Pēdējā laikā vairākas sabiedrībā zināmas personas izteikušās par vai pret nepieciešamību valsti vadīt kā uzņēmumu. Ko par to saka biznesa profesionāļi?
Daniels Pavļuts, LTRK valdes loceklis, stratēģijas direktors
Valsts pārvaldīšanā ekonomiskie rādītāji ir tikai līdzeklis valsts sūtības piepildīšanai — valsti nevar pārvaldīt tīri kā uzņēmumu, jo valsts pastāvēšanas jēga vairāk sakņojas tādu mērķu sasniegšanā kā sabiedrības labklājība, cilvēku individuālā laime, valstiskā identitāte, valsts suverenitāte u.c. Var runāt par valsts kā ļoti korporatīvi atbildīga uzņēmuma pārvaldīšanu, kas balstās t.s. tripple bottom line principos — sociālā ietekme/atbildība; ekonomiskie rādītāji; darbības ietekme uz vidi.
1)Komunicēt ar sabiedrību, pārvaldībā iesaistītajām pusēm (jau lēmumizstrādes, ne tikai izziņošanas fāzē);
2)izveidot pārvaldības komandu, kas spētu risināt problēmas sabiedrības interesēs;
3)jābūt skaidrai, pārvaldāmo leģitimizētai vīzijai, uz kurieni virzāmies.
Valsts pārvaldībā šobrīd ir jāizmanto labākais, ko iespējams kombinēt no dažādiem pārvaldības modeļiem:
No uzņēmumu vadības — mērķtiecība, efektīva resursu izmantošana un skaidrs redzējums, kur var gūt ieņēmumus;
No NVO vadības — spēja sadarboties, spēja bez varas sviru palīdzības ar t.s. soft power palīdzību saliedēt dažādos viedokļus, panākt kompromisu un virzīties uz nospraustajiem mērķiem;
No pārvaldības publiskajā sektorā — valstiska domāšana, stratēģiska resursu sadale, profesionālisms.
Aiva Vīksna, LDDK viceprezidente, SIA Lietišķās informācijas dienests direktore
Valsti nevar vadīt kā uzņēmumu, jo atšķirībā no uzņēmuma valstij ir milzīga atbildība par sociālo sfēru — bērniem, pensionāriem, veselību, izglītību utt. Jāņem vērā, ka valsti nevar vadīt arī kā tādu sabiedriskā labuma organizāciju, kur tikai dalīsim visiem pēc kārtas, jo vajag taču teju vai visiem. Valsts pārvaldes modelī šobrīd jāsabalansē iespējas ar vajadzībām un arī īstermiņa un ilgtermiņa intereses. Modelis var būt līdzīgs ģimeni, kurā ir ne tikai tie, kas pelna naudu iztikai, bet arī bērni (ilgtermiņa intereses), kuri mācās (strādā savu darbu), pensionāri, kuri savos darba gados maksājot sociālo nodokli ir nopelnījuši pensiju. Valsts atšķirībā no privātuzņēmuma nevar atteikties no nerentabla produkta vai paklpojuma. Tajā paša laikā arī uzņēmumā ir produkti un pakalpojumi, kuri ģenerē naudu, un arī jomas, kuras tērē naudu — piemēram, administrācija, IT, grāmatvedība utt., taču bez tām nav iespējams vadīt kompāniju. Manuprāt, šobrīd svarīgi ir nesajaukt atsevišķu cilvēku vai grupējumu intereses ar valsts interesēm, vienlaikus apzinoties, ka valsts pārvalde ir dažādu sabiedrības interešu grupu interešu salāgošana, kur vieta ir gan naudas pelnīšanai, gan arī sociālajai jomai.