Šobrīd netiek vērtēts, vai un kā grūtībās nonākušu vietējo uzņēmumu atbalstīt, tomēr Dzintara gadījums liek aizdomāties par vairākiem aspektiem
Aptuveni pirms nedēļas DB rakstīja, ka leģendārajam Latvijas kosmētikas ražotājam AS Dzintars ir ierosināts tiesiskās aizsardzības process (TAP). Tas, ka šim uzņēmumam ģeopolitiskās situācijas dēļ ir radušās finansiālas grūtības, nebija noslēpums arī pirms tam. Dzintara ilggadējais vadītājs Iļja Gerčikovs par to intervijā ar DB atklāti runāja jau šī gada sākumā. Interesantāk bija pavērot Latvijas sabiedrības reakciju pēc TAP ierosināšanas, cilvēkiem sadaloties divās nometnēs. Viena daļa aktīvi sāka apmeklēt uzņēmuma veikalus un iepirkt Dzintara produkciju, tādējādi ievērojami kāpinot šo veikalu apgrozījumu, otra daļa drīzāk iesmīkņāja par šīm sabiedrības iniciatīvām, kritizējot līdzšinējo Dzintara vadību un gudri pamācot, ka uzņēmuma lielākais īpašnieks I. Gerčikovs esot savu biznesu «pārturējis» jeb nepraties īstajā laikā pārdot.
Šobrīd spriest par to, vai TAP Dzintaram būs veiksmīgs, vēl ir pāragri. Katrā ziņā līdz šim Latvijas vēsturē nav sevišķi daudz veiksmīgu TAP gadījumu. Iespējams, tas tā ir tāpēc, ka joprojām nav pietiekamu zināšanu par TAP kā instrumentu. Nereti neveiksmīga šī procesa iemesls ir bijusi akla paļaušanās, ka nez no kurienes uzradīsies kāds mītisks investors, kurš kā uz burvju nūjiņas mājienu visu sakārtos, taču tad nāk skaudrā atklāsme, ka brīnumi tomēr nenotiek, un tik vien atliek kā maksātnespējas pasludināšana. TAP pēc būtības ir vienošanās ar kreditoriem par uzņēmuma parādu samazināšanu – ja grib turpināt ražošanu, kreditoriem daļēji ir jāpiedod uzņēmumam parādi. Dzintara situācijā par kreditoriem var uzskatīt visus Latvijas nodokļu maksātājus, jo uzņēmumam ir ievērojami nodokļu parādi. Tomēr jāpiebilst, ka 2015. gadā uzņēmums nodokļos samaksāja 1,6 milj. eiro, 2014. gadā – 1,8 milj. eiro, tajā strādā vairāk nekā 300 darbinieku. Vai tas Latvijas mērogiem ir vērtējams kā nebūtisks aspekts?
Vērtējot no malas, parasti ir viegli rādīt uz kļūdām un pie galda gudri spriest, kā vadāms uzņēmums vai pat valsts. Esot procesā iekšā, daudz kas izskatās citādi, un reizēm kāds no malas grūti saprotams lēmums faktiskajā situācijā ir ļoti loģisks. Ne vienmēr ir iespējams iepriekš precīzi pateikt, ka tieši šis stratēģiskais lēmums nesīs augļus, dažreiz nākas paļauties uz uzņēmēja sajūtām un intuīciju, kas kādreiz trāpa desmitniekā, bet citreiz atkal ne. Tiesa, ir arī tāda vadītāju kategorija, kas ļoti skrupulozi izrēķina, kādiem jābūt uzņēmuma rādītājiem, lai pašam sanāktu iespējami liela prēmija, tam pakārtojot visu pārējo – auksti, distancēti un «neveiksminieks lai raud». Realitātē biznesā ir risks, ir neparedzētas situācijas un ir tādas, ko tieši nav iespējams ietekmēt. Taču, ja Dzintara gadījums kaut vai tikai lielai sabiedrības daļai liek aizdomāties par to, kāda nozīme ir vietējam ražotājam, tad tas jau nav maz.