Pārstāt ignorēt tuvojošās prasības, tā vietā apgūt zināšanas, skatīties, ko un kā dara attiecīgas nozares uzņēmumi Latvijā un citviet pasaulē, vākt nepieciešamos datus, konstruktīvās diskusijās ar visām ieinteresētajām pusēm atrast labākos iespējamos risinājumus, tādējādi pašmāju uzņēmumiem ne tikai saglabājot, bet pat paaugstinot savu konkurētspēju tirgū.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Ilgtspējas ziņojumi, atbildība piegādes ķēžu pārvaldībā.
Prasīs no lielajiem
“ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva paredz, ka lielajiem uzņēmumiem jāsniedz ziņas par to, kāds ir uzņēmuma biznesa modelis, kā tas ietekmē sociālos un vides aspektus un kāda ir ārējo lielo tendenču ietekme uz paša uzņēmuma attīstību nākotnē,” skaidro Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone. Viņa norāda, ka tiek prasīts atspoguļot datus, procesus un arī izvirzīto mērķu sasniegtos rezultātus. “Tiek dots liels rāmis visiem iepriekšējiem mēģinājumiem pieprasīt šāda veida informāciju no lielajiem uzņēmumiem un tādējādi saprast, kas un kā tajos notiek,” uzsver A. Alksne- Bensone. Viņa norāda, ka pēc sākotnējām aplēsēm šīs direktīvas prasība attieksies kopumā aptuveni uz 50 000, bet Latvijā sākotnēji uz apmēram 200 kompānijām, perspektīvā - ap 5000. Prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem: 500 un vairāk darbinieki; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro (tie ir tie uzņēmumi, kurus skāra iepriekšējā direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu).
Būtiski, ka šiem uzņēmumiem informācija jāgatavo arī par 2023.gadu. Savukārt ziņojuma prasība no 2025. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem: 250 un vairāk darbinieki; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro. Tas no 2026. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem: 10 un vairāk darbinieki; neto apgrozījums 0,7 milj. eiro; bilances kopsumma 0,35 milj. eiro. Viņa atzīst, ka ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpildei ir jāsāk gatavoties nekavējoties un, kaut arī par šo prasību neizpildi nav paredzētas soda sankcijas, tomēr tas draud ar klientu zaudēšanas risku. “Noteikti tiks prasīta informācija par CO2 emisijām, par cilvēktiesībām (to pārkāpumiem), darba drošību, algām, nodokļiem, sociālajiem jautājumiem,” uz jautājumu, kāda informācija tiks prasīta, atbild A. Alksne-Bensone.
Jāvāc dati
“Vienā no ārvalstu samitiem dzirdēju retorisku jautājumu, vai šo mērķu izpilde vispār ir iespējama tādā sociāli ekonomiskajā sistēmā, kāds ir kapitālisms,” atceras SIA Laflora attīstības direktore Sabīna Alta. Viņa atzīst, ka pēdējie gadi pavadīti nosacītā kara laukā ar dažādām regulām un direktīvām, kur bijuši mēģinājumi prioritizēt dokumentus un jo īpaši tajos izvirzītos mērķus, prasības. “Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva, šķiet, visu salika pa plauktiņiem un ļauj izdarīt secinājumu, ka esam uz pareizā ceļa,” tā S. Alta. Viņa norāda uz būtisku faktoru, kas sasaista visus savstarpējā atkarībā piegāžu ķēdēs, jo nevienu posmu nedrīkst izslēgt. Protams, tādējādi tiks ietekmēti arī mazie piegādātāji, jo arī no viņiem tiks prasīta informācija (dati). “Ir jāvāc dati, un būtisks ir jautājums, kādā veidā šie dati tiek iegūti, kā tie tiek verificēti, un noslēdzošais jautājums ir par sertifikātu,” tā S. Alta.
Viņa atzīst, ka uzņēmums, sākot nodarboties ar šiem jautājumiem, vispirms veica produktu dzīves cikla analīzi ieguves, pārstrādes un pārdošanas posmos. “Tādējādi saprotam, kur atrodamies, kas ir jāuzlabo un kādus stratēģiskos mērķus, kuri ir svarīgi mūsu klientiem, varam izvirzīt. Nenoliedzami klientiem primāri svarīga ir produktu kvalitāte un drošība, kā arī mūsu uzņēmuma vērtības, vienlaikus klienti vēlas, lai kūdras ieguve un tās pārstrāde notiktu atbildīgi —ilgtspējīgi, un, tā kā nozare Latvijā ir salīdzinoši stingri regulēta, tad arī ietekmes uz vidi ziņojums ir par ikvienu kūdras ieguves vietu, kurā pat ir definēti mērķi par to, kas tajā platībā notiks pēc tam, kad kūdras ieguve būs pabeigta,” stāsta S. Alta. Viņa gan piemetina, ka ietekmes uz vidi novērtējums vairs nebūs tā 100% garantija klientam, jo kūdras ieguves atradni nevar izstrādāt gada laikā, bet tas var ilgt pat 75 gadus atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.
Uz datiem balstīti lēmumi
“Atbalstu pieeju, kad lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz datiem, un, jo vairāk vācam datus, jo pareizāki tiek pieņemti īstermiņa, vidēja termiņa un arīdzan ilgtermiņa lēmumi, taču šajā gadījumā runa nav tik daudz par uzstādītajiem pareizajiem mērķiem, bet gan par to, kā tos izpildīsim,” situāciju analizē LOSP valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis. Viņš norāda, ka direktīva ir sava veida vadlīnijas, kuras norāda virzienu, taču ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, ko šeit uz vietas, Latvijā, ieviesīsim. “Līdzšinējā pieredze diemžēl rāda, ka spējam prasīt pat kaut ko tādu, ko nevar izpildīt, vai nav skaidrs, kam attiecīgie dati vispār nepieciešami, jo prasītāji vienkārši pat neizskaidro,” tā G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka nereti nākas sastapties ar praksi – prasīt vairāk, nekā nepieciešams. “Rezultātā lauksaimnieki ir sašutuši un saka, ka viņiem nav laika nodarboties ar savu pamatdarbu vai arī jāalgo konsultants, kas palielina izmaksas,” stāsta G. Gūtmanis.
Viņaprāt, vēl viens būtisks jautājums — kā datus savāks, kādas būs tās programmas, sistēmas, kurās attiecīgie dati jāievada, lai tie būtu transformējami. “Iespējams, Latvijas problēma ir, ka visu būvējam tik sarežģītu, ka normāls cilvēks bez speciālista to nemaz nespēj izdarīt, jo nesaprot, ko no viņa prasa, kur un kā kas jāievada, tas draud ar sekām, kad vienā brīdī lauksaimnieks visam atmetīs ar roku un pametīs valsti vai labākajā gadījumā atradīs sfēru, kur viņam prasa mazāk atskaišu,” problēmu skaidro G. Gūtmanis. Viņš, redzot ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas kritērijus, ir bažīgs par to, ka ziņošanas pienākumi jau neattieksies tikai un vienīgi uz lielajiem uzņēmumiem, bet gan arī uz salīdzinoši nelieliem lauksaimniecības uzņēmumiem. “Interesanti, kā tas lielais piena pārstrādes uzņēmums iegūs datus no ikviena mazā piena piegādātāja sava ziņojuma sagatavošanai,” retoriski jautā G. Gūtmanis. Viņš pagaidām nespējot saprast, kā tas varētu tikt īstenots. “Vai nebūs tā, ka aizpildīs vienkārši kaut ko, lai formāli būtu izpildījis prasīto?” jautā G. Gūtmanis. S. Alta vērš uzmanību, ka atduramies pret ļoti būtisku jautājumu — cik šo prasību izpilde izmaksā uzņēmumiem.
“Zinu, cik maksā pētījumi un to verifikācija, jo, ja tas nav zinātniski atbilstoši verificēts, tas nav derīgs, bez tam vēl jau ir datu verifikācija, auditorkompāniju darbs, un mazais lauksaimnieks, piemēram, ar divām govīm neko tādu nespēs atļauties, bet kā viņš pierādīs, ka govis baro zaļi, nav skaidrs,” brīdina S. Alta. A. Alksne-Bensone norāda, ka direktīvā atslēgas vārds ir būtiskums, kas jānosaka pašam uzņēmumam, — kas ir kritiskās jomas, kas ir kritiskie piegādātāji un kas ir šī kritiskā ietekme. “Ir taču liela starpība attiecībā uz ietekmi starp piena piegādātāju, kuram ir divas govis un kuram -1000. Akcents būs uz lielo lopu skaita uzņēmumu, ziņojuma veidošanā jāpieiet jēgpilni, nevis formāli,” uzsver A. Alksne-Bensone. Viņa arī norāda, ka grāmatvedību ikviens zemnieks uztic profesionālim un arī ilgtspēja (atskaite) varētu kļūt par līdzīgu pakalpojumu. “Laika gaitā tiks radīti ekonomiski izdevīgāki un ērtāki risinājumi, kas ļaus apkalpot mazās un vidējās saimniecības,” tā A. Alksne-Bensone. Viņas ieskatā tirgus sakārtosies, bet problēmas sakne meklējama datos, kuri būtu jāveic publiskajam sektoram, un tiem būtu jābūt verificētiem un zinātniski pierādītiem. “Nevis kā pašlaik, kad, veicot CO2 aprēķinu, kādam uzņēmumam jāizmanto grāmatvedības modelēšanas metode, kurā paņem koeficientus no tuvākajiem iespējamiem — Lietuvas, Vācijas, Beļģijas, jo šajās valstīs ir paveikts mājasdarbs,” skaidro A. Alksne-Bensone.
Interesanti, ka Latvijā veiktajos pētījumos par siltumnīcefekta gāzu emisijas apmēriem kūdras ieguvē Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotajā EK vides un klimata programmas LIFE REstore projektā dati rāda būtiski mazākus emisiju apmērus – vidēji divreiz zemākus nekā starptautiski noteiktie un Latvijas ikgadējā siltumnīcefekta gāzu emisiju inventarizācijā izmantotie. “Ir tikai viens bet - šie rezultāti nav zinātniski verificēti,” norāda S. Alta. Viņa uzsver, ka šāda verifikācija jāveic pētījumu vadījušajai iestādei — jāiesniedz pētījuma dati zinātniskajai publikācijai. “Tas ir nepabeigs mājasdarbs. Pagaidām Eiropas Komisija ļauj izmantot nacionālā līmeņa mērījumus, bet tā nebūs mūžīgi,” skaidro S. Alta. Viņa pieļauj iespēju: datu verifikācija valstiskā līmenī nenotiek tāpēc, ka direktīva attiecas uz uzņēmumiem. “Esam nokavējuši termiņus, ar pētījumiem vajadzēja sākt nodarboties daudz ātrāk, lai pašlaik jau būtu kaut kādi pamati ,uz kuriem balstīties tālāk darbībā,” secina G. Gūtmanis. Viņš atzīst, ka darbs šajā virzienā notiek, ir atvēlēta nauda zinātniekiem pētījumu veikšanai. Pētījumi gan vēl neesot tādā līmenī, lai varētu izdarīt būtiskus secinājumus.
Ķeksīša pieeja nestrādās
“Eiropas Komisija saka, ka ES dalībvalstīm ir liela pašnoteikšanās un paši izvērtē, ko prasīt un kādu birokrātiju uzlikt, bet realitātē redzam, ka birokrātija ik gadu kļūst arvien lielāka — dokumentu un sistēmu, kurās jāvāc dati, ir arvien vairāk un tās kļūst arvien sarežģītākas, kas rada pretestību pret ikvienu jaunu ideju, pat pret tām, kuras radītas labiem un cēliem mērķiem,” secina G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka tādējādi var nonākt līdz situācijai, kad daudzi pasaka, ka vēl vienu formulāru pildīt nevēlas, un pamet darbības sfēru. “Šis dokuments būs ļoti dārgs, ja tā to uztversim,” steidz piemetināt A. Alksne-Bensone.
Viņa norāda uz pieredzi, kad, tiklīdz uzņēmumi ķeras klāt pie šiem jautājumiem, tad rodas stāsts par naudas ekonomiju, par jauniem potenciālajiem noieta tirgiem, vienlaikus apzinoties problēmjautājumus, kuri ir jārisina, kaut arī iepriekš uz tiem vienkārši pievērtas acis. “Minēto iemeslu dēļ to nevarēs veikt ķeksīša pēc, tas var būt ļoti dārgs ķeksītis,” tā A. Alksne-Bensone. G. Gūtmanis cer, ka nebūs situācija, kad Latvijā pieņem lēmumu, kurš stājas spēkā pēc trīs mēnešiem, un jau ir jāspēj tas īstenot, bet uzņēmēji pat nesaprot, kas un kā jādara. “Mācīšanās laiks būs ne tikai pašiem uzņēmumiem, lai radītu attiecīgu ziņojumu, bet arī auditoriem, kuriem tas būs jāpārbauda, kaut arī pašlaik vēl nav zināmi standarti, pēc kuriem to varēs paveikt,” secina A. Alksne-Bensone. Viņa atgādina, ka Eiropas Komisijas vadītājai četras reizes bija iespēja pārtraukt Zaļo kuru, taču tas netika izdarīts, un tas nekur nepazudīs, tāpēc vairāk jādomā par nākamajiem soļiem.
Vajag dialogu, nevis monologus
“Iespējams, ikdienas steigā esam piemirsuši tādu jēdzienu kā līdzsvars, kad gribētu sarunāties ar visiem ieinteresētajiem - uzņēmēju nozaru asociācijām, nevalstiskajām organizācijām, dabas draugiem, publisko pārvaldi, politiķiem, taču tādas vismaz līdz šim nav notikušas, bet diskusiju — risinājumu meklēšanas - vietā bieži tiek piekārta birka melns, jo jautājums jau nav par to, ka kāds nemīl dabu, bet gan par to, ko un kā darīt, jo, lai izpildītu uzliktos mērķus, nav jāizslēdz kāda nozare vai nozares, vēl jo vairāk, ja tās var palīdzēt visām pārējām sasniegt izvirzītos mērķus,” tā S. Alta. G. Gūtmanis piebilst, ka nozaru savstarpējās attiecības ir formulējamas — vai esam zaļa valsts vai tomēr tāda neesam, bet nav mērķa datos balstītu aprēķinu iesniegšanā, kas šos apgalvojumus pierādītu. “Un tādējādi katrs cenšas pierādīt savu taisnību vienā virzienā, nevis kopīgi atrast pierādījumus tam, kādi tad īsti Latvijā esam,” piemetina G. Gūtmanis.
“Ja katrs velkam deķi savā virzienā, tad publiskajam sektoram ir savs laika grafiks, atskaites un metodika, kā viņi var parādīt savu padarīto darbu. Taču efektīvi to nav iespējams paveikt bez pašu nozaru iesaistes un atklātas sarunas par to pašu piesārņojumu, par to, cik tā samazināšana izmaksā un kas būtu vajadzīgs no valsts, lai šos pasākumu paveiktu, jo nevar izlikties, ka problēmu nav, jo esam ļoti zaļa valsts, kaut arī patiešām ir sfēras, kurās ir izcili rezultāti, taču ir arī tādas, kurās nespējam sasniegt pat minimālo līmeni,” tā A. Alksne-Bensone. Viņa atzīst, ka ir situācijas, kad publiskais sektors vienkārši nogaida, un tas pat reizēm ir diplomātiski pareizs risinājums, bet sarunas par to, ka “esam mazi un neko neietekmējam”, nepalīdzēs, proti, Latvijas uzņēmumi ir daļa no Eiropas un pat pasaules globālo piegāžu ķēdēm. “Par to nāksies maksāt eksportējošajiem uzņēmumiem,” tā S. Alta.
Varētu izslēgt importa konkurentus
Jaunās prasības var arī savā ziņa bremzēt importu un veicināt analogu vietējo produktu patēriņu. “Apmēram 80% iedzīvotāju Latvijā ir ar zemu pirktspēju, tieši tāpēc izvēlas lētāku produkciju no trešajām valstīm, taču par to īsti neko nezinām — kā tā ir izaudzēta, kā novākta, kāds darbaspēks izmantots, kā atvesta u.tml., kaut arī tirgū ir vietējo ražotāju droša produkcija. pa kuru zinām pilnīgi visu,” stāsta G. Gūtmanis. Viņš norāda, ka Eiropa ir ļoti labticīga, bet rezultātā ir paradoksāla situācija, kad Latvijas veikalos pašlaik ir nopērkams pārtikas produkts, kuram uz etiķetes ar ļoti maziem burtiem ir rakstīts: “Neatbilstošs ES prasībām”. “Patērētāju vairums to nepamana un to pērk, jo produkts ir lētāks par vietējo ražotāju analogu, bet kā tas izskatās no pārtikas drošības skatupunkta, tam īsti neviens vērību nepievērš,” tā G. Gūtmanis.
Pārtika — izņēmums
“Pavisam nesen dzirdēju atzinumu, ka sajūtu līmenī Eiropā politiķi saprot, ka uzstādītie mērķi reāli nav sasniedzami, izpildāmi, un tāpēc domāšana attiecīgajā virzienā sāk bremzēties, taču kuģis ar lielu inerci turpina doties uz priekšu,” atzīst G. Gūtmanis. Viņaprāt, tieši tāpēc ir jautājums, vai, ejot pa priekšu visiem pārējiem, nenozāģējam sev kājas, kuras pēc tam būs grūti piešūt atpakaļ. “Ir jābūt kvalitatīvai diskusijai, kas valstij kurā virzienā un kā būtu jādara, kur tautsaimnieciski ir vērts pasteigties un kur iepauzēt,” tā G. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka attiecībā par izmešiem jau vairākus gadus Eiropas Piena padomē tiek runāts un diskutēts par to, ka pārtikas nodrošināšana būtu jāizslēdz no šiem aprēķiniem, jo apgāde ar pārtiku (pašiem sevi pabarot) ir nacionālās drošības jautājums. “Jautājums ir ļoti nozīmīgs— kas notiek, ja vienā brīdī daļu no pārtikas ķēdes vienkārši izmetam, ko darām, kad aizveras robežas, kā tas tika pieredzēts Covid-19 pandēmijas pirmajos mēnešos, kad pat pārtiku nevarēja ievest,” stāsta G. Gūtmanis.
S. Alta steidz piebilst, ka tieši tāds pats jautājums ir attiecināms arī uz kūdras substrātiem, jo var jau izmantot to alternatīvas, bet tās pat pēc to dzīves cikla analīzes nav ļoti veselības attiecībā uz cilvēku. “Nav bijis diskusiju par vērtību ķēdi attiecībā uz to, kas notiek tajā vietā, no kurienes tiek saņemta izejviela, kas ar to notiek pēc tam un ar ko beidzas viss izejvielas - produkta cikls. Tiesību akti ir saražoti, un tagad nonākam realitātē, bet situācija būtu cita, ja būtu attiecīgie dati, kuru nav, un arīdzan piegāžu ķēžu drošība, kurā tiek ietverta arī cilvēku veselība,” tā A. Alksne-Bensone.
CITĀTS Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone: “Problēmas sakne meklējama datos, kuri būtu jāvāc publiskajam sektoram, un tiem būtu jābūt verificētiem un zinātniski pierādītiem, nevis kā pašlaik, kad, veicot CO2 aprēķinu kādam uzņēmumam, jāizmanto grāmatvedības modelēšanas metode, kurā paņem koeficientus no tuvākajiem iespējamiem — Lietuvas, Vācijas, Beļģijas, jo šajās valstīs ir paveikts mājasdarbs.”
CITĀTS Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis: “Latvijā esam nokavējuši termiņus, ar pētījumiem vajadzēja sākt nodarboties daudz ātrāk, lai pašlaik jau būtu kaut kādi pamati, uz kuriem balstīties tālāk darbībā.
SIA Laflora attīstības direktore Sabīna Alta: “Esam piemirsuši tādu jēdzienu kā līdzsvars, kad gribētu sarunāties ar visiem ieinteresētajiem - uzņēmēju nozaru asociācijām, nevalstiskajām organizācijām, dabas draugiem, publisko pārvaldi, politiķiem, taču tādas vismaz līdz šim nav notikušas, bet diskusiju — risinājumu meklēšanas vietā bieži tiek piekārta birka melns, jo jautājums jau nav par to, ka kāds nemīl dabu, bet gan par to, ko un kā darīt, jo, lai izpildītu noteiktos mērķus, nav jāizslēdz kāda nozare vai nozares, vēl jo vairāk, ja tās var palīdzēt visām pārējām sasniegt izvirzītos mērķus.”
#1/3
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis
#2/3
SIA Laflora attīstības direktore Sabīna Alta.
#3/3
Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone.
