Uz rūpniecisku alus darīšanas procesu un ideālā alus meklēšanu tagad pārgājuši mājražotāji Krišjānis Zeļģis, Valdis Jansons un Andris Liepiņš.
Nesen viņi savu sadarbību apstiprinājuši kopīgā uzņēmumā SIA Kooperatīvs, sākot saimniekošanu pašu iekārtotā alus brūzī Raunas novada Rozēs.
Ar graudiem šai vietai vēsturiska saistība – brūzis atrodas bijušajā Raunas maizes ceptuvē, bet muižas laikos tur bijušas dzirnavas un miltu magazīna.
Tur darinātais Malduguns alus pieejams kopš pagājušā gada oktobra. Pirms tam tā autori alu darīja mājās, pamazām nonākot pie tā, ka jāražo lielākā apjomā un rūpnieciski – process, kā atzīst viens no trim līdzīpašniekiem Krišjānis Zeļģis, bija samērā lēns. «Pārejot uz rūpniecisko ražošanu, nepietiek taisīt tāpat, tikai vairāk, kā mums sākumā šķita, viss izrādījās sarežģītāk, un bijām spiesti apgūt ātrā tempā dažādas zināšanas, arī izgāzt kādu tonnu saražotā ārā,» viņš stāsta.
Intriga tēlā
Rudais rudens, Sānslīde, Saules dūriens, Pēdējais viesis un vēl pāris – kopā šobrīd ir sešas šķirnes ar intriģējošiem nosaukumiem. «Mums nav pašmērķis no citiem atšķirties, darām to, kas mums patīk, un, tā kā esam alus procesam tuvu, arī nosaukumi rodas, tepat diskutējot, nosaukums izaug ražošanas procesā, šķiet, tā pienācīgi alum,» klāsta Krišjānis. Viņš secina, ka jaunam uzņēmumam vieglāk būt atšķirīgam un ieviest citādus akcentus: «Mēs ne no viena neesam atkarīgi. Lieli un tradīcijām bagāti uzņēmumi to nevar atļauties, no viņiem sagaida nopietnību un ierastu izskatu, piemēram, Aldarim tā pēkšņi pārmesties uz trakumiem būtu grūti, mums nav nekādu pienākumu pret līdzšinējo patērētāju loku, mums tas tikai veidojas.»
Alus noformējums pievērš uzmanību. Krišjānis gan atzīst, ka to apzināti kā marketinga instrumentu viņi neesot izmantojuši, taču piekrīt, ka tas piesaista uzmanību.
«Dizains ir gandrīz pašu – algojam mākslinieku un sadarbībā ar viņu top etiķetes,» viņš stāsta. Sociālajos tīklos jau izskan aicinājumi veidot atsevišķu etiķešu izstādi.
Modes lieta
«Daļēji tehnoloģiski un daļēji tāpēc, ka mums pašiem garšo labāk, izvēlamies ražot eilus,» stāsta Krišjānis. Zināmā mērā tā varētu būt šī brīža modes tendence alus dzeršanā – tie daudziem liekas neparasti aromāta dēļ. Cilvēki atklāj apiņu aromātu, bet tas neesot nekas neparasts pasaules kontekstā, tas ir normāls alus, viņš skaidro. Šobrīd Latvijā sāk parādīties cita tipa alus, nepierasts tradicionālajai latviešu alus kultūrai, jo Latvijā dominējošā alus darīšanas tradīcija ir vācu lager tipa alus. «Mēs pievēršamies eiliem – citi apiņi, iesals, tehnoloģija, bet nekā neparasta vai eksperimentāla. Uz pasaules dullību fona esam parasti,» spriež Krišjānis.
Modes tendence kaut kādā mērā ir aromātiskie amerikāņu apiņi, ir dažas ļoti pieprasītas šķirnes, kuras pat esot deficīts. Katrai apiņu šķirnei sava smarža, rūgtums, katram apinim savs pielietojums, viņš skaidro. «Aptuveni zinām, ko katra apiņu šķirne mums var piedāvāt,tādi kontrolēti eksperimenti sanāk. Līdz šķirnēm nonākam, bal- stoties iepriekšējā pieredzē – mājražošanas procesā radītām šķirnēm, kuras modificējam atbilstoši rūpnieciskas ražošanas prasībām,» atklāj aldaris.
Brūzī viss vēl esot procesā – tiek veikti uzlabojumi, plānā ir viegla automatizācija, piemēram, etiķešu līmēšanai, ko šobrīd veic ar rokām. «Ar laiku nonāksim pie uzlabojumiem, viss pamazām,» saka Krišjānis, piebilstot, ka uzņēmums savā attīstībā ir izvairījies no bankām. «Negribējās parāda stresu just, tāpēc daudz pašu rokām tapušu lietu. Andris, piemēram, iemācījās metināt – arī tvertnes ir pašu gatavotas. Nevarējām atļauties nopirkt skaistu, spožu, jaunu brūzi. Ir tāda iespēja – Vācijā pasūtīt par 200 tūkst. eiro. Mēs darām tā, kā varam atļauties un pagaidām izdodas.»
Viena no tendencēm – tirgotāji meklē jaunus, mazus brūzīšus, jaunas atšķirīgas garšas, arī alus dzērājs interesējas par jaunām garšām, ir iespējams atklāt sev nezināmu pasauli. Krišjānis atzīst, ka ir grūti lauzt līdzšinējos lager tipa alus tradīcijās izveidojušos priekšstatus par dzērienu, un pieļauj, ka nākotnē eksperimentēs vairāk. «Es ticu, ka alu var sev atklāt no jauna,» saka Krišjānis.
Starp Malduguns ražojumiem jau esot iespējams izdalīt populārākos. «No pieprasījuma redzam līderus – vasarā Saules dūriens, vieglāks un var iedzert vairāk, ziemas periodā Rudais rudens, kurš inerces pēc vēl joprojām līderos,» viņš raksturo.
«Esam diezgan lutināti ar atsauksmēm, lielā mērā tas droši vien saistīts ar līdzšinējo vakuumu šāda tipa alus tirgū,» saka Krišjānis, piebilstot, ka arī šis segments piepildās, šovasar jau būs vēl kādi četri mazie eilu brūži klāt.
Krogu piedāvājums
Pudeļu pildīšana ir roku darbs, Tas ir laikietilpīgi, darba diena ievelkas pat līdz 16 stundām, – komandā viņi ir tikai trīs. Tāpēc priekšroka tiek dota izlejamam alum. «Ir bijuši sadarbības piedāvājumi no Rimi Klēts, diemžēl mūsu kapacitāte neļauj tur startēt – nespējam tik daudz pudeļu pagaidām piepildīt,» skaidro Krišjānis. Viņš neslēpj, ka Malduguns ražošanas apjomi Latvijas mērogā esot visai smieklīgi – 4,5 t alus mēnesī. «Plānojam paplašināties, bet tas ir lēns process finansiālu iemeslu dēļ, vēlamies paplašināties tikai par saviem līdzekļiem. Šobrīd negribam ne svešu naudu, ne algotus darbiniekus. Pagaidām paši ražojam, pildām pudelēs, piegādājam, piedalāmies izbraukuma tirdzniecībā, sadarbojamies ar mākslinieku. Neviens no mums agrāk nav bijis biznesmenis, nezinām, kas tas ir un kā tas darbojas, un kāda būs mūsu nākotne. Pirmie trīs gadi esot tie grūtākie. Mums ir pirmais pusgads, viss vēl priekšā,» rezumē Krišjānis.