Latvijas Olimpiskās komitejas galvenais uzdevums ir sagatavot Latvijas atlētus sekmīgam startam Olimpiskajās spēlēs, taču tās iepriekšējā vadītāja atkāpšanās no amata ir signāls tam, ka nepieciešamas pārmaiņas gan lēmumu pieņemšanā un to caurspīdībā, gan arī papildu jaunu ziedotāju piesaistē.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Olainfarm padomes priekšsēdētājs, Latvijas Volejbola federācijas prezidents un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amata kandidāts Jānis Buks. Viņš uzsver, ka Latvijas Olimpisko komiteju ir gatavs vadīt tikai pārmaiņu laikā — ne ilgāk kā vienu gadu – līdz 2024. gadā paredzētajai kārtējai šīs sporta organizācijas ģenerālajai asamblejai, kurā izvēlētos jaunu prezidentu nākamajiem četriem gadiem.
Kāpēc, esot vienas no lielākajām farmācijas kompānijām AS Olainfarm padomes priekšsēdētājs un Latvijas Volejbola federācijas prezidents, piekritāt kandidēt uz Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amatu?
Savā ziņā viss sākās ar iepriekšējā Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Žorža Tikmera paziņojumu par atkāpšanos no šī amata. Proti, komunikācijā starp federācijām tika apspriests jautājums par to, kurš varētu vadīt Latvijas Olimpisko komiteju līdz 2024. gadā paredzētajām jaunā prezidenta vēlēšanām. Federācijām tika lūgts izteikt savu viedokli par potenciālajiem kandidātiem un arī priekšlikumu par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu uz laiku — apmēram vienu gadu. Man pašam negaidīti vairāku federāciju biedri izteica aicinājumu — priekšlikumu „ņemt rokā karogu un doties uz priekšu” — uz laiku kļūt par Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amata kandidātu, startēt vēlēšanās Latvijas Olimpiskās komitejas ārkārtas ģenerālās asamblejas laikā.
Bez jums uz šo amatu izvirzīta Latvijas Airēšanas federācijas prezidente Gunta Vlasenko un Latvijas Modernās pieccīņas federācijas goda prezidents Andris Feldmanis. Būtībā trīs dažādu sporta federāciju vadītāji konkurē uz vienu amatu. Kur tad ir tās atšķirības?
Tiesa, ka visi pretendenti ir sporta augstākie funkcionāri — savu federāciju vadītāji (vai Andra Feldmaņa gadījumā – ilggadējs bijušais vadītājs). To, kurš no trijiem izvirzītajiem pretendentiem ieņems Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amatu, rādīs ģenerālās asamblejas balsojuma rezultāti. Tā kā pats kandidēju uz šo amatu, tad atteikšos analizēt un salīdzināt izvirzīto pretendentu stiprās un varbūt ne tik stiprās puses. Neatkarīgi no tā, kurš no trijiem pretendentiem tiks ievēlēts, viņa uzdevums būs savā ziņā nodrošināt sekmīgu Latvijas sportistu sagatavošanos vasaras olimpiskajām spēlēm, kuras notiks 2024.gadā, un savā ziņā nodarboties ar krīzes menedžmentu.
Vai jums ir darba pieredze tieši krīzes situācijas vadībā?
Jā, man ir ilggadēja pieredze vadīt uzņēmumus un arī Latvijas Volejbola federāciju, kuras vadību pārņēmu krīzes situācijā. Savulaik, šķiet, 2018.gadā, Latvijas Volejbola federāciju plosīja pretrunas, kā rezultātā federācija juridiski pildīja šī populārā sporta veida augstākās organizācijas funkcijas, tomēr realitātē lielākais laiks tika veltīs strīdiem, konfliktiem par to, kas ir vai nav pareizi darīts un arī kā dzīvot nākotnē. Miers baro, nemiers posta, un skaidrs, ka šāda situācija federācijā nebūt nebija labvēlīga volejbola kā sporta veida attīstībai. Rezultātā tika meklēta savdabīga kompromisa figūra, kura varētu kļūt par Latvijas Volejbola federācijas prezidentu un izvestu pašu organizāciju no krīzes - strīdiem un nesaskaņām. Savā ziņā biju pārsteigts, ka man šīs organizācijas biedru grupa piedāvāja uzņemties tobrīd ne pārāk iekārojamo Latvijas Volejbola federācijas prezidenta amatu, lai saliedētu volejbola saimi, piesaistītu papildu finansējumu ar ziedojumiem un veltītu pūles sporta veida uzplaukumam. Tā kā savulaik esmu bijis Rīgas Volejbola skolas audzēknis un volejbols ir mana jaunības aizraušanās, kaut arī neesmu sasniedzis profesionāla volejbolista līmeni, tad piekritu uzņemties šos amata pienākumus. Būtībā Latvijas Volejbola federācijā, kļūstot par tās prezidentu, sākotnēji nodarbojos tikai ar krīzes menedžmentu. Pašlaik var secināt, ka šo četru gadu laikā Latvijas Volejbola federācija ir būtiski mainījusies, to vairs neplosa publiski dažādu volejbola klubu un entuziastu strīdi, federācijai ir piesaistīti privāto ziedotāju līdzekļi, kaut arī, pārņemot Latvijas Volejbola federācijas vadību, tā dzīvoja tikai no valsts atvēlētā finansējuma, kas savā ziņā bija izdzīvošanas minimums, ar kuru par būtisku izaugsmi bija grūti runāt. Pašlaik valsts finansējums no federācijas budžeta veido 60%, bet bija tuvu 99%, savukārt nevalstiskā sektora finansējuma īpatsvars pašlaik sasniedzis 40%. Būtībā arī manā uzņēmumu vadītāja karjerā krīzes menedžments ir bijis klātesošs. Protams, vissvaigākais ir AS Olainfarm piemērs, kurā pašlaik ieņemu padomes priekšsēdētāja amatu. Vai uzņēmumā bija krīze? Atbilde ir diezgan skarba — bija, jo pēc tā bijušā lielākā akcionāra Valērija Maligina nāves 2017. gadā uzņēmums palika, stāvot uz vietas, tas pat vairākos sektoros nozīmēja atpalikšanu no konkurentiem, turklāt to skāra arī reputācijas krīze. Vēl vairāk - pēc Krimas aneksijas 2015. gadā turpināt spēlēt uz Krieviju kā būtisku Olainfarm farmaceitisko produktu noieta tirgu nebija tālredzīgi, un to arī pierāda pērnā gada Krievijas invāzija Ukrainā. Pašlaik Olainfarm ir liela koncerna — AB City — sastāvdaļa, un tā īpašnieki šobrīd cenšas atgūt nokavēto laiku, gan strādājot pie jauniem farmaceitiskajiem produktiem tādās grupās, kādu līdz šim nav bijis, gan arī paātrinātā tempā cenšoties reģistrēt savus preparātus ārzemēs, tādējādi paplašinot noieta tirgus ģeogrāfiju, vienlaikus diversificējot tirgus riskus, kas saistīti ar viena tirgus vai viena reģiona valstu riskiem. Nenoliedzami konkurence, jo īpaši Rietumvalstu farmācijas produktu tirgos, ir ļoti sīva, un tajos neviens jaunus konkurentus negaida. Realizācijas procesā pašlaik Olainfarm ir teju 32 milj. eiro vērti projekti ļoti dažādos segmentos ar jaunu preparātu izstrādi, to ieviešanu ražošanā, jaunām ražošanas iekārtām, energoefektivitāti u.tml., vienlaikus kopumā uzņēmumā plānotas investīcijas apmēram 100 milj. eiro apmērā. Plāns ir līdz 2030. gadam panākt, ka izstrādē būs apmēram 100 jaunu preparātu. Pirmie jaunie Olainfarm farmaceitiskie produkti pie patērētājiem nonāks jau 2024. gadā. Krietni senāk pagātnē, strādājot finanšu konglomerāta UniCredit vadībā, nācās pieredzēt, kā rīkoties ekonomiskās recesijas jeb, citiem vārdiem sakot, nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas laikā – 2008.-2010.gadā. Tajā laikā no UniCredit tiku nozīmēts par tās līzinga biznesa vadītāju Krievijā, kur galvenais uzdevums bija apvienot divas atsevišķi strādājošas līzinga kompānijas. Savā veidā tas bija ļoti nopietns izaicinājums, jo abu kompāniju profesionālā vadība bija kategoriski pret to, jo īpaši, ja par klientu piesaisti līdz tam bija savā starpā nikni konkurējušas. Ar pacietīgu darbu, ilgstošu neatlaidību izdevās īstenot kompāniju apvienošanu un saglabāt to vadībā profesionālus speciālistus. Šodien varu secināt, ka ir pat vairākas ekonomiskās krīzes, kurām nācies iet cauri kā uzņēmumu vadītājam. Protams, krīzes arī mēdz būt dažādas, jo vieni instrumenti un risinājumi ir derīgi un efektīvi tad, ja tā ir globāla ekonomiskā krīze, kuras pārvarēšanai nepieciešami strukturāli un fundamentāli pārkārtojumi, un jāmeklē pavisam cits risinājums, ja tas skar konkrētu uzņēmumu, nevis kādu atsevišķu reģionu vai visu pasauli.
Visu interviju lasi 4.jūlija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
Abonē arī digitāli!