Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā izbrūvētā alus apjoms ir sarucis vairāk nekā uz pusi. Pērn un šogad Latvijā alus imports pārliecinoši pārsniedz Latvijā izbrūvētā alus apjomu.
Alus imports Latvijā turpina un turpinās augt. Lielās alus ražotnes brūvē tur, kur lētāk un lētāk ir ražot Lietuvā un Igaunijā, nevis Latvijā. Kopējais alus tirgus Baltijā samazinās, tādēļ lielie alus ražotāji ietaupa, konsolidējot savu ražošanu. Pudeles ar latviski skanīgiem alus nosaukumiem arvien retāk rotās uzraksts «ražots Latvijā», to aizstājot ar «izplatītājs» , kas nozīmē - nav ražots Latvijā. Tādēļ ļoti atbalstu «Rimi» jauno iniciatīvu pie alus cenām līdzīgi vīnam norādīt arī alus izcelsmes valsti, tā sniedzot pircējiem pilnu informāciju.
Mazās alus darītavas pieder vietējiem uzņēmējiem, kas vēlas dzīvot, strādāt, brūvēt alu Latvijā. Mazo alus darītavu nopelnītais paliek Latvijā, ieguldot alus darītavu attīstībā un gardēžu tūrismā. Tās veicina vietējo nodarbinātību un veic daudz lielākas nodokļu iemaksas valsts budžetā uz katru Latvijā pārdoto alus litru, nekā importa alus. Mazās alus darītavas godīgi norāda alus sastāvdaļas un brūvēšanas vietu un liek uzsvaru uz alus garšu, jo ar cenu tās nespēj konkurēt. Mazās alus darītavas attīsta alus eksportu, popularizējot Latviju kā gardēžu tūrisma galamērķi. Tās neseko klasiskai konkurences stratēģijai par lielāku tirgus daļu, jo ir mazas un to brūvēšanas jaudas - ierobežotas. Mazās alus darītavas cenšas sadarboties un viena no otras atšķirties ar garšu un stāstu, lai veidotu alus baudīšanas kultūru Latvijā un vairotu izpratni par mazajām amata alus darītavām. Savā ziņā mazās alus darītavas konkurē pašas ar sevi, lai nevis gulētu uz lauriem, bet radītu jaunas alus garšas, kas ir vēl bagātākas, vēl aizraujošākas par jau iecienītajām. Un tas ir bezgalīgs radošs process.
Augošs alus imports silda kaimiņu ekonomiku. Alus darīšana Eiropā daudzus gadsimtus bijusi valsts regulēta, lai pildītu valsts kasi. Arī šodien alus darīšanas nozare Vācijā, Beļģijā, Čehijā ir stratēģiski svarīga ar milzīgu eksporta pienesumu un saņem valsts atbalstu. Beļģijas alus eksports ir līdzvērtīgs Latvijas kokrūpniecības eksportam. Tam ir ekonomisks pamatojums. Alus ir augstas pievienotās vērtības produkts. Alus sastāvā vidēji 88% ir ūdens. Ja miežu graudu cena tonnā ir 150 eiro, tad šo miežu tonnu pārvēršot alū, tā vērtība ir jau ir 9000 eiro. Vācijā ap alus brūvēšanu veidojas izglītības, zinātnes, mašīnbūves puduris ar lielu papildus eksporta vērtību. Tādēļ alus darīšanas nozare ir gan tradīcijās balstīta, gan šodien ļoti nozīmīga tautsaimniecības nozare. Piemēram, Latvija izvēlas eksportēt graudus un importēt alu. Tādēļ domāju, ka lielo alus ražotāju ražotņu pārcelšana uz Igauniju vai Lietuvu ir liels zaudējums Latvijas alus nozarei un ekonomikai.
Politiķu lēmumi mazina Latvijas brūvētāju konkurētspēju. Latvijā alus nozare ir pārregulēta, kas Latvijas mazos alus darītājus nostāda nevienlīdzīgā konkurencē ar Eiropas alus darītājiem. Piemēram, aizliegums alus darītājiem Latvijā tirgot savus brūvējumus internetā, kamēr lielākā daļā Eiropas valstu tas ir atļauts, arī Igaunijā. Rezultātā alus gardēdis Latvijā uz mājām var pasūtīt Beļģijas vai Vācijas alus darītavas alu, bet latvietis Īrijā nevar no mazās alus darītavas Latvijā internetā pasūtīt alu uz Jāņiem. Tas mazina Latvijas alus darītāju konkurētspēju.
Tas vai importēto alus daudzums pieaugs, samazināsies, paliks nemainīgs būs atkarīgs no politiskiem lēmumiem, kas veicinās alus importu vai arī alus brūvēšanu Latvijā. Diemžēl pēdējos desmit gados pieņemtie lēmumi ir veicinājuši alus importu. Novēlu, lai nākamajos desmit gados pieņemtie lēmumi veicinātu alus darītavu attīstību Latvijā un sekmētu alus eksportu.
