Ilgtspējīgas būvniecības sertifikācijas aizsācēji Latvijā ir starptautiskās kompānijas un investori, kā arī to prasa Eiropas Savienības uzstādījumi.
“Ilgtspēja nav tikai un vienīgi kādas vienas, piemēram, būvniecības, nozares izaicinājums un iespēja, bet gan laikmeta diktētas visas saimnieciskās dzīves pārmaiņas. To galvenā būtība ir racionāla resursu izmantošana pilnīgi visā, turklāt pievēršot uzmanību visam dzīves ciklam,” Dienas Biznesa speciālizdevumam Nekustamais īpašums teic jaunievēlētā Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padomes valdes priekšsēdētāja Maija Dzirkale.
Viņa norāda, ka šajā jomā ir ļoti daudz darāmā, jo galvenā problēmu sakne ir meklējama cilvēku izpratnē. “Ilgtspējas pamatprincipi nozīmē mainīties, un tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan arī valsts uzstādījumiem un pat tās izvirzītajām prioritātēm. Ļoti daudz kas atduras pret cilvēku nezināšanu, jo īpaši tas nereti novērojams publisko iepirkumu segmentā mazākās pašvaldībās. Tām tas ir liels slogs, kura mazināšanai būtu nepieciešama attiecīgo profesionāļu piesaiste tieši projektu vadībā,” tā M. Dzirkale. Viņas ieskatā ilgtspējai jābūt valsts prioritātei, jo tā ir vitāla nepieciešamība gan jebkurā būvniecības objektā, gan ikvienā dzīves sfērā. “Nevar domāt tikai par īstermiņa (šī brīža vai viena divu gadu robežās) ieguvumiem, bet gan jālūkojas nākotnē — 25-30 gadus uz priekšu, jo būvēm tas nebūt nav ļoti garš termiņš,” skaidro M. Dzirkale. Viņa atzīst, ka pašlaik Latvijā var redzēt ļoti pozitīvas un vienlaikus arī sarūgtinošas situācijas saistībā ar ilgtspējīgu būvniecību.
“Jā, vietām ir haoss, nespēja plānot un atsevišķos gadījumos pat nevēlēšanās pieņemt un piemērot ilgtspējības pamatprincipus. Nereti tiek izvēlēta formāla pieeja, proti, samaksāt par attiecīga sertifikāta saņemšanu, neieviešot ilgtspējības principus, kas dotu reālu pienesumu būves ekspluatācijā,” uz jautājumu par būtiskākajiem kāzusiem ilgtspējīgas būvniecības kontekstā atbild M. Dzirkale. Viņa gan piebilst, ka joprojām ir jautājumi par izpratni un interpretācijām, jo nereti ir situācijas, kurās kāds no ilgtspējīgas būvniecības mapes paņem to, kas konkrētajā situācijā ir izdevīgi un pašsaprotami, bet nevis visu kopumu, kas arī simbolizē šo ilgtspēju kā būtību. “Jā, joprojām ir pietiekami daudz tādu objektu, kur dominē zemākās cenas princips, kas varbūt ļauj lētāk radīt, bet diemžēl tas var sāpīgi atsaukties nākotnē – uzceltās ēkas augstākas ekspluatācijas izmaksās daudzu desmitu gadu garumā – tātad zaudējumos ilgtermiņā,” cenas dominances ilgtermiņa efektu komentē M. Dzirkale.
Izmanto trīs sistēmas
Pasaulē ir vairākas sistēmas, kuras ļauj novērtēt dažādu būvju ilgtspēju. Latvijā plašāk tiek izmantota Lielbritānijas BREEAM (British Research Establishment Environmental Assessement Method), Ziemeļamerikas LEED (Leadership in Energy and Environmental Design) sistēma un pamazām ienāk arī Vācijas DGNB (Deutsche Gesellschaft für Nachhaltiges Bauen) sistēma. “Ļoti būtisku atšķirību pamatprincipos to vidū nav, bet BREEAM gadījumā Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padome sadarbībā ar Zaļās mājas arhitektiem, inženieriem, būvniekiem, nekustamo īpašumu attīstītājiem ir ieguldījuši nozīmīgu darbu, lai sākotnēji, 2010. gadā, iztulkotu sistēmu latviešu valodā un tādējādi to padarītu pieejamāku, kas arī veicināja pilotprojektus,” norāda M. Dzirkale. Viņa piebilst, ka savas BREEAM versijas ir izstrādājušas, piemēram, tādas valstis kā Norvēģija, Zviedrija, Nīderlande. “Pietiekami populāra pasaulē ir Vācijā radītā DGNB ilgtspējīgas būvniecības sistēma un arī Amerikā tapusī LEED,” skaidro M. Dzirkale. Dati rāda, ka pēc BREEAM sistēmas sertificēti objekti dažādās stadijās Latvijā ir 82, Igaunijā – 49 un Lietuvā – 150. Savukārt pēc LEED sistēmas sertificēto objektu skaits dažādās stadijās Igaunijā ir 53, Lietuvā - 32, bet Latvijā - 19.
Vācijas DGNB sistēmā pašlaik vēl nav sertificētu objektu Baltijas valstīs. “Katram projektam ir savas specifiskās nianses, kuras svaru kausus nosver par labu vienai, otrai vai trešajai ilgtspējīgas būvniecības sistēmai un līdz ar to arī ietekmē sertificēto objektu skaitu,” sertificēto objektu skaitu pēc konkrētas sistēmas raksturo M. Dzirkale. Viņa norāda, ka, piemēram, Lietuvā tika būvēti ļoti daudzi objekti, balstoties uz to potenciālo nomnieku — starptautisku kompāniju — pieprasījumu, tostarp arī viņiem saprotamu un pieņemamu ēku ilgtspējas kritērijiem un atbilstošu sertifikāciju. “Igaunija ir tuvāk Skandināvijai, un tāpēc arī ziemeļu kaimiņvalstī visvairāk izjūtamas ziemeļvalstu vēsmas,” uz jautājumu par būtiskāko atšķirību starp Latviju un Igauniju atbild. M. Dzirkale. Viņa norāda, ka tās gan nav ļoti nozīmīgas atšķirības, taču vislielākā starpība ir tieši cilvēku domāšanā. “Lietuvā gan tika radīta arī sava lokālā sistēma, taču tā sevi tā īsti nav attaisnojusi, jo privātie nekustamo īpašumu attīstītāji to īsti neizvēlas, tāpēc ka būtiskākais ir potenciālajiem nomniekiem saprotama, stabila un starptautiski atpazīstama ēkas ilgtspējas sistēma. Turklāt viena lieta ir radīt attiecīgu sistēmu, bet pavisam kas cits - to nemitīgi pilnveidot un uzturēt, jo īpaši, ja tāda spēkā ir tikai vienā salīdzinoši nelielā valstī,” uz jautājumu par dienvidu kaimiņvalsts sertifikācijas sistēmu atbild. M. Dzirkale.
Visu rakstu lasi jaunākajā Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.