Meža dzīvnieku Latvijā kļūst arvien vairāk, jautājumā par cilvēku un dzīvnieku simbiozi atsevišķās vietās jau brīžam esot karastāvoklis, taču perspektīvā šādu situāciju skaits pat varot kļūt vēl lielāks, jo īpaši, ja ir plēsēju sugas, kam ieviests siltumnīcas režīms, līdztekus tam visu vēl problemātiskāku padara sabiedrības daļas dabas likumu nezināšana vai ignorēšana.
Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Dzīvnieki un cilvēki, optimālas simbiozes meklējumos. Vairāk nekā 30 gadu laikā Latvijā ir būtiski sarucis iedzīvotāju skaits no 2,67 milj. līdz 1,87 milj., vienlaikus pieaudzis meža dzīvnieku skaits, kas savukārt rada papildu izaicinājumus (zaudējumus) mežsaimniekiem un lauksaimniekiem, vienlaikus sabiedrības daļai izpratne par to, kas un kā notiek dabā, ir balstīta uz multfilmām, kam nav nekāda reāla sakara ar dabas likumiem mežā, kas savukārt apgrūtina lēmumu, kuri balstīti uz zinātni un reālo situāciju, pieņemšanu. Tāpat nav noteikts, cik daudz konkrētas sugas īpatņu Latvijā būtu nepieciešams, tāpēc to skaitu lielos mērogos regulē pati daba, bet cilvēka regulācija virknei sugu ir liegta. Tas gan rada problēmas ne tikai pašlaik, bet vēl vairāk rūpju var sagādāt perspektīvā, ja tiek turpināta līdzšinējā pieeja.Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 1991. gadā Latvijā bija uzskaitīti 16,8 tūkst. bebru, bet 2024. gadā to skaits jau bija 57 tūkst., staltbriežu skaits no 25,3 tūkst. 1991. gadā sasniedzis 68 tūkst. 2024. gadā. Līdzīga skaita pieauguma dinamika ir arī plēsējiem, proti, 1991. gadā Latvijā bija uzskatīti apmēram 400 vilki, bet 2024. gadā šīs sugas īpatņu skaits sasniedza 1400, arī lūšiem ir līdzīgs īpatņu skaita pieaugums. Sava veida izņēmums ir mežacūku skaits (1991.g. – 32,3 tūkst., 2010.g. – 67,2 tūkst., bet 2024.g. - 21 tūkst.), ko stipri ietekmēja Āfrikas cūku mēris.
Mežos dzīvo arvien vairāk
„Situācija ar meža dzīvniekiem Latvijā pēdējo 30 gadu laikā ir būtiski uzlabojusies, jo pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā daudzu sugu dzīvnieku skaits bija salīdzinoši neliels, daudzi pārnadži, kurus var apēst, bija tikpat kā izzuduši, savukārt pašlaik šo dzīvnieku populācijas ir kļuvušas lielākas un ir stabilas,” situāciju raksturo Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. Viņš norāda, ka sabiedrībā izskan daudz dažādu pretēji vērstu viedokļu, piemēram, ka Latvijā ir pārāk daudz vienas konkrētas sugas īpatņu. „Tas gan būtu vērtējams, raugoties no katras konkrētās vietas, nevis attiecinot uz visu valsti,” tā H. Barviks. Savukārt Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidente, Latvijas Dāmu mednieču kluba dibinātāja un žurnāla Medības galvenā redaktore Linda Dombrovska uzskata, ka viennozīmīgu atbildi par meža dzīvnieku populācijas lielumu nav iespējams sniegt, jo nav atskaites punkta, cik daudz konkrētās sugas īpatņu Latvijā būtu nepieciešams. „Meža dzīvnieku Latvijā ir tik, cik ir, jo valstī nav kritēriju, cik daudz kādas sugas īpatņiem būtu jābūt konkrētā brīdī, bet tikai tad varētu secināt, ir vai nav pārāk daudz vai pārāk maz,” skaidro L. Dombrovska. Viņa atgādina, ka sabiedrības daļa priecājas par dzīvniekiem mežos un iespējām tos redzēt brīvā dabā. „Latvijā ir dzīvnieki mežos, jautājums, kā cilvēki ar šiem dzīvniekiem un to skaitu spēj sadzīvot,” tā L. Dombrovska.
Viņa min piemēru, ka pašlaik valda uzskats, ka mežacūku skaits Latvijā ir pārāk liels, jo ir Āfrikas cūku mēris, un tāpēc to populācija ir jāsamazina. „Nav skaidrs, cik liela vilku, staltbriežu, lāču, aļņu populācija būtu nepieciešama Latvijā,” uzsver L. Dombrovska. Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Andis Purs norāda, ka 100% precīzi pilnīgi visus dzīvniekus mežā uzskaitīt nav iespējams, taču varam redzēt tendences. „Meža dzīvnieku skaitu ietekmē vairāki faktori, kur viens faktors ietekmē otru, piemēram, plēsēju skaits (vilku ir apmēram 1400), bet jautājums, kā nonākam pie atļautā nomedījamo skaita, kur limits būs izsmelts jau decembrī, un nevar pateikt, vai tas ir daudz vai maz,” tā A. Purs. Viņš norāda, ka visa Latvija nav vienāda, jo dažādās vietās atšķiras meža dzīvnieku skaits un arī tiem pieejamā barības bāze. „Daudz staltbriežu un to radīto postījumu ir Kurzemē un Zemgalē, kamēr daudz aļņu un to radīto postījumu ir Latvijas austrumdaļā,” norāda A. Purs. Viņš uzsver , ka Valsts meža dienesta uzdevums ir skatīties uz visu kopumā, nevis tikai uz atsevišķām dzīvnieku sugām. „Skatāmies uz plēsējiem — lūsi, vilku, lāci, bet laiks būtu padomāt par balto zaķi, kuram vajadzētu sugas aizsardzības plānu,” tā A. Purs.
Individuālas pieejas faktors
VMD ģenerāldirektors norāda, ka jautājums par konkrētas sugas īpatņu skaitu noteiktā teritorijā būs atšķirīgs starp dažādām interešu grupām, jo lauksaimniekiem būs savs, mežsaimniekiem - cits, bet medniekam - pavisam cits viedoklis. Pēc A. Pura sacītā, jautājumi par papildu atļaujām meža dzīvnieku nomedīšanai lielākoties ir tad, kad jau ir nodarīts kaitējums. „Sūdzības ir, bet būtiskākais ir balstīt visu saņemto informāciju uz faktiem, tāpēc aicinu ikvienu, kurš saskaras ar meža dzīvnieku postījumiem, par to informēt aplikācijā Mednis, kas atvieglos lēmumu pieņemšanu Valsts meža dienestam,” tā A. Purs. L. Dombrovska vērš uzmanību uz to, ka nomedījamo dzīvnieku limits ir viena lieta, bet pavisam kas cits ir mednieku iespējas to izpildīt, vēl jo vairāk, ja medniekiem ir jāizpilda daudz dažādu prasību un ir noteikti arī ierobežojumi (medību rīki diennakts tumšajā laikā, atrašanās vietas u.tml.) „Uzskatu, ka sistēmai jābūt pietiekami elastīgai, lai atsevišķu gadījumu dēļ nebūtu jārunā par visas sistēmas maiņu, kad ir konkrēti postījumu apmēri un tiek ieslēgts attiecīgs mehānisms, lai novērstu problēmas,” iesaka L. Dombrovska. Viņa norāda, ka nav vienas problēmas visā Latvijā, bet gan tās ir konkrētās vietās, jo vienā vietā staltbrieži ēd matus no galvas, bet citā vietā šīs sugas īpatnis ir redzēts labi ja reizi gadā. „Šādas iespējas jau ir pašlaik, kad lauksaimnieki, mežsaimnieki kopā ar VMD medību speciālistiem lemj par nomedījamo dzīvnieku limitu, turklāt ir arī otra iespēja - pie pašvaldībām darbojošās medību koordinācijas komisijas, kur šī meža dzīvnieku postījumu problemātika tiek risināta,” tā A. Purs. H. Barviks uzsver, ka tieši pie pašvaldībām esošajām medību koordinācijas komisijām ir jātur roka uz pulsa, taču vēl ne visur tādas esot izveidotas.
Mednieku kļūst mazāk
Jāņem vērā, ka lauku reģionos sarūk iedzīvotāju skaits un arī pēdējo gadus laikā ir samazinājies mednieku skaits, jo daļa tika atskaitīti drošības apsvērumu dēļ, turklāt nepilsoņi arī vairs nevar būt ieroču īpašnieki. „Mednieku skaita samazinājumam viens no iemesliem ir tas, ka viņus nopeļ un par viņiem atceras tikai tad, kad ir radušas problēmas. Mednieki ir pa vidu starp diviem dzirnakmeņiem, kur vienā pusē ir aktīvi dzīvnieku lieldraugi, kuri uzskata, ka vispār nav jāmedī, un otrā pusē ir zemes īpašnieki, kuri uzskata, ka mednieki neko nedara,” skaidro H. Barviks. Viņaprāt, ar šiem procesiem ir jārēķinās, un tāpēc nākotnē, visticamāk, mednieku skaits saruks, līdz ar to slodze uz tā brīža palikušajiem medniekiem pieaugs. „Mednieki - tie ir cilvēki, kuri sniedz bezmaksas pakalpojumu (satiksmes, sabiedrības drošībai, mežaudžu un lauksaimniecisko kultūru, kā arī mājlopu aizsardzībai) sabiedrībai, tērējot savu naudu un laiku, un, ja pāris gadus Latvijā nemedītu, tad varētu ieraudzīt skaudru ainu,” brīdina H. Barviks. Mednieku tēlam aicina pievērsties arī A. Purs, norādot, ka zinot tikai divas (par Sarkangalvīti un Sniegbaltīti) pasakas, kurās mednieks attēlots kā pozitīvais tēls. „Svarīgākais jautājums ir izglītība, kas rada izpratni, tāpēc arī notiek lieli pasākumi, kuros rāda, kas un kā notiek dabā – mežā,” uzsver A. Purs. Tāpat, viņaprāt, ir būtiski, no kāda avota tiek iegūta informācija un kāda informācija tiek izplatīta tālāk.
Sargā vienus, zaudē citus
„Mežsaimniecība un lauksaimniecība nebūt nav vienīgie zemes izmantotāji, visiem dzīvniekiem, sākot ar zaķi, stirnu, alni, briedi un beidzot ar lapsu, vilku un lāci, ir jābūt, taču problēmas sākas tad, kad kādu sugu uzskata par slikto (kaitīgo), kura ir jālikvidē, bet citu uzskata par neaizskaramo, kuru nekādi nedrīkst regulēt,” uzsver L. Dombrovska. Viņasprāt, tādējādi tiek radītas kuriozas situācijas, piemēram, ar to pašu balto zaķi un lūsi. „Baltais zaķis līdzās stirnām ir viens no lūša dabīgās ēdienkartes sastāvdaļām. Vienlaikus lūšus medīt vairs Latvijā nedrīkst, taču satraucamies par baltā zaķa populācijas stāvokli,” tā L. Dombrovska. Viņasprāt, būtiskākais ir panākt sapratni, ka postījumi var būt, taču to apmēri nevar būt tik lieli, ka noēd matus no galvas un ar saimniecisko darbību konkrētais zemes īpašnieks vairs nespēj nodarboties. „Piemēram, vilku sakarā ir jautājums - cik pēdējo gadu laikā aitu audzētāju ir pārtraukuši šo nodarbi konkrētā reģionā šo plēsēju darbības dēļ?” jautā L. Dombrovska. Viņa norāda, ka vilku saplosīto aitu skati nav patīkami un pievilcīgi, tie pat ir traumatiski, taču daļa sabiedrības tajā vaino pašus aitaudzētājus. Pavisam nesen BBC ziņoja par to, ka ir beigusies 45 gadus ilgusī pelēko vilku stingrā aizsardzība Eiropā, jo pazemināts šo dzīvnieku aizsardzības statuss no stingri aizsargājamiem uz aizsargājamiem, tādējādi tikšot atcelti daudzi aizsardzības pasākumi, kas ļāva šiem dzīvniekiem vairoties Eiropā. Vilku skaits ES esot gandrīz divkāršojies - no 11 000 2012. gadā līdz vairāk nekā 20 000 šobrīd -, un tie radot pārāk lielu kaitējumu mājlopiem.
Līdzsvara meklējumi
„Ir jābūt zināmam līdzsvaram, un nedrīkst no viena grāvja iekrist otrā,” tā L. Dombrovska. „Runājot par vilkiem, lūšiem, lāčiem, negribu dramatizēt un apgalvot, ka cilvēks būtu apdraudēts no šiem plēsējiem, taču aizmirst tādu risku nevar,” uz jautājumu, vai, zūdot plēsēju dabiskajai barības ķēdei, tajā nevar tikt ierauti cilvēki, atbild H. Barviks. Viņš norāda, ka staltbriežu skaits ir tiešā veidā saistīts ar vilku skaitu un, strauji samazinot biežu skaitu, jārēķinās, ka palielināsies vilku uzbrukumu skaits mājdzīvniekiem. „Ja kādas sugas dzīvnieku skaits samazināsies, tad tos patērējošas dzīvnieku sugas īpatņiem nāksies pārslēgties uz citu barības bāzi un cilvēkiem nāksies rēķināties ar kādām iespējamām nepatikšanām,” uzsver H. Barviks. Viņš prognozē, ka agri vai vēlu nepatikšanas no ķepainīšiem (kurš mīļš ir tikai grāmatās, jo realitātē ir gudrs, drosmīgs, agresīvs dzīvnieks) sagaidīsim, un ar to cilvēkiem vajadzētu savlaicīgi rēķināties, un nevajag mēģināt viņam pielabināties vai sadraudzēties, liekot barību pie sava pakša.
„Savvaļas dzīvniekam ir jābūt respektam pret cilvēku, ja zudis respekts, tad agri vai vēlu piedzīvosim nepatikšanas ar uzbrukumiem cilvēkam, kas sliktākajā gadījumā var būt arī ar letālu iznākumu,” stāsta H. Barviks. L. Dombrovska vērš uzmanību, ka lielo plēsēju klātbūtne maina arī briežu uzvedību, un skatījums – jo vairāk vilku, jo mazāk briežu un mazāk postījumu - neatbilst realitātei, jo lielo plēsēju spiediena ietekmē zālēdāji maina savu uzvedību, sāk pulcēties lielākos baros, lai radītu sev lielāku drošību pret plēsējiem, un meklē barības vietas, kurās iespējams ātrāk uzņemt kalorijas, kas savukārt rada vēl lielāku spiedienu uz lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. „Nevar paņemt vienu posmu, izņemt to no dabas vienādojuma un cerēt, ka notiks kaut kas ļoti jauks, tieši pretēji – tas var radīt situāciju, kad namiņš sāk gāzties uz pretējo pusi un rada negatīvu efektu, par kuru neesam pat iedomājušies,” brīdina L. Dombrovska.
Ķepaiņi un vilki— teroristi
Igaunijas Vides pārvaldes dati liecina, ka 2021. gadā reģistrēti 790 lāču izlaupīti bišu stropi, 2022. gadā bojāto bišu stropu skaits bija 364, bet 2023. gadā - 343 bišu stropi. Lielākais lāču izpostīto bišu stropu skaits 2023. gadā tika reģistrēts Jervas unVīlandes apriņķī. Pavasara bišu saimju bojājumu apjoms lielā mērā ir atkarīgs no pavasara laika apstākļiem, kas nosaka lāču dabisko barības bāzi. Papildus bišu stropiem nodarītajiem postījumiem valsts novērtē un kompensē īpašniekam arī lāču nodarītos zaudējumus mājlopiem un skābbarības ķīpām. Lāči mājlopiem uzbrūk reti, tomēr bojāto skābbarības ruļļu daudzums ir salīdzināms ar bišu stropu bojājumiem. Vides pārvalde 2023. gadā reģistrēja 1 260 lāču izpostītus skābbarības ruļļus. Lielāks lāču bojāto skābbarības ruļļu skaits ir bijis tikai 2021. gadā, kad tika reģistrēts 1461 sabojāts skābbarības rullis. Līdz ar vilku skaita pieaugumu līdz augstākajam līmenim pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā 2023. gadā pieauga arī vilku nogalināto mājlopu skaits, liecina Vides pārvaldes dati. Igaunijas Vides pārvalde 2023. gadā kopumā reģistrēja 1411 vilku nogalinātas aitas un 25 liellopus. Jau piekto gadu pēc kārtas vislielākais saplosīto mājlopu skaits bija Raplas apriņķī, postījumi ievērojami pieauga arī Pelvas, Pērnavas, Vīlandes, Valgas un Veruapriņķī. Sāres un Hījumā apriņķī vilku nodarīto zaudējumu nebija. 2023.gadā reģistrēti 14 uzbrukumi suņiem, salīdzinot ar 16 šādiem gadījumiem gadu iepriekš.
Greizais izpratnes spogulis
Vēl vienu ļoti satraucošu ainu rada sabiedrības daļas izpratnes greizais spogulis, kur meža dzīvnieks ir mīļdzīvnieks no multfilmām. „Paziņa atsūtīja foto, kur uz Jūrmalas veloceliņa ir mežacūka, bet kāda dāma nolēmusi draudzēties un iet aprunāties ar šo dzīvnieku, to pat pabarot. Nezinu, kāpēc cilvēkiem ir pazudusi baiļu sajūta no meža dzīvniekiem, kuru parādīšanās pilsētā vairāk rada jautājumus,” tā L.Dombrovska. Viņa uzsver, ka nevajag iet klāt nevienam meža dzīvniekam — lapsai, mežacūkai, bebram, alnim, staltbriedim, stirnai, jo tie ir neparedzami un var būt bīstami. H. Barviks pieļauj, ka minētā mežacūka ir slima, jo vesels meža dzīvnieks izvairās no kontakta ar cilvēku. „Ir statistika par dzīvnieku uzbrukumiem cilvēkam, un tā rāda, ka pats bīstamākais meža dzīvnieks ir tieši mežacūka, jo vienīgie reģistrētie uzbrukumi ir saistīti ar šiem dzīvniekiem, uzbrukumu iemesls ir bijuši mazuļi, ievainojumi vai arī kaut kāda apstākļu sakritība,” stāsta H. Barviks. L. Dombrovska norāda, ka žurnālā Medības rāda un stāsta, taču saņem asu pretreakciju ar argumentāciju „izvēršat kampaņu pret konkrētiem meža dzīvniekiem, lai tikai tos varētu medīt”. „Šķiet, evolūcija daļai sabiedrības ir gājusi ar līkumu,” situāciju skarbi raksturo L. Dombrovska. H. Barvika ieskatā būtu nepieciešams pievērsties tam, kas un kā attēlots multfilmās, ko bērni skatās, jo meža dzīvnieki ir pielīdzināti cilvēkiem un ir pozitīvie varoņi, un tādējādi jau no agras bērnības tiek radīts realitātei neatbilstošs skatījums.
„Ja vilku uzbrukumu ainas aitām tiek dzēstas no sociālajiem tīkliem, jo cenzoriņu ieskatā tās ir kaitīgas un nelabvēlīgas sabiedrībai, tad arī nav iespējams pat runāt par objektīvu risinājumu izstrādi,” tā H. Barviks. Līdztekus jāņem vērā, ka ir salīdzinoši ļoti daudz video stātu, kur mazs plēsējs (lūsis, vilks u.tml.) ir paņemts ģimenē, izaudzis un kļuvis par lielisku cilvēku un pat suņu, kaķu draugu. „Jaunā paaudze ļoti daudz dzīvo virtuālajā pasaulē, un tad ir jautājumi par to, kā šādā vietā iegūto izpratni pielieto reālajā pasaulē,” piemetina A. Purs. Viņš atgādina par situāciju, kad uz jautājumu, no kurienes rodas piens, vairums bērnu atbild – veikalā, un tikai daži sniedz atbildi - no govs. „Ļoti labs piemērs ir Norvēģija, kur bērnudārza bērni redz reālo dzīvi un tādējādi to izprot, kas tikai apliecina izglītības nozīmi,” tā A. Purs. H. Barviks uzsver, ka reālās dzīves (kur rodas piens, olas) izpratne ir priekšrocība laukos dzīvojošajiem bērniem, taču vairums Latvijas cilvēku šodien dzīvo pilsētās vai to apkaimē, kur vairs nav iespējas bērnam iet uz kūti pēc vistu olām vai pabarot trusi. „Vai zināt, ka 23 miljoni amerikāņu uzskata, ka šokolādes piens nāk no brūnajām govīm?” ironiski jautā L. Dombrovska. Viņa norāda arī uz labām ziņām, kad pedagogi, nezinot atbildes, uz bērnudārziem, skolām aicina speciālistus, kuri var paskaidrot bērniem dabas likumus. „Ir piemēri, kad meitene konkursā iegūst pirmo vietu, bet viņu diskvalificē, jo viņa ir atnākusi ar kleitu, kurai ir zaķādas krādziņa. Ko ar šādu rīcību audzinām? Kāds ir domāšanas veids, kas tā rīkojas?” jautā H. Barviks. Viņaprāt, ir jāveido attiecīgas izglītības programmas un reālās dzīves zinātājiem jāiet uz visa veida skolām, bērnudārziem, jāstāsta par to, kas un kā iekārtots dabā. Viņaprāt, vajadzētu arī paplašināt vasaras nometņu plānus, lai bērni iegūtu ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas zināšanas par to, kas un kā notiek mežā. „Vēl viens svarīgs segments sabiedrības izglītošanā ir masu mediji, vēl jo vairāk, ja diemžēl daļai pieaugušo izpratne par dabā notiekošo ir bērnu līmenī,” tā H. Barviks.
#1/3
"Daudz staltbriežu un to radīto postījumu ir Kurzemē un Zemgalē, kamēr daudz aļņu un to radīto postījumu ir Latvijas austrumdaļā,"Andis Purs, Valsts meža dienesta ģenerāldirektors
#2/3
"Vai zināt, ka 23 miljoni amerikāņu uzskata, ka šokolādes piens nāk no brūnajām govīm?", Linda Dombrovska, Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidente