Tā intervijā DB 2017.gada 28.jūlijā teica režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars.
Uzzinot par A.Žagara aiziešanu mūžībā, mākslinieka piemiņai publicējam viņa interviju pilnā apmērā.
Allaž esat bijis saistīts ar ievērības vērtiem notikumiem mākslā un kultūrā. Kas ir jūsu šī brīža prioritāte šajā lauciņā?
Joprojām esmu ierauts trīs gadu festivāla (2017.–2019.) Baltijas muzikālās sezonas mākslas notikumu virknē. Mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Festivāls tika atklāts 3. jūnijā Dzintaru koncertzālē ar pasaulslavenā diriģenta Rikardo Muti un viņa izveidotā Luidži Kerubīni vārdā nosauktā orķestra koncertu. Sākumā bija doma festivālā orientēties uz akadēmisko mūziku, taču es paplašināju robežas. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz notikumu ar ārkārtīgi labiem simfoniskās mūzikas māksliniekiem – pašmāju un ārzemju vijolniekiem, čellistiem, pūšamo instrumentu lietpratējiem u.c. Savukārt nepietiekami ir laikmetīgās dejas, laba kustību teātra un dažādu mākslas žanru apvienojuma. Tālab festivālā vēlos paplašināt žanru loku, akadēmisko mūziku caurvijot ar labu dramatisko teātri un laikmetīgo deju (žanri, ar ko saistās arī vēl pāris manu iecerēto projektu). Un tas ir iespējams, jo festivāls iestiepjas gada garumā atbilstoši savam nosaukumam. Paralēli tam mans lielais projekts ir pašam savs kultūras fonds.
Ar kādu mērķi to izveidojāt?
Trīs gadus pēc operas domāju, ka man jārada kaut kāda struktūra, lai piesaistītu līdzekļus kultūras pasākumu organizēšanai. Šajā jomā Latvijā ne vienmēr var veikt tikai saimnieciski izdevīgas darbības. Salīdzinājumam – Ņujorkas Metropolitēna opera gadā savāc ap 250 miljonus dolāru tikai no privātajiem ziedotājiem. Bet tur ir cita finansēšanas kārtība. Eiropā nav tādu tradīciju. Piemēram, Vācijā ir vairāk nekā 90 operteātru, un ap 90% no to budžetiem ir valsts, reģiona vai pavalsts finansēti. Atminos, ka Latvijā operā atkarībā no gada bija ap 60% valsts finansējums un ap 35% – pašu ieņēmumi. Ziemeļeiropas valstīm ir tradīcija dotēt kultūru. Sapratu, ka arī manām aktivitātēm, ko vēlos veikt kultūras jomā, būs vajadzīgi līdzekļi, sadarbība ar privātām struktūrām.
Fonda pirmie pasākumi bija pasaulslavenā baletdejotāja un aktiera Mihaila Barišņikova monoizrādes Vēstule cilvēkam (Letter to a Man) viesizrādes Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB). Tas izvērtās par veiksmīgu pārbaudījumu ar augstas raudzes mākslinieku un izpārdotām biļetēm uz visām piecām izrādēm vienā nedēļā. Vēl tika noorganizēti trīs starptautiski atzītās latviešu operdziedātājas Kristīnes Opolais solokoncerti – Rēzeknē, Liepājā un Rīgā. Un nu viņa atgriežas ar vienīgo brīvdabas galā koncertu, kas paredzēts 5. augustā Dzintaru koncertzālē.
Vēl organizēšu meistarklases jaunajiem solistiem, pieaicinot labus vokālos pedagogus. Tas ir ieguldījums jaunu talantu attīstībā, ko apzināti veicu arī savā darbības laikā LNOB. Tās vadības pirmsākumos kāds korifejs no viena liela operteātra Eiropā man mācīja: «Žagar, atbalstīt vajag talantus, par viņiem jārūpējas, jo viduvējības izsitīsies paši.» Tā arī notiek, jo talantiem nereti ir kādi kompleksi vai viņi ir sarežģītas personības.
Ir pagājis laiks, vai izdevies fondam tos līdzekļus piesaistīt?
Jā, esmu patīkami pārsteigts un gandarīts, ka gūstu tādu atbalstu. Ir ļoti svarīgi, ka kultūras pasākumus atbalsta arī no privātiem līdzekļiem.
Savukārt Baltijas muzikālo sezonu fondā apvienojušies kopā seši finansēšanas avoti. Viņiem ir lielas ambīcijas veidot ļoti augstas raudzes mākslas notikumus. Tas ir ļoti labs piemērs, kā uzņēmēji ar savu iesaistīšanos izdaiļo Latvijas kultūras ainu, veidojot Rīgu vai Jūrmalu par mazo Zalcburgu.
Neņemšos nosaukt konkrētus mākslinieku honorārus, jo viņi šādu informāciju publiskajā telpā uztver saasināti, kā arī tas nebūtu ētiski. Sporta terminoloģijā runājot, mums ir augstākās līgas spēlētāji. Viņi auga manā acu priekšā, kad vadīju LNOB. Tas bija izcils laiks, kad varēju strādāt, kopā attīstīties ar tik spilgtiem un talantīgiem cilvēkiem. Iemirdzējās piecas zvaigznes, kas teju vienlaicīgi uzlēkušas kā pieci porziņģi, – Garanča, Opolais, Rebeka, Antoņenko, Nelsons. Tirgu gan diktē aģenti, viņi vienojas par atlīdzības līmeni. Cik zinu, lielākā atlīdzība par solokoncertu pasaules zvaigznēm šajā sfērā ir 60–100 tūkstoši eiro. Jāteic, ka popmūzikas nozarē atlīdzība ir desmitkārt lielāka, produkts ir daudz labāk apmaksāts nekā kādam akadēmiskākam žanram, lai gan, manā skatījumā, pirmais ne vienmēr ir vērtīgāks. Lai uzaicinātu uz Latviju koncertēt kādu no pasaules vadošajiem simfoniskajiem orķestriem, jāšķiras no 120–200 tūkstošiem eiro.
Vai arī ar biļetēm to var izdoties atpelnīt?
Ja cilvēkiem ir pirktspēja, cits dzīves līmenis. Piemēram, Vācijā, kur ir liels operteātru valsts finansējums, uz izcilu koncertu var aiziet par 20–40 eiro. Turpretī Austrijā Vīnes Valsts operā par biļeti jāmaksā 200–300 eiro. Līdzīgi ir Covent Garden Londonā.
Daudz kas atkarīgs arī no organizatora, kas biļešu cenas nosaka atkarībā no pieejamā papildus finansējuma. Zināmā mērā tas vienmēr ir risks.
Protams, nevaram sacensties ar, piemēram, Zalcburgas vasaras festivāla budžetu, kas ir lēšams ap 65 miljoniem eiro. Vadošajiem operteātriem Eiropā valsts finansējums ir no 40 līdz 60 miljoniem eiro gadā. Tomēr sūdzēties par pasīvu koncertdzīvi nevaram, lai arī akustiskās koncertzāles Rīgā nav. Manā darbības laikā operā pabija trīs izcili pasaules vadošie orķestri. Skaidrs, valsts finansējums kultūrai nekad nebūs pietiekams, jo radošās ambīcijas var tikai augt, tāpēc arī nepieciešama sponsoru piesaiste.
Vai arī jums un fondam regulāra adrenalīna deva ir risks, vai izdevumi un ienākumi izlīdzināsies pa nullēm, vai tomēr būs peļņa/zaudējumi?
Ar Barišņikovu biju nobažījies, ieskaitot apmeklējumu tik blīvā piecu izrāžu sērijā. Savukārt projekts kopumā bija ļoti dārgs. Es gan nodrošināju tikai kompetenci, kontaktus un menedžmentu. Bija arī viens biznesa pārstāvis, kurš uzņēmās finanšu risku, kā arī noteica biļešu pārdošanas cenu politiku. Varu apliecināt, ka paša mākslinieka atlīdzības sadaļa bija vismazākā. Ap 100 tūkstošiem eiro prasīja LNOB īre, daudz maksājām kompānijai, kam pieder mākslas produkts – neatkarīgai producēšanas organizācijai no Milānas utt.
Esmu kļuvis par izvēlīgu skatītāju un droši varu teikt, ka spilgtākie notikumi, kur esmu guvis lielāko līdzpārdzīvojumu, ir bijuši festivāli ar 4-5 producentiem, kuri apvienojuši finanšu līdzekļus, labi zinot, ka tas nebūs populārs masu kultūras pasākums, kas pulcēs stadionus.
Jau iepriekš esat sacījis, ka jums ir sava izsapņotā festivāla vīzija. Vai Baltijas muzikālās sezonas ir tās piepildījums?
Protams, tā ceru, bet, ziniet, vienmēr svarīga ir ilglaicība. Vadītājs vienmēr uzņemas atbildību, angažējot māksliniekus, trupas, un te svarīga ir stabilitāte. Baltijas muzikālās sezonas ir jauns projekts. Strādāšu un rūpēšos, lai tas ir vismaz trīs gadu projekts, kas iekļaujas arī Latvijas simtgadē. Man tas ir liels un svarīgs projekts. Taču tā ir tikai viena manas darbības sadaļa. Esmu arī pasniedzējs Maskavā. Valsts teātra institūtā man ir neklātienes kurss operas režijā, kā arī tieku aicināts dažādās starptautisko vokālistu konkursu žūrijās, kur pēdējos gados esmu guvis daudz labas pieredzes. Lai arī mana pamatizglītība nav mūzika, taču nu jau jūtos pietiekami kompetents, lai strādātu starptautisku žūriju sastāvā. Arī vokālā māksla ir mana kaislība. Bet neesmu atmetis arī savu pamatprofesiju – aktiermākslu un teātri, kas transformējies operas režijā. Kopumā bijuši jau 26 iestudējumi 14 valstīs. Arī to vēlos turpināt, tāpēc darbojos pie jaunas Džuzepes Verdi operas Traviata koncepcijas. Savukārt dramatiskā teātra jomā pašlaik domāju par vienas poļu autores, jaunās paaudzes dramaturģes aktuālu sociālpsiholoģisku lugu. Man vispār liekas, ka šobrīd jārunā, kā mainās vērtību sistēma un attiecības starp paaudzēm. Tas varētu būt neatkarīgs projekts fonda ietvaros.
Vai jums pašam arī laika gaitā mainījušās kādas vērtības?
Nē, vērtības ir ieaudzinātas, klāt nākušas tikai jaunas atziņas. Lieliski, ka mūsdienās jaunā paaudze var gūt izglītību ārzemēs, kas man nebija dots, jo dzīvojām politiskā režīmā ar ierobežotām iespējām izglītībai vai ceļošanai uz ārvalstīm. Bet līdzās ir arī otra paaudze, kas izdzīvojusi karu un izsūtījumus vai atgriezusies no labprātīgas trimdas. Tādējādi paaudžu sadzīvošana ir ļoti aktuāla, kas parādās arī sižetos, piemēram, kinolentēs. Tādas ir arī manas sajūtas un pārdomas. Vienmēr esmu bijis kaislīgs ceļotājs. Savā profesionālajā darbībā, vadot operteātri, pabiju tuvās un tālās zemēs. Pat bija laiks, kad visai viltīgi nācās rīkoties, lai nepazaudētu viesizrādes Omānā un vienlaicīgi arī darba līgumu Telavivā, kur iestudēju Traviatu. Ļoti daudz mācījāmies, sadarbojāmies un sevi salīdzinājām ar ārzemju kolēģiem. Tas deva iespēju attīstīties, mērķtiecīgi iekarot muzikālo pasauli. Bet es to stāstu nevis lielīšanās pēc, bet gan tālab, ka profesionālā darbība ir mana realizētā kaislība. Līdz ar to esmu nomierinājies un nonācis līdz atziņai, ka aizvien vairāk saista procesi Latvijā, kam sekoju līdzi un tērēju savu laiku. Māju sajūta kļuvusi izteiktāka.
Darbošanās politikā traucē iesāktajiem radošajiem mākslas un kultūras procesiem vai gluži otrādi – viens otru papildina?
Nē, netraucē, varu apvienot. Turklāt darbojos Izglītības, kultūras un sporta komitejā. Vēlos dalīties ar savu pieredzi kultūras jomā. Tāpat man ir svarīgi pārstāvēt centrālu, liberālu un laikmetīgu politisko spēku, kur ir arī jūtams jaunu cilvēku pienesums.
Kuri procesi Latvijā jūs ir visvairāk aizķēruši?
Gribu runāt tikai par labo. Ja iepriekš satrauca darbaspēka aizplūšana uz ārzemēm, tad tagad redzu, ka daudz jaunu un talantīgu cilvēku tomēr par dzīves un profesionālo ambīciju realizācijas vietu izvēlas savu dzimteni – Latviju. Atgriežas te pēc dažādās jomās iegūtas labas izglītības ārzemēs. Cilvēkiem Latvijā ir intelektuālā kapacitāte, uzņēmība un ļoti plašs iespēju līmenis sevi realizēt. Piedzīvoju emocionālu gandarījumu, kad mani kopā ar brāli (Juri Žagaru – aktieri un uzņēmēju – aut.) Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra uzaicināja vadīt pasākumu ar inovāciju un eksporta līderu godināšanu. Pārsteidzoši, ka arī Latvijā ir tik uzņēmīgi un darbspējīgi cilvēki, kas pratuši iespraukties pasaules tirgū ar unikāliem produktiem, piemēram, bezpilota lidaparātiem vai ūdensplūdu dambjiem. Un šādas lietas dod cerību, ka valstī notiek izaugsme, pat ja skaitļu valoda nav glaimojoša. Savukārt kā savas jomas pārstāvim man nekad nav bijis jākautrējas, jo mūsu izcilie solisti, instrumentālisti, diriģenti ir iekarojuši pasaules koncertzāles un labākās operas skatuves, kļūstot par vēstnešiem mūsu valsts kultūrai. Šajā jomā esam ļoti konkurētspējīgi. Man kopumā ir optimistisks skats.
Sarunas gaitā ar pozitīvām atmiņām un nostalģijas piegaršu vairākkārt pieminējāt pavadīto laiku LNOB, kur no 1996. līdz 2013. gadam ieņēmāt direktora amatu…
Jā, 17 gadi no profesionālās darbības ir ilgs laiks. Neko no tā nenožēloju. Tās bija manas otrās mājas. No 2003. gada sāku pievērsties radošai darbībai – kļuvu režisors un sāku veidot izrādes Latvijā un ārzemēs. Tai pašā laikā 8–10 gadi esot maksimālais laiks, kad var iztikt bez pārmaiņām. Ņemot vērā, ka Latvijā ir tikai viens opernams, nebija iespēju rotēt, kā, piemēram, to varētu darīt Vācijā. Kaut arī man trīsreiz bija iespējas turpināt darbu, vadot kādu Rietumvalsts operteātri, allaž šeit pat atradās kaut kas tik vilinošs un sajūsminošs, ka neņēmos visu pamest kaut kādu personisko ambīciju dēļ. Turklāt jāpaiet kā minimums gadam, līdz kļūtu par savējo svešā zemē, iepazīstot vietējo politisko, biznesa, sabiedrības eliti un apgūstot turienes valodu.
Vai būtu ar mieru atgriezties LNOB vadītāja krēslā, ja rastos tāda iespēja?
Jā. Negribu koķetēt un noliegt šādu iespēju. Ja vēl kādreiz rastos tādi apstākļi, es turpinātu vadīt kādu kultūras institūciju. Pie zināmiem nosacījumiem atgrieztos arī LNOB, kas noteikti būtu visinteresantāk. Bet vienkārši ieņemt to krēslu – tā nav motivācija. Svarīgi, ko spēšu būtiski izmainīt uz labu, kādas jaunas vērtības radīt un kā pārsteigt.
Savulaik Rīgā arī atvērāt vairākas kafejnīcas. Vai, piemēram, Osiris, kur notiek mūsu saruna, vēl saistāms ar jūsu vārdu?
Osiris man ir nostalģiska vērtība, te vēl esmu daļu īpašnieks, bet par biznesmeni sevi nenosauktu. Tas ir mans hobijs, jo interesē arī vīni un labs ēdiens. Šī Rīgā ir viena no vecākajām sabiedriskajām ēdināšanas vietām, kas darbojas kopš 1994. gada un iemantojusi savu auru.
Pēc savas būtības esmu mākslinieks. Arī pirms operas karjeras, kad man piederēja vairāk restorānu, drīzāk biju radītājs, idejas autors un iedvesmotājs, nevis biznesmenis. Naudas skaitīšana vai taupīšana man nerada nekādu gandarījumu. Bet, kad manā dzīvē ienāca opera, tā pārņēma visu manu uzmanību un laiku.
Jūsu brālis Juris Žagars arī ir aktieris, kā arī uzņēmējs. Tāda sakritība!
Mums allaž uzņēmējdarbība bijusi kā nodrošinājums, kā hobijs. Jurim kalns un slēpošana ir kaislība, kas viņam zināmā mērā ir arī bizness, un to viņš nekad nepametīs. Bet mums vienmēr ir bijis svarīgi sevi realizēt kultūras jomā. Nedz es, nedz Juris neesam pametuši radošo darbību kāda biznesa dēļ. Savu profesionālo karjeru sākām veidot 90. gados, kad Latvija kļuva brīva, ar plašām iespējām iesoļot uzņēmējdarbībā. Bija jāsaprot, ka māksliniekiem un aktieriem nebūs viegla dzīve un nozare neradīs stabilus ienākumus.
Un par ko jūs - divi tik šarmanti kungi - vairāk diskutējat – par biznesu, teātri, lomām?
Ziniet, arī par kādiem sabiedriskiem procesiem vai vērtībām. Priekuļos mums ir vecvectēva mājas, kur tiekamies. Vakaru sarunās vairs tik daudz nestrīdamies par radošo darbu, operas izrādēm un Jura lomām. Aizvien svarīgāks kļūst tas, kas notiek ap mums, kā varam ietekmēt procesus katrs savā jomā. Ļoti bieži arī kuriozi mākam pasmieties viens par otru; ģimenē raksturīgi ar humoru vienam otru nedaudz apcelt.
Kur jūs ieteiktu smelties enerģiju un iedvesmu mākslas mīļotājiem?
O, zinu vienu vietu, par ko nekā skaistāka nevar būt, ja cilvēkam kaislība ir mūzika, teātris vai fotogrāfija. Vasarā jādodas uz Franciju, Provansas reģionu, kur notiek vairāki izcili festivāli. Ēksanprovansā risinās operas festivāls. Tur vienmēr ir četri jauni operas iestudējumi. Nedaudz vēlāk turpat netālu Aviņonā sākas slavenais teātra festivāls ar simtiem izrāžu no visas pasaules, bet paralēli tam risinās leģendārais Arlas foto festivāls. Savukārt netālajā Monpeljē notiek mūzikas un dejas festivāls. Tas ir viens reģions Francijas dienvidos ar lieliem visu kultūras jomu notikumiem. Man patīk dalīties ar saviem mākslas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, un šis noteikti ir viens no tādiem.
#1/2
