Bizness kļūst arvien globālāks un sarežģītāks. Privātais bizness ar šo situāciju sen jau ir ticis galā, tagad jāseko arī valstiskām un ļoti dārgi izmaksājošām lietām.
To intervijā DB saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš atzīst, ka Dienas Bizness ir viņa lasāmās preses sarakstā, jo «saprātīgi runā par saimnieciskām lietām». Ap pragmatiski saimnieciskiem jautājumiem arī vijas šī intervija.
Cik lielā mērā esat apmierināts ar valdības veidošanas procesu?
Par apmierinātību vai neapmierinātību varēs spriest pēc gala rezultāta. Šis process tuvo vēlēšanu dēļ ir ļoti sarežģīts. Tāpēc šīs valdības veidošana reizē ir ar priekšvēlēšanu ietekmi, kur katrs grib pielikt savu roku. Tomēr cilvēki, kas ir iesaistīti šajā procesā, ir pieredzējuši, tāpēc ceru, ka labākais kompromiss tiks atrasts.
Jūsu priekšgājējs Prezidenta amatā Valdis Zatlers par topošo valdību izteicies ļoti kritiski – tā tiekot veidota nekā nedarīšanai un dažu interešu mērķu sasniegšanai. Kā jūs to vērtējat?
Es tā nedomāju, jo, manuprāt, šai valdībai tomēr būs iespēja sevi labi parādīt. Kā tā strādās, to mēs redzēsim pēc 4. oktobra vēlēšanām. Turklāt arī realitātē nekā nedarīšana nebūs iespējama, jo nākamās valdības priekšā ir daudz praktiski risināmu lietu.
Piemēram?
Galvenie darbi ir saistīti ar ES, īpaši ar 2014.–2020. gada fondu naudu. Taču esmu drošs, ka šajā procesā iesaistīsies pieredzējuši cilvēki. Domāju, ka minētais jautājums tiks atrisināts tā, lai Latvija tomēr varētu ar fondu naudu rīkoties. Tāpat ļoti svarīgi ir ar enerģētiku saistītie ilgtermiņa jautājumi. Piemēram, no 1. aprīļa paredzētā elektrības tirgus atvēršana privātpersonām, kas ir liels un ļoti sarežģīts solis.
Vai gāzes tirgus liberalizācija arī, jūsuprāt, nav atliekama? Latvijas gāze atsaucas uz savām privatizācijas līgumā fiksētajām monopoltiesībām līdz 2017. gadam. Tās pārkāpjot, Latvijai draud tiesvedības. Izskatās, ka gāzes bizness gribētu šo liberalizāciju pavilkt garumā...
Es nekādu garumā vilkšanu te neredzu. Pēc manām domām, būtiskais jautājums ir, kurš tad Latvijai būs alternatīvais gāzes piegādes avots? Kamēr tāda nav, liberalizācija ir tikai runas vērta darbība. Te ir jāstrādā praktiski, citādi iznāks tāpat kā ar pievienošanos elektrības biržai Nord Pool. Mēs visu esam izdarījuši, tirgu atvēruši, bet tehniskā savienojuma ar Nord Pool īsti nav. Un tad nu mēs skatāmies uz elektrības cenu atšķirībām Nord Pool biržā Latvijā un Lietuvā, bet būtība ir tāda, ka vienkārši neesam pamatlietas izdarījuši. Es ceru, ka ar gāzes tirgu mēs tādu kļūdu neatkārtosim un vispirms atrisināsim praktiskos jautājumus ar alternatīvām piegādēm. Gribu piebilst, ka tas ir arī finansējuma jautājums, kurš atrisināms ne tikai ar ES naudu, bet kurā jāiesaistās arī Latvijas valstij. Kamēr neesam savienoti ar alternatīviem avotiem, tirgus atvēršana ir tikai politiska runa. Turklāt savienojuma iespēju nemaz nav tik daudz. Pēc mana vērtējuma Polija ir reālākais, arī ņemot vērā slānekļa gāzes ieguves potenciālu, kas ļoti pozitīvi ietekmētu gan Latvijas enerģētisko stabilitāti, gan visu Baltiju kopumā.
Iedzīvotājiem parasti vienīgais secinājums no enerģētikas tirgus liberalizācijas ir tas, ka cenas sadārdzinās.
Ja tehniski lietas neizdara, bet tikai runā, tad iedzīvotājiem ir taisnība. Kāda jēga mums no brīvā tirgus, ja cenas tikai pieaug? Arī uzņēmējdarbībā šīs cenas mūs ietekmē, pat ar vēl lielāku spēku. Ja kaimiņiem šī cena ir zemāka, mūsu konkurētspēja acīmredzami neaiziet tajā virzienā, kur mēs gribētu. Mēs nevērtējam šos jautājumus kopsakarībās un praktiski.
Bet ES direktīvas taču paredz liberalizāciju, energo- uzņēmumu dalīšanu, lai gan speciālisti nereti norāda, ka Latvijas mērogiem tā pozitīvu efektu nedod...
Tā ir neiespējama ilgtermiņā. Salīdzinot, piemēram, Vāciju ar tās 80 miljoniem cilvēku un viņiem, iespējams, izdevīgo uzņēmumu sadalīšanu, ar mūsu divu miljonu cilvēku apjomu tas visu automātiski sadārdzina. Te ir neglābjami jāmeklē vismaz Baltijas līmeņa risinājums, lai kaut cik varētu izlīdzināt mērogu un mēs būtu līdzvērtīgi kaut vai vienam nelielam Vācijas reģionam.
Kādā veidā jūs redzat iespēju stiprināt Baltijas sadarbību? Kur ir galvenie šķēršļi, kāpēc mums līdz šim tas neizdodas?
Dzīve piespiedīs, gribam to vai negribam. Ja mēs gribēsim pastāvēt, mums būs jāmeklē skaidri risinājumi. Vieglākais ir kādu vainot, piemēram, Eiropas Savienību. Taču neviens mums neliedz sevi aizstāvēt un rīkoties praktiski. Tāpat arī nevar teikt, ka sadarbība starp valstīm nenotiek. Privātā biznesā tas jau sen ir noticis, stiprākie ir iekarojuši visu Baltiju. Tam jāseko arī lietām, kas ļoti dārgi maksā, piemēram, pārvades tīkliem, lai gan tas ir aktuāls jautājums jau vismaz desmit gadu. Būtu mums vienots pārvades tīkls, droši vien Igaunijas – Latvijas starpsavienojums sen jau būtu izveidots.
Runājot vēl par valsts lielajiem uzņēmumiem – kāds ir jūsu viedoklis, piemēram, par LMT un Lattelecom apvienošanu vai optimālu pārvaldību, kas ir viens no valdības darbakārtības jautājumiem?
Arī te ir tas pats jautājums – jāizvērtē, kāda jēga no tā visa ir mūsu valstij un cilvēkiem. Var visādus brīnumus radīt, ja vien ir redzams, ka saprātīgā vidējā termiņā – tuvākajos 5–10 gados – tas dod pozitīvu rezultātu. Turpretim, ja tas dod cilvēkiem negatīvu rezultātu, kāda jēga no tādas apvienošanas?
Jūs izteicāties, ka airBaltic būtu labi paturēt valsts īpašumā. Kāds tam pamatojums?
Šis reģionālais pasažieru pārvadājumu operators ir principiāli nepieciešams. Attīstība balstās uz eksportu, kas bez aviosavienojuma ar citiem reģioniem nav iespējams. Informācija par to, ka es esot teicis, ka airBaltic jāpaliek valsts īpašumā, ir kļūdaina un neatbilst patiesībai. Aviācijas pārvadājumi praktiski visās valstīs tiek uztverti kā infrastruktūra. Kādā veidā tie tiek finansēti, tas ir atkarīgs no valstu spējas šos jautājumus sakārtot. Mums jau ir attīstīta infrastruktūra un pasažieru plūsma ap šo aviācijas operatoru. Būtu muļķīgi to tagad pārtraukt. Kam pārvadātājs pieder, tas jau ir pavisam cits jautājums.
AirBaltic ir nepatikšanas ar Eiropas Komisijas izmeklēšanu par, iespējams, nelikumīgi ieguldītiem valsts līdzekļiem. Tā ir problēma, ja kompānijai nav privātā akcionāra.
Es gan neesmu redzējis Eiropas Komisijas pamatojumu. No Dombrovska kunga saprotu, ka darbs notiek, lai šo jautājumu izskatītu objektīvi un ievērotu Latvijas valsts intereses. Jāsaka, ka Eiropas Komisijai ir tik ļoti atšķirīga pieeja šajā jautājumā pret lielajiem un mazajiem. Es īsti neizprotu pat tās būtību. Ja jau ir šāda pieeja, tad vispār valstij nav nekas iespējams.
Varbūt mēs nepietiekoši labi aizstāvam savas intereses?
Es domāju, ka ne vienmēr mums tas izdodas, bet man tomēr šķiet, ka mūsu jauda šobrīd ir pietiekami liela, lai mēs savas intereses varētu aizstāvēt.
Vai Latvijas interesēs būtu a/s Latvijas gāze kapitāldaļu izpirkšana pēc tam, kad E.ON aizies no Latvijas tirgus?
Tas ir izvērtējams. Paskatoties pēc biržas cenas, šīs akcijas varētu maksāt ap 170 miljoniem eiro. Dabā gan cena var izrādīties cita. Tomēr tas būtu ieguldījums, nevis izdevumi. Par šī darījuma nepieciešamību būtu jārunā vispārējā kontekstā, redzot, ko tas nozīmē – ko šis ieguldījums dod un kāda tam ir nākotne.
Vai fakts, ka pret Latviju pēdējā pusgada laikā ir pieteikti četri starptautiski investīciju strīdi, jūsuprāt, neliecina par Latvijas politiķu nespēju veiksmīgi ar ārvalstu investoriem sastrādāties?
Tie ir reālās dzīves jautājumi, kas vienkārši jārisina. Nedomāju, ka četri gadījumi būtu saucami par masveida tendenci, un tas nevarētu būt pamats, lai teiktu, ka mums te viss ir nepareizi. Globālais bizness veido arvien sarežģītākas situācijas un kombinācijas, ar to ir jārēķinās. Visas šīs četras lietas ir pietiekami sarežģītas, lai vienkāršoti runātu tikai par Latvijas valsts vainu.
Tomēr situācija eskalējusies tik tālu, ka premjers Dombrovskis īsi pirms savas demisijas sāka virzīt ārzemju speciālistu piesaisti investīciju strīdu risināšanā, ļaujot domāt, ka uz Valsts kanceleju šajos jautājumos nevar īsti paļauties...
Manuprāt, tas bija saistīts ar konfidenciālas informācijas noplūdi. Katrs investīciju strīda gadījums ir ļoti individuāls un acīmredzot tam arī nepieciešams individuāls risinājums. Man nav pamata domāt, ka, piemēram, Valsts kanceleja nebūtu pietiekami profesionāla, taču šis vairāk tomēr ir Dombrovskim adresējams jautājums.
Runājot par premjeru Dombrovski, viena sabiedrības daļa turpina uzskatīt, ka jūs viņu piespiedāt atkāpties, iespējams, ar kādu kompromatu. Citi domā, ka viņš aizgāja pats, lai atpūstos pirms Briseles karjeras. Kā tad īsti bija?
Es varu droši pateikt, ka nav nekādu kompromatu. Tāda ir reālā situācija, un tas nebija nekas pārsteidzīgs. Dombrovskis šo ārkārtīgi sarežģīto darbu veica četrarpus gadus. Es domāju, ka viņš skatās savā dzīvē krietni tālāk, nekā mēs iedomājamies, un es viņam vēlu tikai veiksmi. Vienmēr varēs strīdēties, kā kaut ko labāk vajadzēja darīt, bet tas bija viņa paša lēmums.
Kā jūs vērtējat pašlaik aktuālo diskusiju par zemes pārdošanas ierobežojumiem ārzemniekiem?
Tas ir kārtējais vēlēšanu triks. Liela daļa no tiem cilvēkiem, kas tagad skaļi uzstājas, bija atbildīgās pozīcijās tad, kad šis jautājums bija jārisina. Tagad notiek tikai runāšana runāšanas pēc, jo tuvojas vēlēšanas. Īstenībā troksnis tagad ir lielāks nekā tā palikusī zemes platība. Mēs jau varam aizliegt ārzemniekiem zemi pirkt un paši nedarīt neko. Tas ir vieglākais veids. Te ir jautājums par nosacījumiem, kā šo zemi izmantot. Neviens jau zemi līdzi nepaņems un neaiznesīs, pat ja šeit arī kaut ko vairāk ieguldīs. Palikušajās zemēs ir nepieciešamas lielākas investīcijas, lai gūtu lielāku labumu, tas arī ir jāpasaka. Labākās zemes tomēr bez īpašnieka nestāv.
Kādu jūs redzat Latvijas optimālo sadarbību ar Krieviju?
Pirms vēlēšanām vienmēr Krievijas jautājums tiek pacelts, it kā tas būtu kaut kas ārkārtējs. Viņi ir mūsu kaimiņi un mans vēlējums, lai viņi vienmēr arī paliktu mūsu kaimiņi. Un tikai. To, ka procesi notiek pozitīvi, rāda arī mūsu savstarpējās tirdzniecības apgrozījums. Tās ir mūsu kā tranzītvalsts intereses. Bez sadarbības ar Krieviju mums sava saimniekošana ir jāpārtrauc principā.
Ik pa laikam notiek tādi skandāli kā pašlaik ar šprotēm. Cilvēki to vērtē kā politisku Krievijas soli, nevis kā objektīvo realitāti.
Biznesa kari ir bijuši un būs. Ko tad atrada Lietuvas un Latvijas sieriņu strīdā? Vai tad tur bija politika? Nebija. Bizness kļūst arvien globālāks un pateikt, kur kādam strīdam kājas aug, ir ļoti grūti. Vieglākais ir novelt vainu uz kādu konkrēti, nevis izpētīt jautājumu pēc būtības. Protams, cilvēcīgais faktors spēlē lomu, bet tas laiks ir sen garām, lai visu vērtētu tīri politiski.
