Latvija ir pēdējā jeb jaunākā eirozonas locekle, bet var tikt uzskatīta par piemēru šajā jomā par to, cik strauji iespējams virzīties uz priekšu, Latvijas Bankas rīkotajā konferencē par krīzes mācībām Latvijā un eirozonā sacīja Deutsche Bundesbank prezidents Jenss Veidmans.
Latvijas valdības ļoti nopietnā rīcība ir bijis labs piemērs, kas atgādina par kolektīvo darbību pirms 700 gadiem, izveidojot Hanzas savienību, un ko var atcerēties arī šodien, saka Deutsche Bundesbank vadītājs.
Viņš norāda, ka var teikt, ka Latvija ir līderis integrācijā, bet tagadējā eirozona gan diemžēl nav līderis, runājot par izaugsmi pasaulē. IKP eirozonā patlaban ir 2,4% zem pirmskrīzes līmeņa un izaugsme ir apstājusies – trīs tās lielākās ekonomikas nerada nekādu stimulu, un pat ir vērojams samazinājums par minimāliem procentiem. Tikai ļoti lēns pieaugums nākotnē ir gaidāms, ko uzrāda arī pēdējie Vācijas dati, saka J. Veidmans.
Ņemot vērā eirozonas atlabšanas tempus, inflācija ir ļoti zema, taču deflācijas drauds nebūtu jāuzskata par ļoti nopietnu, uzskata eksperts, piebilstot, ka no tās nevajadzētu baidīties, drīzāk jābaidās no zemas inflācijas perioda.
Lielā mērā cenu kritumu nosaka enerģijas izmaksu kritums un citi faktori, kas nav Eiropas Centrālās bankas ziņā, jo reaģē uz to tikai ārkārtējās situācijās. Monetārā politika eirozonā patlaban ir sarežģītā situācijā, viņš uzsver, piebilstot, ka kaut ko var panākt tikai nekonvencionālā veidā, un īstenotie asākumi var saistīties ar ilgtermiņa refinansēšanas mehānismiem un aktīvu iepirkumu programmu, kas ir izraisījusi diskusijas, jo tas ir kas jauns ECB politikas ziņā. Pirms šie lēmumi tika pieņemti, monetārā politika jau bija ļoti ierobežota.
ECB ir daudz izaicinājumi – vērtspapīru uzpirkšana no bankām var radīt zināmas problēmas, jo augstāki ir bilances paplašināšanās rādītāji, jo lielāki ir riski. Jebkurā gadījumā monetārās politikas piemērošana var paveikt maz un jo tās būs ekspansīvāka jo lielāki būs riski un neatrisinās lēnēkas izaumses riskus – strukturālās reformas, investīciju, produktivitātes nepieaug. Daudzās valstīs daudz kas jau ir darīts šajās valstīs, lai šie rādītāji uzlabotos.
Pieaugums līdz 2023. gadam eirozonā varētu būt tikai 1% gadā, tādēļ struktūrālās reformas ir ļoti nepieciešamas – nodarbinātības, pensiju un nodokļu reformas kopējos rādītājus varētu celt par 11%. ASV pieaugums strukturālo reformu rezultātā varētu būt 5%, saka eksperts.
Viņš uzskata, ka tikai pakāpeniski ceļot konkurenci, var panākt izaugsmi eirozonā. Tāpat ieguldījumu pieaugums ir svarīgs, lai būtu izaugsme, tāpēc nepieciešamas reformas un jālikvidē administratīvie šķēršļi. Tas būs labs stimuls arī šodienas pieprasījumam.
Pilnīga fiskāla savienība būtu viens no risinājumiem, taču tā izvede acīmredzot nav iespējama, jo ir sarežģīta, saka eksperts. Otrs variants ir stiprināt Māstrihtas principus. Viņš uzsver, ka banku savienības izveide ir svarīga, taču parādu uzkrāšana suvenērā valstī nedrīkst ietekmēt kopējo situāciju.
Lielākais ierobežojums eirozonas izaugsmei patlaban ir struktūrbarjeras, kas kavē inovāciju un darbību. Ja tās izdotos nojaukt, tad situācija mainītos ļoti strauji, būtu dažādas papildus reformas, un tas varētu pacelt izaugsmes prognozes par 15%, saka J. Veidmans.