Eiropas Savienības Tiesas Ģenerāladvokāta Prīta Pikamēes (PRIIT PIKAMÄE) secinājumi lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23 pēc Latvijas Republikas Satversmes tiesas (ST) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iezīmē jaunu pavērsienu procesos par noziedzīgu iegūtu mantu.
Eiropas Savienības Tiesā (EST) tiek skatīts ST lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu apvienotajās lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23, kam ir nozīme ST lietvedībā esošo lietu izskatīšanā un saistīti ar procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.2024.gada 11.jūlijā šajās lietās tika sniegti Ģenerāladvokāta secinājumi, atbilstoši kuriem Eiropas Savienības normām nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ieviesta noziedzīgi iegūtas vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas konfiskācija bez iepriekšēja notiesājoša sprieduma, ja šis konfiskācijas process ir uzsākts tāda kriminālprocesa ietvaros, kur tiek pierādīta noziedzīga nodarījuma iespējamā izdarītāja, kura mantai ir uzlikts arests, vaina un konfiskācijas process tiek vests paralēli ar pašu kriminālprocesu.
Šajā gadījumā valstij ir tiesības:
- liegt piekļuvi lietas materiāliem mantas tiesiskai valdītājai, lai aizsargātu trešās personas dzīvību vai pamattiesību aizsardzību vai pienācīgi aizsargātu aktīvu kriminālizmeklēšanu, ar nosacījumu, ja atteikums piekļūt lietas materiāliem ir pakļauts pārbaudei tiesā, nodrošinot, personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu un lietas taisnīgu izskatīšanu;
- izdot mantas konfiskācijas rīkojumu, pamatojoties uz legālo prezumpciju par tās noziedzīgu izcelsmi, kas balstīts uz procesa virzītāja sniegtu pierādījumu kopumu, ar kuru ticami pierādīta mantas noziedzīga izcelsme – lēmumā jābūt norādītām ziņām par faktiem, kas pamato mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, personām, kuru valdījumā atrodas arestētā manta, ir bijusi faktiska iespēja ticami pierādīt tās likumīgo izcelsmi un, otrkārt, konfiskācijas rīkojumā šīs personas nav norādītas kā vainīgas tā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, uz ko ir vērsts atsevišķais pamata kriminālprocess, kas tiek vests paralēli mantas konfiskācijas procesam;
- atteikties nodrošināt iespēju pārsūdzēt tiesā mantas konfiskācijas rīkojumu, ja to izdevusi otrās instances tiesa pēc tam, kad tiesa pirmajā instancē lēmusi noraidīt konfiskācijas lūgumu.
Ģenerāladvokāta secinājumi balstīti uz apsvērumiem, kas neļauj viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, vai mantas konfiskācijas process, kāds ietverts Kriminālprocesa likumā (KPL) par noziedzīgi iegūtu mantu, ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes 03.04.2014. Direktīvas 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (Direktīva 2014/42) piemērošanas jomā. Ģenerāladvokāts vērš EST uzmanību uz acīmredzamām pretrunām, kas izkristalizējas lietas izskatīšanas gaitā.
No vienas puses, saskaņā ar Latvijas valdības norādījumiem aizvien tiek uzskatīts, ka Latvijā spēkā esošā konfiskācijas bez iepriekšēja notiesājoša sprieduma procedūra ietilpst Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomā, no otras puses – transponētā norma, uz kuru attiecas vairāki prejudiciālie jautājumi, ir kļuvusi piemērojama noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas procedūrai bez notiesājoša sprieduma, par ko “postulāta veidā” [citāts] ir uzskatīts, ka tā neietilpst Direktīvas 2014/42 materiālajā piemērošanas jomā.
Interpretācijas rezultātā, Ģenerāladvokāts aicina EST izdarīt secinājumus par Direktīvas 2014/42 piemērojamību krimināltiesiska rakstura konfiskācijas procesam attiecībā uz noziedzīgi iegūtu mantu, kas ir arestēta tādā izmeklēšanā par noziedzīgu nodarījumu, kura pamatota ar neiespējamību saprātīgā termiņā tiesāt un attiecīgā gadījumā krimināltiesiski sodīt šā noziedzīgā nodarījuma iespējamos izdarītājus atsevišķā vienlaicīgi notiekošā procesā. Šī aicinājuma pamatā ir vairākas vērā ņemamas atziņas.
Pirmkārt, Latvijas mantas konfiskācijas procesam ir krimināltiesisks raksturs un attiecas uz tādu mantu, kura izņemta vai kurai uzlikts arests un par kuru pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka tā ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.
Otrkārt, process par noziedzīgu iegūtu mantu ir nenoliedzami un cieši saistīts ar pamata kriminālprocesu, kas vērsts uz to, lai noteiktu apsūdzētā vainu un kura mantai tiek uzlikts arests. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pamatā ir tie paši fakti, kriminālvajāšana saistībā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu attiecas uz to pašu personu un tās mantai tiek uzlikts arests, pirms pret viņu tiek uzsākts “process” par noziedzīgi iegūtu mantu. Īpašo mantas konfiskācijas procesu nevar uzsākt citādi kā vien saistībā ar pamata kriminālprocesu, un tātad tas nav “pilnīgi” neatkarīgs no “iespējama” kriminālprocesa, kas notiek attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu prezumēto izdarītāju.
Treškārt, Latvijas valsts konfiskācijas procedūras objekts ietilpst Direktīvas 2014/42 materiālajā piemērošanas jomā. Ar terminu “konfiskācija” saprot tādu sodu vai pasākumu, ko pēc tiesvedības “saistībā ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem” nosaka tiesa un ko piemērojot tiek atņemts īpašums, konfiskācijas rīkojums ir galīgs sods. Latvijā īstenotais konfiskācijas pasākums jāuzskata par krimināltiesiska rakstura sodu, pat ja būtu pamats uzskatīt, ka Direktīvas 2014/42 4.panta 2.punkts attiecībā uz Latvijas mantas konfiskācijas procesu nav piemērojams, jo konfiskācijas rīkojumi, kas pieņemti procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, tiek izdoti saistībā ar kriminālprocesu.
Ģenerāladvokāta apsvērumus caurvij atzinums, ka mantas arests jeb “iesaldēšanas” pasākumi Direktīvas 2014/42 2.panta 5.punkta izpratnē ir sasaistāms ar noziedzīga nodarījuma – līdzekļu legalizācijas – iespējamiem izdarītājiem sakarā pret viņiem notiekošā kriminālprocesā – pirms mantas konfiskācijas procesa uzsākšanas, nonākot pie secinājuma, ka process par noziedzīgu mantu skar ne tikai noziedzīga nodarījuma iespējamo izdarītāju, bet arī personas, kas ietilpst trešo personu kategorijā, kuru īpašumu var konfiscēt atbilstoši Direktīvas 2014/42 6.panta paredzētajiem nosacījumiem. Tādēļ, Direktīvas 2014/42 4.panta 2.punkta “šaura interpretācija novestu pie šokējoša divdalījuma” [citāts], kurā vienā un tajā pašā procesā tiktu pretnostatītas trešās personas un noziedzīgā nodarījuma iespējamie izdarītāji, lai gan abas šīs personu kategorijas ar Direktīvu 2014/42 ir nostādītas vienādā situācijā attiecībā uz to, kā viņu tiesības ietekmē šā pasākuma īstenošana.
To ievērojot, efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir piemērojama personām, uz kurām attiecas konfiskācijas pasākums, “jo jebkāds pretējs rezultāts novestu pie nevēlamām, vismaz paradoksālām situācijām” [citāts]. Šīm personām Eiropas Savienības likumdevējs ir piešķīris procesuālo aizsardzības statusu un paredzētajam aizsardzības līmenim “nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem” [citāts], kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (Harta) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kuros nostiprināta nevainīguma prezumpcija un tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips. Tiesai ir jānodrošina pienācīgs līdzsvars starp tiesību uz aizstāvību un lietas taisnīgu izskatīšanu, t.sk. piekļuvi lietas materiāliem no izskatīšanā esošās krimināllietas, kuros ir norādīta saikne starp šīs personas īpašumā esošo mantu un attiecīgo noziedzīgo nodarījumu. Hartas 48. pantā nostiprinātais nevainīguma prezumpcijas princips uzliek dalībvalstij pienākumus iekļaut tās krimināltiesībās sastopamās prezumpcijas saprātīgās robežas, ņemot vērā izskatāmās lietas nopietnību un saglabājot tiesības uz aizstāvību, jo pretējā gadījumā šis princips tiktu nesamērīgi pārkāptas.
Neatkāpjoties no Direktīvā 2014/42 noteiktajiem konfiskācijas veidiem (konfiskācija bez notiesājošā sprieduma, paplašinātā konfiskācija, konfiskācija, ko piemēro trešajai personai), Ģenerāladvokāts savos apsvērumos ir konsekventi nodalījis iespējamo noziedzīga nodarījuma izdarītāju, kura manta ir arestēta, no trešajām personām, kuras skar konfiskācijas procedūras, un personas, kas atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, paplašinātās konfiskācijas gadījumā, secinājumos uzsverot šo personu tiesības uz aizstāvību. Attiecīgi aizvien paliek atklāts jautājums, vai process par noziedzīgi iegūtu mantu ietilpst Direktīva 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212 piemērošanas jomā un kāda atbilde ir sagaidāma no Eiropas Savienības Tiesas.
Tomēr jau šobrīd Ģenerāladvokāta izdarītie secinājumi, ļauj iezīmēt jaunu pavērsienu procesos par noziedzīgu iegūtu mantu, jo ST izskatāmajās lietās ar mantu saistīto personu īpašumi tika konfiscēti, liedzot piekļuvi lietas materiāliem un nenodrošinot šīm personām tiesības uz aizstāvību (saskaņā ar KPL 111.1panta pirmo daļu aizskartajam mantas īpašniekam nav noteiktas tiesības uz aizstāvību). Turklāt mantas konfiskācija tika īstenota bez norādītās saiknes starp šīs personas īpašumā esošo mantu un attiecīgo noziedzīgo nodarījumu. KPL 124.panta sestajā daļā, 125 trešajā daļā un 126.panta 31 daļā iekļautais pierādīšanas priekšmets un standarts procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tika piemērots visu veidu konfiskācijas procedūrām: no Direktīvas 2014/42 4.panta 1. un 2.punkta, 5.panta 1.punkta un 6.panta izrietošajām konfiskācijas procedūrām, nekonstatējot noziedzīga nodarījuma, kas uzskatāms par noziedzīgi iegūtas mantas izcelsmes avotu, sastāva esamību. Un papildus tam, īstenotās mantas konfiskācijas ir jāuzskata par krimināltiesiska rakstura sodu. Šāds secinājums liek pārskatīt Krimināllikuma 70.10 pantā noteikto, ka mantas īpašā konfiskācija nav kriminālsods.
Zvērināta advokāte Daiga Siliņa, zvērināta advokāta palīgs Līga Baltiņa, zvērinātu advokātu birojs “Davidsons un partneri”
Zvērināta advokāte Santa Oborenko, zvērināta advokāta palīgs Linda Lielbriede, zvērinātu advokātu birojs “Rusanovs & Partenri”
Zvērinātas advokāts Aldis Liepiņš, zvērinātu advokātu birojs “Liepiņš un partneri”
