākotnējo pamatu likšanas 1992. gadā Nīderlandes pilsētā ir daudz kas noticis, un entuziastiskais nodoms par dažiem galvenajiem izšķirīgajiem makroekonomiskajiem rādītājiem vien nav izrādījies piemērots reālajai dzīvei. Pašreizējā eirozonas krīze demonstrē, ka konverģence jeb piemērotība eirozonai ir jāvērtē ievērojami plašāk, un arī tās pastāvēšana ir daudz smalkāks mehānisms, kā to cita starpā iezīmē ES pēdējo gadu iniciatīvas finanšu sektora regulēšanā un pārraudzībā un dalībvalstu institucionālās kapacitātes (lasi – spējas iekasēt nodokļus) stiprināšanas centienos. Tie attiecībā pret Māstrihtas vienošanos ir jauni ekonomikas vērtēšanas pamatelementi.