#Atsaucoties lielajai lasītāju interesei, DB publicē interviju ar Latvijas Bankas prezidentu un Eiropas Centrālās bankas padomes locekli Ilmāru Rimšēviču, kas norisinājās 2017. gada martā. Kā zināms, I. Rimšēvičs intervijas līdz šim sniedzis salīdzinoši reti.
Atsaucoties lielajai lasītāju interesei, DB publicē interviju ar Latvijas Bankas prezidentu un Eiropas Centrālās bankas padomes locekli Ilmāru Rimšēviču, kas norisinājās 2017. gada martā. Kā zināms, I. Rimšēvičs intervijas līdz šim sniedzis salīdzinoši reti.
Latvija bauda eirozonas labumus
Iestāja eirozonā Latvijai deva pieeju ļoti lētiem kredītresursiem uz ļoti gariem termiņiem, turklāt ļāva izvairīties no valūtas spekulantu uzbrukumiem, kas būtu apdraudējuši valsts tautsaimniecību, paliekot pie lata
To intervijā DB stāsta Latvijas Bankas prezidents un Eiropas Centrālās bankas padomes loceklis Ilmārs Rimšēvičs. Viņš atzīst, ka pašlaik svarīgākais ir noturēt vārgos kreditēšanas pieauguma asnus, kā arī koncentrēties nevis uz kādu naidnieku vai kaitnieku meklēšanu, bet gan skatīties un meklēt iespējas, ko un kā paši varam darīt labāk.
Ko Latvija ir ieguvusi, iestājoties eirozonā?
Latvijas iestāšanās eirozonā ir bijis trešais būtiskākais notikums pēc iestāšanās ES un kļūšanas par NATO dalībvalsti. Nav piepildījies neviens no Armagedona scenārijiem, par kuriem brīdināja un ar kuriem baidīja Latvijas iedzīvotājus pirms iestāšanās eirozonā gan atsevišķi ekonomisti, gan arī politiķi. It īpaši ekonomiskās recesijas laikā redzējām, ka Latvijai pietrūkst vienas lielas starptautiskas institūcijas, kas stāvētu mums aiz muguras un pie kuras varētu vērsties un saņemt nepieciešamo naudu īstermiņa problēmu risināšanai.
Pēc Latvijas iestāšanās eirozonā valsts nav tikusi ierauta nevienā īstermiņa spekulāciju vilnī. Faktiski Latvijā beidzot ir sākts īstenot monetāro politiku, kur centrālā banka laiž apgrozībā naudu, nerūpējoties par to, vai ārvalstu rezervju apjoms ir 100%, 90% vai 70%. Ja Latvija joprojām būtu ar latu, tad tieši ekonomikas nelielais izmērs radītu risku. Proti, notikumi ne pārāk tālās zemēs, kas radīja nedrošības sajūtu, būtu atstājuši ļoti smagu ietekmi uz valūtas kursu, būtu uzbrukumi latam.
Monetārās politikas īstenošana eirozonā ir bijusi ļoti tālredzīga, mēģinot nodrošināt stabilu cenu līmeni un prognozējamību. Pašlaik piedzīvojam viszemākās procentu likmes, garākos naudas aizdevumu termiņus, Latvijas Banka kopā ir iegādājusies ap 5 miljardiem eiro Latvijas un starptautisko organizāciju vērtspapīru aktīvu pirkšanas programmas ietvaros, tostarp mūsu un Eiropas Centrālās bankas veiktās Latvijas valsts vērtspapīru iegādes ir ap 1,5 miljardiem eiro. Šī nauda ir domāta iepludināšanai reālajā ekonomikā, tautsaimniecībā, tomēr diemžēl daļa no tās joprojām atrodas komercbanku kontos. Nodokļu sistēmas neskaidrības, uzņēmumu bilanču necaurspīdīgums un pašu kapitāla trūkums daudzos gadījumos liedz bankām aizdot naudu – kreditēt Latvijas tautsaimniecību.
Latvijas Banka kopš iestāšanās eirozonā ir nodrošinājusi trīs lietas – stabilu valūtas kursu, neierobežotus kredītresursus un ekstra zemas procentlikmes komercbankām, kas dod iespējas aizdot naudu uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Salīdzinājumam – iepriekš vienmēr bija jautājums, kur ņemt naudu tautsaimniecības kreditēšanai. Protams, jautājums bija par piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām, kā arī risku, vai aizdotā nauda tiks atgūta. Tas izraisīja banku vēlmi pārapdrošināties kredītu neatgūšanas gadījumā, vienkārši prasot ķīlas un papildu garantijas no aizņēmējiem.
Tādu laiku, kādus pašlaik piedzīvo Latvija no kredītresursu pieejamības un nodrošinājuma viedokļa, nekad nav bijis. Tas viss ir, pateicoties tam, ka Latvija ir eirozonā un aiz mūsu muguras stāv Eiropas Centrālā banka.
Tikmēr Vācijā arvien skaļāk tiek paustas bažas par naudas pirktspējas kritumu!
Nevaram baudīt zemas procentlikmes uz aizdevumiem un vienlaikus augstas procentlikmes uz noguldījumiem. Tās ir savstarpēji izslēdzošas situācijas. Vācijas un arī citu eirozonas valstu iedzīvotājiem ir zemākās noguldījumu likmes pēdējo desmitgažu laikā, jo naudas ir ļoti daudz. Protams, noguldītāji ir saņēmuši zemākus procentus par saviem noguldījumiem, savukārt, ekonomikai atkopjoties un inflācijai atgriežoties aptuveni 2% līmenī, šīs noguldījumu likmes atgriezīsies iepriekšējos līmeņos.
Kā vērtējat Latvijā uzsākto karu pret skaidru naudu?
Monetārās politikas izpratnē nav nekādas atšķirības – skaidra vai bezskaidra nauda. Katrai valstij ir sava pieeja, un katrai no šīm pieejām ir savi plusi un arī mīnusi. Tā ir valdības izšķiršanās.
Nav nozīmes – skaidra vai bezskaidra nauda, bet svarīgi ir tas, ka, darījumiem notiekot, ekonomika tiek sildīta.
Kāda situācija ir ar Latvijas Bankas aktīviem, kuri pēdējo gadu laikā ir pieauguši trīskārtīgi?
Eirozona īsteno īpašu aktīvu iegādes programmu, kur katra eirozonas valsts pērk savas valsts un starptautisko organizāciju vērtspapīrus. Un te arī ir tā runa par 1,5 miljardiem eiro Latvijas vērtspapīros. Pārējie ir AAA starptautiski atzītu institūciju ar augstu kredītreitingu vērtspapīri. Citu valstu vērtspapīrus šīs programmas ietvaros nepērkam, tikai citu starpnacionālu institūciju vērtspapīrus.
Ja šādas programmas nebūtu bijis, tad inflācija eirozonā saglabātos daudz zemākos līmeņos, nekā to redzam pašlaik. Šī programma ir darbojusies kā ekonomikas sildītāja, lai nevienu brīdi nerastos sajūta, ka naudas sistēmā trūkst, lai strādātu visas maģistrāles un taciņas, pa kurām naudas plūsmai jācirkulē, un kompensētu investīciju piesaistes problēmas strukturālo reformu kavēšanās un nepievilcīgas nodokļu sistēmas rezultātā. Šī milzīgā naudas masa spēj caursist šo aizdambējumu, un bankas jūtas pietiekami drošas. Tā ir savdabīga naudas pārdales un sadales sistēma, jo ir pieredzēts, ka daudzās valstīs kreditēšana ir apstājusies un pat nonākusi negatīvā koordinātu sistēmā, kā tas piecus gadus bija arī Latvijā. Tikai pēdējo pāris gadu laikā varam novērot vārgu kreditēšanas pieaugumu.
Kas būtu jādara, lai šis vārgais pieaugums noturētos vai, vēl labāk, kļūtu spēcīgāks?
Neko jaunu nepateikšu. Spēles laikā nedrīkst mainīt spēles noteikumus. Tas nozīmē, ka, spēlējot basketbolu, nevar būt, ka vienā komandā spēlē pieci, bet otrā – seši laukuma spēlētāji. Tas nozīmētu radīt situāciju, kurā vienai komandai nav interesanti spēlēt.
Diemžēl Latvijā nu jau regulāri, gandrīz ik gadu, piedzīvojam dažāda veida izmaiņas nodokļos. Uzņēmējs plāno turpmāko darbību, investīcijas, aizņemšanos, darbinieku apmācības, dažādus izpētes darbus, un pēkšņi visa pasākuma vidū valsts kardināli maina noteikumus.
Otrs, Latvija ir izgājusi cauri smagai krīzei, ir bijuši grūti laiki, bet daudzi uzņēmumi maksātnespējas problēmu laikā sanācijas vietā tiek sadalīti pa daļām un zūd tautsaimniecībai. 90% šādu grūtībās nonākušu uzņēmumu ir slēgti. Bankas, redzot šo situāciju, kad aizdotā nauda var arī neatgriezties un situācija ir pasliktinājusies, nelabprāt aizdod jauniem uzņēmumiem.
Treškārt, ir jāstiprina Latvijas uzņēmumu spēja aizņemties, un vārgākā vieta pašlaik ir to kapitalizācija. Ja valdība un parlaments pieņemtu jaunajā Latvijas Bankas un arī Finanšu ministrijas nodokļu stratēģijā piedāvāto reinvestētās peļņas neaplikšana ar uzņēmuma ienākuma nodokli, šis pašu kapitāla pietiekamības jautājums tiktu risināts. Uzņēmumiem būtu lielāks kapitāls, un arī bankas justos daudz drošāk, turklāt uzņēmumi varētu piesaistīt arī cita veida naudu savai attīstībai.
Ceturtkārt, darbinot visas iespējamās valsts programmas, ES struktūrfondus. Līdz šim notika kavēšanās ar ES struktūrfondu sadalei nepieciešamo normatīvo dokumentu izstrādi, kā rezultātā projektu izskatīšana un īstenošana aizkavējās par diviem gadiem. Tas arī ir iemesls lēnākai tautsaimniecības izaugsmei. Nauda ir, bet tā gaida savu brīdi, kad varēs ieplūst ekonomikā. Diemžēl līdz šim šo naudu Latvija nav laidusi apritē.
Vai ģeopolitiskajiem notikumiem, ES un Krievijas ekonomisko sankciju karam, Brexit, citu valūtu vērtību kritumam attiecībā pret eiro ir kāda ietekme uz šo situāciju?
Šie riski ir niecīgi vai pat neesoši, jo nauda ir pieejama, bet uzņēmējiem trūkst biznesa ideju, trūkst pieejas ES struktūrfondiem. Tās ir mūsu iekšējās lietas, kurām var pieskaitīt arī piņķerīgas maksātnespējas procedūras, kā rezultātā uzņēmums vairs neatgriežas apritē, bet tiek likvidēts. Citu valstu statistika rāda citu ainu – problēmās nonākušie uzņēmumi, izvērtējot pieļautās kļūdas, reizēm iegūst jaunus saimniekus un jaunu naudu un lēnām «izkārpās» no problēmām. Savukārt Latvijā maksātnespējas procesā uzņēmums tiek «sarauts gabalos» un nevienam nekāda ieguvuma nav.
Esam naski vainot citus un atsaukties uz lieliem ģeopolitiskiem riskiem. Vajadzētu pašiem uztaisīt iekšējās situācijas analīzi, inventarizāciju – cik efektīvi tērējam naudu. Par valsts pārvaldē nodarbināto skaitu diskusijas notiek jau daudzus gadus, tagad beidzot šajā jomā varētu sākties kustība. Līdz šim bijis ierasts rīkoties pēc shēmas – kā naudas trūkst, tā ceļam nodokļus, piemēram, ja runājam par finansējumu veselībai, kur tiek aicināts celt PVN likmi. Tie ir paši bīstamākie momenti. Valsts, kura attīstās un aug, pēkšņi parāda vājuma pazīmes un lieto pasākumus, kurus parasti izmanto valstis, kuras ir dziļā krīzē. Neviena valsts nodokļus nepalielina, ja pirms tam nav veiktas strukturālās reformas.
Tērējam milzīgas summas izglītībā, mazākas, bet tāpat ļoti lielas – veselības aprūpes sistēmā, bet neesam definējuši, ko par šo naudu gribam saņemt gala produktā. Kādai jābūt izglītībai, kādai jābūt veselības aprūpes sistēmai? Ik gadu iztērējam simtiem miljonu nozaru uzturēšanai, bet neskatāmies, ko esam sasnieguši, vai tas mūs apmierina. Tāpēc, pirms mēģināt dabūt papildus naudu, jāgūst pārliecība, ka esam lietderīgi, efektīvi apsaimniekojuši jau esošo naudu. Mani priecē uzsāktais nodokļu reformu process, ceru, ka tas iedvesmos jauniem risinājumiem gan veselības, gan arī izglītības sistēmu.
#1/3
#2/3
