Par zīmolu izaicinājumiem mūsdienās, publiskajiem līderiem, profesionālu reputācijas veidošanu, gatavošanos krīzēm un vai tas maz ir iespējams, arī par pašas sabiedrisko attiecību nozares izaicinājumiem Dienas Bizness saruna ar sabiedrisko attiecību aģentūras Repute dibinātāju Ivetu Dzērvi.
Ko šodien nozīmē bieži piesauktais vārds reputācija? Tagad jau šo vārdu piesauc ne tikai profesionāļi, bet reputāciju izvērtē pat valsts institūcijas pirms sadarbības uzsākšanas.
Reputācija ir uzticēšanās. Un uzticēšanās pamatā ir stāsts, ko mēs veidojam par sevi, savu pakalpojumu vai produktu. Taču ir viens “bet”… Stāsta veidošana ir ļoti laikietilpīgs process, un tas ilgst visu profesionālo dzīvi, ja runājam par cilvēku. Savukārt, ja runājam par produkta vai uzņēmuma zīmolu, tad tik ilgi, kamēr šis zīmols pastāv, un zināmi nospiedumi cilvēku atmiņās saglabājas arī pēc tam. Būtiski, lai stāsts būtu patiess. Ir iespējams radīt uz meliem balstītu stāstu, bet tad tas nebūs dzīvotspējīgs. Ir faktiski neiespējami klāstīt, ka sapuvis ābols ir sulīgs un gards.
Vai tev ir zināms kāds piemērs, kad zīmola reputācija veidota bez profesionāļu palīdzības?
Tādu ir daudz, jo reputācijas veidošanai jau nevajag uzreiz nolīgt profesionāļus. Piemēram, tev blakus dzīvo labs kaimiņš, kuram vienmēr vari uzticēt savas mājas pieskatīšanu, vai tu zini, ka netālu dzīvo izcils zemeņu audzētājs, kura audzētās zemenes ir ne tikai gardas, bet arī ēšanai drošas. Tā ir reputācija, kas balstīta uz uzticēšanos, kas izveidojusies noteiktas sabiedrības daļas prātā. Jautājums - kāds ir kaimiņa vai zemeņu audzētāja profesionālais mērķis? Ja kaimiņš vēlas savu karjeru veidot kā profesionāls apsaimniekotājs, tad, iespējams, viņam vajadzēs piesaistīt arī profesionālu konsultantu. Saku - iespējams, jo mūsdienās ar zināšanu un pieredzes bagāžu zīmola reputācijas un atpazīstamības veidošanā daudz var izdarīt pats uzņēmējs vai cilvēks, kuram ir konkrētas profesionālas ambīcijas.
Un tomēr - jūs esat tie, kas palīdz veidot reputāciju?
Ir tāds termins kā reputācijas vadība. Lūk, šis ir viens no sabiedrisko attiecību aģentūru pakalpojumiem, kad kopā ar uzņēmumu tiek izvērtēta esošā situācija, tai skaitā riski. Pēc tam tiek definēti mērķi, un tad ir iespēja doties kopīgā ceļojumā, kas saucas reputācijas vadīšana.Taču, kā jau minēju iepriekš, reputācijas pamatam ir jābūt, jo stāsts ir jābūvē uz kaut kādiem pamatiem. Un šie pamati ir balstīti produktā vai pakalpojumā; uzņēmuma vērtībās vai izveidošanas stāstā; cilvēka pieredzē vai dzīvesstāstā utt.
Kāda šodien ir nozīme labai reputācijai?
Pirmkārt, reputācijas vadība iet roku rokā ar zīmola atpazīstamību. Tas ir ilgtermiņa darbs, kad atbilstoši mērķauditorijai tiek stāstīts zīmola stāsts. Otrkārt, tā ir sava veida drošība. Mēs ticam tam, kam uzticamies, un šis ir stāsts par uzticības veidošanu. Ja uzņēmumam vai cilvēkam uzticamies, tad arī problēmu situācijās negaisa mākoņi, kas savelkas pār galvām, var tik ļoti neskart. Protams, šai gadījumā atkal viss atkarīgs no daudziem faktoriem. Pat izcila reputācija neglābs, ja krīzes vadība būs ar mīnusa zīmi.
Laba reputācija nekaitē, tomēr kādēļ par to būtu īpaši jādomā, jālīgst vēl kāds padomnieks? Šodien ir virkne digitālo rīku, kas nodrošina visas iespējas kļūt atpazīstamam.
Protams, kā jau iepriekš minēju, šodien zīmola īpašniekam ir daudz iespēju reputācijas veidošanas virzienā strādāt pašam, un tā tas arī notiek. Īpaši, ja mēs vērojam, kā attīstās un savu ceļu lauž mazie uzņēmēji, kuriem nav brīvu finanšu līdzekļu, lai piesaistītu konsultantu. Taču pienāk viens brīdis, kad iestājas stagnācija. Piemēram, ja nav precīzi definētas mērķauditorijas, tā ir haotiska šaudīšanās un uzmanības dalīšana, cenšoties sasniegt savu. Vai, piemēram, daudz laika un spēka tiek ieguldīts, lai attīstītu savu TikTok profilu, tiek sasniegti arī pārdošanas rezultāti, taču sekotāju skaits un pārdošanas rādītāji nav reputācija. Tā ir tikai nosacīta atpazīstamība vienā kanālā konkrētajā brīdī. Līdz ar to galvenais jautājums ir par uzņēmēja nākotnes redzējumu, ambīcijām un mērķiem. Kā redzi sava zīmola – uzņēmuma, produkta vai sava profesionālā zīmola - nākotni.
Gandrīz katrs uzņēmums, kas piedzīvo izaugsmi un kura zīmols nav būvēts uz profesionālas komunikācijas stratēģijas pamatiem, kādā brīdī piedzīvo sava veida identitātes krīzi. Pēkšņi saproti, ka tava un tavas auditorijas izpratne (sajūtas) par uzņēmuma sniegtajiem pakalpojumiem vai produktiem kardināli atšķiras, vai arī radusies totāla plaisa, un tavs vēlmju pircējs par tavu eksistenci nemaz nezina! Tikmēr konkurenti jau ir soli priekšā, veidojot attiecības ar saviem klientiem caur pieredzi, emocijām, vērtību rezonēšanu u.tml. Cenas faktors, protams, vienmēr ir izšķirošs, bet, kad cenas tirgū ir vienādas vai ļoti tuvas, zīmolu konkurences priekšrocības var palīdzēt veidot ar PR instrumentiem.PR šodien noteikti nav ekstra, bet gan instruments biznesa mērķu sasniegšanai.
Nereti dzirdam sakām, ka šodien ir spilgtu līderu deficīts. Kādi ir priekšnosacījumi, ja vēlies sākt veidot viedokļa līdera tēlu vai kļūt atpazīstams uzņēmuma vadītājs?
Šādos gadījumos es parasti uzdodu jautājumu par mērķi. Kāpēc alksti pēc zināmības? Jo atpazīstamība atpazīstamības pēc nav mērķis. Kas būs tava pievienotā vērtība, ko vēlies sasniegt un ko vēlies paust pasaulei? Šodien viedokļu līderu un ekspertu, kas sevi par tādiem dēvē digitālajā pasaulē, ir vairāk nekā skudru skudrupūznī. Kāds, kas izcepis trīs tortes, sevi jau dēvē par konditoru; cits ar pamatskolas izglītību nekautrējas sniegt padomus uztura zinātnē. Tātad, pirmkārt, svarīgs ir mērķis. Ja pārstāvi uzņēmumu, tad, visticamāk, veidojot savu personības zīmolu, vēlies kā konkrētas nozares eksperts pastiprināt uzņēmuma zīmolu. Otrkārt, šodien ir vajadzīga drosme. Jāapzinās, ka atpazīstamībai ir gan pozitīvas, gan negatīvas blaknes. Tāpēc parasti uzsveru drosmes faktoru. Treškārt, lai kļūtu par ne tikai atpazīstamu, bet arī cienījamu ekspertu ar augstu reputāciju, pašam līderim ir jābūt stāstam. Tas nozīmē, ka ir jāpiemīt ne tikai izcilām zināšanām par savu pārstāvēto nozari, bet jābūt arī ar gana plašu pasaules redzējumu, augsti attīstītu spriestspēju par mums apkārt notiekošajiem procesiem. Un visam iepriekš minētajam jāpievieno arī spēja un vēlme apgūt vēl dažādas prasmes. Arī tādas, kas saistītas ar komunikāciju, piemēram, publiskā runa.
Protams, mēs, sabiedrisko attiecību konsultanti, spējam daudz izdarīt un palīdzēt mērķa sasniegšanā. Izņemot vienu, - mēs nevaram palīdzēt gadījumos, kad cilvēks grib, lai mērķis tiktu sasniegts bez viņa paša iesaistes. Personības zīmola veidošanas veiksmes pamatā ir sadarbība. Kā arī mēs to varam saukt par harizmu vai personības spēku, bet šai iekšējai enerģijai, kas spēj aizraut un motivēt citus tevi sadzirdēt, jābūt. Savukārt, ja runājam par spilgtu līderu deficītu… Domāju, ka tā gluži nav, ka ir deficīts. Man šķiet, ka šobrīd notiek savdabīga paaudžu maiņa. Daudzas spēcīgas personības ir sasniegušas zināmu vecumu, viņu dzīves prioritātes ir mainījušās, profesionālie mērķi sasniegti, un viņiem nav motivācijas un arī vajadzības pēc publiskuma.
Kā mūsdienās ir mainījusies pati sabiedrisko attiecību nozare? Kādus pakalpojumus no jums šodien klienti visbiežāk pieprasa? Piemēram, savā ikdienas darbā redzu, ka preses relīžu mazāk nekļūst.
Sabiedrisko attiecību aģentūru ikdiena vairs nav tikai preses relīžu sagatavošana un izsūtīšana. Lai gan mediju attiecības joprojām ir viens no pieprasītākajiem pakalpojumiem, mūsdienu komunikācijas vidē preses relīzes ir pavisam maza daļa no darba. Šodien sabiedriskajām attiecībām kā nozarei ir sava stabila un ļoti nozīmīga vieta, savukārt sabiedrisko attiecību profesionālis (uzsveru tieši šo vārdu - profesionālis, nevis speciālists) faktiski ir viena no nozīmīgākajām amata pozīcijām, jo jāspēj orientēties un strādāt ļoti plašā komunikācijas laukā. Patiesībā nozare ir tik ļoti mainījusies, ka arvien biežāk paši nozares spēlētāji uzdod jautājumu, vai jēdziens sabiedriskās attiecības vēl atbilst šodienas situācijai un tam, ar ko ikdienā nodarbojamies. Šodien sabiedrisko attiecību profesionālim jāspēj pārredzēt ļoti plašu komunikācijas lauku. Un te ir jautājums - kas mūsdienās ir komunikācija? Vieglāk būtu atbildēt uz jautājumu, kas nav komunikācija. Es vairāk mūs salīdzinātu ar virtuoziem māksliniekiem, kas, apzinot klienta mērķi, spēj piedāvāt un realizēt veselu instrumentu kopumu tā sasniegšanai. Un te ir viss – konsultācijas uzņēmuma augstākajam menedžmentam pirms vai pēc nozīmīgiem biznesa lēmumiem, mediju attiecības, komunikācija sociālajos medijos, iekšējā komunikācija, reklāma, dažāda veida integrētie projekti, krīzes vadība un komunikācija, interešu pārstāvība un pat visneiedomājamāko problēmu risināšana.
Kam pievērst uzmanību, izvēloties sabiedrisko attiecību konsultantu vai aģentūru? Kas ir galvenie kritēriji? Tu vairākkārt uzsver atšķirību arī starp sabiedrisko attiecību profesionāli un speciālistu.
Mēs esam tie, kas veido attieksmi, tāpēc sabiedriskajām attiecībām ir milzīgs spēks. Spējam celt, aizstāvēt, radīt, un nevienam nav noslēpums, ka arī graut. Tāpēc, izvēloties konsultantu, pirmkārt jāizvērtē šī profesionāļa pieredze un, protams, arī reputācija. Piemēram, ja esi uzsācis sadarbību ar konsultantu, kas savā praksē mēdz izmantot negodīgus un melnus paņēmienus pret taviem konkurentiem, iesaku aizdomāties, vai vienā brīdī pats nekļūsi par šī konsultanta upuri. Sabiedrisko attiecību konsultanta profesionalitāte ļoti lielā mērā balstās pieredzē. Saviem darbiniekiem mēdzu teikt, ka par profesionāli var sākt sevi dēvēt, kad nozarē ir nostrādāti vismaz desmit gadi. Sabiedrisko attiecību bizness ir uzticēšanās bizness. Tāpēc atļaušos pateikt, ka nav pareizi PR aģentūras salīdzināt pēc cenu kritērijiem vai laba – slikta pieredze. Visa sāls ir pašas aģentūras reputācijā, pieredzē un profesionāļos, kas tur strādā. Vai klients spēs uzticēties, un vai aģentūra spēs nodrošināt kvalitatīvu un pieredzē balstītu pakalpojumu. Viena klienta sliktas pieredzes pamatā var būt tikai uzticēšanās deficīts. Savukārt par cenu - jā, lēts visbiežāk nav vienādības zīme pieredzei un kvalitātei.
Jau labu laiku plakātos, video esmu pamanījis tendenci, ka cilvēki izskatās dabiskāki, izskatās un izklausās, ka uzlabotā attēla un skaņas nav. Tas ir mūsdienu modes kliedziens - visu mākslīgi dabiskot?
Jautājums, par kāda veida saturu mēs runājam. Piemēram, par reklāmu glancētajos žurnālos vai saturu sociālajos medijos? Viss ir atkarīgs no produkta, tā mērķauditorijas, arī kanāla, kurā savu ziņu izvieto. Šodien mēs nevaram runāt par kādu tendenci kopumā, jo katrs mediju kanāls, katrs sociālais tīkls, katra mērķauditorija ir ar savu unikalitāti, kam mēs esam spiesti pielāgoties.
Piemēram, ja TikTok ieliksi glancētu reklāmas video, tas, visticamāk, tur neaizlidos. Tāpēc, jā, autentiskumam šodien ir liela nozīme, un tas vairāk saistīts ar to, ka tik dažādie sociālajos tīklos dzīvojošie arvien vairāk diktē savus noteikumus. Piemēram, šodien daudzi uzņēmēji un pakalpojumu sniedzēji savu saturu veido TikTok platformā. Jo šis saturs ir patiesāks un nesamākslotāks, jo vairāk situāciju vai stāstu varam asociēt ar sevi un savām interesēm, jo lielāka piekrišana tam ir. Arī Facebook ir mainījies. Mākslīgi skaistās bildes un samāksloti video nestrādā. Informācijas apjoms šodien ir tik milzīgs, ka nozīme ir tikai pēc iespējas vieglāk uztveramam, protams, arī interesantam saturam. Vārdu sakot, īss, nesamākslots un viegli uztverams video. Ir jārēķinās ar to, ka šodien tā auditorija, kas mums seko, ir ļoti zinoša un prasīga. Nereti arī kategoriska savās prasībās - tikai vienreiz izdosies iesmērēt šķūni pils vietā. Pietiek ar vienu kļūdu vai paviršību, lai sabiedrības uzticību zaudētu. Mūsdienās runa nav tikai par vizuālu vai audio autentiskumu, ko tehniski var pieslīpēt, bet arī par patiesumu, par spēju uzrunāt savu auditoriju.
Visticamāk, gan uzņēmumiem, gan iestādēm patiesā pārbaude ir tad, kad ir īstas ziepes. Tagad modē ir teikt – krīze ir iespēja. Man gan šķiet, ka iespēju tur ir maz.
Man šī tēze par iespēju nepatīk. Laikam jau tāpēc, ka esmu pieredzējusi vairākas krīzes ar bojāgājušiem cilvēkiem. Teiksim, katra krīze mums atkal un atkal liek izvērtēt savas kļūdas, taču katram uzņēmumam pirmkārt vajadzētu preventīvi domāt un strādāt tā, lai jebkādus krīzes riskus samazinātu. Potenciālās krīzes iespējams prognozēt un tām sagatavoties. Diemžēl visbiežāk dzirdam runājam par krīzes komunikāciju kādas krīzes rezultāta kontekstā. Kad pienācis brīdis runāt par to, kas noticis. Es ieteiktu domāt pirmkārt par krīzes vadību, kas nozīmē gatavību situācijai X. Divi gadījumi no dzīves. Industriālā teritorijā deg ražotne, un uzņēmuma vadība trijos naktī sazinās ar mums, lai mēs dotos turp un jau no rīta būtu gatavi informēt par situāciju. Paralēli jau notiek komunikācija ar piegādātājiem un klientiem. Tātad visi procesi tiek iedarbināti vienlaikus, jo situācija preventīvi ir paredzēta un visa tā saucamā krīzes komanda zina, kā jārīkojas. Otra situācija. Atkal deg ražotne, jau kādu pusstundu notiek dzēšanas darbi, bet uzņēmuma vadītājs nav informēts par ugunsgrēku. Arī mēs kā aģentūra par šo faktu uzzinām nejauši. Divas situācijas, ļoti līdzīgas krīzes situācijas. Vienā gadījumā uzņēmuma vadība krīzes vadībai pievērsa ļoti nopietnu uzmanību, otrajā – bija situācija, kāda joprojām ir daudzos uzņēmumos. Diemžēl. Būt gatavam krīzei nenozīmē krīzes rokasgrāmatu, ko aģentūra vienreiz izstrādā, noprezentē, visi noklausās un aizmirst, kur tas dokuments paslēpts. Tās ir regulāras mācības, vadlīniju uzlabošana, komandas apmācība utt., jo viss ir mainīgs - komanda, vide mums apkārt, situācijas.
Vai arī klusēšana var būt kā izvēle krīzes situācijā?
Savā atbildē būšu nepopulāra, jo ne vienmēr, bet - var. Ja zini, ka jebkura tava kustība situāciju saasinās vēl vairāk. Taču ar klusēšanas politiku jābūt ļoti uzmanīgiem, un, kā jau es vairākas reizes esmu atkārtojusi, arī pieredzējis konsultants dažkārt pat argumentēt nevarēs, kad klusēt un kad - jau runāt. Nereti tas ir stundu jautājums, kad vienu taktiku nomaina cita. Biežāk gan klusēšanas politika attiecināma uz kādām problēmsituācijām, nevis krīzēm.Tas, ko noteikti vēlos uzsvērt, kad runājam par krīzes vadību un komunikāciju, - katram uzņēmumam vienmēr ir viena kopīga un svarīgākā mērķauditorija krīzes situācijās. Tie ir darbinieki. Faktiski darbiniekiem ir jābūt vieniem no pirmajiem, kas tiek informēti par notiekošo, kā tas ietekmēs viņus.
Daudzās nozarēs šobrīd ir darbinieku deficīts. Kāda situācija ir sabiedrisko attiecību nozarē?
Teiksim tā - mums nav problēmu atrast darbiniekus, kas vēlas strādāt nozarē, bet mums ir zināma problēma ar cilvēkiem, kam ir vajadzīgās profesionālās kvalitātes un prasmes. Viena no šī laikmeta tendencēm ir pārāk strauji padoties grūtībās, bet tieši izaicinājumos cilvēks aug un laika gaitā tiek līdz senioru līmenim. Nereti jaunie profesionāļi grib ātru un tūlītēju rezultātu, bet praktiskais darbs nozīmē neparedzamu dinamiku, ilgu ceļu līdz rezultātam un, kas svarīgākais, savas pieredzes kapitālam. Ar nozari saistīta izglītība ir svarīgs aspekts, bet ne vienmēr izšķirošs. Nozarē nevar darboties bez rakstītprasmes, valodu zināšanām, iemaņām strādāt ar klientiem utt. Taču man šķiet, ka svarīgāk par visu ir mīlēt šo profesiju, jo prasmes var attīstīt, pieredzi var iegūt, bet, ja tev patiesi nepatiks tas, ko tu dari, nebūs azarta, uz darbu nāksi kā uz rūpnīcu, lai nostrādātu savas astoņas stundas un pēc tam - kaut vai ūdensplūdi, tad, visticamāk, šī nav tava profesija.
Problēmas piesaistīt profesionālus projektu vadītājus ir, tajā pašā laikā freelanceru tirgus plaukst. Nu jau pat vairākas aģentūras publiski paziņojušas, ka to darbinieki nav vairs algoti darbinieki, bet freelanceri. Kā tas ietekmē nozari?
Vispirms paskaidrošu, kas ir tā saucamais frīlanceris. Tā ir pašnodarbināta persona, kas strādā uz līguma pamata, saņemot par saviem pakalpojumiem samaksu. Un šī ir normāla prakse, tā ikdienā strādā daudzas aģentūras (ieskaitot mūs), piesaistot speciālistus, kuru pakalpojums nepieciešams īslaicīgi.Taču problēma rodas brīdī, kad uzņēmums nolemj atteikties pieņemt darbā algotus darbiniekus un strādāt tikai ar pašnodarbinātām personām vai - lielākoties ar tām. Tātad tā vairs nav īslaicīga sadarbība, lai regulētu slodzes vai atrisinātu konkrētu profesionālo kapacitāti, bet gan ilgstoša, ar vienu galveno mērķi – uz algotu darbinieku rēķina būtiski samazināt savas kā uzņēmuma izmaksas. Nav jādomā par biroja izmaksām, sociālajām garantijām darbiniekiem, viņu apmācību utt. Tā rezultātā uzņēmums var piedāvāt daudz zemākas sava pakalpojuma cenas. Ir valstis, kur tas tiek vairāk kontrolēts. Esmu dzirdējusi, ka Vācijā un Lielbritānijā normatīvie akti ierobežo pašnodarbinātā iespēju ilgstoši sadarboties ar vienu juridisko personu, klasificējot pakalpojuma sniedzēju kā darbinieku. Latvijā ir aģentūras, kuru apgrozījums nereti grozās simtos tūkstošos vai pat dažos miljonos, bet darbinieku skaits liek uzdot jautājumu – kā tik mazs darbinieku skaits var šādu apjomu paveikt?
Vai to iespējams kaut kā kontrolēt un ietekmēt?
Elementāri. Pirmkārt, Valsts ieņēmumu dienestam ir pieejama visa informācija. Otrkārt, valsts un pašvaldības iepirkumos nolikumā vai tehniskajā specifikācijā iespējams iestrādāt atsevišķas prasības, kaut vai par nodarbināto stundas tarifa likmēm. Tas noteikti neatbilst EDS redzamajai informācijai par nodarbināto vidējo tarifa likmi. Šajā aprēķinā nav darba devēja sociālā nodokļa, administratīvo un biroja, darbinieku apmācību izmaksu. Tātad nozarei kopā ar valsts sektoru vajadzētu sēsties pie viena galda un izstrādāt stundu likmes aprēķina formulu, kurai pateicoties varētu izlīdzināt aģentūru savstarpējo konkurenci.
Ar ko tieši Repute izceļas starp citām aģentūrām?
Mums katram ir savs īpašais rokraksts, stiprās un vājās puses, grūtāki un priecīgāki periodi. Es pārāk cienu savus konkurentus, lai mēģinātu šeit kaut kā īpaši izcelties uz citu fona. Man ir ļoti būtiska nozares reputācija, nozares spēks, jo skaidri definēti un godīgi spēles noteikumi ikdienā mums visiem palīdz strādāt. Latvijas tirgus ir ārkārtīgi mazs. Protams, esot biznesā jau vairākus gadus desmitus, ir bijušas ļoti dažādas situācijas. Ir nācies kļūdīties, vilties cilvēkos un pašai sevī. Tajā pašā laikā pāri visam ir milzīgā gandarījuma sajūta, kad ar savu konkurentu vari sarokoties, skatoties acīs; vari priecāties par komandas aizrautību un ar lepnumu atzīt, ka atkal kopā esam realizējuši kādu feinu projektu.
Pavisam nesen bija pamatīga šūmēšanās par Latvijas Televīzijas iepirkumu, kur jūsu piedāvātā stundas tarifa likme bija 200 eiro/stundā. Traka nauda vai normāla samaksa? Ir komentārs?
Cipars ir aptuvens, bet, jā, bija diskusijas par šo iepirkumu. Vēlos gan uzsvērt, ka tā nav darba samaksa, bet aģentūras stratēģiskā konsultanta stundas tarifa likme, kas tiek aprēķināta, iekļaujot administratīvās un biroja izmaksas, sociālās garantijas, tehniskās izmaksas utt. Papildus tam līgumā ir tādi nosacījumi kā gatavība pieslēgties darbam 24/7 režīmā. Tātad līguma darbības laikā mums jābūt gataviem jebkurā brīdī mest visu pie malas un strādāt. Zinot šo, protams, varam diskutēt, vai stundas likme ir augsta vai zema.Mūsu aģentūras darbiniekiem nesen bija apmācības, ko vadīja psihologs ar stundas tarifa likmi 400 eiro/stundā. Manā izpratnē ļoti adekvāts cipars, ņemot vērā, cik daudz laika un naudas šis cilvēks ieguldījis savā izglītībā un profesionālajā izaugsmē.
Vai ir vispārēja recepte stāstam, ko šobrīd auditorija sadzird? Mēs varam stundām izzināt, ko vajag uzņēmējam vai institūcijai, bet kā šo vajadzību iepakot sabiedrībai, lai tā ar garantiju nonāktu vajadzīgajos prātos? Manā kāpņu telpā, piemēram, tās lapiņas ar 50% atlaides piedāvājumu uzreiz nonāk gružu kastē.
Cena noteiktai auditorijai ir būtisks arguments, un šis aspekts ir jārespektē. Cits jautājums, vai šādas reklāmas lapiņas sasniedz adresātu, bet, iespējams, ka sasniedz, ja jau kāds tās vēl drukā un izplata. Vienas unikālas receptes noteikti nav. Ja būtu, tad, visticamāk, aģentūru bizness sen jau būtu beidzies. Es nebeigšu atkārtot, ka pamatā jābūt sekojošam: precīzi definēts mērķis, ko vēlamies sasniegt. Mērķauditorija un kanāli, kur šai auditorijai ir visdzirdīgākās ausis. Mākai atrast to galveno uztveres nervu, kas šai auditorijai ir vajadzīgs, un - ar kādu saturu likt pievērst sev uzmanību. Informācijas apjoms šodien ir mežonīgi liels un mazāks nekļūs. Visiem ir kaut kas pārdodams, visiem ir kaut kāda pieredze, ko piedāvāt, un visi grib nopelnīt. Nav tādas vienas veiksmes atslēgas. Tie, kas skaļi kliedz, ka tūlīt visu iemācīs un jau rīt gūsi milzu panākumus, melo vai pārspīlē, jo arī viņu mērķis ir pievērst sev uzmanību un galu galā - nopelnīt. Rezultāta pamatā ir milzīgs darbs. Kļūdas, uzvaras un atkal kļūdas.
Pavisam nesen valsts sektorā strādājošie sabiedrisko attiecību speciālisti saņēma pārmetumus pat no Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča par nespēju “sarunāties ar sabiedrību” un “sniegt labus padomus saviem politiskajiem un administratīvajiem vadītājiem”.
Jā, skarbs pārmetums. Nezinot konkrēto situāciju, es atturētos kādu kritizēt. Iemesli publiskās komunikācijas sliktajiem scenārijiem, kādus mēs redzam, var būt dažādi. Jā, nepietiekama atsevišķu sabiedrisko attiecību speciālistu pieredze vai profesionalitāte. Bet varētu būt arī elementārs resursu trūkums. No malas skatoties, jau var likties, ka konkrētā iestādē ir pārāk daudz darbinieku, bet vai tā tiešām ir, ņemot vērā mūsdienu komunikācijas izaicinājumus?
Varbūt sabiedrisko attiecību vadītājam nebija, kam sniegt padomu? Jo tu nevari ieliet traukā, kurš ir pilns, vai – ir ļoti grūti sniegt labu padomu situācijā, ja tavs politiskais vai administratīvais vadītājs pats zina, kas darāms. Arī atsevišķu politiķu vēlme klausīties un spēja sadzirdēt, sasniedzot zināmu karjeras punktu, strauji samazinās. Šo arī varu droši apgalvot, jo man ir gana liela politiskās komunikācijas pieredze. Jā, atļaušos izstāstīt vienu senu pieredzi, kad vēl strādāju par preses sekretāri pašvaldībā. Tas gan bija pašā manas karjeras sākumā, kad nopietna publiska komunikācijas krīze skāra manu tiešo vadītāju. Aiz bailēm, ko nu tagad darīt, viņš ieslēdzās savā kabinetā un diennakti nenāca ārā. Man pat nebija, kam sniegt padomu! Ar šo es gribu uzsvērt, ka situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Jāatzīst, ka Latvijā ir pieredzējušu sabiedrisko attiecību konsultantu deficīts. Amata nosaukums sabiedrisko attiecību speciālists ne vienmēr nozīmē arī gana lielu pieredzi un profesionālo drosmi uzņemties atbildību un riskus, virzot konkrētus procesus. Šī ir arī privātā sektora problēma. Un man pat īsti nav skaidrojuma, kāpēc. Protams, ir ļoti augsti profesionālie kritēriji. Tiem, kas savu nišu ir atraduši, profesionālo izaicinājumu ir gana un ar motivāciju arī viss ir kārtībā. Savukārt jaunajiem un talantīgajiem pagaidām pietrūkst pieredzes. Tajā pašā laikā es redzu pārrāvumu starp divām paaudzēm, un man visu laiku ir sajūta, ka profesionālajā ziņā mēs esam veselu paaudzi kaut kur pazaudējuši.
.
