2007.-08. gada globālās finanšu krīzes laikā Zviedrijas bankas ar bažām lūkojās Baltijas valstu virzienā, raksta Financial Times.
Tas bija pamatoti, jo Baltijas valstu ekonomiskā lejupslīde deva smagu triecienu Zviedrijas aizdevējiem un radīja Stokholmas regulatoros bažas par nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Savukārt šobrīd situācija ir pilnīgi pretēja, un pieaugošās bažas Baltijas banku nozarē ir vēl viena zīme, kas norāda uz nepilnībām Eiropas finanšu sistēmā, norāda FT, par piemēru minot Lietuvu. Vairāk nekā 90% no Lietuvas banku aktīviem patlaban pārvalda ārvalstu aizdevēji (rādītāji Igaunijā un Latvijā ir nedaudz atšķirīgi).
Ciešā saikne starp vietējām bankām un vietējo uzņēmējdarbību bieži ir bijusi balstīta uz korupciju, kas negatīvi ietekmēja visu ekonomiku, norāda viens no bijušajiem Viļņas ministriem. Valstī strauji ienākušas Ziemeļvalstu bankas, un patlaban Lietuvā trīs lielākie aizdevēji ir zviedru SEB un Swedbank, kā arī norvēģu DNB. Visas trīs bankas palika valstī arī tad, kad IKP, rēķinot dolāros, laika posmā no 2008. līdz 2010. gadam pazeminājās par vairāk nekā piektdaļu. Taču dažas amatpersonas Baltijas valstīs sāk satraukties par to, kas ar šīm bankām notiek savos mājas tirgos.
Zviedrijas Centrālās bankas pārvaldnieks Stefans Ingvess (Stefan Ingves) jūlijā notikušajā konferencē paziņoja, ka bažas tagad ir vērstas pretējā virzienā: Baltijas valstis uztraucas par nekustamā īpašuma sektoru Zviedrijā. Negatīvas procentu likmes Zviedrijā un rekordzemas likmes Norvēģijā ir novedušas pie galvu reibinoša mājokļu cenu kāpuma un bailēm par burbuļa veidošanos. Šķiet, ka abās valstīs pieaug finansiālās stabilitātes riski.
Viļņā pastāvošās bažas ir novērojamas daudzās nelielās valstīs visā Eiropā, kurās ir vērojams ārvalstu banku īpatsvars.
Ekonomikas ideju laboratorijas Bruegel vecākais biedrs Nikolass Verons (Nicolas Véron) norāda, ka aptuveni puse no eirozonas valstīm saskaras ar līdzīgu dilemmu, jo vairāk nekā puse no to finanšu nozares ir balstīta ārpus šo valstu robežām. Tiesa gan, SEB, Swedbank un DNB Lietuvā darbojas kā filiāles, kas nozīmē, ka tām ir sava vietējā bilance un kapitāls, kas atrodas atsevišķā pārraudzībā. Tas nozīmē, ka Lietuvas filiāles pārrauga Eiropas Centrālā banka, kamēr mātes bankas, kuru galvenās mītnes atrodas ārpus eirozonas, pārrauga Zviedrijas vai Norvēģijas regulatori. Krīzes situācijā pastāv iespēja, ka tiek pārskaitīta nauda no Lietuvas, lai segtu zaudējumus Zviedrijā.
FT eksperti uzsver – pastāv vēlme, lai Lietuvas oficiālās mātes bankas joprojām spētu repatriēt daļu no savu filiāļu kapitāla. Piemēram, Swedbank šogad no savas filiāles Lietuvā sev izmaksāja papildu dividendes 491miljonu eiro apmērā, uzsverot, ka Baltijas valstis joprojām ir vietējais tirgus. Pēc dividenžu izmaksas kopējais kapitāla atbilstības koeficients atradās pie 23,9% atzīmes, kas ir virs regulatoru noteiktā minimālā rādītāja, taču zemāks nekā 40% rādītājs 2015. gada beigās. Ziemeļvalstu bankām piemīt arī viens no augstākajiem kapitāla līmeņiem Eiropā, ko apliecina nesen veiktie stresa testi. Taču eksperti joprojām uztraucas, ka ārvalstu bankas krīzes laikā potenciāli var sistēmu padarīt trauslāku nekā tas notika 2008. gadā, kad daudzi aizdevēji slēdza ārzemju operācijas. Tilburgas Universitātes Banku un finanšu profesors Haralds Beninks norāda: «Tas padara lietas sarežģītākas un komplicētākas. Kas notiek, ja galvenās mītnes valstī banka nonāk nepatikšanās?»
Viņš akcentē to, ka Zviedrijas un Norvēģijas bankas lielākoties izvairījās no 2008. gada finanšu krīzes radītās ietekmes, neskatoties uz sarežģījumiem Baltijā, kas nozīmē, ka šo banku apņēmība īstenot darbību Lietuvā vēl nav pārbaudīta, ņemot vērā finanšu triecienu to galvenās mītnes valstī. FT pieļauj, ka Lietuvas amatpersonas apzinās risku un cenšas sekmēt alternatīvas ārvalstu bankām, reformējot vietējās kredītapvienības, veicinot finanšu tehnoloģiju uzņēmumu un ēnu banku izveidi, kā arī mudinot pensiju fondus veikt vairāk pašmāju ieguldījumus, jo krīzes situācijā pastāv iespēja, ka tiek pārskaitīta nauda no Lietuvas, lai segtu zaudējumus Zviedrijā, tādēļ nepieciešami alternatīvi finanšu līdzekļi.
