Atskaitoties par valdības pirmajās 100 dienās paveikto, premjers Ivars Godmanis piedāvāja sabiedrībai iepazīties ar valdības rīcības plānā minēto darbu progresu. Iepazīstoties ar valdības deklarāciju, plānu un šo dokumentu, var izteikt vairākas atziņas.
Pirmkārt, šajā valdībā darba plānošana notikusi apbrīnojami strukturēti, sabiedrībai sniedzot iespēju sekot līdzi ieplānoto un faktiski risināto jautājumu progresam. Šī valdība vispirms piedāvāja dokumentu ar iecerēto darbu strukturētu sarakstu – valdības deklarāciju. Pēc valdības apstiprināšanas tika radīts rīcības plāns. Pēc tā var izsekot, vai solījumiem, kuri bija minēti deklarācijā, ir ieplānota atbilstoša rīcība, turklāt – ar atbildīgajām institūcijām un izpildes termiņiem. Savukārt ar Godmaņa kunga viedokli par pirmajos trīs mēnešos paveikto var iepazīties valdības 100 dienu atskaitē. Turklāt visos trijos dokumentos būtiskākie punkti ir savstarpēji izsekojami. Līdz ar to var teikt, ka pirmo reizi man zināmajā valsts vēsturē radīta saprotama un izsekojama valdības darāmo darbu atskaite.
Otrkārt, atskaitē ir minēti daudzi pasākumi, par kuriem ir ļoti grūti spriest, vai tie noved vai nākotnē novedīs pie sabiedrībai lietderīga rezultāta (valsts pārvaldē pieņemts šos saukt par rezultatīviem rādītājiem). Lai valdības darbs dotu šos rezultatīvos rādītājus objektīvi, ir iespējama dažāda valdības rīcība ar tās valdījumā esošiem resursiem, tomēr no plāna un atskaites nav iespējams gūt pārliecību , vai tiešām izvēlētais un īstenotais rīcības variants no rezultātu viedokļa ir tas labākais iedzīvotāju interesēm. Ievērojot šo trūkumu, pēc minētā dokumenta nav noprotams, ko un cik daudz mēs plānojam sasniegt šīs plānotās rīcības rezultātā.
Treškārt, valdības rīcības plānā tiek runāts par aptuveni 1000 uzdevumiem. Šie uzdevumi pēc savas nozīmes Latvijas tautsaimniecībai un resursu patēriņa acīm redzami nav līdzvērtīgi, tai pašā laikā plānā starp šiem uzdevumiem nav skaidri izdalītas prioritātes.
Ceturtkārt, ir jāsaprot, ko mēs no valsts pārvaldes pakalpojumu saņēmēja viedokļa apzīmējam kā valdības rīcību. Šādi raugoties, viss, kas ir rīcība, varētu būt valdības lēmumi, kuri ir saistoši konkrētām nozarēm, iedzīvotājiem vai uzņēmējiem. Pārskatot rīcības plānu un atskaiti par pirmajās 100 dienās paveikto, no kopējām darbībām tas, ko varētu definēt kā rīcību, ir pārliecinošā mazākumā. Valdība ir izdarījusi ļoti daudz darbību, kas būtu labāk saucamas par situācijas analīzi vai sagatavošanos tālākai darbībai. Ja sākotnējā valdības deklarācijā es redzēju ļoti daudz apsveicamas un nepieciešamas valdības plānotās rīcības, tad tagad 100 dienu atskaitē joprojām var novērot virkni informatīvu, analītisku ziņojumu par šiem pašiem jautājumiem. Tā vietā būtu, protams, vēlamāk un lietderīgi redzēt jau atskaiti par valdības rīcības plānā padarīto, nevis vairumā analīzes vai gatavošanās darbu aprakstus.
Un piektkārt, daudziem no būtiskākajiem ieplānotajiem uzdevumiem termiņi diemžēl ir ieplānoti tikai rudenī. Tāpēc faktiski, ja Ministru kabinets turpinās iesākto darbu, vismaz vēl viena atskaite būtu jāsastāda pēc nākamajām 100 dienām. Būtu lietderīgi sniegt sabiedrībai līdzīgas padarīto darbu atskaites ik ceturksni, lai varētu sekot līdzi valdības sniegumam. Turklāt šiem progresa ziņojumiem būtu vēlams saskanēt ar deklarācijā un rīcības plānā minēto. Un, spriežot pēc pašreizējās atskaites, nākamajā atskaitē vairs nevajadzētu parādīties informatīvajiem ziņojumiem vai analīzēm, bet gan vairumā konkrētiem padarītiem darbiem, kuriem ir tieša ietekme uz Latvijas tautsaimniecību.
Pievēršoties pašam rīcības plāna saturam, galvenā kritika valdības darbam būtu veltāma mūsu valsts prioritāšu nosaukšanas ziņā. Latvijai kā nelielai ekonomikai ir jāspēj pateikt, kas ir mūsu tautsaimniecības attīstības prioritātes, kas padarīs Latviju konkurētspējīgu reģionālā un globālā kontekstā. Ar mums pieejamajiem nelielajiem dabas un cilvēku resursiem mēs nekādi nevaram vienlīdz sekmīgi un ātri attīstīties visos virziens, jo tad, visticamāk, mēs visos tajos arī zaudēsim. Resursi būtu, manuprāt, mērķtiecīgi jāvirza prioritārajām nozarēm, kuras kādam – vēlams valdībai – tad arī būtu jānosauc. Turklāt Godmaņa kunga valdības deklarācijā kā neatliekamais uzdevums nr.1 ir minēts valsts atbalstāmo nozaru uzskaitījums. Ja reiz tas ir minēts kā svarīgākais neatliekamais uzdevums, tad arī kā pret svarīgāko vajadzētu izturēties. Pašreiz novērojamas vairākas iniciatīvas deklaratīvi noteikt kādu nozari kā prioritāru, tomēr tam neseko šādai prioritārajai nozarei pienākošais atbalsts un rīcība. Jāatzīst, ka pašreiz atrašanās prioritārajā sarakstā nozarēs strādājošiem uzņēmumiem neko nemaina un neveicina šai nozarē veidoties jaunām investīcijām.
Vēl viena būtiska lieta – uzņēmējiem situācijā, kad pieaug darbaspēka, enerģijas resursu izmaksas un arī citi izdevumi kopumā, ir nepieciešamība kļūt efektīvākiem, ar ko arī liela daļa uzņēmēju veiksmīgi tiek galā. Tomēr, ja mēs skatāmies uz valsts pārvaldes sektoru, redzam, ka nekas tamlīdzīgs efektivitātes virzienā nenotiek. Savukārt uzņēmēji gaida, ka arī valsts pārvalde uzskatāmi palielinās savu efektivitāti. Respektīvi, ieguldot valsts pārvaldē zināmu naudas apjomu, uzņēmējiem būtu jājūt atdeve no šiem finanšu līdzekļiem. Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam vajadzētu radīt modernizācijas plānu tam, lai arī valsts pārvalde kļūtu līdzvērtīgi efektīvāka. Tāpēc pašreiz vajadzētu domāt nevis par to, lai katras atsevišķās iestādes vadītājs nevis tiektos nemitīgi palielināt savas iestādes atbilstību virknei Latvijas normatīvu, kvalitātes, ES vai starptautisku prasību, bet gan domāt par to, kā konkrētā resora iestāžu kopumu varētu padarīt efektīvāku. Būtu jāskatās, kā uzticētie pienākumi un pakalpojumi sabiedrībai sniedzami ātrāk, ērtāk un ar mazāku resursu patēriņu. Pašreiz augstākajiem valsts ierēdņiem nav īpaši daudz motivācijas kaut ko efektivizēt savā darbā. Tā vietā viņi ir ieinteresēti, lai viņiem būtu lielāks budžets un lai viņam būtu pakļauti vairāk darbinieku, vai, vēl ļaunāk, vairāk štata vietu. Tas izriet no valsts finanšu sistēmas parašas, kad katras iestādes spēks slēpjas tās darbinieku skaitā un pieejamo, apsaimniekoto resursu apjomā, nevis darbības efektivitātē. Līdz ar to viens no šiem galvenajiem uzdevumiem būtu strādāt pie motivācijas radīšanas vadošajiem valsts pārvaldes darbiniekiem, lai viņiem būtu interese reformēt sev pakļautās iestādes un strādāt efektīvāk. Jo pašreiz ir grūti iedomāties, ka kādam no valsts sekretāriem varētu rasties motivācija likvidēt trīs atsevišķas mazefektīvas aģentūras, centralizēt kādas atbalsta funkcijas (līdzīgi kā to paveikuši daudzi uzņēmumi), to vietā radot vienotu modernu sistēmu gan no pārvaldības, gan arī izmaksu viedokļa.
Jāatzīst, ka valdības darāmo darbu sarakstā redzams, ka viens no uzstādītajiem uzdevumiem ir saistīts ar efektīvu pieejamo resursu izmantošanu valsts pārvaldes struktūru optimizācijai. Termiņš šīs sadaļas izpildei ir 2008. gada 1. oktobris, tāpēc kopīgi ar lielu interesi varam gaidīt minēto datumu, lai pavērtētu, vai tiešām ir kaut kas būtiski mainījies šai jautājumā. Jo iespējams, būtu jāapsver vajadzība vispirms modernizēt pašu valsts pārvaldi, kas tad savukārt ar ievērojami mazākiem resursiem varētu tikt galā ar šo 1000 darbu rīcības plānu.
.jpg)
