Veselības aprūpes sistēmas pamatu draud izļodzīt attīstības un plānošanas trūkums nozarē. Ilgus gadus Latvijā strādājušie ārsti, jūtoties nenovērtēti un pat pazemoti, nolemj doties uz citām valstīm, bet topošie ārsti līdz pat mācību beigām nevar būt droši, vai varēs strādāt sevis izvēlētajā profesijā.
Negrasās pārkvalificēt
Saskaņā ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) datiem, Latvijā trūkst aptuveni 400 dažādu specialitāšu ārstu un 4500 medmāsu. Šobrīd ir reģistrēts aptuveni pusotrs tūkstotis bezdarbnieku ar dažādu līmeņu medicīnas izglītību, kam būtu nepieciešama pārkvalificēšanās, tomēr Veselības ministrija neuzskata, ka šis uzdevums atbilst tās funkcijām, publiskā diskusijā sacīja veselības ministre Baiba Rozentāle. Turklāt šādai pārapmācībai ir arī pretestība no pašu mediķu puses, proti, no ģimenes ārstiem, kuru skaits valstī nav pietiekams, bet kuri nevēloties, lai tiem rastos papildu konkurence.
Neskatoties uz vispārpieņemto uzskatu, ka Latvijā ārstu trūkst, vakanču šajā specifiskajā darba tirgus sektorā ir maz, jo arī tajās ārstniecības iestādēs, kur būtu nepieciešami papildu mediķi, ir notikusi finansējuma samazināšana. Bet, piemēram, Latvijas Ārstu biedrības interneta mājas lapā, kur nereti tiek ievietoti darba piedāvājumi, šobrīd valda aicinājumi doties darbā uz ārzemēm un valodu kursu reklāmas.
Jāmaina visa dzīve
«Ja ir darbs, tad klājas labi,» vaicāts par savām personīgajām izjūtām, atbild Rīgas 1.slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītāja vietnieks un Ķirurģijas bloka vadītājs Juris Žarinovs. Viņš ir ļoti apbēdināts par to, ka slimnīcas augsti profesionālais ārstu kolektīvs ir izjaukts un, lai gan pašlaik slimnīcā notiek spraigs darbs, pacientu skaits ir pat palielinājies un naudas palīdzības sniegšanai pacientiem pietiek, tomēr ir skaidrs, ka pēc jaunā gada ir jāmeklē jauns darbs. Savukārt darba iespējas nav plašas. Daļa no slimnīcas kolektīva nopietni domā par darbu ārpus Latvijas, bet citi Latviju jau ir pametuši. Ja darbu iespējams atrast ārpus Rīgas, arī tad kardināli jāmaina ikdienas dzīve.
J.Žarinovs norāda, ka braukt prom no Latvijas neviens ārsts īsti nevēlas, taču naudas un profesionālas attīstības iespēju trūkums liek to darīt. Viņš uzskata, ka tas ir ļoti sarežģīts posms daudzu ārstu dzīvē. Turklāt nomācoša ir vispārējā neskaidrība par veselības aprūpes tālāko attīstību Latvijā. Neraugoties uz sarežģīto situāciju, 1. slimnīca šo gadu pat varētu noslēgt bez parādiem. Ķirurgs atzīst, ka privātais sektors veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā ir vērā ņemama turpmākā darba iespēja profesionāļiem, un domā, ka privātajā sektorā varētu pavērties arī labas darba iespējas, tomēr tas nav iespējams visās medicīnas specialitātēs.
Trūkst jauno ārstu
No pieejamās statistikas izriet, ka šogad darbu zaudējuši aptuveni 15% ārstu. Lielākajai daļai arī to ārstu, kam darbs ir, ienākumi ir samazinājušies vai nu algas griešanas vai darba vietu skaita sarukšanas rezultātā. Ja šī darba samaksa speciālistus neapmierina, līdzīgi kā citu profesiju pārstāvjiem ārstiem ir vairākas izvēles iespējas: darba meklēšana esošajās ārstniecības iestādēs, privātprakses vai uzņēmuma izveidošana, došanās strādāt uz ārvalstīm.
Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis norāda, ka vidējā ārstu skaita ziņā uz cilvēku skaitu Latvija daudz neatšķiras no vidējā rādītāja Eiropā. Mūsu valstī vairāk trūkst vidējā medicīniskā personāla, jo sevišķi medmāsiņu. «Tomēr mums ir problēmas ar gados jauniem ārstiem - mums nav vienmērīga sadalījuma pa vecuma grupām. Salīdzinot ar citām valstīm, mums ir maz jauno ārstu, bet liels īpatsvars to ārstu, kas ir vecāki par 65 gadiem. No vienas puses tas, protams, ir labi, jo šiem mediķiem ir ievērojama pieredze un zināšanas, ko var nodot jaunajiem speciālistiem, bet no otras puses ir zināms risks, ka varētu notikt pārrāvums ārstu nodrošinājumā,» viņš skaidro. Šo problēmu bija paredzēts risināt ar pakāpenisku un regulāru atalgojuma palielināšanu medicīnā, bet laikā, kad nozarei tiek samazināts finansējums, tas, protams, vairs nav iespējams. Prognozēt nespēj
Ārstu izglītība ir ļoti jutīgs jautājums, jo finansējuma samazināšana tai var radīt ļoti tālejošas sekas gan īsākā termiņā, gan ilgtermiņā, jo labu speciālistu sagatavošanai nepieciešami vismaz 10 gadi. Arī situācijā, kad daudzi jaunie ārsti nolemj doties uz ārvalstīm, J.Bundulis norāda, ka investīcijas izglītībā jebkurā gadījumā atmaksājas. Viena rezidenta apmācība valstij izmaksā aptuveni 10 tūkst. Ls. Šogad izdevās panākt, ka mācību beidzēju skaits «praktiski» sakrīt ar vietu skaitu rezidentūrā, viņš atgādina, piemetinot, ka no šīs prioritātes Veselības ministrija atteikties negrasās.
Tomēr Latvijas Universitātes Rezidentūras attīstības programmas vadītāja Anda Požarnova ir pārliecināta, ka jaunieši, kas savu nākotni vēlas saistīt ar medicīnu, ir neapskaužamā situācijā, jo vispirms pirmos sešus studiju gadus viņi sapņos par kādu noteiktu specialitāti medicīnā, bet nav informācijas par to, kādi speciālisti būs vajadzīgi pēc studijās pavadītajiem vismaz deviņiem gadiem.
Aizceļos masveidā
Lai gan valsts pārtraukusi apmaksāt diennakts medicīniskās palīdzības sniegšanu virknē Latvijas slimnīcu, kā rezultātā daudzi ārsti jau zaudējuši darbu vai arī viņu darba apjoms un līdz ar to arī alga ir kritusies, ambulatoros pakalpojumus valsts no šīm veselības aprūpes iestādēm turpina pirkt, tādēļ darba iespējas joprojām saglabājas, uzsver J.Bundulis. Viņš piebilst, ka ārstiem ir iespēja vērt vaļā savas prakses, jo sevišķi reģionos, kur konkurence šajā jomā ir neliela.
Ārstu prakses reģistrēšana oficiālajā reģistrā ir bez maksas, tomēr tāpat kā citām ārstniecības iestādēm arī praksēm ir jāatbilst virknei prasību, kas atkarībā no specialitātes ir ļoti dažādas. Veselības inspekcijas speciālisti novērojuši, ka arvien biežāk prakšu vietā tiek dibinātas SIA un IK, kas, vairākiem ārstiem apvienojoties, ir izdevīgāk.
Tāpat arvien aktīvāk tiek ieviesta mājas aprūpes programma, kas papildu ienākumus varētu nest vidējam medicīniskajam personālam. Viņš atzīst, ka ārstiem ir iespēja braukt uz ārzemēm, un tas ir tikai normāli, ja šeit «nespējam ārstam nodrošināt darba vietu, katastrofa ir tad, ja cilvēks aizbrauc ar naidu pret valsti». Tiesa, jācer, ka daļa no šiem speciālistiem pēc kāda laika atgriezīsies Latvijā. Šogad līdz oktobra beigām dokumentus profesionālās kvalifikācijas atzīšanai ārzemēs saņēmuši 193 ārsti, Db informēja Latvijas Ārstu biedrībā.
Ģimenes ārste Inese Muskare pēc astoņu gadu darba Latvijā devusies uz Franciju, lai tur strādātu savā profesijā. Jautāta par to, kādēļ pieņēmusi šādu lēmumu, viņa atbild īsi: «Laikam zaudēju ilūzijas par Latviju.» Mediķe norāda, ka darbu, kas viņai bija Latvijā, var nosaukt par ideālu, jo «mani pacienti ir fantastiski un es noteikti esmu zaudētāja, jo aizbraucu prom no saviem pacientiem, no darba, ko astoņus gadus no maziem ķieģelīšiem esmu būvējusi un sakārtojusi». Veselībai un izglītībai jābūt valsts pamatam un prioritātei, uzskata I.Muskare, bet, ja valstī šis pamats tiek iznīcināts, tad tai nav nākotnes. Ārstam par «neuzrakstītu rindiņu» atskaitē valsts iestādes piemēro sodus, bet, «kad godāto Lemberga kungu gadu ārstē slimnīcā», piebilst ārste, norādot, ka maz tādu slimību, kas būtu jāārstē gadu, tad atbildīgās iestādes pret attiecīgajiem ārstiem nevēršas, bet citu ārstu par divu mēnešu slimības lapu «paņems pie dziesmas». «Es pārāk mīlu šo valsti, lai noskatītos uz to, kas šeit notiek,» saka I.Muskare.
Mediķu aizceļošana no Latvijas kļūs par masveida parādību, uzskata ģimenes ārste, jo ārvalstīs attieksme pret šīs profesijas pārstāvjiem ir pavisam citāda un cieņa daudz lielāka. Šķēršļu ģimenes ārstes prakses veidošanai Eiropas Savienībā nav nekādu, vienīgais, kas aizkavējis I.Muskari sākt strādāt Francijā savā profesijā uzreiz pēc aizceļošanas, bijušas nepietiekamas vietējās valodas zināšanas.
Izturas ar cieņu
Jaunā ārste Lolita Kalniņa atzīst, ka atrast darbu Latvijā, piemēram, kā dežūrārstam kādā no lauku slimnīcām nav grūti. Vienīgā problēma ir tā, ka par šo darbu netiek maksāts «praktiski nekas». «Protams, varētu sakost zobus un turpināt cīnīties Latvijas medicīnas lauciņā, tomēr es neuzskatu, ka manas zināšanas un pūles, kas līdz šim ir ieguldītas manā profesionālajā izaugsmē, nav nekā vērtas,» viņa skaidro. Pavadījusi Lielbritānijā divus mēnešus, jaunā speciāliste izjutusi milzīgu starpību gan atalgojuma, gan attieksmes, gan darba ziņā. Tomēr viņa pieļauj, ka pēc gada vai diviem, atgriežoties Latvijā, būs iespējams sākt savu praksi.
A.Požarnova atzīst, ka jauna cilvēka alga 338 Ls pirms nodokļu nomaksas nav adekvāta zināšanu apguvē ieguldītajam laikam, atdevei un, iespējams, arī naudai. «Mūsu jaunie speciālisti ir gudri, zinoši un varoši, ne velti viņiem nav problēmu atrast potenciālās darba vietas ārpus Latvijas. Savukārt kāpēc gan Eiropas valstīm ar atplestām rokām nesagaidīt mūsu ārstus? Viņi saņem gatavus speciālistus, neieguldot viņos ne kapeiku,» viņa skaidro, piebilstot, ka vienīgais mierinājums ir tas, ka darbs specialitātē ir pieredze jebkuros apstākļos. Bet, ja Latvija spēs radīt tādu veselības aprūpes sistēmu, ka mediķi vēlētos tajā strādāt, tad saglabājas cerība, ka pieredzi uzkrājušie speciālisti atgriezīsies mājās.
