Ekonomiskā transformācija, atjaunojamie energoresursi, to ražošanas bāze, izmantošana Latvijas iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai, viedās mājas un pilsētas ir tie izaicinājumi, kuri prasīs mainīt ne tikai savu darbību, bet arī attieksmi visiem lēmumu pieņēmējiem, uzņēmējiem un iedzīvotājiem.
Tādi secinājumi skanēja Kurzemes biznesa forumā, kurš šogad norisinājās Ventspilī, koncertzālē “Latvija”. Kurzemes biznesa forumā piedalījās dažādu jomu un nozaru pārstāvji un savu nozaru speciālisti, kopēji diskutējot par straujo pārmaiņu laiku un to, ka būtiska nozīme ir un būs tiem lēmumiem, kuri jau ir un vēl tiks pieņemti, jo no tiem būs atkarīga visas valsts nākotne.
Izaugsmei vajag platformu
«Lai veiktu ekonomisko izaugsmi, kas balstās uz konkurētspēju un produktivitāti, ir nepieciešami cilvēki, finanšu resursi (investīcijas), to pieejamība un produktivitāte jeb visu procesu paātrināšana, tostarp digitalizācija,» uzsvēra ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Viņa norādīja, ka labu iespēju nodrošināšana uzņēmējiem ir Ekonomikas ministrijas darba mērķis. Vienlaikus ministrija vēlas mazināt birokrātiju un noņemt šķēršļus. «Sāksim ar sadaļām - īpašumu attīstīšana un nodokļu nomaksas vienkāršošana, jo Latvijā šim nolūkam tiek patērēts trīs reizes vairāk laika nekā Igaunijā,» stāstīja I. Indriksone.
Savukārt Ventspils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Vītoliņš norādīja, ka dzīvojam ļoti izaicinošā laikā, kad ģeopolitiskās situācijas dēļ kravu apgrozījums ostā ir dramatiski samazinājies un jāmeklē jauni biznesa virzieni. «Ventspils rūpniecību attīsta jau kopš 2002. gada, kad tika slēgts naftas cauruļvads, kā rezultātā kravu apgrozījums ostā no 30 milj. tonnu saruka līdz 15 milj. tonnu,» skaidroja J. Vītoliņš. Viņš uzsvēra, ka vairāk nekā 20 gadu laikā ir sasniegti labi rezultāti, jo izveidotas jaunas ražotnes, no kurās saražotā 90 % tiek eksportēti, radītas jaunas darba vietas. Šis iesāktais darbs ir jāturpina, tāpēc Latvijas ekonomikas transformācijai ES atveseļošanas un noturības mehānismā tika izveidota programma nacionālas nozīmes industriālo parku un tehnoloģiju infrastruktūras attīstībai un investoru piesaiste ārpus Rīgas. «Atvēlētais finansējums 80 milj. eiro apmērā bija par maz, jo vajadzētu vismaz 140 milj. eiro, rezultātā ir 124 milj. eiro, kas ir vairāk, taču jebkurā gadījumā iztrūkst daudzi miljoni, lai sekmīgi varētu īstenot ekonomisko transformāciju,» atzina J. Vītoliņš.
“Ventspils osta” vadītājs Imants Sarmulis uzsvēra, ka Ventspils valstspilsētas pašvaldība ir izstrādājusi un iesniegusi projektu pretendējot uz 10 milj. eiro ES līdzfinansējumu Ventspils nozīmes industriālā parka izveidei, savukārt 5 milj. eiro būtu pašvaldības ieguldījums. «Ventspilī ir priekšnoteikumi industriālā parka attīstībai — labas izglītības un pētniecības iespējas, ko rada Ventspils Augstskola un Ventspils Tehnikums ar atbilstošām specialitātēm, izcili transporta savienojumi — autoceļš, dzelzceļš, prāmju satiksme, izcila pilsētvide – augstas klases kultūras, izglītojošas, sporta un atpūtas iespējas,» skaidroja I. Sarmulis.
Viņš norāda, ka ir iezīmēta 525 ha teritorija, kurās iecerēts attīstīt zaļas tehnoloģijas, tostarp saules parkus un vietas, kurās šī saules enerģija tiktu izmantota. Proti, saules paneļu parki no nodarbinātības skatupunkta nav tas izdevīgākais risinājums, jo to apkalpošanai nepieciešami ne vairāk ka trīs cilvēki. «Parkā paredzēts izveidot 13 ražošanas ēkas, kur katrā būtu 4 000 m2 telpas, trijos ražošanas virzienos — zaļo tehnoloģiju zonā — mašīnbūve, elektroenerģijas ražošana, zaļā metanola ražošana; zaļās enerģētikas zona — ūdeņraža un elektroenerģijas ražošana; augsto tehnoloģiju zona — plastmasas un elektronikas izstrādājumu ražošana,» uzsvēra I. Sarmulis.
Viņš atzina, ka iecere līdz 2028. gada nogalei izveidot vismaz 150 jaunas darba vietas un piesaistīt privātās investīcijas 85 milj. eiro apmērā, bet līdz 2024. gada nogalei izveidot vismaz 480 jaunas darba vietas piesaistīt investīcijas 360 milj. eiro apmērā.
Jānoņem šķēršļi
Lai sekmīgi īstenotu izaugsmi, svarīgi ir identificēt, kādi ir galvenie īstermiņa izaicinājumi Latvijas uzņēmējdarbības vidē, kas liedz straujāk augt. «Pareto princips: 80 % problēmu var atrisināt ar 20 % pūlēm, bet atlikušo 20 % problēmu risināšanai vajag pielikt 80 % pūļu. Vai ir kāds viens pasākums, kuru īstenojot uzreiz uzplauks uzņēmējdarbība vai arī ikviens neliels uzlabojums prasa milzīgas pūles?» jautāja Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Ekonomikas ministre Ilze Indriksone, vērtējot visu uzņēmējdarbības vidi, uzskata, ka esam 50 %, 60 % līmenī, jo lielās, uzņēmējiem būtiskās lietas ir paveiktas, bet palikuši tie sarežģītie procenti.
«Šajos 40 % ir tie, kurus bez lielas apņemšanās un kopīgām biznesa uz valsts pūlēm nevar īstenot, turklāt uzņēmēju aptaujas rāda, ka viņi ir vīlušies, jo uzticēšanās daudzām valsts iestādēm ir zemā līmenī un tādējādi viņu vēlme iesaistīties uzlabojumu īstenošanā nav tāda, kāda tā bijusi agrāk, savukārt valsts pusē iestājusies rutīna, jo — esam taču tik daudz ko izdarījuši,» duālo situāciju iezīmēja I. Indriksone. Viņasprāt, pašlaik būtiskākais virziens ir birokrātijas mazināšana, normatīvisms, pārregulācija, kura prasa lielu apņēmību, jo viegli paveikt ir kādas lielas lietas, taču daudz grūtāk ir kārtot neredzamās procesu lietas, kas atvieglotu iespējas uzņēmējiem darīt un strādāt.
SIA “Abavas dārzi” valdes loceklis Mārtiņš Barkāns norādīja uz datiem, ka apmēram 10 % visu uzņēmumu ģenerē 90 % visu nodokļu ieņēmumu, kas ļauj Latvijas valstij eksistēt, vienlaikus jautājot, ko vajadzētu izdarīt, lai šie 90 % uzņēmumu, kuri nedod būtisku pienesumu ekonomikai un valsts budžetam, to varētu darīt. «Kas viņiem traucē?» jautāja M. Barkāns. «Ir jādzēš ugunsgrēki, kuri ir mainīgas vides definēti, jo īpaši, ja pēdējie trīs gadi ir bijuši izaicinājumiem pārpilni, jo daudz resursu jānovirza, lai pielāgotos pārmaiņām,» secina SIA “VK Tranzīts” valdes priekšsēdētājs Renārs Pūce.
Viedās un energoefektīvās pilsētvides tehnoloģiju asociācijas valdes loceklis Edgars Bergholcs norādīja uz ieinteresētību, lai valstī būtu sakārtots enerģētikas virziens. «Pašreiz šķiet, ka visi ir aizmiguši ar saukļiem, kuros baro mediji — enerģija kļuvusi lēta, gāzes tirgus ir atvērts un cenas arī tūlīt kritīsies un viss būs labi, vienlaikus nav skaidras vīzijas kā valsts virzās zaļas enerģētikas virzienā, atšķirībā, piemēram, no ASV,» tā E. Bergholcs. Viņš norādīja, ka tautai šķiet — enerģijas tirgus sakārtojies, bet tas tā nav, jo neviens nezina, kādas būs energoresursu cenas, piemēram, pēc pusgada. «Pērn sākas saules paneļu uzstādīšanas bums privātmājās, kas beigsies ļoti slikti,» tā E. Bergholcs.
Viņš savu prognozi pamato ar to, ka nav nekāda dalījuma, kuras kompānijas drīkst tirgos un vēl jo vairāk - uzstādīt šos saules paneļus. «Tas ir absurds, ka jebkura kompānija var pārdot un uzstādīt saules paneļus un par to neuzņemties nekādu atbildību,» tā E. Bergholcs. Viņaprāt, pašlaik jāiztērē daudz enerģijas, lai paveiktu jebko.
Liels potenciāls
«Latvija pašlaik ar vēju pašlaik saražo apmēram 2 līdz 3 % elektroenerģijas, bet varētu to darīt ievērojami lielākos apmēros,» skaidroja Vēja enerģijas asociācijas izpilddirektore Lāsma Līvzemniece. Viņa norāda, ka pašlaik uzstādītā jauda 137.4 MWh, bet 2030. gadā tā varētu pieaugt līdz 800 MW, kas pamatojas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā. Apmēram 400 vēja torņi varētu tikt izvietoti gan uz sauszemes, gan jūrā. «Viens no lielākajiem izaicinājums ir tīkls, jo, ja nav pie kā pieslēgt vēja parkus, tad nav jēgas tos būvēt,» uzsvēra L. Līvzemniece. Viņa vērsa uzmanību uz pētījumu, ka Baltijā ir liels atkrastes vēja enerģijas potenciāls, jo Lietuvā — 9 vēja parki ar uzstādīto jaudu 4.5 GW, kas ik gadu saražotu 15.5 TWh, Igaunijā – 14 vēja parki ar uzstādīto jaudu 7 GW, kas ik gadu saražotu 26 TWh, Latvijā — 29 vēja parki ar uzstādīto jaudu 15.5 GW, kas ik gadu saražotu 50-70 TWh. «Līdz šim Latvija līdz 2050. gadam ir izvirzījusi mērķi tikai par 400MW vēja staciju jaudu, kuras būtu izvietotas jūrā,» norādīja L. Līvzemniece. Viņa atgādināja, ka vēja enerģija ir viens no konkurētspējīgākajiem resursiem, kurš ir ļoti izmaksu ziņā efektīvs, jo pašizmaksa pērn bija 39 eiro/MWh. «Pašlaik ir garas rindas uz vēja staciju komponentēm un būtiski pieaugušas izmaksas, kas rada iecerēto projektu izveides kavēšanas risku,» uz problēmām nozarē atzina L. Līvzemniece.
Aicina nestrēbt karstu
Eiropas parlamenta viceprezidents Roberts Zīle atgādināja, ka runājot par atjaunojamās enerģijas eksportu un pievienoto vērtību, ir svarīgi saprast, kas eksportē un kas saņem pievienoto vērtību. «Zaļais kurss, kurā ietilpst gan Fit for 55, taksonomija, kas regulē un nosaka privāto investīciju zaļumu, ģeopolitiskie izaicinājumi Ukrainas kara kontekstā ir notikusi izteikta resursu vektora maiņa enerģētikā. Ir liela ES publiskā nauda, bet jautājums, vai Latvija to pilnībā izmanto. Ir vēl iespēja aizņemties ievērojamas summas uz garu termiņu, bet pieteikties uz to var tikai līdz šā gada augusta beigām,» atzina R. Zīle. Viņš uzsvēra, ka novērojamas ir ne tikai pašas industrijas, bet arī sarežģītu investoru, piemēram, Ķīnas, intereses pieaugums. Vienlaikus ir arī nacionālās intereses, piemēram. Vācijas vicekanclera, ekonomikas ministra Roberta Habecka plāns industrijai uzturēt dotētu, stabilu cenu 6 eirocenti/kwh, kas nozīmētu tirgus izkropļošanu.
«Noris pamatīgas cīņas, piemēram, Francijas atbilde uz ASV tehnoloģiju aktu (kas rada zaļo tehnoloģiju aizplūdi) ir Ķīnas un Taivānas akumulatoru rūpnīcas valsts ziemeļos, nepadomājot par to, vai Ķīnas investīcijas nākotnē nav vērtējamas ar kritisku zīmi,» stāsta R. Zīle. Viņaprāt būtisks jautājums: vai ir svarīgs iekšzemes kopprodukts vai nacionālais kopējais ienākums. Proti, vai tas ar ko Latvijas kapitāls izgājis ārpus valsts nes peļņu atpakaļ vai ir otrādi; vai arī runa ir (būs) par teritoriju, kura rada kopproduktu, bet kura lielākā daļa ienākumu aiziet uz citām valstīm. «Tā arī ir ekonomikas «sāls»,» uzsvēra R. Zīle. Viņš norāda, ka Latvija var iegūt resursus no vēja parkiem jūrā, gan uz sauszemes, vienlaikus tehnoloģijas tiks importētas no Dānijas, Vācijas, Beniluksa valstīm, kurās izvietotas būtiskāko mezglu ražotnes un kurās ir ļoti spēcīga attīstības un pētniecības sadaļa.
«Būtiski ir, cik lielas atjaunojamās enerģijas jaudas Latvijā ir nepieciešamas? Kā segsim pārvades izmaksas? Kāda būs tirgus organizācija un atbalsta formas, jo īpaši, ja jūras vēju enerģiju eksportēsim? Kas šī pasākuma rezultātā iegūs pievienoto vērtību? Vai Latvijas zaļās nafta radīs Baltijas jūras krastos līdzīgu labklājību kā melnā nafta Persijas līča valstīs? Vai Latvijas ostas iegūs savu pievienoto vērtību no atjaunojamo energoresursu eksporta?» jautājumu kalnu rāda R. Zīle.
Viņš atgādina, ka, jo vairāk tiks saražots atjaunojamo energoresursu, jo lielākas bāzes jaudas būs nepieciešamas, kuru nodrošināšanai var izmantot dabasgāzi, ogles, kodolenerģiju, bet Latvijas gadījumā — dabasgāze. «Vai tas būs taisnīgi un ekonomiski pamatoti, ka Latvenergo nāksies dedzināt dabasgāzi, lai uzturētu bāzes jaudas, lai citi pelnītu naudu no saules un vēja stacijām, tad, kad ir pieejams attiecīgais resurss?» jautājumu sēriju turpina R. Zīle. Viņš atgādināja, ka pīķa slodzes maksimumā Latvijā ir nepieciešami 1.2-1.3 GW (Baltijā - ap 3.5 GW), bet vēja un saules spēkstaciju kopējā jauda varētu pārsniegt 1.6 GW. «Vienlaikus var atrast datus par pieteikumiem uz pārvades infrastruktūru 8 GW, bet tīkli neinvestē, bet jautājums kam tas vajadzīgs un kurš pat to maksās? Eiropā ir divas pieejas, kā tiek sadalītas izmaksas starp investoru, kurš attīsta vēja parku un pārvades tīklu operatoriem. Viena, kad izmaksu lielāko daļu uz «sevi» paņem pārvades tīklu operatori, otra, kad investors samaksā daļu no tām investīcijām, kuras jāiegulda tīklos un arī par bāzes jaudu paaugstināšanu,» skaidroja R. Zīle.
Viņš atgādināja par prognozi — ap 2030. gadu visi atkrastes vēja parki strādās tikai eksportam, piemēram, uz Dienvidzviedriju, Vāciju, bet jautājums, kā radīs pievienoto vērtību, ja tie varbūt pat nebūs savienoti ar Latvijas krastu, vēl jo vairāk, ja sauszeme jau būs noklāta ar saules un vēja parkiem, kuri apmierinās iekšējo patēriņu. «Ja nākotnē Latvija kļūs par lielu atjaunojamas enerģijas ražotāju, bet vai tāpēc kļūsim turīgāki, būs augstāka dzīves kvalitāte, tas ir jautājums, uz kuru būtu jāsniedz atbilde gan biznesam, gana arī valsts politikas veidotājiem, kuriem, pieņemot lēmumus, būtu svarīgi nepārsteigties un vienmēr domāt par to, kādu pievienoto vērtību iegūsim atļaujot nākt konkrētajam investoram,» norādīja R. Zīle. Viņaprāt, salīdzinoši lētas elektrības eksportēšana nav jēdzīga nodarbe, jo būtiskākais kā ar šo elektroenerģiju radīt pievienoto vērtību tepat Latvijā. «Pašlaik ir burbuļa pazīmes un tuvāko piecu gadu laikā daudz, kas mainīsies un iespējams, ka tie, kuri šobrīd saka, ka investēs atjaunojamās enerģijas projektos to realitātē nedarīs,» tā R. Zīle.
Viedās pilsētas izaicinājums
«Ja runājam par viedo māju, tad tajā dzīvo viedi cilvēki, bet, ja runājam par pilsētu — daudzām mājām, tad cilvēki būs dažādi un tāpēc lielākais viedās pilsētas izaicinājums ir, ka visi cilvēki rīkojas tikpat viedi kā tie, kuri dzīvo viedajā mājā,» norādīja SIA “Grupa 93” valdes priekšsēdētājs Neils Balgalis. Viņaprāt, tas ir milzīgs izaicinājums, tāpēc jāsāk ar mazām un vienkāršām lietām, piemēram, viedums būtu, ja 93 % skolēnu uz skolu brauktu ar velosipēdu pa veloceliņiem. Pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš norādīja, ka visbūtiskākais ir ielu, nevis ceļu struktūra, jo ielās ir dzīvība, bet uz ceļiem ir automašīnas. «Viedas ir tās pilsētas, kuras ir tūkstošiem gadu vecas, jo tajās laukumi, kur cilvēki pulcējas, kur ir veikali utml.,» skaidroja V. Celmiņš.
Proti, digitalizācija ir tikai viens posms. Viņš norāda, ka, būvējot ēkas, nereti netiek padomāts, kā tajās cilvēki izmantos tīklus un otrs būtisks aspekts ir enerģētika – kā izmanto rekuperācijas un tehnoloģijas iespējas. «Nākotnē arvien vairāk pakalpojumu būs digitāli — telefonā un būtiski, lai tehnoloģijas kalpotu cilvēkam, nevis otrādi,» uzsvēra V. Celmiņš. SIA “Echoo Group” un SIA “BISS” līdzīpašniece Annija Eizernama atzina, ka mūsdienās pieaug pieprasījums pēc risinājumiem attālināti vadīt sistēmas un vienlaikus nodrošināt kontroli par to, kas notiek īpašumā. «Tehnoloģijas un risinājumi šodien ļauj attālināti vadīt klimatu mājā, sekot līdzi, tam, kas notiek ēkā, tai pieguļošajā teritorijā un šīs iespējas arī daudzi jau izmanto,» tā A. Eizernama. Viņa norāda, ka šis tehnoloģijas rada ne tikai ērtības cilvēkam, bet arī ļauj efektīvi izmantot resursus. «Eiropa ir piesardzīga un saka, ka cilvēkiem būtu jādzīvo vidē, kur pārvietotos ar kājām un viss būtu pieejams 10-15 minūšu gājiena attālumā, kas ir veselīgi, lētāk, arī mazāk piesārņojuma, trokšņa,» uz jautājumu, vai viedajās pilsētās ir nepieciešams privātais transports atbild V. Celmiņš.
Forumā netrūka arī vairāki patiesi iedvesmojoši stāsti, kā spilgtāko minot SIA “Blue Shock Race” līdzīpašnieka Arta Daugina uzņēmējdarbības pieredzi. «Jau trīs gadus ražojam ātrākos elektrokartigus pasaulē un ar tiem brauc jau 37 valstīs, kaut arī Latvija nav bijusi kartingu meka, par kādu tiek uzskatīta Itālija,» uzsvēra SIA “Blue Shock Race” līdzīpašnieks Artis Daugins, kurš pats nav mācījies ne uzņēmējdarbību, nedz arī mašīnbūvi, bet ar savu uzņēmību ir spējis radīt elektrokartingu ražotni. A. Daugins atzina, ka ierobežojumi un limiti lielākoties ir cilvēku galvās.
Kopā ar nozaru līderiem, atbildes forumā uz to, kā būt konkurētspējīgiem, kā strādāt inovatīvi, kā veidot un attīstīt biznesu mūsdienu mainīgajos apstākļos, meklēja pasākuma vadītājs Pauls Timrots. Pasākums tika organizēts projekta Nr. LV-LOCALDEV-0004 “Uzņēmējdarbības atbalsta pasākumi Kurzemes plānošanas reģionā” ietvaros. Projektu līdzfinansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija, izmantojot EEZ grantus programmā “Vietējā attīstība, nabadzības mazināšana un kultūras sadarbība”.
