Strādājot pie nākamā valsts budžeta veidošanas, izskanējušas idejas par to, kā iespējams reformēt pensiju sistēmu, lai palielinātu esošo pensionāru ienākumus un samazinātu izmaksas darba devējiem. Vai īstermiņa problēmu risināšanā esam gatavi ziedot darbspējīgo iedzīvotāju cerības uz pārtikušām vecumdienām?
Jau kādu laiku tiek runāts par priekšlikumiem veikt izmaiņas pensiju sistēmā, proti, samazināt darba ņēmēja veiktās iemaksas pensiju 2. līmenī. Mērķis – mazināt kopējo darba devēja nodokļu slogu. Pašreizējā sistēma paredz, ka no sociālās apdrošināšanas iemaksām 20 % tiek novirzīti pensijas uzkrājumam (14 % nonāk 1. līmenī, 6 % – 2. līmenī). Šobrīd tiek diskutēts par iespēju samazināt 2. līmeņa iemaksas līdz 4 %, novirzot 1 % esošo pensionāru pensijas palielināšanai, bet ar atlikušo 1 % samazināt darba devēju nodokļu izmaksas.
Vai nemācīsimies no pagātnes kļūdām, un kur palikuši 4 miljardi eiro?
Veidojot Latvijas pensiju sistēmu neilgi pirms 2000. gada, sākotnējā ideja bija sadalīt 10 % 1. līmeņa uzkrājumam un finansēt esošos pensionārus, bet atlikušos 10 % novirzīt 2. līmenī, kur pensijas uzkrājumu pārvaldnieki tos investē finanšu tirgos. 2001. gadā, kad tika pieņemta pašreizējā trīs līmeņu pensiju sistēma, procentu sadalījums tika veikts pēc proporcijas 18 % pret 2 % un bija aktīvs līdz 2007. gadam, kad 2. līmeņa iemaksas divu gadu laikā tika paceltas līdz 4 % un 8 %. Pienākot 2008. gada pasaules finanšu krīzei, valsts atkal lēma par 2. līmeņa iemaksu samazināšanu līdz 2 %. Tikai 2013. gadā tika pieņemts lēmums kāpināt likmi uz 4 %, 2015. gadā – 5 %, bet kopš 2016. gadā joprojām spēkā ir 6 % iemaksu likme. Līdz ar to kopš 2001. gada izmaiņas pensiju iemaksu apjomos bijušas ļoti regulāras, bet iepriekš modelētie 10 % tā arī nav sasniegti.
Skatoties pagātnē, ar skumjām nākas secināt, ka vairākkārtēja iemaksu likmes maiņa ir atstājusi katastrofālas sekas uz mūsu iedzīvotāju pensiju uzkrājumiem. Piemēram, 2008. gadā samazinot 2. līmeņa iemaksas uz 2 %, tas tika darīts brīdī, kad finanšu tirgi piedzīvoja krīzi un jebkura jauna iemaksa nozīmēja iespēju iegādāties izteikti lētus aktīvus, kuriem pāris gadu laikā vērtība pieauga visstraujāk. Analizējot datus un pagātnes lēmumus par 2. līmeņa iemaksām, rezultāti ir skaudri – ja netiktu veikti iepriekš minētie lēmumi par iemaksu apjoma samazinājumu, tad strādājošo iedzīvotāju iemaksu apjoms būtu nevis 6,3, bet vismaz 9,3 miljardi, savukārt uzkrājumu kopējā vērtība šobrīd būtu vairāk kā 12, nevis 8 miljardi. Diemžēl, cenšoties aizlāpīt budžeta caurumus un domājot par īstermiņa problēmu risināšanu, ir pazaudēta iespēja uzkrāt papildu 4 miljardus eiro mūsu vecumdienām. Šobrīd esam nonākuši situācijā, kad tiek runāts par identisku pagātnes kļūdu atkārtošanu. Tēlaini izsakoties, mēs šobrīd esam gatavi apēst sēklas kartupeļus, kas mums var nest labu ražu jau nākamgad.
Zaudētāji būs lielākā sabiedrības daļa
Prognozes par nākotni nav labas – jau pie pašreizējām iemaksām 6 % apmērā nākotnes pensionāri principā var rēķināties ar to, ka ikmēneša pensijas apjoms varētu būt par 60 % mazāks nekā pēdējā alga. Līdz ar minētā priekšlikuma ieviešanu situācija varētu kļūt vēl skarbāka – cilvēkiem gluži vienkārši būs mazāk iespēju uzkrāt līdzekļus pensijas 2. līmenī. Tas nozīmē, ka pieaugs pensijas 3. līmeņa nozīme vai arī nepieciešamība krāt un veikt ieguldījumus pašam. Šobrīd gan pensijas 3. līmeņa uzkrājuma apjoms Latvijā ir aptuveni 10 reizes mazāks nekā obligātajā 2. līmenī – tas liecina par intereses un disciplīnas trūkumu no krāšanas perspektīvas. Iedzīvotājiem uzzinot, ka viņu pensiju iemaksas tiek samazinātas par trešdaļu, šaubos, ka tas kalpos kā motivācijas instruments krāšanas vai ieguldīšanas aktivitātēm.
Pēc būtības lielākie zaudētāji ar šādu lēmumu būtu visi darbspējīgie iedzīvotāji, kuriem līdz pensijas vecumam atlikuši vairāk kā 10 gadi. Ņemot vērā, ka Latvijas iedzīvotāji nav tie aktīvākie naudas ieguldītāji un ikdienā reti kurš investē finanšu tirgos, 6 % iemaksu apmērs līdz šim nodrošināja, ka ikviens strādājošais ar saviem līdzekļiem piedalās finanšu tirgus norisēs caur pārvaldnieka darbu, taču jaunais priekšlikums šo klātbūtni samazinās par trešdaļu. Pat ja darba devējs izvēlēsies šo atvieglojumu 1 % apmērā novirzīt algas palielināšanai, vairums šos pārdesmit eiro, visticamāk, novirzīs ikdienas patēriņam. Šī lēmuma sekas būs jūtamas no vairākām pusēm, piemēram, ir risks, ka izmaiņas var sekmēt ēnu ekonomikas pieaugumu – ja tiek samazinātas sociālās iemaksas, kāds var būt motivēts daļu atalgojuma saņemt aploksnē. Pieaugot uzkrājumu apjomiem, pēdējos gados būtiski kritušās arī pārvaldnieku komisijas maksas, kas nozīmē, ka iedzīvotāju pensiju 2. līmeņa uzkrājumi pieaug arvien straujāk, taču, samazinoties iemaksām, arī komisiju maksu kritums sabremzēsies. Tāpat jāatzīst, ka veidot brīvprātīgos uzkrājumus, izmantojot citus finanšu pakalpojumus un instrumentus, iedzīvotājiem objektīvu apstākļu dēļ izmaksā dārgāk.
Negatīvas sekas šāds lēmums varētu atstāt arī uz Latvijas ekonomiku ilgtermiņā. Pensiju pārvaldnieki noteiktu daļu pensiju 2. līmeņa uzkrājumu iegulda arī vietējā tautsaimniecībā, veicot ieguldījumus dažādos finanšu instrumentos – valsts un uzņēmumu obligācijās, uzņēmumu akcijās, kā arī alternatīvajos ieguldījumu fondos. Šie līdzekļi tiek ieguldīti dažādos Latvijas ekonomikas sektoros, infrastruktūras atjaunošanā un perspektīvu uzņēmumu kapitālā, stiprinot eksporta attīstību. Šāds lēmums būtiski samazinās kopējo pārvaldīšanā esošo līdzekļu pieaugumu, kas atstās ietekmi arī uz ieguldījumu apjomiem Latvijā.
Kādas ir alternatīvas?
Ja tomēr pensiju 2. līmeņa iemaksu apjoma samazinājums nav izbēgams, nepieciešams rast risinājumu, lai cilvēkiem nodrošinātu iespēju saglabāt līdzšinējo sociālo iemaksu apjomu un neizjauktu iepriekš veidotā pensijas uzkrājuma dinamiku. Iespējams, ir vērts ņemt vērā kaimiņvalsts Lietuvas piemēru. Proti, Lietuvā iedzīvotājs var izvēlēties otrajā pensijas līmenī novirzīt 3 % no algas un valsts pievienot iemaksu 1,5 % apmērā no vidējās algas valstī. Līdzīgi Latvijā, pēc obligāto iemaksu samazinājuma, varētu iedzīvotājiem dot iespēju brīvprātīgi piemaksāt 1 %no savas bruto algas, un tādā gadījumā valsts arī no savas puses piešķir papildu 1 % pensijas uzkrājumam (kopā 6 %). Šāds risinājums nodrošina alternatīvu izvēli tiem, kuri tomēr vēlas veidot pensijas uzkrājumus līdzšinējā apjomā, pat ja tas nozīmē veltīt pārdesmit eiro no sava atalgojuma.
