Daudziem varētu šķist, ka mūsu finanšu sistēma "baigi dragā uz priekšu", taču patiesībā tā ir mazāka par vienu Luksemburgas banku. Tā intervijā Numuram atzīst a/s Latvijas Krājbanka prezidents, kādreizējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars.Latvijas Krājbankas prezidents, kādreizējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars
Sarunas gaitā viņš uzsver, ka, neraugoties ne uz vispārējo finanšu krīzi pasaulē, ne arī notikumiem saistībā ar Parex banku, Latvijā vairs nav iespējama tāda situācija, kāda savulaik bija ar bēdīgi slaveno Banku Baltija. Savukārt daudz kur dzirdētie stāsti par milzīgo ASV ietekmi uz Latviju tiek nosaukti vienkārši par… slima kaķa murgiem.
Nu jau ilgstošu laiku tiek runāts par ekonomisko krīzi, par finanšu krīzi, par jauno lielo depresiju utt. Kāda tad, jūsuprāt, ir pašreizējā situācija Latvijas finanšu tirgū?
Latvija nedzīvo atrautu dzīvi no pasaules ekonomikas. Savukārt tas, kas notiek pasaules ekonomikā, ik dienas ir redzams vakara ziņu pārraidēs. ES un ASV ieiet recesijas stadijā. Pirms gada jau bija manāmi pirmie neapšaubāmie priekšvēstneši finanšu krīzei, bet šā gada 15. septembris (datums, kad bankrota pieteikumu oficiāli iesniedza viena no lielākajām ASV investīciju bankām Lehman Brothers – aut.) iezīmēja jaunu attīstības posmu, kam ir jānāk pēc vecā finanšu industrijas attīstības perioda.
Kādas sekas tas viss atstās uz mūsu valsti? Faktiski jāuzdod slavenais jautājums – kas notiek Latvijā?
Vislabāk to, kas notiek Latvijā, mēs varam saprast, redzot, ko dara mūsu valdība – tai nākas koriģēt plānus attiecībā uz nākamā gada valsts budžetu. Neba nu aiz sliktas gribas valdība sākotnēji plānoja, ka nākamgad mums būs 2% liels ekonomikas pieaugums. Tie indikatori, kas bija attiecīgajā brīdī, rādīja, ka šāds pieaugums tiešām varētu būt. Taču šobrīd, atbilstoši pēdējām prognozēm, mēs redzam, ka ir plānots 1% samazinājums nacionālajā kopproduktā. Un budžets gada laikā neapšaubāmi tiks labots. Tātad Latvija dzīvo tādu pašu dzīvi, kā dzīvo Eiropas Savienība, ASV utt. Mēs esam kopējā ciklā. Arī valdības lēmums attiecībā uz Parex banku liecina, ka mēs izjūtam tos pašus apdraudējumus un piedāvājam tos pašus risinājumus kā citas valstis un valdības. Mēs uzticamies tam, ko Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) saka attiecībā uz finanšu industrijas stāvokli kopumā.
Savulaik atbildīgās valsts iestādes neko sliktu neteica arī par Banku Baltija…
Jūs tagad salīdzināt divas dažādas attīstības stadijas Latvijā. Bankas Baltija notikumi bija pašā Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas sākumā, kad mūsu cilvēki tikai mācījās, guva jebkādu pieredzi, kā finanšu situācijas vispār funkcionē. Būtu netaisnīgi šodienas situāciju salīdzināt ar tiem laikiem, jo situācija ir būtiski mainījusies. FKTK ir kompetence, zināšanas, tiesības, tehniskās iespējas pietiekami lielā apjomā, lai tā spētu būt lietas kursā. Arī banku klienti jau ir "pudu sāls apēduši".
Tātad šodien nolaist jebkuru Latvijā strādājošo banku līdz tādam kliņķim, lai rastos līdzīgas problēmas, kā savulaik ar Banku Baltija, nav iespējams?
Ko nozīmē "nolaist līdz kliņķim"? Ja kāds domā, ka bankā stāv maisi ar naudu, no kuriem to var mierīgi krāmēt laukā un nest pie lodziņiem visiem, kas ir atnākuši un prasa to atdot… Tā nav! Ir noguldījumi, pret kuriem ir kaut kāda skaidra nauda, rezerves Latvijas Bankā, nauda korespondējošos kontos, kredīti utt. Atbilstoši tādiem nosacījumiem visi arī dzīvo. Cita runa ir tad, ja tiek piedāvātas anormālas likmes, kuras ekonomikā faktiski nav iespējams realizēt, kā tas notika Bankas Baltija laikā.
Vai var teikt, ka šābrīža ekonomiskās krīzes iespaidā Latvijā strādājošajām bankām iet slikti?
Kas ir slikti? Tāpat var paprasīt slimniekam, kā viņam klājas, un būs atbilde – slikti. Bet kas tas ir?! Slikti ir tad, kad jau mirst, vai tad, kad kaut kas sāp? Varbūt slikti ir tad, kad ir vienkārši nogurums?
Jūsu salīdzinājums, runājot par bankām, ir ar slimnieku…
Nu labi… var ņemt jebkuru citu salīdzinājumu. Skatoties, kas šodien notiek finanšu sistēmā, par atskaites punktu ir jāņem pasaule. Varu tikai piekrist (FKTK vadītājas vietnieka) Brazovska kunga teiktajam, ka Latvijas finanšu sistēma ir kā veļas ziepes – tikpat vienkārša, primitīva, salīdzinot ar to sofistikācijas līmeni, kāds ir pasaules finanšu sistēmā. Runājot par apjomiem, arī jāsaprot, ka Latvijas finanšu sistēma nav nekāda milzīgā. Luksemburgas krājbanka savu aktīvu ziņā ir lielāka nekā visa Latvijas finanšu sistēma kopumā. Mēs tikai domājam, ka mēs te baigajos mērogos dragājam, bet patiesībā tā nav.
Īstenībā šeit notiek tikai divi primitīvi procesi: no vienas puses, ir kaut kāda naudiņa, kas nāk valstī iekšā, ko izdalīt kredītos, no otras – iekšējā naudiņa, kas tiek uzkrāta. Nekas vairāk jau nenotiek.
Turklāt finanšu krīze jau nav no tā. Krīzes ietekme ir jūtama tādā veidā, ka resursu pieejamība pasaules finanšu tirgos ir kritusies, tās nav. Tas nav nekāds Latvijas fenomens – faktiski apstājies ir globālais finanšu tirgus. Savstarpējā uzticība ir pazaudēta, jo tā īsti skaidrības par to, kādi papīri ir dažādu pasaules banku bilancēs, šodien nevienam nav. Līdz ar to šodien teikt, ka finanšu sistēmai pasaulē iet labi, būtu ķecerīgi. Savukārt teikt, ka mēs te vārtamies pa zemi agonijā… Tā gluži nav.
Jau labu laiku pasaules lielās valstis ir iesaistījušās finanšu sektora darbībā. Tas bija nepieciešams, lai vismaz zināmā mērā radītu stabilitāti savos finanšu tirgos, lai vismaz banku pamatsistēmas strādātu. Latvijā joprojām banku sistēma funkcionē, valsts ir iesaistījusies vienas – tiesa, būtiskas bankas darbībā.
Raugoties no malas, izskatījās, ka pēdējos gados banku darbība ir bijusi divos lielos etapos: vispirms tika mēģināts pēc iespējas vairāk izdalīt kredītus, tagad – piesaistīt noguldījumus. Latvijas Krājbanka tā īsti nav iesaistījusies nevienā no šīm sacensībām. Kāpēc?
Tajā laikā, kad mūsu kolēģiem starptautiskajos tirgos bija pieejams pietiekami liels daudzums lētas naudas, mūsu depozītu bāze bija, tāpat kā tagad ir un paliks Latvijā. Latvijā resursi bija mazliet dārgāki nekā starptautiskajos tirgos. Tā varbūt ir atbilde, kāpēc mēs nebijām agresīvi kreditēšanas laikā. Kas attiecas uz depozītiem – mums tradicionāli ir četras kampaņas gadā, un pie tā arī paliekam.
Vai pieļaujat, ka drīz vien bankas sāks pildīt nekustamo īpašumu kompāniju funkcijas, cenšoties notirgot dzīvokļus, kuru iegādei savulaik dāsni tika izsniegti kredīti?
Ja es mēģinātu vispārināti runāt par to, kas notiks Latvijas banku sistēmā, tā no manas puses būtu spekulācija, jo katrai bankai ir sava atšķirīga loma. Nevar runāt par Latvijas banku sistēmu kā viengabalainu masu. Kopīgais ir tas, ka klientu maksātspēja ir samazinājusies, un tas objektīvi atspoguļojas arī attiecībā uz paņemto kredītu atmaksu. Cik zinu, mani kolēģi taisa uzkrājumus: faktiski bankas ņem laukā naudu no savas peļņas, lai taisītu uzkrājumus tiem nedrošajiem kredītiem, kas ir radušies. Bet tas nav nekas ārkārtējs – tādas lietas notiek visā pasaulē. Ja mēs pēdējo trīs gadu laikā neko tādu nebijām pieredzējuši, tas vēl nenozīmē, ka nekas tāds neeksistē. Vienkārši ir lietas, ko mēs vēl īsti nebijām piedzīvojuši, un tāpēc tagad sakām – o, pirmais sniegs! Ja atceramies – kādreiz Latvijā vienkārši nebija naudas, ko aizdot.
Pats esat kādreiz spekulējis ar nekustamajiem īpašumiem, valūtu, akcijām?
Klasiskajā jēdziena spekulācija izpratnē – nē. Jā, man ir līdzekļi ieguldīti vērtspapīros, bet es nekad neesmu darbojies pēc principa: šodien pērku, rīt – pārdodu.
Šāda vēlme nekad nav bijusi vai arī tā ir veiksmīgi apspiesta?
Lai nodarbotos ar šādām lietām, ir vajadzīgi resursi. Un viss ir atkarīgs no tā, kādu izvēli cilvēks izdara savā dzīvē. Mani izdevumi ir atbilstoši tam, kas, manuprāt, šobrīd ir svarīgāks: manā dzīvē ir tas periods, kad ieguldu galvenokārt bērnos.
Kādu jūs redzat situāciju Latvijas finanšu sistēmā nākamajā un 2010. gadā?
Tas ir labs jautājums… Mums šobrīd ir ļoti daudz cilvēku, kas uz prognožu rēķina izsaka dažādas spekulācijas. Tas, ka turpināsies lejupejošas tendences, ir skaidrs. Nav jābūt kosmosa zinātniekam, lai redzētu, ka Latvijā tuvākajos ceturkšņos mēs redzēsim recesiju. Nav arī jābūt zinātniekam, lai pateiktu, ka inflācija samazināsies, bet bezdarbs pieaugs. Tie ir acīm redzami procesi.
Manuprāt, galvenais jautājums ir, vai mēs kā valsts spēsim identificēt tos procesus, kas notiek pasaulē. Bet pasaulē šobrīd ir būtiskas pārmaiņas. Jaunievēlētajam ASV prezidentam ir iedots placdarms, lai viņš šīs pārmaiņas zināmā mērā arī ieviestu. Tas nenoliedzami ietekmēs Amerikas finanšu lietas, un jautājums ir, kā mēs spēsim nolasīt notiekošo, kā to visu spēsim izmantot par labu sev. Jā, mums būs nacionālā kopprodukta samazinājums, būs jādomā, kādā veidā spēsim aizņemties starptautiskos tirgos naudu, ka pieaugs sociālā spriedze. Par to visu ir jādomā. Bet jautājums ir arī – kas būs pēc tam?!
Pirmo reizi, kad Ivars Godmanis bija premjers, viņš atzina, ka ir grūtības, bet būs vēl grūtāk. Šobrīd situācija ir stipri vien līdzīga. Taču ne vienā, ne otrā gadījumā nav skaidrības – cik lielas būs attiecīgās problēmas un cik ilgi?
Tas ir līdzīgi, kā jūs man iepriekš jautājāt: vai ir slikti? Kad teicu, ka Latvija pārāk strauji attīstījās, ka bija pārāk lielas dzīres, daudzi cilvēki man atbildēja – Mārtiņ, par ko tu runā, neesmu nekādās dzīrēs piedalījies! Taisnība viņiem. Bet jostas savilkšanā jāpiedalās pilnīgi visiem… Jā, tas ir jādara visiem. Redz, tad, kad iet labi, mēs daudzas lietas uztveram pašsaprotami, mums ir zināma labsajūta. Savukārt tagad mums ir diskomforts, un jautājums ir par to, kāpēc tas sākās. Un arī atbildes uz šo jautājumu mums ir vairāk vai mazāk skaidras. Paraugoties apkārt, ir redzams, ka, par spīti tam, ka samazinājušies ekonomikas tempi, mums joprojām pieaug cenas, bet algas tik ātri nepieaug, un cilvēki to izjūt uz savas ādas. Turklāt darba vietu paliek mazāk gan privātajā, gan arī valsts sektorā. Tiek domāts, kā apkalpot esošo tirgu ar mazākiem resursiem. Visi šie procesi mūs ietekmē. Protams, sava loma ir arī medijiem, kas publicē ziņas no pilsētas, no laukiem, no dažādiem reģioniem un ārvalstīm, un… Nu nedominē tur labās ziņas par ekonomiskajiem procesiem. Cilvēkus interesē, kā viņi pabaros un apģērbs savus bērnus, kā aizsūtīs viņus skolā, vai būs darbs. Viņus vairumā gadījumu neuztrauc, vai varēs nopirkt jaunu X6.
Cilvēkus neuztrauc, kāds ir valsts budžets un vai tāds vispār ir…
Jā. Cilvēki uztraucas par lietām, kas ir svarīgas viņiem. Un zināmas korekcijas šobrīd notiek tieši cilvēku bāzes vajadzībās. Līdz ar to ir diskomforta izjūtas.
Un tomēr – cik ilgi vēl varētu iet uz leju visi tie ekonomiskie rādītāji, kurus esat pieminējis šīs sarunas gaitā?
Uz šo jautājumu es atbildēšu citādāk… Manuprāt, runa nav par to, cik ilgi šie rādītāji varētu iet uz leju, bet gan to, kas būs jaunais ekonomiskās attīstības koridors pasaulē un noteiks arī mūsu tālāko virzību.
Minējāt, ka līdz ar Baraka Obamas ievēlēšanu par ASV prezidentu pasaules ekonomikā ir gaidāmas pārmaiņas. Kādas?
Privātajam sektoram, kuru pārstāvu arī es, ir ļoti grūti pateikt, kas tad patiesībā ir gaidāms – šobrīd valstu vadītājiem ir jāizvēlas jaunais finanšu rāmis. Tas ir būtiski, lai finanšu tirgus dalībnieki, kā arī tie, kas lieto tā pakalpojumus, justos komfortabli. Tas ir valstu vadītāju rokās. Jebkura mana spekulācija šajā jomā būtu tikai un vienīgi zīlēšana kafijas biezumos. Vienīgais, ko varu pateikt – vairs nebūs tā, kā bija: tik neregulēta, savā vaļā atstāta finanšu tirgus vairs nebūs. Attīstītajās pasaules valstīs tiek prasītas asinis par esošo situāciju… Un pareizi tiek darīts!
Šīs asinis tiks saņemtas?
Protams, ļoti striktas uzraudzības formā. Parasti pēc šādām situācijām rodas pārregulācija – pārāk liela regulācija. Un tas arī notiks.
Automātiski rodas vēl kāds jautājums – kā asinis?
Jēdzienu asinis es, protams, lietoju simboliski. Līdz šim finanšu tirgi varēja attīstīties diezgan brīvi, ņemot vērā, ka visiem šķita – valstu valdības noiet no pasaules arēnas, un to vietā nāk milzīgās multinacionālās korporācijas, kas darbojas pāri valstu robežām, un valdības ļoti maz ko var darīt konkrētajā vēsturiskajā brīdī. Faktiski jau no 15. septembra viss ir izmainījies – valstu valdības ļoti aktīvi ir iesaistījušās tieši ekonomiskajos procesos. Tādējādi globalizācija lielā mērā ir atkāpusies. Cik tālu – tas ir nākamais jautājums tiem valstu vadītājiem, kuriem būs jālemj par nākamo pasaules kārtību ekonomikā.
Ir izskanējuši viedokļi, ka gadījumā, ja uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās būtu guvis Džons Makeins, viss notiktu atbilstoši jau ierastajai kārtībai, savukārt tagad ir skaidrs, ka pārmaiņas būs, vienīgi nav zināms – kādas…
Es gan tā neteiktu. Tas nav saistīts ar Makeina vai Obamas uzvaru. Vairāk tas ir saistīts ar procesiem, kas notikuši pēdējo mēnešu un pat gada laikā, neatkarīgi no šīm vēlēšanām.
Jūs ilgu laiku bijāt Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītājs un tādējādi varētu būt visai labi informēts – cik liela tad ir amerikāņu ietekme uz Latviju?
Mēs esam partneri. Tiesa, ļoti dažādu izmēru, dažādas ietekmes partneri. Tomēr, neraugoties uz to, mēs, tāpat kā ASV, sēžam pie apaļā galda NATO sammitā un pieņemam kolektīvos lēmumus. Mums ir tiesības domāt, izteikties tā, kā mēs gribam.
Ja jūs savā jautājumā ietvērāt kaut ko no domas, vai Amerikas valdība kādā veidā vada Latvijas valsti, ziniet… Es tos sauktu par slima kaķa murgiem. Vismaz kamēr es atrados valsts darbā, es neko tādu nesajutu.
No it kā pietiekami atbildīgu politiķu puses gan nereti ir izskanējusi šāda doma – kā amerikāņi gribēs, tā arī Latvijā viss būs…
Muļķības! Grūti saprast, ko cilvēki ar to domā. Ja viņi domā procesu, komunikāciju – tad varu tikai teikt, ka valstīm, to pārstāvjiem ir jāsarunājas.
Jūs esat pietiekami veiksmīgi darbojies gan valsts pārvaldē – Valsts prezidenta kancelejā, gan arī finanšu sektorā, vadot privātu banku. Kādas redzat galvenās atšķirības starp vadītāja darbu valsts un privātajā sektorā?
Jāstrādā jau ir gan tur, gan arī šeit. Būtiskākā atšķirība – jautājumu kopums, ar kuru iznāca darboties manā iepriekšējā darbā, salīdzinoši bija ļoti plašs. Šeit, konkrētajā industrijā un uzņēmumā, ir ļoti skaidri nodefinētas lietas, kas un kā ir jādara, kādā veidā ir jārīkojas. Var teikt, ka valsts darbs ir makro, bet šeit – mikro līmenis. Tā arī ir pamatatšķirība. Daudziem šķiet, ka ir liela atšķirība starp darbu valsts vai privātā sektora labā, bet pēc būtības jāstrādā gan vienā, gan arī otrā vietā. Šeit man ir nedaudz brīvākas sestdienas un svētdienas. Tas arī viss.
Vai esat gatavs atgriezties valsts darbā?
Ja man būs kādi plāni vēl bez Latvijas Krājbankas, es tos noteikti neturēšu zem pūralādes.