Valsts ar savu naudu tik vērienīgi un kvalitatīvi ir ienākusi tirgū, ka privātiem producentiem un reģionālajām koncertzālēm ir pamatīgi jāiespringst, lai pat labi profesionālās mākslas notikumi vienmēr būtu apmeklēti

Tā saka aktieris, uzņēmējs un Cēsu koncertzāles direktors Juris Žagars.

Viņaprāt, šobrīd ir jādomā, kā pieregulēt tirgu, lai reģionālās koncertzāles un visi citi kultūras infrastruktūras objekti būtu piepildīti, lai katrs to kvadrātmetrs tiktu maksimāli noslogots. J. Žagars apsver iespēju kandidēt uz Dailes teātra direktora amatu; ja vadības groži nonāks viņa rokās, tiks meklēti risinājumi, kā šis lielākais valsts dramatiskais teātris ar laiku varētu tikt arī pie tādas zāles un skatuves, kādu savulaik bija iecerējis tā dibinātājs Eduards Smiļģis.

Vēl viņš gaida ziemu, kad varēs kāpt uz slēpēm, un vairs tik ļoti nesatraucas par laika apstākļiem, jo Žagarkalnā sniegs būs – slēpotājiem no pērnās ziemas ir saglabāti teju pieci tūkstoši kubikmetru baltās substances.

Kultūras un radošo nozaru daļa Eiropas Savienības kopproduktā ir līdzvērtīga naktsmītņu un ēdināšanas nozares vai informācijas un tehnoloģiju jomu īpatsvaram. Covid ierobežojumu dēļ visā Eiropas Savienībā cieta visas nozares, tomēr atbalsts tieši kultūrai un radošo profesiju pārstāvjiem nāk vēlāk, ir mazāks, un dažkārt tiek apšaubīta tā nepieciešamība vispār.

Paraudzīties uz kultūras nozari gan Eiropas Savienībā kopumā, gan arī Latvijā "Dienas Bizness" aicināja Eiropas Parlamenta deputāti un bijušo Latvijas kultūras ministri Daci Melbārdi.

"Kultūrai bez ekonomiskās vērtības un saskaitāmām lietām ir vērtības, kuras nevar mērīt naudā vai procentos. Kaut vai šī simboliskā vērtība, kas ir saistīta ar katras valsts vai kopienas identitāti. Protams, ka tas ir ieguldījums sabiedrības saliedētībā, integrācijā. Kā var izmērīt to, kādu ietekmi kultūra atstāj uz cilvēka labsajūtu? Kā var izmērīt emocijas, kuras rada dziesmu svētki? Tam ir liela nozīme.

Kultūra spēj veidot izpratni par sabiedrībā nozīmīgiem jautājumiem, veicināt diskusiju. Dažkārt cilvēks vairāk saprot, noskatoties vienu filmu, nekā lasot daudz zinātnisku rakstu. Šī kultūras nemateriālā vērtība patiesībā ir tā, par kuru pirmkārt būtu jāmaksā, jo to mēs nedrīkstam pazaudēt.

Tā intervijā DB 2017.gada 28.jūlijā teica režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars.

Uzzinot par A.Žagara aiziešanu mūžībā, mākslinieka piemiņai publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Allaž esat bijis saistīts ar ievērības vērtiem notikumiem mākslā un kultūrā. Kas ir jūsu šī brīža prioritāte šajā lauciņā?

Joprojām esmu ierauts trīs gadu festivāla (2017.–2019.) Baltijas muzikālās sezonas mākslas notikumu virknē. Mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Festivāls tika atklāts 3. jūnijā Dzintaru koncertzālē ar pasaulslavenā diriģenta Rikardo Muti un viņa izveidotā Luidži Kerubīni vārdā nosauktā orķestra koncertu. Sākumā bija doma festivālā orientēties uz akadēmisko mūziku, taču es paplašināju robežas. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz notikumu ar ārkārtīgi labiem simfoniskās mūzikas māksliniekiem – pašmāju un ārzemju vijolniekiem, čellistiem, pūšamo instrumentu lietpratējiem u.c. Savukārt nepietiekami ir laikmetīgās dejas, laba kustību teātra un dažādu mākslas žanru apvienojuma. Tālab festivālā vēlos paplašināt žanru loku, akadēmisko mūziku caurvijot ar labu dramatisko teātri un laikmetīgo deju (žanri, ar ko saistās arī vēl pāris manu iecerēto projektu). Un tas ir iespējams, jo festivāls iestiepjas gada garumā atbilstoši savam nosaukumam. Paralēli tam mans lielais projekts ir pašam savs kultūras fonds.

Kultūras ministrija ir apņēmības pilna uzvarēt prāvu pret Nacionālo Būvkompāniju apvienību un nemaksāt papildu deviņus miljonus eiro par Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu

«Valsts ir pilnībā norēķinājusies par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas būvniecību. Par LNB ēkas būvniecību valsts astoņu gadu laikā samaksājusi vairāk nekā 195 miljonus eiro. Mūsu aprēķini ir pareizi, tādēļ esam pārsūdzējuši Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu, kas paredzēja no valsts par labu būvniekiem piedzīt aptuveni deviņus miljonus eiro,» Dienas Biznesam sacīja Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre Dace Vilsone.

Lai turpinātu tiesvedību ar Nacionālo Būvkompāniju apvienību, kas uzvarējusi prāvu par papildu finansējuma piedziņu, Kultūras ministrija bija spiesta prasīt valsts budžetā 60 tūkstošus eiro, kā arī ir noslēgusi līgumu ar Romualda Vonsoviča biroju par zvērināta advokāta juridiskajiem pakalpojumiem lietā visās turpmākajās instancēs.

Līdzko sākas sarunas par Nacionālās akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā, tā tiek pārcilāti visi iespējamie iebildumi un strīdi, kas bijuši citu lielo kultūras objektu būvniecības laikā. Nupat beidzies Jaunā Rīgas teātra pārbūves strīds, bet Nacionālās bibliotēkas lieta vēl aizvien atrodas tiesā.

Šajās divās ēkās, tāpat kā vēl vairāk nekā 100 adresēs, valsts īsteno kultūras funkcijas.

"Dienas Bizness" Kultūras ministrijā uzzināja, ka lielākā daļa ēku nodota VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) apsaimniekošanā. Ēkas ir dažādā tehniskajā stāvoklī, un vairumā gadījumu ir nepieciešamas lielas investīcijas, lai tās sakārtotu.

VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs norāda, ka centralizēta valsts īpašumu pārvaldība valstij ilgtermiņā ir izdevīgāka, efektivitāti un finanšu ietaupījumu rada centralizēta apsaimniekošanas un uzkopšanas pakalpojumu iepirkšana. Lai izdarītu secinājumus par kultūras ēku būvniecībā vai rekonstrukcijā ieguldīto, gūto pieredzi un strīdos iegūto mācību, "Dienas Bizness" apskatīja Kultūras ministrijas lielos pabeigtos objektus. Līdztekus skaļām tiesas prāvām bijuši arī labi piemēri.

Radošie kvartāli rada auglīgu vidi un infrastruktūru kopienas attīstībai, no kā iegūst gan vietējie iedzīvotāji, gan tajos iesaistītie uzņēmēji

«Aparaaditehas mērķis ir radīt universālu vidi, kas apvieno biznesu, radošumu un izklaidi. Šādā ceļā tiek attīstīts viss reģions – gan tuvākā apkaime, gan visa Tartu pilsēta, turklāt pilsētas centrs atgūst dzīvīgumu, cilvēkiem atgriežoties no iepirkšanās «mekām» un piepilsētas,» stāsta Erki Prūls (Erki Pruul), Tartu radošā kvartāla Aparaaditehas vadītājs. Tartu aparātu ražotnes Aparaaditehas atdzimšana sākās 2014. gadā, kad nekustamā īpašuma attīstītājs ABC Kinnisvarateenuste OÜ, kas šo īpašumu bija iegādājies jau 2006. gadā, nolēma to pārvērst par «kultūras fabriku». Viņiem bija līdzekļi un arī pieredze, attīstot Telliskivi radošo kvartālu Tallinā, un vietējā vadība tika izvēlēta no bezpeļņas organizācijām un Igaunijas drukas muzeja, kas jau iepriekš Tartu testēja kultūras biznesa iespējas. «Īpašnieki saprata, ka, radot auglīgu vidi un infrastruktūru, ir ieguvums gan vietējiem iedzīvotājiem, gan investoriem,» viņš teic. Kopējās investīcijas projektā ir teju astoņi miljoni eiro.

Mūzikas klubs un bārs Artilērijas pagrabi Daugavpilī klientus apkalpo tikai latviešu un angļu valodā, tādā veidā pirmajā vietā turot savas vērtības.

Atpūtas vieta Daugavpilī izveidota 2013. gada oktobrī, taču ideja par to radusies jau 2010. gadā. Ilgu laiku aizņēmusi telpu atrašana. «Pirmo gadu nogaidījām un apskatījāmies, vai šīs telpas neapplūst, ņemot vērā, ka blakus ir Daugava un bārs atrodas pagrabā,» stāsta Artilērijas pagrabu saimnieks Andrejs Faibuševičs, kuram šis bizness ir kā hobijs. Ikdienā viņš nodarbojas ar zinātniskiem un klīniskiem pētījumiem farmācijā.

Viņam bijuši vairāki iemesli, kāpēc izveidot šādu bāru Daugavpilī. Viens no galvenajiem – ieviest mūzikas klubu kultūru, jo iepriekš pilsētā to klasiskā izpratnē (kā, piemēram, Pulkvedim neviens neraksta un Četri balti krekli Rīgā) nebija. Tāpat nav bijis nevienas latviešu vietas, kur gribētos aiziet. «Bija skaidrs – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Agri vai vēlu tāpat šāda vieta būtu radusies. Man kā jauniešu tēvam tas bija svarīgi, jo zinu, kāda ir provinces, it sevišķi Latgales, bērnu problēma, kad viņi nonāk lielpilsētā. Nevar salīdzināt ar tiem, kuri atbrauc no Valmieras vai Liepājas, no nerusificētiem reģioniem. Es gribēju ieguldīt Daugavpils jaunatnē, lai viņi būtu psiholoģiski konkurētspējīgi ar saviem vienaudžiem Rīgā. Veiksmīga sakritība, un 2013. gadā Latgalē tika atvērti trīs kultūras objekti – Marka Rotko centrs Daugavpilī, Gors Rēzeknē un Artilērijas pagrabi,» stāsta bāra saimnieks. Kopējās investīcijas uzņēmējdarbības sākšanai bija aptuveni 20–25 tūkst. eiro, no tiem 10 tūkst. eiro iegūti, piesaistot Altum Šveices mikrokreditēšanas programmu.

Lai gan līdz šim Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) attīstībā ieguldīti vairāk nekā četri miljoni eiro mecenātu privāto līdzekļu, muzeja nākotne joprojām ir neskaidra, jo reāla būvniecība arvien nav uzsākta.

LLMM projektā ieguldītie līdzekļi uzskatāmi par apjomīgāko mecenātisma piemēru kultūras infrastruktūrā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, atzīmē Elīna Vikmane, muzeja fonda valdes locekle. Viņa norāda, ka faktiski muzejs ir gatavs būvniecībai – ir saņemta būvatļauja un šobrīd būtu nepieciešams izsludināt būvnieku konkursu, taču tas trīs gadus kavējas. Kultūras ministrija (KM), kas 2021.gadā pat izveidojusi darba grupu, lai izstrādātu priekšlikumus par muzeja būvniecības ieceres realizācijas iespējām, gala ziņojumu nav sagatavojusi un nekādus komentārus par LLMM nākotni DB nesniedz, savukārt Rīgas domē (RD) norāda, ka šobrīd šim projektam vienkārši trūkst līdzekļu. Tajā pašā laikā nupat Valsts Kontrole (VK) atklājusi, ka valsts piešķīrusi 41 miljonu eiro Ekonomikas ministrijai (EM) lielo infrastruktūras projektu aizdevumiem, taču līdzekļi stāv kontā neizmantoti jau gadu.

Īstenojot stratēģiskās attīstības plānu, Ekonomikas un kultūras augstskola (EKA) ar bankas "Citadele" atbalstu investēs trīs miljonus eiro, lai ēkā Pērnavas ielā izveidotu modernu un mūsdienu studijām atbilstošu studiju vidi. Tā būs ar specializētām auditorijām un laboratorijām, kuras studentiem būs pieejamas 24 stundas diennaktī.

Ēku Rīgā, Pērnavas ielā EKA pārņēma pērn, un piecu gadu laikā tajā ieguldīs vērienīgus finanšu līdzekļus. Patlaban notiek aktīvs darbs pie ēkas renovācijas projektu izstrādes, lai pēc iespējas ātrāk varētu pārcelties uz jaunajām telpām.

Jaunajās telpās tiks iekārtotas specializētas auditorijas un laboratorijas, kas ir jau esošajā augstskolas ēkā, piemēram, juristiem ir iekārtota mācību tiesas zāle, loģistikas speciālistiem – loģistikas auditorija, interjera dizaineriem - mākslas telpa, datorspēļu izstrādātajiem - digitāla laboratorija, savukārt topošajiem kultūras vadītajiem - radošā telpa ar dažādām multimediju iespējām. Paredzēts veidot arī jaunas laboratorijas, kuras studentiem būtu pieejamas 24 stundas diennaktī. Tā kā ēka atrodas tikpat kā Rīgas centrā, līdz tai būs arī daudz ērtāk nokļūt.

Dažādība nav tikai statistika par to, cik sieviešu vai dažādu tautību cilvēku strādā uzņēmumā – tas ir resurss, kas ļauj palīdzēt labāk saprast savus klientus un biznesam augt

Tā uzskata Indijā dzimusi norvēģu rakstniece, dažādības vadības eksperte un konsultāciju kompānijas Seema dibinātāja Lovelēna Rihela Brenna (Loveleen Rihel Brenna) un pētniece, konsultante un biznesa antropoloģe Agnese Cimdiņa. Viņas norāda – dažādi pētījumi liecina, ka dzimumu un etniskā dažādība uzņēmumos palielina efektivitāti, bet nenoliedz, ka dažādības vadība ir izaicinājums – vadītājam jāsaprot dažādi kultūras aspekti, lai šis process būtu veiksmīgs.

Vairāk par dažādības vadību un nepieciešamību pēc dažādības L. Rihela Brenna un A. Cimdiņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 19. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Pieaugošais pieprasījums pēc kaņepju produktiem raisa lauksaimnieku interesi par šīs kultūras audzēšanu un arī pārstrādi. Ziemeļu kaimiņi šajā jomā Latviju pēdējo gadu laikā ir būtiski apsteiguši

To rāda Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas (LIKA) dati.

«Kaņepes senči ir audzējuši daudzus gadsimtus, un tās tika izmantotas gan pārtikā, gan apģērbu, virvju izgatavošanai, taču pagājušā gadsimta 30. gados šis augs tika «represēts», jo kaņepes tika pielīdzinātas narkotiskajai vielai – marihuānai, un tikai šajā gadsimtā teju pēc 100 gadiem šis augs lēnām atgriežas Eiropas un arī Latvijas tīrumos,» situāciju skaidro Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Vilnītis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka tieši starptautiskais pieprasījums pēc kaņepju produktiem – augļiem (riekstiņiem), eļļu, arī šķiedru – ir bijis pamats, lai Eiropas Savienības līmenī un arī tās dalībvalstī Latvijā normatīvajos aktos radītu iespēju legāli audzēt šo teju 100 gadus represijām pakļauto kultūru.

Lai sniegtu iespēju radošiem, inovatīvi domājošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem radīt jaunas biznesa idejas, biedrība «WindHackers» sadarbībā ar Liepājas pilsētas pašvaldību rīkos IT ideju konkursu «CultHack Hackathon».

Biedrības dibinātājs Kārlis Skuja līdz šim pieredzi guvis piedaloties un arī organizējot teju 20 šāda veida pasākumus gan Latvijā, gan ārpus tās. Biedrība «WindHackers» ir dibināta šī gada 19.jūlijā, lai gan doma par šāda pasākuma nepieciešamību Liepājā dzima jau pirms gada, jo lai arī Latvijā šādi pasākumi jau ir notikuši, ir jūtams iztrūkums reģionos. Ideju konkurss «CultHack Hackathon», kas norisināsies 20. - 22. septembrī ir biedrības «WindHackers» pirmais organizētais pasākums.

«Liepāja ir lieliska vieta jaunām un inovatīvām idejām, jo pilsēta vienkopus piedāvā tādu vidi, kas pilnīgi dabiski rosina radīt. Liepāja jau līdz šim sevi pierādījusi kā lielisku kultūras, izklaides un tūrisma nozares notikumu norises vietu, tāpēc uzdevums radīt jaunus un sabiedrībai noderīgus IT risinājums kultūras, izklaides un tūrisma nozares stiprināšanai dalībniekiem būs liels izaicinājums,» atzina «CultHack Hackathon» organizators K. Skuja.

Pēc apvienošanās ar Latnet Bite spēj piedāvāt ne vien tipiskos mobilā operatora pakalpojumus, bet arī informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) pakalpojumus.

SIA Bite Latvija vadītājs Kaspars Buls gan atzīst, ka divu organizāciju apvienošanās nav vienkāršs process, bet motivācija ir plašākas tirgus iespējas. Cita veida partnerību uzņēmums nesen ir sācis ar konkurentu Tele2, paziņojot par kopīga radiopiekļuves tīkla būvēšanu 5G tīkla ieviešanai. Vairāk par sadarbības nozīmi biznesā, lietotāju mobilo datu patēriņa pieaugumu un to, kāpēc Latvijā, pretēji citām valstīm, turpina strauji augt viedtālruņu pārdošanas apjomi, viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kas bija galvenie iemesli, kāpēc Bite nolēma apvienoties ar Latnet?

Kad definējām, ka gribam augt arī biznesa klientu segmentā, redzējām, ka tiem ir interese par daudz plašāku pakalpojumu loku, nevis tikai par tradicionālo mobilo operatoru produktiem, kas ir īsziņas, balss pakalpojumi un dati. Redzējām, ka apvienošanās dotu iespēju apmierināt lielu daļu klientu vajadzību. Paralēli tajā pašā laikā sākām saņemt jautājumus no klientiem par mūsu iespējām piedāvāt citus pakalpojumus. Apvienošanās process būtu noticis gadu agrāk, taču tobrīd mūsu investors iegādājās MTG Baltijā, un no biznesa viedokļa tika pieņemts lēmums visu darīt secīgi. Līdz ar to apvienošanās procesu var vērtēt kā organiski un pārdomāti veidotu.

Rosīgu, komunikablu un smaidīgu – tādu pašmāju zīmolu veikala M50 īpašnieci Elīnu Berklavu visbiežāk sastop tie, kuri atvēruši nelielā veikaliņa durvis. Viņa sevi dēvē par Miera ielas patrioti un savu veikalu citā Rīgas adresē pat iedomāties nespēj

Par spīti radošās republikas popularitātes kāpumiem un kritumiem, veikals M50 iesakņojies Miera ielā uz palikšanu. Elīna prognozē, ka līdz ar vairākiem nekustamā īpašuma projektiem, kas tiek attīstīti šajā ielā, un rosību Tallinas ielas kvartālā rajons atdzimst jau jaunā kvalitātē un M50 sēž vilciena pirmajā vagonā. Turklāt veikals šajā rudenī piedzīvos lielu transformāciju, paplašinoties uz blakus esošajām telpām, kurās gadu Elīna ar komandu iemēģināja roku bāra biznesā. Elīna teic, ka pieredze bija vērtīga un neaizmirstama, bet skaitļi ir nepielūdzami, un tie rāda, ka jāmaina prioritātes, dodot modei vairāk vietas. Un tā tiks dota, izveidojot Latvijas modes un interjera lietu dižveikalu.

Mediju konkursa rezultāti izraisa, kā minimums, neizpratni.

Izdevniecības Dienas Mediji, Dienas Bizness un Dienas Žurnāli administratīvajā tiesā ir pārsūdzējušas Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) lēmumus, ar kuriem tika noraidīti visi seši izdevniecību iesniegtie projektu pieteikumi SIF izsludinātajā Mediju atbalsta fonda (MAF) konkursā Atbalsts nacionāla mēroga preses izdevumiem.

Izdevniecību un laikraksta Diena galvenais redaktors, SIA Izdevniecība Dienas bizness un SIA Izdevniecība Dienas žurnāli valdes loceklis Gatis Madžiņš norāda, ka izdevniecības attiecīgos SIF lēmumus uzskata par nepamatotiem, tādēļ nolemts tos apstrīdēt, lai tiesas ceļā panāktu taisnīgu un likumīgu situācijas noregulējumu, atceļot prettiesiskos lēmumus un novēršot SIF prettiesisko lēmumu sekas.

SIA Ķeizarsils iegulda ražošanas iekārtās un novembrī ar zīmolu Ezerkauliņi sāks ražot štovētus kāpostus – tradicionālā garša tiks uzlabota ar burkāniem un tomātiem.

Šogad tiek gaidīta laba atklātā lauka dārzeņu raža. SIA Ķeizarsils plāno novākt 15 tūkstošus tonnu dārzeņu – burkānus, bietes un kartupeļus, bet saistītais uzņēmums SIA Mārupes Siltumnīcas – izaudzēt piecus tūkstošus tonnu tomātu un gurķu. Aptuveni puse no izaudzētajiem lauka dārzeņiem būs burkāni, pieci tūkstoši tonnu – kartupeļi, bet 2,5 tūkstoši tonnu – bietes. Ķeizarsils dārzeņus un kartupeļus audzē 350 ha platībā, bet graudus un kukurūzu – 165 ha platībā. Graudus un kukurūzu audzē arī divi citi saistītie uzņēmumi – SIA Sabiedrība Mārupe un SIA Zaļā dārzniecība.

Samazina roku darbu

«Audzējam dažādas kultūras, lai diversificētu risku, jo lauksaimniecība ir nozare, kuru būtiski ietekmē laika apstākļi. Katru gadu ir kāds produkts, kas pavelk uz augšu pārējos, šogad, piemēram, tie ir lauka dārzeņi. Arī graudaugu ražība šogad bija laba,» saka SIA Ķeizarsils, SIA Mārupes Siltumnīcas un SIA Sabiedrība Mārupe valdes locekle Kristīne Brunovska-Marinaki.

Mārtiņš Ints Rītiņš neuzzinās, vai rīkojās pareizi, aiziedams no restorāna Vincents, bet pavāra profesijai un restorānu biznesam kopumā viņš muguru nepagriezīs nekad.

Ēdiens ir kā glezna, ar ko vēl šodien var pārsteigt cilvēkus, ir pārliecināts pavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņam paveicies pagatavotās un pasniegtās maltītes simfoniju ne vien sadzirdēt, bet arī pašam piedalīties tās tapšanā neskaitāmās zemēs ar vislabākajiem aroda brāļiem pasaulē. Un tas tikai tāpēc, ka M. Rītiņš allaž tiecies turēt augstu līmeni un reputāciju, kā arī vienmēr daudz ceļojis un devies meklēt kaut ko jaunu. Arī tas ļāvis vairāk nekā 20 gadu garumā ar glanci no televīzijas ekrāniem vaicāt, vai tad kaut kas var būt labāks par kārtējo neatkārtojamo kulinārijas šedevru? Tādējādi kopumā liela ir pavāra artava ēšanas kultūras attīstībā Latvijā.

Rīgas cirka ēkā pēc rekonstrukcijas iecerēts zem viena jumta apvienot dažādas mākslas formas – no laikmetīgā cirka līdz teātrim, mūzikai, dejai un vizuālajai mākslai

«XXI gadsimta cirks strauji evolucionē, meklē sadarbību ar citām mākslas formām, tehnoloģijām. Protams, tas sakņojas tradicionāla cirka disciplīnās, bet izrādes būtība atšķiras, un tās pamatā ir stāsts, dziļāka doma. Tas nav tikai triks, klauns, triks, klauns, lācis uz motocikla. Izrādei ir pievienota mākslinieciskā vērtība, un tā nav tikai izklaide, kā tradicionālajam cirkam ierasts,» stāsta Rīgas cirka radošais direktors Mārtiņš Ķibers.

Budžets liek laipot

Ieejot cirka ēkā, jau sajūtams, ka nostāšanās uz pārmaiņu sliekšņa ir sākusies – pirmā pārmaiņa ir diezgan ikdienišķa, proti, te nav ne miņas no dzīvniekiem un tos pavadošā aromāta, kuru izskaust no ēkas sienām un grīdas ir bijis sevišķi izaicinoši. Gaitenī aplūkojamas arī skaistās nākotnes ieceres vizualizāciju formātā, kuras ļauj nojaust, ka pēc ēkas renovācijas jaunus vaibstus iegūs ne vien pati māja, bet viss kvartāls, kas ir ap to. Savukārt mākslinieciskajā jomā jaunu dzīvības dzirksti kopš pagājušā gada rada teātra trupa Kvadrifrons, kas vienu no telpām pārveidojusi par teātra zāli. Ieejot stallī, kur savulaik uzturējās ziloņi, acīm paveras Agates Lielpēteres izstāde Līdz kāzām sadzīs. Tāpat aktuāla ir izrāde par cirka vēsturi, kuras laikā ar audio gida pavadību ikvienam ir iespēja izstaigāt 130 gadu seno ēku un apskatīt telpas, kas ierindas apmeklētājam ir slēgtas.

Latvijas pašvaldības desmitgades garumā cēlušas peldbaseinus, stadionus, kultūras centrus bez sociāli ekonomiska pamatojuma. Būvēm tagad ir milzīgas uzturēšanas izmaksas.

«Tas vienkārši ir neticami!» ar pārsteiguma saucienu Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas loceklis Atis Lejiņš uz mirkli pārtrauca Valsts kontroles (VK) ziņojumu par Latvijas pašvaldību praksi, aizņemoties finansējumu un plānojot infrastruktūras attīstību.

Bez kopainas

VK, analizējot pašvaldības infrastruktūras projektus, ir gājusi soli tālāk par pašu pašvaldību darba analīzi un mēģinājusi to saistīt ar valsts plānošanas dokumentiem. VK padomes loceklis Edgars Korčagins norāda, ka ne tikai pašvaldības vainojamas pie tā, ka tapuši dārgi peldbaseini, kultūras centri un stadioni, kuru uzturēšana iecērt pamatīgu robu pašvaldību budžetos gadiem uz priekšu. Sava vainas daļa jāuzņemas arī ministrijām par nepietiekamu plānošanu, uzraudzību un kontroli.

Profesionālās un personīgās dzīves līdzsvars – frāze, ko pēdējos pāris gadus dzird gandrīz ikviens. No talantiem un personālvadības profesionāļiem. No vietējiem darba devējiem līdz starptautiskām organizācijām. Skaistos saukļos un mērķtiecīgās aktivitātēs.

Tiesa, realitātē darbinieku atbalstoša kultūra un vide ir sastopama retāk nekā formāli uzņēmumu apgalvojumi un maldīgas puspatiesības. Vai un kāpēc darba tirgus tomēr piespiedīs visus mainīties?

Bieži vien karjera mūsu dzīvē tiek izvirzīta par prioritāti. Cilvēka tieksme gūt profesionālus panākumus aizēno rūpes par sevi un personīgo labsajūtu, kas tieši iespaido fizisko veselību un mentālo labbūtību. Smagnēja darba kultūra jeb “hustle culture”, klusā aiziešana jeb “quiet quitting” un nespēja apturēt lielo atkāpšanos ir satraucošas darba tirgus tendences, kurām starptautiski ir veltīti jauni apzīmējumi. Šie jēdzieni raksturo problēmas, kas lielākoties radušās Covid-19 izplatības un ierobežojumu laikā. Tās pašlaik cenšas novērst organizācijas visā pasaulē, lai mazinātu darbinieku izdegšanas līmeni un radītu gan labvēlīgāku, gan iekļaujošāku darba vidi.

Pasaulē runā par jauno fenomenu darba tirgū – “mūžīgo darbaspēka trūkumu” (Forever Labor Shortage), kas ir tieši saistīts ar demogrāfiju.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika piedzīvots demogrāfiskais sprādziens jeb augsta dzimstība (darbspējīgo iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieauga par 17%, bet nākamajā desmitgadē – vēl par 19%), uzņēmumi ir bijuši priviliģētā stāvoklī, ilgstoši baudot darbaspēka pārpilnību.

Šobrīd šie darbinieki ir devušies vai dodas pensijā, savukārt dzimstība samazinās un darbaspēka trūkums, ar kuru saskaras lielā daļā valstu, visticamāk, tāds saglabāsies un, iespējams, vēl pasliktināsies, veidojot to, ko var saukt par “mūžīgo darbaspēka trūkumu”. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijā, tāpēc aktuāls ir jautājums – kā uzņēmumiem to risināt?

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

DNB Latvija, kas ir Norvēģijas DNB Bank ASA filiāle, turpmāko triju gadu laikā darbinieku skaitu plāno palielināt par vairākiem simtiem. Jau šobrīd DNB Latvijas filiāle izvietojusies jaunās un plašās telpās Jaunajā Teikā, Gustava Zemgala gatvē, kurā atrodas gan mātesbankas atbalsta dienesta darbinieki, gan apmācību telpas. Jaunajiem darbiniekiem šeit māca norvēģu valodu un par to maksā algu.

Īpaši interesanta ir bankas darbinieku politika un jaunu talantu meklējumi, par ko arī Dienas Bizness izjautāja DNB Latvija filiāles vadītāju Svetlanu Kočerovu.

Mans pirmais jautājums ir par to, kas ir DNB Latvija filiāle, jo Google meklētājs, meklējot jūs pēc abreviatūras, man atrada visu ko, tikai ne to, ko meklēju. Kas ir DNB Latvija filiāle, ar ko tā nodarbojas?

- Ar atpazīstamību sākām strādāt tikai pērnā gada nogalē. Iepriekš mums nebija nepieciešamības darboties ar darba devēja zīmolu tieši šeit, Latvijā. Mums bija ap 300 darbinieku un ar to tobrīd pietika esošo funkciju veikšanai. Šobrīd, kad no 24. septembra esam ievākušies jaunās telpās, kad notiek intensīva jauno darbinieku meklēšana, notiek valodas apmācības, kursi un plānojam aizņemt vēl divus stāvus augstceltnē Teodors, mēs esam pārliecināti, ka par sevi un saviem plāniem ir jāstāsta.

Viss, kas ir mums apkārt, ir dizains. Tas ir kļuvis starpdisciplinārs, jomas saplūst, un viss mainās, mēs varam no tā baidīties, bet mums nāksies to pieņemt

Tā DB pauž Una Rozenbauma, kuras veidotā kampaņa #esesmuintroverts saņēma Dizaina Gada balvu 2019. Unu Rozenbaumu kaitina tas, ka Rīgai trūkst vides dizaina vīzijas, un galva viņai ir pilna ar trakām idejām. Viņai pietika drosmes latviešu autorus Londonas grāmatu tirgū pieteikt kā introvertus, bet, ja viņa uz vienu dienu kļūtu par Rīgas pilsētas radošo direktori, strūklakās lītu šampanietis.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:

Kādas ir tavas profesionālās attiecības ar dizainu?

Esmu hard core freelancer, kas nozīmē, ka ar melnu muti raujos gabaldarbos, taču man ir daudz vairāk projektu nekā tad, kad strādāju reklāmas aģentūrā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopā ar vēl pāris potenciālajām partnerēm jau sāku plānot uzņēmuma izveidošanu šī gada rudenī. Uzņēmuma Wannabe Intelligent darbības profils būs kultūras komunikācija, ar ko es nodarbojos pēdējos piecus sešus gadus. To redzu kā brīvu nišu Latvijā. Iepriekš šķita, ka šādām aktivitātēm nav naudas, bet kopš valsts simtgades, kad lielākajai daļai projektu tāda bija nepieciešama, daudzi ir aptvēruši, ko kultūras komunikācija spēj dot, ka tā strādā gan filmām, gan literatūrai. Ja par to runā pietiekami interesantā veidā, tas palīdz, nevis traucē. Agrāk Latvijā bija priekšstats, ka mākslu nevajag pārdot, proti, ja ir labs produkts, tas sevi var pārdot pats. Tas ir mīts jeb «bleķis», jo mēs dzīvojam tādā vidē, kur notiek sīva konkurence nevis tikai starp Latvijas, bet visas pasaules produktiem, kas nozīmē, ka mums ir jāspēj pateikt, par ko būs konkrētā filma vai grāmata.