Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir iesniegušas Finanšu ministrijai vienotu nostāju par darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanu ekonomiskās transformācijas veicināšanai.
Gatavojoties Finanšu ministrijas Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sēdei, kurā ir iekļauts jautājums par “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. - 2027.gadam izstrādi”, LDDK un LTRK vēlas uzsvērt, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta darbaspēka nodokļiem, jo tie ir būtisks instruments Latvijas ekonomiskās transformācijas veicināšanai. Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem LDDK un LTRK pauž vienotu nostāju par izmaiņām darbaspēka nodokļu politikā, jo tie ietekmē tautsaimniecības konkurētspēju. Latvijas darbaspēka nodokļi un tiem pielīdzināmie maksājumi šobrīd ir augstākie starp Baltijas valstīm, kā arī ir vieni no augstākajiem tuvākā reģiona līmenī. Uz to norāda gan sociālo un sadarbības partneru veiktā analīze, gan starptautisku ekspertu (Ernst & Young, OECD) aprēķinātie salīdzinājumi. Jāatzīmē, ka korektai salīdzināšanai starp valstīm būtu jāvērtē kopējo darbaspēka nodokļu slogs (kopējās nodokļu izmaksas) pret neto algu. Kā iespējamie darba nodokļu sloga samazinājuma risinājumi varētu būt:
- VSAOI likmes pārskatīšana, izvērtējot uz to attiecināmos apdrošināšanas veidus.
- Lai paaugstinātu Latvijas darba nodokļu konkurētspēju Baltijā vidēja un vidēji augsta atalgojuma sektoros, būtu nepieciešams pāriet no diferencētā uz fiksētu ar IIN neapliekamo minimumu, piemērojot to visos algu līmeņos un pakāpeniski pielīdzinot kopējam maksimālajam neapliekamam minimumam – vispirms līdz 500 EUR, bet nākotnē sasaistot ar minimālo algu.
- Pašreiz likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteiktie darba devēju apmaksātie ārstniecības un ēdināšanas izdevumi limits ir 480 EUR gadā jeb vidēji 40 EUR mēnesī. Minētie limiti ir jāpārskata un atbilstoši jāpalielina ar nodokli neapliekamo izdevumu apmērs un jāpaplašina arī attiecināmo izdevumu grupas – par darbinieku ēdināšanu, veselības pakalpojumiem, mobilitāti, izmitināšanu, izglītību, kā arī brīvprātīgo veselības apdrošināšanu un attālināto darbu. Lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret strādājošajiem, šī kārtība būtu paplašināma arī uz budžeta iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās un mazākos uzņēmumos nodarbinātajiem.
- Neaplikt ar uz algu attiecināmiem nodokļiem izdevumus par vispārējās un augstākās izglītības iegūšanu, jo šādas kārtības noteikšanai esošajā darba tirgus un izglītības sistēmas funkcionalitātes situācijā nav likumsakarīga pamatojuma. Darba devējiem var būt nozīmīga darbinieku kvalifikācijas celšana, tostarp izmantojot arī augstākās izglītības iestāžu piedāvātās izglītības iespējas.
- Praktikantu un studentu stipendijas atbrīvošana no IIN sloga. Pašreizējā kārtība, kas paredz IIN atvieglojumus darba vidē balstītām mācībām (DVB) un praksēm, aptver tikai profesionālās izglītības iestāžu audzēkņus. Būtu nepieciešams noteikt, ka ar IIN netiktu aplikta stipendija profesionālo izglītības iestāžu studentiem (gan darba vidē balstītām mācībām, gan praksēm) līdz neto algas līmenim, kas atbilst 1 minimālajai algai valstī, un augstākās izglītības studentiem praktikantiem (gan darba vidē balstītām mācībām, gan praksēm) līdz neto algas līmenim, kas atbilst 1,5 minimālajām algām valstī.
- Covid-19 krīzes rezultātā ir notikušas paliekošas darba organizācijas formu izmaiņas, kas veicinājušas arī attālinātā darba izplatību. Tāpēc būtu nepieciešams saglabāt likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” iepriekš noteikto konstrukciju un likmes darbinieku attālinātā darba izdevumu apmaksai, vienlaikus dzēšot iepriekš noteikto pienākumu uzskaitīt proporcionāli klātienē un attālināti nostrādāto darba laiku tiem darbiniekiem, kam šo kompensāciju izmaksā.
- Šobrīd Latvijā atbalsts ģimenēm ar bērniem tiek sniegts, paralēli izmantojot gan pabalstus, gan nodokļu (IIN) atvieglojumus. Tomēr FM sniegtā informācija liecina, ka pietiekami nozīmīga darba ņēmēju daļa nevar pilnībā izmantot IIN atvieglojumus. Tāpēc būtu nepieciešams izvērtēt esošo atbalsta instrumentu efektivitāti, lai tie pēc iespējas labāk sasniegtu nospraustos politikas mērķus - tai skaitā izvērtējot iespēju esošos atvieglojumus aizvietot ar pabalstu.
Attiecībā uz ilgtspēju, nodokļu sistēmai būtu jāveicina, lai darba ņēmēji varētu pietiekamā mērā iesaistīties darba procesā un mazāk kavētu darbu dažādu iemeslu, jo īpaši darba nespējas un veselības stāvokļa, dēļ. Šobrīd, lai uzturētu saimniecisko darbību, darba devējiem Latvijā ir jāuzņemas Baltijas valstīs augstākās izmaksas, kas ir saistītas ar darba nespēju, slimojošo darbinieku aizvietošanu u.tml. Tādēļ tiek mazināta arī ārvalstu investoru vēlme īstenot uzņēmējdarbību Latvijā kā darbaspēka izmaksu ziņā nepievilcīgā tirgū. Kā iespējamie risinājumi varētu būt:
- Darba devēja apmaksāto darba nespējas dienu skaits būtu jāsamazina līdz līmenim, kas ir konkurētspējīgs Baltijas valstu līmenī (pašreiz Latvijā 2-8 dienas; Igaunijā 4-5 dienas; Lietuvā 1-2 dienas).
- Būtu nepieciešams izstrādāt vadlīnijas ārstiem darba nespējas lapu izsniegšanas ilguma noteikšanai (jo ne vienmēr tās jāizsniedz uz 10 dienām) un nodrošināt darba nespējas lapu izsniegšanas uzraudzību, kas ļautu izprast darba nespējas lapu galvenos iemeslus, kā arī novērstu to negodprātīgu izmantošanu.
- Latvijas normatīvajos aktos noteiktās piemaksas ir nesamērīgi augstas, salīdzinot ar citām valstīm, t.sk. Lietuvu un Igauniju, līdz ar to virsstundu apmaksas apmērs būtu jāsamazina no 100% uz 50%, dīkstāves apmaksas apmērs būtu jāsamazina no 100% uz 70%.
Kā svarīgu aspektu darba devēji uzsver veselības aprūpes pieejamību. Būtu nepieciešama politiska izšķiršanās stiprināt veselības aprūpes sistēmu, palielinot valsts budžeta finansējumu (medicīnas personāla atalgojuma paaugstināšanai, ārstniecības iestāžu materiāltehniskajam nodrošinājumam, zāļu labākai pieejamībai). Šobrīd no valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām 1 %-punkts tiek novirzīts veselības aprūpes finansēšanai, ar kura palīdzību var nosegt salīdzinoši nelielu daļu no nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Būtu nepieciešams izvērtēt obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, pakalpojumu saņemšanu sasaistot ar nodokļu nomaksu. Turklāt novecojuši likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā noteiktie limiti apdrošināšanas prēmiju neaplikšanai ar nodokli (spēkā kopš 2007.gada 1.janvāra). Lai nodrošinātu pilnvērtīgu polišu segumu, ar IIN neapliekamie limiti būtu jāpārskata atbilstoši aktuālajai situācijai, piemēram, nosakot tos 1,2 minimālo algu apmērā.
LDDK un LTRK uzsver, ka nodokļu sistēmai kopumā būtu jāveicina lielāka nodarbināto personu līdzdalība un iesaistīšanās nodokļu nomaksā, jo tas veicinātu lielākus budžeta ieņēmumus un nodrošinātu taisnīgāku budžeta izdevumu sadali, turklāt darbspējīgiem iedzīvotājiem būtu jāspēj sev nofinansēt pietiekamu sociālās apdrošināšanas “spilvenu”. LDDK un LTRK norāda, ka darba nodokļu aprēķins Latvijā pēdējo gadu laikā ir kļuvis nesamērīgi sarežģīts. To ietekmē gan diferencētais ar IIN neapliekamais minimums, gan arī dažādas IIN likmes, kuras tiek piemērotas atšķirīgos ienākumu līmeņos. Aprēķins kļūst īpaši sarežģīts gadījumos, ja darba ņēmējam nav pastāvīgs atalgojuma līmenis, tai skaitā strādājot vairākās darba vietās. Ievērojama daļa darba ņēmēju tikai pēc gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas var noskaidrot savu nodokļu maksājumu bilanci pret valsti. Šo situāciju būtu nepieciešams risināt, lai gan darba devējs, gan darba devējs varētu savlaicīgi un korekti nomaksāt pienākošos darba nodokļus.
Pie ieteikumiem tiek minēta arī parādos nonākušo iedzīvotāju iesaiste, nosakot samērīgu līdzekļu apjomu, no kura nevar veikt piedziņu, un tas, ka mazo nodokļu režīmi ir jākonsolidē tādā veidā, lai tie būtu taisnīgi, sociāli atbildīgi, vienkārši aprēķināmi un samaksājami. Būtu jāizslēdz iespēja šādus režīmu ļaunprātīgi izmantot vispārējā darbaspēka nodokļu režīma vietā.
