Ne pirmo gadu alus tirgus Baltijas valstīs samazinās. Šī dzēriena ražotājus ir skārusi pieaugoša akcīze, reklāmas liegumi un citi stingri ierobežojumi. Rolands Viršils (Rolandas Viršilas), kas vada Carlsberg grupai piederošās alus darītavas Baltijas valstīs (Aldaris Latvijā, Saku Igaunijā un Švyturys-Utenos alus Lietuvā), apgalvo, ka šajos nemierīgajos laikos zelta vērtību iegūst eksports un sinerģija starp visām triju valstu darītavām. Tiesa, situāciju uzkarsē reģionā esošais akcīzes karš, kurā uzņēmējs saskata divus uzvarētājus un Latvijā pieņemto lēmumu nepamatotību.
Kādus laikus tagad piedzīvo alus darītāji Baltijas valstīs?
Tāpat kā citās rūpniecības nozarēs, arī mēs priecājamies par ekonomikas attīstību un pieaugošajiem patērētāju ienākumiem. Par to skaidri signalizē visās Baltijas valstīs pieaugušais augstākās klases Premium alus segments.
Patīkami, ka mūsu sabiedrība turpina stiprināt pozīcijas – kā ražotājs esam priekšgalā ne tikai Premium segmentā, bet arī vispārējā alus tirgū. Lietuvā savu tirgus daļu esam palielinājuši aptuveni par vienu procentu, Latvijā – aptuveni par 0,5 procentiem, Igaunijā saglabājam stabilu pozīciju.
Pilnīgi pretējas emocijas izraisa tas, ka dažādu ierobežojumu dēļ pēdējā gada laikā dzērienu tirgus ir samazinājies. Latvijā tika ierobežots dzēriena iepakojuma izmērs, Igaunijā kļuva stingrākas prasības attiecībā uz reklāmu, bet Lietuvā darbojamies tā sauktajā melnajā tirgū, jo šeit ir aizliegta jebkāda reklāma.
Esošā akcīzes politika Baltijas valstu iedzīvotājus stimulē iegādāties nevis vieglos fermentētos, bet stipros alkoholiskos dzērienus, tādējādi stiprinot un veicinot to patērēšanas kultūru. Piemēram, Lietuvā saskaņā ar Valsts nodokļu inspekcijas datiem par degvīnu iekasētie akcīzes ienākumi pieaug ievērojami, bet par vīnu un alu – nebūtiski.
Alus darītājiem arī Igaunijas un Latvijas nodokļu vide nav labvēlīga. Neapskaužamā situācijā, samazinot akcīzes nodokli tikai stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, mūs ir iemetuši Latvijas lobētāji. Neuzvarējām arī Igaunijā notikušajā akcīzes karā, kur, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, akcīzes atšķirība starp alu un degvīnu ir pati mazākā.
Igaunijā akcīzes nodoklis ir samazināts aritmētiski – visiem vienādi. Taču šāda Igaunijas valdības pozīcija rada izbrīnu, jo tādā veidā tiek likta vienādības zīme starp stipro un vieglo alkoholisko dzērienu ražotājiem, kaut gan ir acīmredzams, ka ieguldījums valsts ekonomikā ir ļoti atšķirīgs. Alus ražošana vienmēr ir bijusi daudz lielāka industrija, savā vērtības ķēdē iekļaujot daudz darbinieku un uzņēmumu – no lauksaimniekiem līdz taras un stikla ražotājiem, pārvadātājiem. Stipro alkoholisko dzērienu produktu ražošanai ir nepieciešams līdz desmit reizēm mazāk tēriņu.
Tādēļ likt vienādības zīmi starp stipro un vieglo alkoholu ir ekonomiski nepamatots lēmums, kas būtiski ir par labu stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem.
Pieminējāt akcīzes karu – alkohola ražotājiem tā joprojām ir aktuāla tēma. Kā domājat, kur galu galā šīs sacensības aizvedīs?
Igauņu lēmumu par akcīzes samazināšanu un patērētāju atgriešanu atpakaļ savā valstī vērtēju pozitīvi. Tā ir racionāla vēlme. Līdz šim esošā situācija, maigi sakot, bija neloģiska. Atvērtās robežas un lielās nodokļu atšķirības mudināja cilvēkus pirkt alkoholu pie kaimiņiem, tāpēc ir dabiski, ka Igaunijas valdība ātri vien juta zaudēto naudu.
Bet, lūk, Latvijas lēmumu par akcīzes nodokļa samazināšanu tikai stiprajiem dzērieniem ir grūti saprast un izskaidrot. Līdz šim trijās valstīs šajā jomā pēc būtības bija vienāda nodokļu situācija. Interesantākais ir tas, ka latviešiem tā līdz nodokļu samazināšanai bija visizdevīgākā – akcija stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem šeit bija 40 eiro par hektolitru mazāka pat pēc tam, kad igauņi samazināja akcīzi. Domāju, ka Latvijas valdības lēmumu varēja ietekmēt lobētāju ietekme uz jauno šīs valsts Ministru kabinetu.
Kā šo izmaiņu kontekstā vērtējat Lietuvas valdības pozīciju, kad tika paziņots, ka valsts akcīzes karā neiesaistīsies un nekādas pārmaiņas neplāno?
Pēc lielās akcīzes paaugstināšanas 2017. gadā vērojām, kā Lietuvas pircēju grozos pamazām parādījās degvīns. To noteica nodokļu situācija, kas sniedza privilēģijas stiprajam alkoholam. Šo negatīvo tendenci pamanīja arī valdība, kas pērn spēra ļoti loģisku soli un palielināja akcīzes nodokli stiprajiem dzērieniem.
Tāpat no Finanšu ministrijas un premjerministra dzirdējām, ka Lietuvas valdība neiesaistīsies kaimiņu akcīzes karā. Tas ir ļoti labi, jo pēc ilga laika mēs, uzņēmējdarbības pārstāvji, atkal varam plānot nākotni. Turklāt, redzot, ka tā izvairās no spontāniem un neprognozējamiem lēmumiem, mēs sākām vairāk uzticēties šai valdībai, kas jau ir īstenojusi daudz būtisku reformu.
Domāju, ka Lietuvas soļi ir pareizi un loģiski. Acīmredzot nav jēgas iesaistīties akcīzes karā, kura nolūks sniegt privilēģijas stiprajiem dzērieniem radīs sāpīgas sociālās sekas.
Lietuvā ir spēkā visstingrākie alus ražošanas, pārdošanas un reklamēšanas ierobežojumi. Kādi izaicinājumi šajā valstī ir vislielākie?
Uz situāciju raugos diezgan pozitīvi. Jā, mums ir daudz ierobežojumu un slogu, bet esam iemācījušies ar tiem sadzīvot. Nākotnē briest aizliegums tirgot alkoholu nestacionārās āra kafejnīcās pludmalēs. Uzskatu, ka tādā veidā tiek pārspīlēts un veicināts nevis kulturāls patēriņš, bet tieši pretēji. Taču ceru, ka veselais saprāts uzvarēs.
Biznesa vide Baltijas valstīs, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, aldariem nav labvēlīga. Vai esat atraduši līdzekļus, kas ļautu pretoties šiem negatīvajiem apstākļiem?
Mūsu veiksmes atslēga ir eksports. Lielākā mūsu darītava Baltijas valstīs „Utenos alus” iepriekšējā gadā eksportēja 36 milj. litru dzērienu. Šogad vien pirmā pusgada laikā eksports pieauga par 26,6 procentiem, pat salīdzinot ar ne mazajiem iepriekšējā gada skaitļiem.
Šogad pirmā pusgada laikā visvairāk – divkārši – eksports pieauga uz Āfrikas valstīm, uz Baltkrieviju – par 80 procentiem, Lielbritāniju – par 70 procentiem, Kaļiņingradas apgabalā esam galvenais importētais zīmols. Šajās valstīs mums ir lieliski partneri, un vēlamies augt arī turpmāk.
Labi veicas ar sidra dzērienu eksportu uz Āfriku. Acīmredzot esam trāpījuši vietējo iedzīvotāju gaumē. Protams, turpinām piedalīties izstādēs un prezentējam sevi citiem tirgiem. Rudenī tiekam gaidīti izstādē Singapūrā. Mūsu skatiens ir vērsts Āzijas virzienā.
Eksports veido jau trešdaļu no visa mūsu fermentēto produktu ražošanas apjoma, bet mūsu dzērieni ceļo uz tādām valstīm kā Vācija, Apvienotā Karaliste, Ķīna, Krievija, Baltkrievija un Āfrikas valstis. Kopā gandrīz 30 valstis.
Pieaugošais eksports iepriecina, bet sevi vairāk apzināmies nevis kā eksporta uzņēmumu, bet gan kā vietējo aldari, kur katrai alus darītavai ir savs stāsts, tradīcijas un produkcijas cienītāji.
Jau vairākus gadus vadāt trīs Carlsberg Baltijas valstu uzņēmumus. Kādu biznesa efektivitāti ļāvusi sasniegt uzņēmumu apvienošana?
Tik mazos tirgos kā Lietuva, Latvija un Igaunija, kas ir kā viens Ņujorkas rajons, sinerģija un efektivitāte ir būtiska. Loģisks solis bija apvienot trīs valstis un mūsu uzņēmējdarbību.
Agrāk strīdējāmies par to, kuras valsts iedzīvotāji kādu dzērienu visvairāk ir iecienījuši. Katrs segu vilkām uz savu pusi. Tagad ir pieņemti kompromisi un vienošanās. Pateicām sev, ka Baltijas valstu rezultāti ir svarīgāki nekā individuālie sasniegumi. Tas mums ļāva strādāt daudz efektīvāk. Sākot no ražošanas un tehnoloģiju optimizēšanas un beidzot ar to, ka starpvalstu līmenī dalāmies alus brūvēšanas pieredzē. Strādājam kā vienota komanda.
Esot Lietuvā, varat saprast, redzēt un nogaršot, kādu alu ražojat. Bet kā uzzināt, kādu gaisu elpo latvieši un igauņi?
Lai saprastu, kas notiek, man ir jābūt arī tur. Divas vai trīs dienas nedēļā strādāju Lietuvā, pārējās – Latvijā un Igaunijā. Dzīve kļuva sarežģītāka, bet interesantāka, visas operācijas varu uzraudzīt tiešā veidā, esmu tuvāk cilvēkiem. Domāju, ka šāda Baltijas valstu biznesa struktūra ir kļuvusi veiksmīga.
Visos uzņēmumos pastāvīgi pētām darbinieku iesaistīšanās līmeni. Latvijas pētījums liecina, ka darbinieku iesaistīšanās sasniedz 87 procentus. Tas ir ļoti augsts rādītājs alus darītavā, kas pavisam nesen straujā tempā virzījās uz leju.
Bezalkoholiskais alus Eiropā ir topā. Lietuvā šī tendence ir īpaši izteikta – pērn tā pārdošanas apjoms pieauga par 102 procentiem. Kādu nākotni redzat šim alus segmentam?
To, kas notiek bezalkoholiskā alus segmentā, var saukt par brīnumu. Lietuvā maijā bezalkoholiskā alus pārdošanas vērtība pārsniedza 7,3 procentus no visa alus tirgus. Tas ir neredzēts rezultāts valstī, kur vēl pirms pieciem gadiem bezalkoholiskā alus pārdošana sasniedza tikko 0,8 procentus no visa alus tirgus.
Domāju, ka šo situāciju mainīja mūsu centieni radīt jaunus šī dzēriena veidus, eksperimentēt un sniegt patērētājiem to, ko viņi sagaida – kviešu, melno vai APA stila bezalkoholisko alu. Pēc pētījumiem, mūsu bezalkoholiskais alus GO ir iecienītākais Lietuvā. Ir būtiski, lai būtu garšīgākais alus. Kad tas ir labs, uzvarēt ir viegli.
Turklāt bezalkoholiskā alus pārdošana ir viens no interesantākajiem sinerģijas paraugiem Baltijas valstu mērogā. Iepriekš brūvējām Saku, Aldaris un Švyturys bezalkoholisko alu, tad parādījās Saku GO, Aldaris GO un Švyturys GO. Visi mūsu produkti ir kļuvuši par vienu GO zīmolu.
Kas ir nepieciešams, lai jauna alus šķirne nepazustu plašajā klāstā un atrastu savu pircēju?
Kad sāku strādāt uzņēmumā, brūvējām trīs šķirņu alu: lāgera, tumšo un kviešu. Lieliski atceros, ka pirms 15 gadiem neviens Lietuvā nevēlējās kviešu alu. Kolēģei, kas tādu dievināja, pateicu, ka gada laikā mums tas ir jāuzstutē uz kājām vai jāizņem no ražošanas un jāaizmirst.
Viņa ķērās pie šī uzdevuma. Ieguldīja ļoti daudz pūļu: braukāja uz bāriem, katrā prezentēja šo alu, stāstīja par tā neierasto garšu, atrada jaunus tā degustēšanas veidus, veda bārmeņus uz darītavu utt. Viņai izdevās. Un, lūk, Švyturio Baltas šodien ir viens no vairāk pārdotajiem alus veidiem.
Kādreiz mums bija trīs alus šķirnes, kuras uzturējām ar lielām pūlēm, bet tagad veiksmīgi strādājam ar daudzām – eksperimentējam, veidojam un ražojam jaunas šķirnes. Tas ir sens stāsts, taču tas arī pašlaik rāda, ka, smagi un mērķtiecīgi strādājot, var daudz sasniegt. Domāju, ka tā ir mūsu stiprā puse visās trīs Baltijas valstīs.
