Datos, zinātnē balstītie lēmumi valstu, nozaru un uzņēmumu līmenī būs izšķirošais faktors tautsaimniecības transformācijā atbilstoši Zaļā kursa jau esošajiem uzstādījumiem, vienlaikus arvien vairāk būs nepieciešamas zināšanas un zinātniskie pētījumi, kas ļaus pierādīt produktu, uzņēmumu un pat valstu zaļumu.
Tādi atzinumi skanēja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 9. starptautiskajā konferencē Dabas resursu izmantošanas zinātniskie, ekonomiskie un sociālie aspekti pašreizējā vides un ģeopolitiskajā kontekstā.
Zemkopības ministrs Armands Krauze savā uzrunā uzvēra, ka Latvijas iedzīvotāju labbūtībā būtiska ir visu trīs ekonomisko, sociālo un vides vajadzību līdzsvarota situācija. «To var panākt viedi un tālredzīgi, izmantojot Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības, zināšanas un cilvēkkapitālu, kā arī dabas bagātības, pret kurām jāattiecas ar pietāti,» uzsvēra A. Krauze. Viņaprāt, ir svarīgi veicināt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu Latvijā, pasaules tirgū piedāvājot kvalitatīvus produktus, kas ceļ gan ekonomiku, gan iedzīvotāju labklājību, vēl jo vairāk, ja Latvijā ir milzīgs bioekonomikas attīstības potenciāls. «Nedrīkst būt tā, ka Zaļais kurss prasa milzīgus ieguldījumus bez jebkādas ekonomiskās atdeves,» norādīja A. Krauze. Viņš uzsvēra, ka ilgtspējīga mežsaimniecība ir balstīta zinātnē un inovācijās, tā nodrošina darba vietas un ir iztikas avots daudzos Latvijas reģionos. Tieši tāpēc balstoties uz zinātniskiem pētījumiem un tehnoloģiju attīstību var tikt pārskatīti algoritmi un aprēķini saistībā ar klimata mērķu izpildi. «Lai veidotu ilgtspējīgu nākotni, mums visiem ir jāmeklē kompromisi starp ražošanu un dabas saglabāšanu, mūsu kopīgā atbildība ir veidot dzīvotspējīgu vidi, virzīt ekonomikas izaugsmi, kā arī labklājību nākamajām paaudzēm,» tā A. Krauze.
Karš Eiropā un… karš pret meža nozari
Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes finanšu prorektors, mežzinātņu doktors Linards Sisenis uzsvēra, ka ir būtiski sabalansēt bioloģisko daudzveidību, dabas resursu izmantošanu ar inovācijām, kuras rada pievienoto vērtību, kas savukārt rada darba vietas, kurām ir cieša korelācija ar valsts labklājību, jo īpaši pašreizējā situācijā. «Jau kuro gadu Eiropā ir karš un beidzot arī Eiropa ir sapratusi, ka tas nav tikai Ukrainā, bet arī Eiropā, jo ar karu saskaramies teju vai ikdienā — pārrautie kabeļi jūrā, hibrīdkara elementi, arī tas, ka tiek kultivēts par Latviju kā neizdevušos valsti, no kuras cilvēki mūk. Varbūt daudziem nepatiks, bet manā skatījumā arī pret meža nozari tiek īstenots karš, tas tiek darīts mērķtiecīgi, lai izņemtu saimnieciskos mežus no aprites, neraugoties uz to, ka visos līmeņos tiek runāts par pievienoto vērtību koksnei, par reģionu attīstību, bet diemžēl ierēdņi negrib saprast vai nesaprot, ka izņemot šīs milzīgās platības ar populistiskiem saukļiem vēl vairāk grūžam atpalicībā laukus, jo, ja laukos nebūs pieejama zeme un mežu resursi, tad pārskatāmā nākotnē nevarēsim runāt par ilgtspēju un reģionu attīstību,» uzsvēra L. Sisenis. Viņš aicināja visus meža nozares ļaudis aktīvi paust savu viedokli tieši, atmetot diplomātiju. «Neesam pret, bet gan esam par dabas vērtību saglabāšanu, par ko liecina arī tas, ka šādas dabas vērtības Latvijā ir un strādājam, lai šīs dabas vērtības saglabātu, vienlaikus attīstītu ne tikai lielas pilsētas, ne tikai Rīgu un tās aglomerāciju, bet arī, lai attīstītos ražošana laukos, jo tikai darba vietas, iespējas nopelnīt nodrošinās to, ka lauki neizmirs un tajos atgriezīsies dzīvība,» tā L. Sisenis. Viņš pauda cerību, ka konferencē runāto sadzirdēs ne tikai lēmumu pieņēmēji, bet arī tie, kuri visu Latviju mēģina padarīt par vienu lielu rezervātu.
Bioekonomika – 3.8 miljardi eiro
«Vai lēmumu pieņēmēji sadzird nozari? Dzird un fokusējas uz iespējamajiem risinājumiem, jo ekonomikas ministrs Viktors Valainis ir izvirzījis ambiciozu mērķi līdz 2035. gadam divkāršot Latvijas ekonomikas apmēru, kur būtiska nozīme bija un būs apstrādes rūpniecībai,» norādīja Ekonomikas ministrijas parlamentātais sekretārs Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka pēcpandēmijas laikmets kopā ar ģeopolitiskajiem riskiem ir raisījis piesardzību, jo IKP rāda 0.1% sarukumu, investīciju apmēri arī ir mazāki par 5.7%, arī imports sarucis par 2.3% un arī eksportā ir 1.6% samazinājums, vienlaikus privātais patēriņš rāda 0.6% pieaugumu. «Zemes nozares dod būtisku ieguldījumu Latvijas bagātības vairošanā, vienlaikus ir bioloģiskā daudzveidība,» uzsver J. Miezainis. Viņš norāda, ka būtiskākais jautājums, kā rīkojamies ar šiem Latvijas dabas resursiem. «Ik gadu atsakamies no nepārstrādātas apaļkoksnes eksporta, vienlaikus pakāpeniski vairojam augstas pievienotās vērtības koksnes produktu ražošanu un piegādes ārvalstu pircējiem, kas arī dod papildus ienākumus visiem,» stāsta J. Miezainis.
Viņš norāda, ka koksne ir atjaunīgs resurss, kas ir pamats inovatīviem augstas pievienotās vērtības produktiem, kuru ražošanas process ideālā situācijā pilnībā notiktu Latvijā. «Daudzās citās valstīs nav tādu dabas resursu un priekšrocību, kādas ir Latvijā un visā reģionā, jau 2022. gadā bioekonomikas pievienotā vērtība bija 3.825 miljardi eiro, jeb 10.6% no tautsaimniecības, tajā bija nodarbināti 117 tūkst. cilvēku jeb 13.2% no ekonomikā nodarbinātajiem,» stāsta J. Miezainis. Viņš norāda, ka bioekonomikas loma tautsaimniecībā pieaugs, jo tiek prognozēts pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums līdz 10 miljardiem 2050. gadā un līdz ar ko arī pieprasījums pēc pārtikas pieaugs par 50%, kas prasīs gudrus risinājumus lauksaimniecības un mežu zemes apaimniekošanai, jo brīvu zemju, uz kuru rēķina palielināt pārtikas ražošanu, nav. Bioekonomikā pašlaik ir iesaistīti 28 264 uzņēmumi, kuri veikuši būtiskas 26.7 milj. eiro investīcijas pētniecībā un attīstībā, līdztekus tam arī valsts sniedz būtisku savu ieguldījumu pētniecībā un tās atbalstīšanā, kas perspektīvā pārvērtīsies arī praktiskā izmantošanā. «Ir sagatvoti normatīvo aktu grozījumi, kuri augstskolām dos nebijušas iespējas piedalīties inovāciju komercializācijā,» tā J. Miezainis.
Prasības, prasības un vēlreiz prasības
«Piegāžu ķēdes gatavojas piedzīvot seismisku aktivitāšu radītas pārmaiņas, jo uzņēmumiem būs arvien vairāk jāsniedz informācija gan par paša produkta, gan arī tā ražojošā uzņēmuma un arī tā piegāžu ķēdes dalībnieku ietekmi uz vidi, lai tikai ar savu produktu varētu piekļūt konkrētam noieta tirgum,» uzsvēra Stādu un kūdras inovāciju fonda valdes priekšsēdētāja un SIA Laflora attīstības direktore Sabīna Alta. Viņa norāda, ka šajā sfērā ir ļoti daudz dažādu regulējumu, kuru izpilde pašlaik raisa paniku daudzu iesaistīto vidū, vienlaikus ir arī tādi, kuru ieviešana pašlaik ir atlikta. «Viens no fona dokumentiem, kas mēģina uzskaitīt visas iniciatīvas, ir OECD pētījums par emisiju mērījumiem piegāžu ķēdēs. Jāatgādina, ka pirms vairākiem gadiem daudzas no iniciatīvām bija brīvprātīgas, kas bija virzīts uz CO2 pēdas nospieduma izpēti, taču ir radušies dažādi standarti, kurus lielākoties nosaka ISO un rezultātā vairākās valstīs CO2 pēdas nospieduma mērīšana un pētīšana ir kļuvusi obligāta,» skaidro S. Alta. Viņa norāda, ka uzņēmumiem ir jāiegūst visi dati un tikai tad jāziņo par darbības negatīvo ietekmi uz vidi. «Ietekmes ir vairākas, jo tas neskar tikai CO2, bet arī bioloģisko daudzveidību, atmežošanu, zemes izmantošanu, piesārņojumu, atkritumus, nodarbinātību, cilvēktiesības utml.,» stāsta S. Alta.
Viņa atzīst, ka ir jau arī dažādi ziņošanas līmeņi - produktu dzīves cikla analīze, CO2 piesaistes shēmas, tāpat ir vajadzīgi ziņojumi par nozari (kam kalpos kūdras nozares ilgtspējas memorands, kurš ir tapšanas stadijā) un arī valsts inventarizācijas ziņojumi. «Ir pārskatu standarti un metodoloģijas, kas attiecas uz rūpniecības nozarēm, to vidū ir arī privātas – pagaidām neobligātas, kuras nav apstiprinātas ar valstu valdību lēmumiem,» skaidro S. Alta. Viņa norāda, ka minēto iemeslu dēļ viss process kļūst ļoti sarežģīts, jo īpaši uzņēmumu līmenī. «Globālā pārtikas piegāžu ķēde rada apmēram trešdaļu no visām cilvēka radītajām emisijām, kaut arī lauksaimniecisko produktu ražošana ir ļoti sadrumstalota (vairāk nekā 600 miljoni saimniecību) un tajā jau darbojas pārskatu standarti, ziņojumi par emisijām balstās siltumnīcu gāzu protokolu un ISO standartiem, kas papildināti ar nozarei specifiskiem norādījumiem,» tā S. Alta. Viņa atzīst, ka ES ar iniciatīvu apjomu ir visai pasaulei priekšgalā, par ko sajūsmā esot gan juristi gan auditori. «Daudzas no inciatīvām jau pašlaik ir saistošas uzņēmumiem, jo nepieciešami gan auditoru, gan juristu pakalpojumi,» stāsta S. Alta. Viņa norāda, ka pēc klimata konferences Baku Eiropas Komisijas prezidente ierosināja trīs likumdošanas iniciatīvas (CSRD, CSDDD un Taksonomijas) apvienot, tādējādi mazinot birokrātiju un ziņošanas slogu ES uzņēmumiem.
«Tas atvieglotu uzņēmumu darbu, jo iniciatīvās ir vairākas pārklāšanās,» uzsvēra S. Alta. Viņa norāda, ka 2023. gada maijā spēkā stājās oglekļa ievadkorekcijas mehānisms — CBAM – par importēto produktu (cements, dzelzs, tērauds alumīnijs, mēslošanas līdzekļi, elektroenerģija, ūdeņradis) radīto pēdu ziņošanu jau no 2024. gada, bet maksājumi būs jāveic 2027. gadā jau par 2026. gadu. «Pasaules bankas dati rāda, ka pašlaik darbojas 75 oglekļa nodokļu un emisiju tirdzniecības shēmas, kas aptver aptuveni ceturto daļu no globālajām emisijām, turklāt oglekļa cenas ieņēmumi pārsniedz 100 miljardus ASV dolāru, kas no vienas puses ir vides, bet no otras puses finanašu instruments,» skaidro S. Alta. Viņa atzīst, ka dažādās valstīs ir atšķirīgas sistēmas, jo ir gan oglekļa nodoklis, gan emisiju kvotu tirdzniecības kārtība, gan arī abi risinājumi kopā. «Ir vēl arī citas ES iniciatīvas, kuras ietekmē piegāžu ķēžu darbību — Ekodizaina regula (prasības uz lietojamību, otrreizējo pārstrādi, pašlaik attiecas uz 31 produktu grupu, bet to plānots papildināt (ar tekstilu, mēbelēm, riepām, mazgāšanas līdzekļiem utml) 2026. gadā), Iepakojuma un izlietotā iepakojuma direktīva, kas pārtaps regulā, Zaļuma norāžu direktīvas iniciatīva, Atmežošanas regula, kura pašlaik atlikta uz vienu gadu līdz 2025. gada decembrim),» uzskaita S. Alta. Viņa norāda uz neskaitāmajiem izaicinājumiem — dažādi dalībnieki, kuriem ir dažādas ambīcijas, dažādas regulatīvās pieejas, dažādas aprēķinu metodes, dažādas datu prasības un ziņošanas standarti, dažāda sertifikācija un verifikācija, dažādi izpildes līmeņi un veidi, ko vēl papildina uzskaites sadrumstalotība, datu vākšana (jo īpaši, ja daļa no tiem pat ir nevis tikai konfidenciāli, bet pat slepeni) un to precizitāte, atbilstības izmaksas.
«Viss minētais ierobežo mazo un un vidējo uzņēmumu iespējas — tātad konkurētspēju,» uzsvēra S. Alta. Viņa norāda, ka tajā pašā laikā pētījumi rāda, ka sabiedrības izmaksas par neatbilstošu izstrādājumu importu ES sasniedz 76.6 miljardus eiro gadā. Jāņem vērā, ka importētajām precēm ES ir jāatbilst vairāk nekā 370 normatīvo aktu prasībām un sagaidāms, ka to saistībā ar ES Zaļo kursu būs vēl vairāk, pēc S. Altas aplēsēm apmēram par 175. «Jautājumi ir un būs daudz, piemēram, uzņēmumi iesniegs savu CO2 pēdas nospiedumu, bet nav skaidrs, kā citi var pārliecināties par šo datu patiesumu, tāpat ir jautājumi par jaunām sertifikācijas sistēmām, kā arī atbilstošām IT sistēmām un vai viss kopums var strādāt bez sodu sistēmas esamības, vienlaikus kādas ir ziņošanas izmaksas un vēl jo vairāk kopējās pārmaiņu izmaksas,» jautājumu lādi paver S. Alta. Viņa atzīst, ka kopumā dekarbonizācijas centieni pasaulē izmaksā triljoniem ASV dolāru gadā. «Secinājums: pašlaik vairs nav jautājums, vai ir labs produkts, bet gan par to, vai ir sertifikāts,» tā S. Alta.
Izplūdusī zaļuma izpratne
«Skatījums par to, kas īsti uzskatāms par zaļu produktu, pēdējo gadu laikā nemitīgi mainās, un pat tas, ka tas ir reāli zaļš produkts, vēl bez attiecīgajiem dokumentiem neapliecina tā ilgtspēju,» atzīst Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, zemkopības ministra padomnieks meža resursu ilgtspējīgas pārvaldības un izmantošanas jautājumos Māris Liopa. Viņaprāt, ES Zaļais kurss, kas būtībā ir “zaļais darījums” (grean deal), produkcijas zaļumam ir piešķīris politisku nokrāsu, vienlaikus daudzās zemēs, atšķirībā no Latvijas, zaļums ir «betonēts», turklāt tas ir kļuvis par sava veida biznesu. «Pilsētu iedzīvotāju skatījumā – zaļums – dzīves vietas vide, kur būtiskākais ir šīs vides pakalpojumi, taču neredzu, ka ES Zaļais kurss iedzīvotājiem sniegtu kādu papildus vides pakalpojumu, jo daudzas lietas ir balstītas uz tirgus instrumentiem,» uzsvēra mežsaimniecības eksperts Juris Buškevics. Viņš arī norāda, ka ir novērota dilemma, kur jo īpaši pilsētās mītošā sabiedrība vēlas, lai mazāk cērt mežus, bet, kad parādās informācija par krāsns apkures aizliegšanu lielpilsētā, tad pauž sašutumu, kas tikai apliecina citu pieeju sadzīviskā līmenī.
«Raugoties uz zaļumu attiecībā uz meža ekosistēmu, tad svarīgākais elements ir kokaudze un tās noturība nākotnē, jo dažādās Zaļā kursa diskusijās attiecībā uz zemes sektoru pamatā dzirdam stāstus par klimata pārmaiņu mazināšanu un tikai pēc tam par kādiem produktiem, bet tikpat kā nav sarunu par to, kā tie koki augs, izņemot dažu dienu periodu pēc vētrām un meža ugunsgrēkiem,» stāsta LVMI Silava Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Āris Jansons.
Viņš gan norāda, ka no nelielas valsts, kāda ir Latvija, kurai meža sektoram ir nozīmīga loma tautsaimniecībā, daudz svarīgāki ir adaptātācijas aspekti – kā panāksim, ka mežs patiešām ir zaļš. «Proti, vai būsim adaptēties spējīgi un saprotoši, ka jāizmanto mūsu zināšanas, tostarp mēģinot mainīt arī normatīvo vidi, kas ļautu likt lietā šīs zināšanas un domātu par veidiem, kā ļaut pieņemt lēmumus pašiem cilvēkiem,» tā A. Jansons. Viņaprāt, ar pierādīšanu Latvijai nevajadzētu būt pārāk lieliem izaicinājumiem, bet izaicinājums būs strādāt, lai attīstītu un pilnveidotu šīs zināšanas, kā arī jau esošās zināšanas (kopā ar meža un citām nozarēm) pārnestu konkrētās darbībās. «Zinātnes atziņas, kuras ir radušās Latvijā, balstoties uz reālo mūsu situāciju, ir būtisks arguments lēmumu pieņemējiem, vienlaikus bija un būs jautājums par CO2 sekvestrēšanu (noglabāšanu), piemēram, koksnes produktu plašāku izmantošanu būvniecībā, ko ļoti plaši izmanto, piemēram Skandināvijas valstīs,» norāda M. Liopa. Viņaprāt, Latvijā, vairāk nozarēm sadarbojoties, ir iespējams panākt nozīmīgu progresu emisiju samazināšanā.
«Klausos un brīnos, ka emisiju novērtējumam ir dažādas aprēķināšanas metodikas. Rēķinam pēc vienas metodikas un izrādās, ka viss ir ļoti slikti, rēķinam pēc citas metodikas, kas rāda, nemaz tik slikti nav kā rāda iepriekšējais aprēķins pēc citas metodikas. Rodas jautājums kā, ar kādām metodēm šo Zaļo kursu varam novērtēt un kā pierādījumu izsniegt visiem interesentiem?» norāda J. Buškevics. S. Alta uzsver, ka būtiskākais ir zinātnē balstīti dati, kas pat pašlaik ir reducējies uz uzņēmumu līmeni un tāpēc nozares uzņēmumi kopīgi ar zinātniekiem veic pētījumus, jo visiem vajag datus. «Jau vairākus gadus dzīvojam divās paralēlās pasaulēs, kur vienā nemitīgi pieaug pieprasījums pēc kūdras substrātiem, bet otrā ir dzīve uz pulvera mucas — cīņas par nozares pastāvēšanu, kaut arī neviena juridiski saistoša dokumenta nav,» tā S. Alta. M. Liopa vērš uzmanību, ka globālā līmenī ES iniciatīvām attiecībā uz Zaļo kursu nav īstu sekotāju, ko apliecina arī COP 29 klimata samita norise, vienlaikus ES ir neieciešamas izejvielas arī no Āfrikas, Āzijas, kurās esošās valstis nebūt neizrāda vēlmi pēc triljonus izmaksājošām pārmaiņām. «Ja nav finanšu resursu un arī nav atbilstoša daudzuma derīgo izrakteņu, lai varētu reāli dzīvē ieviest sākotnēji izvirzītos mērķus, un nav arī sabiedroto, tad agrāk vai vēlāk šie mērķi vai to izpildes datumi būs vien jākoriģē,» tā M. Liopa.
