Varētu šķist, ka beidzot ir atrasts risinājums daudzus gadus ilgušajām superproblēmām saistībā ar Ķemeru sanatoriju, ko savulaik bija privatizējusi arābu investoriem piederoša kompānija Ominasis. Proti, kreditori ir piekrituši, ka par 4,6 miljoniem latu šo objektu savā īpašumā, nerīkojot nekādas izsoles, iegādājas Jūrmalas pašvaldība.
Šajā kontekstā pat ļoti labi var saprast kreditorus. Proti, rīkojot izsoli, pastāvētu risks, ka pirmajā piegājienā sanatorija netiktu pārdota, un tad sākumcenu nāktos samazināt. Protams, ir izskanējušas ziņas, ka par šo īpašumu interesi esot izrādījuši investori no Krievijas, Kazahstānas un Uzbekistānas, bet... Pat tad, ja šāda interese tiešām eksistē, diez vai attiecīgajam darījumam ar viņiem piekristu mūsu valdība, ņemot vērā, ka Latvijas krājbankas un tās faktiskā īpašnieka Vladimira Antonova sāga joprojām ir dzīvā atmiņā.
Raugoties no šiem aspektiem, varētu arī neiebilst pret faktu, ka Jūrmalas dome gatavojas startēt attiecīgajā biznesā. Principā jau runa ir par visnotaļ unikālu objektu, ar kura palīdzību Jūrmalai perspektīvā būtu iespējams piesaistīt gana daudz ārvalstu tūristu, it īpaši no bijušās PSRS valstīm, kur cilvēki šo ārstniecisko kūrortu vēl varētu atcerēties, turklāt ar labu vārdu. Problēma ir kādā citā aspektā... Pirms visnotaļ neilga laika Latvija piedzīvoja tā dēvētos treknos gadus, kad daudzi iedzīvotāji, nebūt nebūdami, piemēram, ļoti veiksmīgi un bagāti uzņēmēji vai miljonu mantinieki, sapirka dārgas un jaudīgas automašīnas, kuru degvielas bākas daudz precīzāk būtu dēvēt par benzīna kapsētām. Un jau īsu brīdi vēlāk izrādījās, ka šādiem pircējiem nav naudas ne tam, lai veiktu ikmēneša kredītmaksājumus, ne arī tam, lai dārgo auto uzturētu. Savulaik piedzīvotajam ar šobrīd notiekošo Jūrmalā ir visciešākā saistība. Par minēto darījumu ir zināms, ka Jūrmalas dome aiznemsies 4,6 miljonus latu, lai tos izmantotu Ķemeru sanatorijas iegādei, taču vismaz publiskajā telpā nav nekādas skaidrības par to, kur tiks ņemta nauda tās savešanai tādā kārtībā, lai tur varētu uzņemt klientus, lai varētu maksāt algas personālam un segt komunālos maksājumus periodā, kamēr šāds uzņēmums vēl nedos nekādu peļņu un strādās ar zaudējumiem. Tāpat vajadzētu realizēt efektīvu šā objekta mārketinga kampaņu ne tikai Latvijā, bet arī vismaz tuvējās ārzemēs un tamlīdzīgi.
Respektīvi, nav skaidrības par to, ko īsti Jūrmalas dome gatavojas ar šo objektu iesākt ilgtermiņā, kāds ir tās biznesa plāns. Parasti investoram, kurš plāno ieguldīt miljonus, vēl pirms pirkuma, ir skaidrs plāns, redzējums, kā investīcijas atpelnīt. Neizskatās, ka Ķemeru gadījumā būtu kaut kas vairāk par saukli – mums tagad būs veiksmes stāsts un kūrortoloģija! Labi, ka būs, bet – kādā veidā?!
Galvenā problēma jau slēpjas faktā, ka gadījumā, ja pašreizējam Jūrmalas mēram Gatim Truksnim šāds plāns tomēr nav kaut kur paslēpts, gan aizlienētos 4,6 miljonus latu, gan arī Ķemeru kompleksa uzturēšanas izmaksas nāksies segt šīs pašas pilsētas nodokļu maksātājiem.
