«Tagad esam bišķiņ paklupuši. Ja kāds grib ārpus Latvijas vai Latvijā par mums pasmaidīt – lai pasmaida. Bet mēs piecelsimies! Tāda būtu valstiska, tālredzīga valdības attieksme. Tagad, kā man liekas, uz dažu ministru vai visas valdības rīcību starptautiskie investori noskatās kā brīnumā,» intervijā Latvijas Avīzei sacījis līdzšinējais Krājbankas valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars.
Atbildot uz jautājumu par aiziešanu no Krājbankas valdes priekšsēdētāja amata, M. Bondars saka:
«Pagājis zināms laiks – trīs gadi. Un izdarīts tas darbs, par ko ar akcionāriem bijām vienojušies, – bankā sakārtota struktūra, izveidots kolektīvs, uzlabojušies biznesa rādītāji. Tas nozīmē – misija paveikta. Akcionāri izteikuši vēlmi, lai es sadarbotos ar banku arī turpmāk, ir pat konkrētas ieceres. Man arī pašam ir savi plāni. Jūs droši vien mācētu profesionāli vilināt no manis laukā precīzāku atbildi, taču es laikā gaitā esmu iemanījies reizumis aizslīdēt no jautājuma. Tad, kad lietas būs ieguvušas konkrētu izskatu, sveci zem pūra neturēšu, es noteikti pastāstīšu.»
«Mums pirmām kārtām jāatjauno kredītreitings. To var izteikt citiem vārdiem – jāatjauno uzticība. Šodien Latvijā gan valsts, gan cilvēki, gan uzņēmumi izjūt naudas trūkumu. Mēs esam atgriezti no naudas ceļiem un avotiem. Tas, ko šobrīd saņemam, ir tāda kā starptautiska humānā palīdzība. Ja EK un SVF mūs neatbalstītu ar aizdevumu, tad diezin vai izdotos aizņemties citos tirgos ar tik zemiem procentiem. Vēl vairāk – diezin vai to izdotos izdarīt vispār. Šis aizņēmums kaut kādā veidā palīdz amortizēt valsti piemeklējušo ārkārtīgi straujo ieņēmumu kritumu. Var teikt, ka pozitīvas izmaiņas notiek, bet pagausināti.
Ja pajautātu jebkuram cilvēkam kaut vai uz ielas, tad katram būs atbilde, ko šodien vajadzētu darīt. Labāka, sliktāka atbilde. Utopiskāka vai mazāk utopiska. Šie cilvēki neprasa dāvanas. Viņi grib iespēju dzīvot – paēdināt un aizsūtīt uz skolu bērnus, sakopt veselību, dzīves telpu utt., bet tamdēļ vajadzīga viena lieta – darba vietas.
Uz šī fona izceļas pats skumjākais: Latvijā pašlaik nav VAL–DĪ–BAS! Kopš kādas nedēļas tas pat ir legalizēts fakts, ka valsti pārvalda koalīcija, nevis Latvijas Republikas valdība – to sapratuši arī starptautiskie aizdevēji! Tā ir būtiska starpība: valdība vai koalīcija. Pirmie, manuprāt, spēj skatīt valsti kā vienotu organismu, kamēr otrie «izšķīst» sadrumstalotās interesēs.»
«Politiskā sistēma, ar ko esam dzīvojuši gandrīz divdesmit gadus, ir attīstījusies vissliktāk no sistēmām – pat salīdzinot ar ekonomisko jomu vai sociālo. Ir jāizveido tāda sistēma, kas atbilst Satversmei un likumdošanai, jāizveido Latvijas Republikas valdība, kas rūpējas par cilvēkiem, nevis šaurām iestādēm vai amatu vietām. Kad veido Ministru kabinetu, mūsu likumi pietiekami skaidri nosaka – Ministru prezidents ir tas, kurš izvēlas gan valdības locekļus, gan noteic viņu skaitu,» sacījis. M. Bondars.
Uz Latvijas Avīzes jautājumu: «Vai jūsu ieinteresētība šādu sistēmisku lietu atrisināšanā valsts pārvaldē nozīmē, ka kādu dienu mēs sastaptu Mārtiņu Bondaru politikā?» viņš atbildējis:
«Šobrīd tādu plānu man nav, bet iespēju, ka kādu dienu es politikā varētu nokļūt, neizslēdzu.»
Valdībai ir «jādara zināms sabiedrībai, kādus upurus vēl nāksies nest. Tagad esam bišķiņ paklupuši. Ja kāds grib ārpus Latvijas vai Latvijā par mums pasmaidīt – lai pasmaida. Bet mēs piecelsimies! Tāda būtu valstiska, tālredzīga valdības attieksme. Tagad, kā man liekas, uz dažu ministru vai visas valdības rīcību starptautiskie investori noskatās kā brīnumā. Tāpat to uzlūko pilsētās un novados. Tikai tā problēma, ka mūsu cilvēki pa lielākai daļai nevar un negrib aizbraukt projām. Viņiem ar to jādzīvo. Viņiem ir neuzticība pret radušos situāciju un risinājumu meklējumiem», intervijā norādījis M. Bondars.
Viņš arī akcentējis, ka «cilvēku neziņa par to, ko nesīs rītdiena, ir uz kritiskās robežas. Ko vēl nāksies ziedot, nezina ne pensionārs, ne uzņēmējs, ne skolotājs, ne baņķieris. Kas sekos pēc kārtējās sēdēšanas pa nakti, kad gaisma būs aususi, kādi lēmumi tiks pieņemti? Tāpēc es saku – šobrīd kā vēl nekad Latvijai vajadzīga valdība, kas spētu pārstāvēt mūsu visu intereses un nacionālās intereses. Šajā brīdī ar esošajiem politiskajiem instrumentiem mēs, pilsoņi, tur neko nespējam labot, ja politiķiem pašiem nav apņemšanās valdību uzstādīt».