Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem.
Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt vien puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.
Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā
Kāpēc tik pesimistiskas prognozes par nākotnes pensijas apmēru? Jo šodienas pensiju sistēma ir dzimusi 19. gadsimta beigās, paļaujoties uz salīdzinoši lielu strādājošo skaitu, kuri spēj “uzturēt” nelielu senioru grupu neilgu pensijas vecuma laiku. Tā ir sistēma, kas balstās sabiedrības solidaritātē, un šodien šī solidaritāte piedzīvo aizvien jaunus pārbaudījumus, jo ir mainījušies visi minētie parametri, kādos vēsturiski izveidojās pensiju sistēma - cilvēki dzīvo ilgāk un tāpēc pieaug pensijā pavadītais laiks, strādājošo un pensionāru proporcija mainās par sliktu strādājošajiem.
Arī Latvijas pensiju sistēma, kas pēdējo 25 gadu laikā ir izveidota par vienu no Eiropā ilgtspējīgākajām un stabilākajām (lielā mērā to nodrošina trīs pensijas līmeņi), piedzīvos pamatīgu pārbaudījumu abu minēto aspektu dēļ. Pirmkārt, mēs novecojam – ja 2019. gadā vidējais dzīves ilgums bija 70,6 gadi kungiem un 80,2 gadi dāmām, tad pēc 40-50 gadiem šis ilgums būs attiecīgi 82,6 un 88,5 gadi. Tāpēc pieaug arī pensijā pavadāmo dzīves gadu skaits, – ja tagad tie ir aptuveni 16 gadi kungiem un 20 gadi dāmām, pēc 40-50 gadiem šis pensijas ilgums būs attiecīgi 22,5 un 25,5 gadi. Tas nozīmē, ka būtiski aug slogs uz strādājošajiem – ja šobrīd viena pensionāra pensiju nodrošina vidēji divi strādājošie, nākotnē tas būs jāpaveic vienam cilvēkam.
Otrkārt, nelabvēlīgo demogrāfijas tendenču dēļ (zema dzimstība un emigrācija) sarūk aktīvi strādājošo cilvēku skaits. Ja pirms dažiem gadiem nodarbināto skaits Latvijā pārsniedza 900 tūkstošus cilvēku, ap 2070. gadu to būs uz pusi mazāk (saskaņā ar Eiropas Komisijas prognozi). Tāpēc nozīmīgi pieaug pensionāru proporcija un slogs uz sociālo budžetu, kam jāturpina uzturēt relatīvi daudz lielāks pensionāru skaits pie mazākām sociālajām iemaksām. Kā norādījuši Latvijas Bankas eksperti, ja šobrīd aptuvenais vecuma pensijas līmenis ir 40% no algas (ja bruto darba algā pašlaik saņemat 1000 eiro, tad pensija būtu 400 eiro), tad 2060. gadā – jau tikai 24% (no nosacītās nākotnes 1000 eiro bruto algas saņemtu vien 240 eiro). Līdz ar to, slodzei uz pensiju sistēmu pieaugot, valstij var nākties atgriezties pie sarunas par pensionēšanas vecuma palielināšanu, sociālo iemaksu apjomu pārskatīšanu un citām nepopulārām tēmām.
Jāļauj pensijai pelnīt
Kā vairākās šai tēmai veltītās diskusijās ir norādījuši ekonomisti un pensiju sistēmu eksperti, šī ir kompleksa problēma, kas jārisina vienlaikus vairākos virzienos. Veicinot dzimstību un mazinot emigrāciju, uzlabojot veselības aprūpi, kas ļauj darba tirgū palikt ilgāk, uzlabojot izglītības nozari, lai darba tirgū būtu pēc iespējas vairāk augstas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu radītāju. Šīs ir nozīmīgas reformas, kas prasa politiķu izšķiršanos un iniciatīvu, taču arī finanšu tirgus var nākt talkā ar savu ieguldījumu. Maksimāli efektīvi strādājot ar to naudu, kas Latvijas cilvēkiem uzkrājas 2. un 3. pensiju līmenī, jo šī ir nauda, kas tiek ieguldīta finanšu tirgos un atgriežas pie pensijas krājēja kopā ar ienākuma procentiem.
Papildu minētajiem apjomīgajiem jautājumiem, ir dažas nozīmīgas lietas, kas nav pārlieku sarežģītas, taču kompensētu vismaz daļu no slodzes, kas pieaug uz sociālo budžetu. Viena no šīm lietām ir spēja nopelnīt vairāk ar Latvijas pensiju plānu pārvaldītājiem uzticēto pensijas kapitālu (pensiju 2. līmenis). Politiķi jau ir spēruši pareizu soli, ļaujot veidot tādus pensiju plānus, kur 100% līdzekļu drīkst ieguldīt akcijās. Riskantāks, bet krietni ienesīgāks ieguldījuma veids, kas ilgtermiņā noteikti nodrošina augstāku ienesīgumu. Nu būtu jāsper nākamais solis, palīdzot cilvēkiem izraudzīties tādu ieguldīšanas stratēģiju, kas visa darba mūža laikā ļautu nopelnīt maksimāli iespējamo. Tas nozīmē, ka sākotnējās darba desmitgadēs var ieguldīt riskantākos aktīvos ar augstu atdevi, vēlāk riska līmeni mazinot.
Šobrīd pilnīgi visi jaunie pensiju 2. līmeņa plānu dalībnieki automātiski nonāk kādā no konservatīvajiem plāniem. Un tur arī paliek, ja vien nav gana aktīvi un ieinteresēti, lai paši šo plānu nomainītu. Tomēr to izdara vien retais, jo pensija 20-gadniekam ir kaut kas pārāk tāls un abstrakts. Kā FNA nesen rīkotajā diskusijā “Kāda būtu ideālā pensiju sistēma Latvijā?” norādīja LU Sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, šo problēmu var risināt ar t.s. automātiskajām izvēlēm, kur valsts jau ir izveidojusi katra cilvēka vecumam atbilstošu izvēli par labu iespējami ienesīgākajam modelim. Protams, atstājot iespēju katram pašam savu pensijas plāna veidu un riska līmeni jebkurā brīdī nomainīt, kā arī turpinot cilvēkus izglītot par pensiju un ieguldīšanas jautājumiem.
Vajadzīga cilvēku interese un iesaiste
Otra lieta, kam gribētu pievērst uzmanību, ir mūsu jau uzkrātā kapitāla (visos pensiju līmeņos) un prognozējamās pensijas uzskatāms atainojums. Šobrīd aptuvenu aplēsi par savu nākotnes pensiju var iegūt portālā Latvija.lv, taču, lai šādu priekšstatu gūtu, ir jābūt interesei, mudinājumam pieslēgties portālam un meklēt attiecīgo tā sadaļu. Daudz lielāku sabiedrības intereses un iesaistes līmeni mēs panāktu tad, ja šī informācija būtu “acu priekšā”, piemēram, katra cilvēka internetbankā. Tas, ka es uzskatāmi redzu savu prognozējamās nākotnes pensijas apjomu, liktu padomāt, vai varēšu iztikt ar četras reizes mazāku ienākumu, nekā šobrīd, ja turpināšu veikt pēc iespējas mazākas sociālās iemaksas, vai neveikšu tās vispār. Šis varētu kļūt arī par lielāku mudinājumu sākt uzkrāt pensiju 3. līmenī tiem, kuri kādu iemeslu dēļ ir izraudzījušies t.s. īpašos nodokļu režīmus.
Kā vairākkārt ir norādījuši gan starptautiskie, gan vietējie eksperti, – Latvijas pensiju sistēma, kas darbojas kopš 2001. gada, ir būvēta pareizi un finansiāli ilgtspējīgi. Nekādi kardināli pārkārtojumi tajā nav nepieciešami. Taču demogrāfijas tendenču dēļ situācija var kļūt sprādzienbīstama – cilvēku gaidas par pensijas apjomu var izrādīties krietni lielākas par realitāti. Jo mēs taču sagaidām, ka saņemsim vismaz pusi no tā, ko šobrīd. Tomēr, lai šī nosacītā “puse” kļūtu par īstenību, jācenšas cilvēkus savlaicīgi iesaistīt un ieinteresēt savu nākotnes ienākumu veidošanā. Nodrošinot iespējami augstu pensijas kapitāla ienesīgumu visa darba mūža garumā un uzskatāmu, vizualizētu mūsu šodienas lēmumu sasaisti ar nākotnes pensiju.
