Mūzikas klubs un bārs Artilērijas pagrabi Daugavpilī klientus apkalpo tikai latviešu un angļu valodā, tādā veidā pirmajā vietā turot savas vērtības.
Atpūtas vieta Daugavpilī izveidota 2013. gada oktobrī, taču ideja par to radusies jau 2010. gadā. Ilgu laiku aizņēmusi telpu atrašana. «Pirmo gadu nogaidījām un apskatījāmies, vai šīs telpas neapplūst, ņemot vērā, ka blakus ir Daugava un bārs atrodas pagrabā,» stāsta Artilērijas pagrabu saimnieks Andrejs Faibuševičs, kuram šis bizness ir kā hobijs. Ikdienā viņš nodarbojas ar zinātniskiem un klīniskiem pētījumiem farmācijā.
Viņam bijuši vairāki iemesli, kāpēc izveidot šādu bāru Daugavpilī. Viens no galvenajiem – ieviest mūzikas klubu kultūru, jo iepriekš pilsētā to klasiskā izpratnē (kā, piemēram, Pulkvedim neviens neraksta un Četri balti krekli Rīgā) nebija. Tāpat nav bijis nevienas latviešu vietas, kur gribētos aiziet. «Bija skaidrs – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Agri vai vēlu tāpat šāda vieta būtu radusies. Man kā jauniešu tēvam tas bija svarīgi, jo zinu, kāda ir provinces, it sevišķi Latgales, bērnu problēma, kad viņi nonāk lielpilsētā. Nevar salīdzināt ar tiem, kuri atbrauc no Valmieras vai Liepājas, no nerusificētiem reģioniem. Es gribēju ieguldīt Daugavpils jaunatnē, lai viņi būtu psiholoģiski konkurētspējīgi ar saviem vienaudžiem Rīgā. Veiksmīga sakritība, un 2013. gadā Latgalē tika atvērti trīs kultūras objekti – Marka Rotko centrs Daugavpilī, Gors Rēzeknē un Artilērijas pagrabi,» stāsta bāra saimnieks. Kopējās investīcijas uzņēmējdarbības sākšanai bija aptuveni 20–25 tūkst. eiro, no tiem 10 tūkst. eiro iegūti, piesaistot Altum Šveices mikrokreditēšanas programmu.
Daugavpils vizītkarte
Pēc pirmā pastāvēšanas gada sākušās problēmas. «Tad, kad «izsit cauri» PVN nemaksātāja griestus, sākas problēmas. Uzskatu, ka daudziem uzņēmumiem, nozarēm un mazajiem biznesiem PVN griesti noteikti būtu jāpaaugstina vismaz līdz 60 tūkst. eiro gadā, šobrīd tie ir 40 tūkst. eiro, un tas nav daudz. Tas sanāk zem 4000 eiro apgrozījuma mēnesī, un tas nav nekas. PVN nogalina vai dzen parādos visus mazos uzņēmumus, izņemot tādus, kuriem ir ļoti mazi fiksētie izdevumi, bet tiem, visticamāk, arī nebūs tāda apgrozījuma, lai būtu PVN maksātāji. Jebkuram uzņēmumam ir jāiziet stabilizācijas periods, jo agri vai vēlu labais apgrozījums krītas, ir «izskrējuši cauri» visi interesenti, un pēc deviņiem vai 12 mēnešiem sāc redzēt īsto apgrozījumu,» pauž A. Faibuševičs. Viņaprāt, zīmogu uzliek arī izklaides un kultūras patēriņš konkrētajā reģionā. Pēdējā laikā tendence ir pozitīva, par to liecina apmeklētāju skaits gan Rotko centrā, gan Daugavpils teātrī, taču šie objekti saņem valsts dotācijas. Artilērijas pagrabi darbojas, ieguldot tikai privātos līdzekļus, neskaitot dažus projektus, kuri īstenoti kopā ar Kultūras ministriju. «Svarīgi, lai būtu izpratne, ka underground kultūra arī ir kultūras daļa. Varu absolūti nekautrējoties teikt, ka ar savu konsekvento nostāju esam kļuvuši par Daugavpils vizītkarti, neieguldot reklāmas kampaņās. Jau no sākuma nolēmām – ja nevaram noturēt līmeni, veram ciet. Tas ir tradicionālais Daugavpils šāda veida iestāžu stāsts – atver, viss iet ļoti labi un tad lēnām sāk ripot lejā no kalna, nesaņemas un viss,» atzīst A. Faibuševičs.
Krieviski neapkalpo
Uzņēmējs stāsta, ka arī bāru un klubu nozarē Daugavpilī pastāv konkurence. «Viena lieta ir saistīta ar mūsu imidžu. Otra ir objektīvā konkurence, parādoties jaunai vietai. Mums tā ir cita veida konkurence nekā, piemēram, Rīgā. Patiesībā būtu jāpriecājas, piemēram, pirms vairāk nekā gada Daugavpilī atvērts Ezītis miglā. Tas signalizē, ka tirgus aug, patēriņa paradumi mainās. Jā, tā bija vieta, un vēl dažas, kuras paņēma daļu no mūsu publikas, tomēr klienti atgriežas. Sliktāk būtu, ja nekas cits netiktu atvērts un mēs būtu kā vientuļa sala. Mūsu ieviestās lietas sāka kopēt arī citi, piemēram, vairs neesam vienīgie, kas rīko stand up izrādes,» stāsta A. Faibuševičs. Mūzikas kluba un bāra klienti ir pārsvarā latvieši vecumā no 18 līdz 40 gadiem, tostarp studenti, radošā inteliģence, mākslinieki, aktieri, tūristi, ārzemju studenti un citi. «Nerunājam krievu valodā, bet obligāta prasība ir latviešu un angļu valodas zināšanas. Saistībā ar valodu bija grūti pirmie gadi, bet galvenais uzdevums tajā laikā bija «ielikt kāju durvīs» un «uzlikt zīmogu». Ar to visi ir apraduši un samierinājušies. Mēs neizliekamies, ka nesaprotam krievu valodu.» Viņš novērojis, ka Daugavpils pakalpojumu galvenais patērētājs, kā arī investors ir latvietis, tāpēc viņam ir svarīga draudzīga vide. «Ja brauc, piemēram, uz Valmieru, tad neviens īpaši nestreso. Ir radīts mīts, ka Daugavpils ir krievu pilsēta, tāpēc visi šeit investē ar zināmu piesardzību. Gan Rotko centrs, gan Daugavpils teātris un citas vietas strādā pie tā, lai šo mītu iznīcinātu. Mums ir svarīgi to parādīt, jo tas investoram nozīmē, ka darbaspēks būs ar kultūru, apziņu, labi izglītots, bez kaitīgiem ieradumiem. Arī tūristiem ir svarīgi, ka, atbraucot uz šejieni, varēs justies droši. Dzirdēju kuriozu – jaunieši, pirms braukšanas uz Prāta Vētras koncertu Daugavpilī, apsprieda, vai uz šejieni līdzi jāņem tualetes papīrs, ja nu viesnīcā nav. Mēs, protams, «plēšam matus» par domes vadību. Strādājam, lai radītu imidžu, bet pienāk pilsētas svētki, un atkal ir galvenā zvaigzne no Krievijas. Šķēršļu pietiek,» pārdomās dalās uzņēmējs.
Nauda nav galvenais
Daugavpils iedzīvotāji ir maksātspējīgi, taču, viņaprāt, jāmaina patēriņa kultūra, pērkot lietas tikai tāpēc, ka lēti. «Nevajag maksāt par mēslu, bet pirkt mazāk. Ja vēlies pasēdēt ar draugiem labā kompānijā jaukā vietā pie labas mūzikas, tas viss maksā. Neteiktu, ka naudas nav. Ja paņem statistiku par vidējo algu, ko tur slēpt, Latvijā tā viszemākā ir Daugavpilī, pat Rēzeknē ir augstāka. Šogad ir pirmais mēnesis, kad janvārī, pēc Jaunā gada, strādājām, jo parasti paņēmām pauzi. Janvārī parasti sākās klusā sezona, kas ilgst aptuveni līdz aprīļa vidum. Knapi maksājam rēķinus, bet nesūdzos par apgrozījumu. Ekonomika iet uz augšu. Ceru, ka tendence saglabāsies, esmu piesardzīgs optimists. Ja tā, tad mums ir paplašināšanās plāni šeit pat – Daugavpilī. Citās vietās bez citu atbalsta nevarēsim iztikt. Šādiem kultūras punktiem vajadzētu būt arī Krāslavā, Rēzeknē, Preiļos un vēl Ludzā, kuri ir vissmagāk rusificēti reģioni,» uzskata A. Faibuševičs.
Artilērijas pagrabi rīko gan koncertus, sākot no folka uz džeza līdz pat smagajam metālam, kā arī teatrālus uzvedumus, piedāvā telpas pasākumiem, bet ar noteikumu, ka bāram tajā laikā ir jābūt atvērtam. «Tas mūsu politikā ir stingri noteikts – faniem klubs vienmēr ir vaļā. Par katru cenu nedzenamies pēc naudas. Galvenais, lai klients vienmēr būtu apmierināts. Personālam ir noteikts, ka nedrīkst ļaut sevi pazemot, visam ir savas robežas. Vērtību imidžs ir tas, kas piesaista publiku. Varam teikt, ka esam viens no labākajiem bāriem Daugavpilī, ir jātur savs līmenis. Kvalitāte ir svarīga, un nevar kā mežonīgajos 90. gados truli dzīties pēc naudas,» uzskata kluba un bāra saimnieks.
Domā par jaunu vietu
A. Faibuševičs pastāsta, ka bija plānots piedāvāt arī ēdināšanas pakalpojumus, bet šobrīd telpas ir par šaurām. Viņaprāt, liela problēma Daugavpilī ir situācija ar nekustamajiem īpašumiem. «Ja tagad atvērtu bāru vai ko citu, tad tikai tad, ja telpas pieder pašam vai arī nokārtoti labvēlīgi ilgtermiņa noteikumi. Centra īpašumu saimnieki joprojām dzīvo treknajos gados. Par normālu cenu iegūt īpašumus nav iespējams, un tas ir absurds. Pastaigājot pa centru vakarā, gaisma ir tikai 20% logu. Daudzi īpašumi stāv un brūk kopā. Es nezinu, uz ko šie cilvēki cer. Esmu pat tik tālu aizdomājies, ka jātaisa alternatīvais pilsētas centrs citā rajonā, kur ir normāla cena un kur dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju,» pieredzē dalās uzņēmējs.
Viņam šobrīd ir vairākas idejas, kurā virzienā attīstīties. «Esmu domājis pārdot šo vietu un iegādāties vecu fabrikas korpusu,» stāsta A. Faibuševičs. Pērn uzņēmējs ieguldījis aptuveni 5000 eiro, lai paplašinātu esošās telpas. Tās padziļinātas par pusmetru. «Bija jautājums – vai mums jāiziet vai arī jāizdara tā, lai varam uzņemt vairāk publikas. Nolēmām riskēt, un tas ir attaisnojies,» pauž uzņēmējs.
#1/29
Artilērijas pagrabu saimnieks Andrejs Faibuševičs
#2/29
#3/29
#4/29
#5/29
#6/29
#7/29
#8/29
#9/29
#10/29
#11/29
#12/29
#13/29
#14/29
#15/29
#16/29
#17/29
#18/29
#19/29
#20/29
#21/29
#22/29
#23/29
#24/29
#25/29
#26/29
#27/29
#28/29
