Pieaugošs optimisms, kas ne vienmēr ir pamatots ar adekvātu un atbilstošu rīcību, – šādi var raksturot Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu par savu finanšu stabilitāti nākotnē un gatavību kaut ko darīt savā labā.
Pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret vecumdienām un apņēmību savlaicīgi veidot uzkrājumus atklāj, ka pagājušā gada laikā cilvēki par savu nākotni kļuvuši krietni optimistiskāki. Trešdaļa aptaujāto ir pārliecināti, ka viņu vecumdienas būs sociāli aktīvas un piepildītas. Gada laikā optimisma īpatsvars ir pieaudzis par 10 procentpunktiem, kā arī ir samazinājies to cilvēku skaits, kuri «pensijas jautājumu» gadu no gada atliek uz vēlāku laiku. Saglabājas salīdzinoši augsta neuzticība valsts pensiju sistēmai – teju piektdaļa aptaujāto gatavojas strādāt arī vecumdienās, jo apzinās, ka būs vajadzīgi papildu ienākumi.
Pētījums atklāj savdabīgu uztveres «šķēri» – no vienas puses, cilvēki sagaida, ka pensijas vecumā varēs nodoties aktīvai un piepildītai dzīvei, taču ne vienmēr sasaista šīs ieceres ar savām finansiālajām iespējām. Optimisms aug, bet adekvātas rīcības, lai to piepildītu, nav. Uzdodot tiešus jautājumus par to, vai pensijas vecumā būs jāturpina strādāt, cilvēkiem nākas abus minētos jautājumus sasaistīt, un atklājas - jo tuvāk nāk pensijas gadi, jo vairāk sarūk optimisms par savām iespējām. Ja jaunieši vecumdienās plāno pelnīti atpūsties (tā domā vidēji trešdaļa), tad vecāka gadagājuma cilvēki turpinātu strādāt, jo būs nepieciešami papildu ienākumi.
Gada laikā praktiski visās paaudzēs ir augušas arī gaidas par vēlamo pensijas apmēru. Vidēji tas šobrīd svārstās 1000 eiro robežās. Taču kas nodrošinās šo pensiju, ņemot vērā, ka šobrīd vidējā pensija, kādu saņem lielākā daļa senioru, ir 320 eiro? Te nereti nākas secināt, ka lielākā daļa iedzīvotāju neinteresējas par savu sagaidāmo pensijas apmēru (to nav apzinājuši 62% iedzīvotāju) vai arī kārtīgi nav iepazinušies ar valstī pastāvošo trīs līmeņu pensiju sistēmu.
Aptaujas dati atklāj, ka uzkrājumus pensiju 3.līmenī veic ceturtdaļa jeb 24% iedzīvotāju. Ņemot vērā optimistiskās iedzīvotāju gaidas par dzīvi vecumdienās, šis procents ir neliels. Taču pētījums atklāj, ka krītas paļāvība tikai uz valsts pensiju. 2018. gada laikā paļāvība uz valsts pensiju sistēmu ir sarukusi no 39% līdz 27%. Līdzīga dinamika, tikai pieauguma virzienā, ir vērojama pensiju 3. līmeņa uzkrājumu veidošanā – ja gadu iepriekš šādus uzkrājumus veidoja 14%, tad šogad jau 24% cilvēku. Jāatzīmē, ka aptuveni piektdaļa respondentu sacījuši, ka pensijai veido cita veida uzkrājumus. Līdz 10% pieaudzis arī to iedzīvotāju skaits, kuru labā uzkrājumu pensiju 3. līmenī veido viņa darba devējs.
Salīdzinot tos iedzīvotājus, kuri ir uzsākuši veidot uzkrājumus pensijas vecumam (kopumā – 43%), ar tiem, kuri to vēl nedara, secināms, ka apdomība un tālredzība iet roku rokā ar sirdsmieru. 40% no pensiju krājējiem ir pārliecināti, ka vecumdienās būs sociāli aktīvi – baudīs ceļošanas priekus, apmeklēs kultūras pasākumus un nodosies kādam hobijam. Starp «nekrājējiem» šāda pārliecība ir krietni zemāka – tā izteikušies tikai 27% respondentu. Proti, cilvēki, kuri ir pieņēmuši lēmumu pakāpeniski nodrošināt sevi ar papildu ienākumu vecumdienās, par savu nākotni jūtas krietni pārliecinātāki.
Līdzīgi ir ar sajūtām par darba gaitu turpināšanu pēc 65 gadu vecuma. Ja «krājēji» šajā laikā biežāk gatavojas turpināt strādāt savam priekam, «nekrājējiem» nākas apzināties, ka būs nepieciešams strādāt, lai segtu ikdienas izdevumus. Trešdaļa «nekrājēju» gatavojas zemiem ienākumiem un pieticīgai iztikšanai vecumdienās. Šāds viedoklis vēl izteiktāks ir to cilvēku vidū, kuriem tuvojas pensijas vecums.
Tas, ka aizvien lielāks cilvēku skaits sāk veidot jebkāda veida uzkrājumus saviem pensijas gadiem, liecina par zināmu ticības briedumu tam, ka mēs paši varam ietekmēt un ietekmējam savu nākotni. Vairāk nekā puse cilvēku pētījumā ir sacījuši, ka savu finansiālo nākotni spēj ietekmēt, – šī proporcija ir īpaši izteikta jauniešu vidū, bet krītas, tuvojoties pensijas vecumam. Starp cilvēkiem, kuri tic iespējai ietekmēt savu dzīves kvalitāti nākotnē, valda vienprātība, ka uzkrājumi ir jāveido vairāk nekā 20 gadu ilgā periodā.
Iedzīvotāju optimisms un arī pārliecība (īpaši – jaunu cilvēku vidū) par to, ka savu nākotni veidojam mēs katrs pats, ir pozitīvas tendences. Bez šādiem priekšnoteikumiem par uzkrāšanas nozīmi un vērtību spriest var tikai teorētiski. Tomēr rīcība no optimisma pagaidām vēl atpaliek, jo pensija taču ir kaut kas tik tālā miglā tīts, ka par to varēs sākt domāt pēc gadiem desmit… Šī maldīgā priekšstata laušana ir nākamais solis, kas jāsper katram pašam, lai ceļš uz 1000 un vairāk eiro pensiju no sapņa pārtop īstenībā.
