Atklātībā nonākuši trīs varianti mājokļa nodokļa ieviešanai, no kuriem vienu valdībai ir nepārvarama vēlme ieviest, jau sākot ar nākamo gadu. Varētu, protams, iedziļināties katrā no tiem, taču jāatzīst, ka liela jēga no tā nebūtu, par ko liecina vairāki būtiski aspekti…

Pirmkārt, var jau, protams, noteikt, ka iedzīvotājiem par saviem dzīvokļiem un mājam ik gadu simtus un pat tūkstošus latu liels nodoklis, taču jautājums ir par to, kurš būs maksātājs? Nav taču noslēpums, ka jau tagad ar katru brīdi arvien vairāk ir tādu ģimeņu, kas nespēj veikt līzingmaksājumus par savām automašīnām (un šeit nav runa tikai par lukusvāģiem), samaksāt kredītus par dzīvojamo platību, kā arī nomaksāt par siltumu, ūdeni un gāzi. Tad kāpēc ir ilūzija, ka 2.2 miljoni Latvijas iedzīvotāju, patriotisku jūtu vadīti, samazinās savu uzturdevu, lai samaksātu valstij, piemēram, par to, ka viņu mājoklis ir lielāks par 40 kvadrātmetriem. Un ko tad valdība plāno darīt ar tiem, kas nespēs samaksāt šo nodokli — izliks uzreiz no mājām vai arī pagaidīs, kamēr īpašnieks dodas uz labākiem medību laukiem un tad atsavinās īpašumu?!

Otrkārt, vismaz jocīga ir Latvijas valdības izpratne par to, kas ir liels mājoklis, kurā noteikti dzīvo kārtīgi bagātnieki. Piemēram, viens no minētajiem trīs variantiem paredz, ka par ekskluzīvu un ar nodokli apliekamu dzīvokli ir jāuzskata tāds, kura platība ir lielāka nekā 50 kvadrātmetri. Šķiet, tad jau salīdzinoši loģiskāk būtu, ja tiktu noteikts, ka nodoklis jāmaksā par mājokļiem, kuru vērtība pārsniedz, piemēram, pārsimt tūkstošu latu.

Un treškārt… Nav nekādas skaidrības par to, kāda jēga būtu no šāda nodokļa ieviešanas. Ja nu vienīgi pēdējās naudas izņemšana, lai salāpītu valsts budžetu. Savulaik, kad degvielu aplika ar akcīzes nodokli, tika noteikts, ka tādā veidā iekasētā nauda tiks novirzīta ceļu uzlabošanai (realitātē izrādījās gan, ka tikai daļēji un tikai tad, kad sanāk). Savukārt attiecībā uz mājokļa nodokli nekādi nav skaidrs, ko pretī saņems tā maksātāji. Vēl vairāk — nav skaidrības, ko tādējādi iegūs valsts tautsaimniecība kopumā. Vai, ieviešot šādu nodokli, tiks sperts kaut vai solis ekonomikas atveseļošanas virzienā? Nē! Vai tādējādi kaut nedaudz tiks sakārtots faktiski sagrautais nekustamā īpašuma tirgus Latvijā? Arī nē! Vai, iekasējot šo nodokli, valdība garantēs, piemēram, mājokļa apkārtnes sakopšanu? Noteikti nē!

Atliek secināt, ka vienīgais mērķis nodokļu sloga palielināšanai ir naudas izsūkšana no iedzīvotājiem. Loģika te ir gaužām vienkārša: ja reiz, paceļot PVN likmes līdz 21% neizdevās savākt tik naudas, cik gribējās, tad izdomājam mājokļa nodokli, bet, kad nenostrādās arī tas, vēl vairāk pacelsim PVN vai arī izdomāsim vēl kaut ko jaunu. Protams, tas ir primitīvi un neefektīvi, toties precīzi raksturo valsts realizēto politiku Latvijā.

Un vēl — vismaz ekonomikā mācītiem cilvēkiem parasti gan nenāk prātā celt nodokļu slogu krīzes laikā.