Sabiedrības interese iegādāties kultūrvēsturiskus īpašumus, piemēram, muižas un pilis, aizvien pieaug, tomēr gana daudz īpašumu vēl gaida savus saimniekus. To intervijā stāsta Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents un valdes priekšsēdētājs Roberts Grinbergs.
Fragments no intervijas
Gads tuvojas noslēgumam – kuri ir biju - šie aktuālākie risināmie jautājumi?
Gads ir bijis salīdzinoši dinamisks. Sabiedrības interese ir arvien pieaugoša tieši par kultūrvēsturiskām ēkām – muižu kungu mājām. Interese pieaug ne tikai, lai tās apceļotu un iepazītu, bet lai arī tiešām iegādātos savā īpašumā. Lai vairāk izprastu kultūras mantojuma pieejamības jautājumu un arī to, cik viegli ir kļūt par īpašnieku un cik viegli arī īpašniekam ir apsaimniekot šos objektus, mēs saskārāmies ar jautājumiem, piemēram, par nekustamā īpašuma nodokli. Šiem kultūrvēsturiskajiem objektiem tas tiek piemērots, un šobrīd bija radusies absurda situācija. Likums paredzēja to, ja ēka ir degradētā stāvoklī, tad īpašuma nodoklis ir nulle, bet, tiklīdz sāc atjaunot, tā ir jāsāk maksāt šis nodoklis. Tas ir tāds kā paradokss. Līdz ar to ēkas īpašnieks nemaz nav ieinteresēts tajā ieguldīt. Šobrīd aicinājām šādas likuma izmaiņas veikt, lai tas nebūtu īpašniekiem kā apgrūtinājums, lai tas būtu vienkāršāk.
Kultūras mantojuma nozare Latvijā trīs - desmit gadu laikā ir tiešām ļoti nogurusi un prasās pēc radikālām pārmaiņām. Par to runā ne tikai jomas speciālisti, bet arī kultūrvēsturisko objektu īpašnieki. Pēdējā laikā bieži vien izceļas arī iestādes ne - kompetences. Es tiešām nekautrējos par to runāt arī publiski, jo tā nav tikai Kultūras mantojuma pārvaldes sabiedrisko attiecību nodaļas nekompetence. Tas, ka tā nespēj publiski paust savas iestādes labo slavu, patiesībā ir arī tā realitāte, ko mēs redzam. Šajā iestādē ir daudz klupšanas akmeņu. Mēs tiešām ceram, ka pēc trīs - desmit gadu ilgās, var teikt, vienvirziena kustības mēs varētu mēģināt skatīties arī citos virzienos. Līdz ar to ir jautājumi, kas ir kļuvuši lēnāki un kurus vajadzētu kustināt arvien dinamiskāk. Mēs redzam, ka ir citas nozares, piemēram, Dabas aizsardzības pārvalde. Ja viņi redz un konstatē kādu pārkāpumu, kas bieži vien no - tiek būvniecības procesā, tad viņi reaģēs momentā, īpašniekam liks par to manīt un saprast. Tā nav tikai sodīšana, bet tā ir arī izglītošana. Kultūras mantojuma pārvalde bieži vien šajos gadījumos ir ļoti inerta. Attapsies tikai tad, kad objekts jau būs nojaukts vai tiks apdraudēts kultūras pieminekļa statuss. Šādi gadījumi pēdējos gados ir bijuši aizvien biežāki. Arī mani personīgi tie ir skāruši, kad esmu iesaistīts kāda objekta aizsardzībā un redzu, ka Kultūras mantojuma pārvalde nespēj reaģēt. Tas ir iemesls, kāpēc ir saasinājies šis stāsts. Un tā nav bijusi iestādes darbi - nieku un speciālistu vaina, bet gan līdzšinējās vadības apzināta politika.
Visādi citādi, protams, arī pašiem īpašniekiem, kas iegādājas šos objektus, ir jābūt atbildīgiem, jo neviens statuss objektu nepasargās, tas viss ir atkarīgs no paša īpašnieka godaprāta, kāda būs viņa izpratne un saprāts, kā atjaunot šo objektu. Ir piemēri, arī mūsu biedru vidū, kas ir iegādājušies objektus ar domu, ka tos atjaunos, pirmajā brīdī ir liels uzkrājums un brīvi līdzekļi, īpašuma atjaunošanā ie - gulda to visu, bet tajā steigā, visu atjaunojot, viņi ir palaiduši garām vēsturiskas nianses, dekoratīvās apdares daļas, kuras varētu veiksmīgāk izcelt vai atjaunot. Atskatoties pēc gada, trim vai vairāk, viņi saprot, ka lēnāks process būtu daudz efektīvāks. Tāpēc man patīk izcelt tos piemērus, kur privātie īpašnieki ir iegādājušies šos vēsturiskos objektus un atjaunošanu veic lēnām un apdomīgi. Gadu no gada, pie viņiem aizbraucot, mēs varam redzēt progresu. Ir arī citi piemēri, kur progress ir mazāk jūtams, bet citkārt ir pat regress, bet man tiešām patīk rau - dzīties uz tiem, kur ir šis progress saskatāms.
Kopumā runājot par pilīm un muižām, mums ir jāņem vērā viena lieta – vēsturiskais aspekts, ka vēsturiski, šo ēku būvējot, īpašniekam piederēja plašas teritorijas gan ar mežiem, gan ar zemi un tas bija tas resurss – gan zemkopība, gan lopkopība, gan mežsaimniecība -, kas ļāva uzbūvēt šo ēku un arī uzturēt. Mūsdienās parasts ierēdnis nevar atļauties šādu ēku uzturēt ar saviem līdzekļiem, jo gluži vienkārši viņam jau nav tik milzīgu ienākumu. Ja varam minēt vienkāršā salīdzinājumā, tad mūsdienu lielsaimnieki, kas apsaimnieko pat tūkstošiem hektāru, un arī mežsaimnieki, kas izstrādā mežus, varētu būt tie mūsdienu muižnieki, kas varētu atjaunot šīs ēkas, bet viņi visbiežāk izvēlas būvēt no jauna, mūsdienu prasībām atbilstošas, ar stiklotiem jumtiem un laikmetīgo mākslu tajā. Uz vēsturisko ēku atjaunošanu skatās arvien retāk, jo tas ir izaicinājums, tas ir sarežģīts process, ilgs. Protams, jāsaprot arī tas, ka vēsturiskās ēkas nav tik mūsdienu komforta prasībām pielāgotas – tās ir lielas, plašas, bieži vien drēgnas, mitras telpas, kuras ir grūti un dārgi uzturēt.
Visu interviju lasiet jaunākajā Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
