Cilvēki, kuru ikdiena saistīta ar darbu birojā, laiku pa laikam vēlas «restartēties», nereti tam izvēloties ceļojumus bez komforta, izaicinot sevi piedzīvot kaut ko nebijušu un atmiņā paliekošu.

Adventure traveling šobrīd ir Nr 1 globālā tendence tūkstošgades paaudzes vidū, attiecīgi aizvien vairāk cilvēku vecumā no 20 līdz 40 izvēlas ceļot un iepazīt pasauli šādā veidā, liekot uzsvaru tieši uz pasaules iepazīšanu, jaunu kultūru atklāšanu un piedzīvojumu, kāds nav iespējams tad, kad ir iegādāts pilnībā noorganizēts ceļojums ar muzeju un baznīcu apmeklēšanu (kas, protams, arī nav slikti), komentē digitālā mārketinga speciālists Arturs Mednis. Arī viņš izmantojis šādu ceļojumu veidu un bijis, piemēram, Arktikā, bet rudenī dosies uz Peru. Viņš norāda, ka šādi ceļojumi devuši skaistas atmiņas, iespēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, ar kuriem tagad kļuvis par draugiem, satiekas laiku pa laikam un dodas kopā nākamajos piedzīvojumos.

Lai nākotnē Latvijai būtu panākumi, nākamais līmenis visiem jāsasniedz kopīgi, nevis katram individuāli, uzskata tehnoloģiju konsultante Aleksa Krolls, kompānijas This Side Up īpašniece.

Viņa ir dzimusi un augusi ASV, strādājusi Indijā un Dienvidāfrikā, bet kopš šā gada vasaras dzīvo un strādā šeit. Ar Latviju viņu saista īpašas saites, jo viņas vecvecvectēvs ir Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste. Kopš bērnības viņa ģimenē dzirdējusi daudz par tuvinieku dzimteni, tās vēsturi un kultūru, bet, lai uzzinātu, kāda Latvija ir patiesībā, Aleksa nolēma pārcelties uz Latviju, jo mūsdienās tehnoloģiju biznesā nav lielas nozīmes, kur atrodies, ja vien ir pieejama laba infrastruktūra. Vairāk par motivāciju pārcelties uz Latviju, pirmajiem mēnešiem šeit un vīziju par nākotnes Latviju viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas

«Kraftool» loģistikas centra īpašnieks Azers Babajevs Latvijā investējis 38 miljonus eiro, taču pēc 10 gadu sadarbības Swedbank viņam kā «augsta riska» klientam slēgusi kontus.

Apjomīgā publikācijā Re:Baltica pavēstīja, ka Swedbank ir slēgusi ap 500 kontu. Par «augsta riska» klientu ir nodēvēts arī Krievijas pilsonis Azers Babajevs, kuram Kundziņsalā pieder «Kraftool» loģistikas centrs, līdzīgs centrs viņam pieder Šanhajā. A.Babajeva uzņēmumi darbojas 9 pasaules valstīs un nodarbina vairāk nekā 4000 strādājošo. A.Babajevam piederošajā «Kraftool» loģistikas centrā Rīgas Brīvostas teritorijā ir investēti 38 miljoni eiro, un tā atvēršanā piedalījās iepriekšējais satiksmes ministrs Uldis Augulis. «Ceru, ka veselais saprāts Latvijā uzvarēs un man nevajadzēs meklēt banku Austrijā vai Vācijā, kur man ir bizness un pieder uzņēmumi. Es neko nelikumīgu nedaru. Kāpēc man ir jātaisa ciet savs bizness Latvijā? Esmu šeit ieguldījis naudu,» saka A.Babajevs.

Pēc ASV pavadītajiem desmit gadiem Sandra Birzniece atgriezās Latvijā, lai turpinātu karjeru personāla vadības jomā

To viņa ir sākusi no pašas apakšas, rotējot pa dažādām personāla vadības amatu pozīcijām lielākajā ASV spēļu biznesa kompānijā GTECH, apgūstot dažādas funkcijas, līdz sapratusi, ka atalgojums jeb cipari ir sirdij vistuvākie. Šobrīd S. Birzniece vada uzņēmuma Accenture Nordic atalgojuma nodaļu, atbildot par vairāk nekā 5000 darbinieku maciņiem piecās valstīs – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Latvijā.

Lai arī dzīvot un strādāt ārzemēs nebija S. Birznieces mērķis, pēc bakalaura grāda iegūšanas ekonomikā Rīgas Tehniskajā universitātē 2003. gadā viņa aizbrauca uz Rodailendas štatu, ASV. Tā kā viņai uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas negribējās lēkt iekšā karjeras veidošanā, bet iepazīt pasauli, viņa pieņēma ģimenes draugu piedāvājumu strādāt par aukli sešiem bērniem vecumā no četriem līdz trīspadsmit gadiem. Turklāt vienam no bērniem bija Dauna sindroms. «Bērni bija no divām amerikāņu ģimenēm. Skolā biju mācījusies vācu valodu, tāpēc sākumā man nebija iekšējas pārliecības slikto angļu valodas zināšanu dēļ. Taču, tā kā man visapkārt visi runāja tikai angļu valodā, nebija ilgi jāgaida, kad šajā valodā jau sāku pat sapņot,» atceras S.Birzniece. Jauniešu kultūras apmaiņas programmas Cultural Care Au Pair ietvaros viņa amerikāņu bērnus auklējusi vienu gadu. «Algu nekādu lielo šīs programmas dalībniekiem nemaksāja, vien rokas naudu, lai var izdzīvot. Šajā laikā satuvinājos ar abām ģimenēm, savā ziņā pat kļūstot tām kā ģimenes locekle. Nebija viegli, puisītis, kuram bija Dauna sindroms, teju visu laiku bija jātur pie rokas. Savā ziņā tas man bija psiholoģisks pārbaudījums, vai spēšu tikt galā ar bērnu, kuram ir īpašas vajadzības, un vēl ar pieciem, starp kuriem bija meitene ar tīņu vecumam raksturīgo trakulību. Tomēr šo pārbaudījumu veiksmīgi izturēju,» rezumē S. Birzniece. Kad kultūras apmaiņas programma beidzās, S. Birzniece atgriezās Latvijā, viņai šeit bija tālejoši plāni, taču, tā kā viņai pakaļ atbrauca amerikāņu puisis, ar kuru viņa draudzējās Amerikā, viņa tur atgriezās un apprecējās. «Kopā nodzīvojām tikai četrus gadus. Tas, ka paliku viena pati svešā valstī, man palīdzēja izveidoties par to, kas esmu,» uzsver S. Birzniece.

Degsme, ticība un pārliecība, ka cītīgs darbs nes augļus, ir Latvijas sieviešu volejbola izlases galvenās treneres Ingunas Minusas sabiedrotie

Inguna pati izprot «drēbi» un ir piedzīvojusi gan spožu uzvaru pludmales volejbola disciplīnā Eiropas līmenī, gan, protams, izjutusi zaudējuma smeldzi, bet tā rūdās tērauds. Fakts, ka pats savulaik esi bijis profesionāls sportists, nepadara par lielisku treneri, viņasprāt, tam ir jābūt dabas dotam talantam. Ir jābūt vēlmei sevi pilnveidot un jāspēj motivēt komanda neatlaidīgam, ilgstošam darbam, tikai tad var plūkt augļus – uzvaras.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Patlaban Latvijā par sporta karaļa titulu cīnās te hokejs, te futbols, te basketbols. Volejbols cīņā par troni vismaz pagaidām aktīvi nepiedalās. Kādēļ, tavuprāt, volejbols nespēj popularitātes ziņā apsteigt citus sporta veidus un atrodas tādā kā pabērna lomā?

Maldīvu salas ir viena no vietām, kur noteikti kādreiz gribēju doties. Novembrī ieraudzīju treneres Lauras Timoško galeriju sociālajā tīklā Facebook - viņa ar grupu bija devusies uz Maldīvu salām. Redzot bildes, ļoti gribējās būt daļai no šāda piedzīvojuma. Zināju, ka viņa šādu pasākumu rīkos vēlreiz un, tiklīdz Laura izsludināja nākamo braucienu, sazinājos ar viņu, lai noskaidrotu, kā pieteikties.

Lai dotos šādā braucienā, pirmais solis, kas jāveic, ir aviobiļešu iegāde un, kad tas ir izdarīts, tu tiec pievienots dalībnieku sarakstam.

Biļetes vari iegādāties pats vai ir iespēja iegādāties biļetes ar Lauras palīdzību.

Pirms biļešu iegādes bija satraukums, jo Lauru nepazinu personīgi. Vienmēr esmu ceļojusi ar kādu kopā, bet šī bija pirmā reize, kad devos ceļojumā viena pati ar pilnīgi nezināmiem cilvēkiem.

Es izvēlējos biļešu iegādi caur Lauras piedāvāto kontaktpersonu, lai būtu iespēja doties kopīgi.

Biļetes iegādājos laicīgi decembra sākumā, kad bija laba cena - 712 EUR. Tiem, kas biļetes iegādājās vēlāk, tās bija kļuvušas dārgākas, bet kādam sanāca iegādāties arī par izdevīgāku cenu. Viena padoma, kurā brīdī veikt biļešu iegādi, man nebūs.

Ārzemju ceļojums pēc šogad piedzīvotās globālās pandēmijas šķita maz ticama iespēja, kas tomēr piepildījās īstajā brīdī. Esmu atgriezusies un vesela, piedzīvojuma izjūtas noķēru, taču atmiņā spēcīgi guļ sajūta, kad visu dienu esi pavadījis ar masku uz sejas.

Vasaru biju gatavojusies pavadīt, apceļojot Latviju, tieši tā, kā to aicināja darīt vietējie uzņēmēji un politiķi. Tomēr, savstarpējām robežām lielākajai daļai Eiropas Savienības valstu vidū atveroties, šie plāni mainījās, un 1.jūlijā es devos nedēļu garā ceļojumā uz Austriju. Ceļojuma mērķis bija ģimenes atkalredzēšanās.

Prieks par ceļojumu sākās līdz ar avio biļešu iegādi. Diemžēl smieklīga pārpratuma dēļ rezervējām lidojumu nepareizajos datumos. Pēc zvana "airBaltic" tika saņemta tūlītēja, laipna atbilde, ka ne par ko nav jāuztraucas. Pēc tam lidojuma datums tika mainīts dažu minūšu laikā. Arī biļešu cenas vasaras vidū labākas būt nevarēja - 108 eiro turp un atpakaļ.

Sākusies ilgi gaidītā vasara un, līdz ar to, daudziem sācies atvaļinājumu laiks. Kādam tuvāka būs atpūta laukos, pie dabas vai darbojoties piemājas dārziņā, kādam – apceļojot mūsu Latvijas skaistākās vietas, taču liela daļa izvēlās doties kādā sen kārotā, tuvākā vai tālākā ceļojumā ārpus Latvijas.

Plānot ceļojumu var būt ļoti aizraujošs un patīkams process, tomēr vienlaikus tas prasa gan laiku, gan enerģiju, turklāt, lai ceļojums atbilstu noteiktajam budžetam, tas jāplāno jau savlaicīgi, citādi paša plānots pēdējā brīža ceļojums var izrādīties ļoti dārgs prieks.

Ja ceļojumu plānošana tev sagādā vairāk raižu kā prieka, turklāt vēlies, lai atpūtas laikā tev vairs ne par ko nebūtu jāuztraucas, vērts apskatīt ceļojumu aģentūru piedāvājumus. Uzticama un droša ceļojumu aģentūra nāks talkā gan tad, ja vēlēsies doties spontānā piedzīvojumā, gan tad, ja vēlies jau laikus ieplānot ceļojumu ar ģimeni, draugu kompānijā vai pat vienatnē.

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Amerikas latviete Linda Bilsens-Brolis ir pārliecināta, ka urbānajiem dārziem un kompostam tajos ir nākotne ne tikai mazpilsētās, bet arī ASV metropolēs

Šovasar viņa ciemojās Latvijā, lai dalītos savā pieredzē par to, kā kompostēšanas kustība tiek attīstīta Vašingtonā un citās ASV pilsētās, un smeltos idejas no Latvijas. «Man patīk, ka latvieši vēl ir cieši saistīti ar dārzkopību un lauksaimniecību. Tas ir piemērs, kuru vedīšu mājās. Amerikā cilvēki ir tik tālu no dārzkopības, ka pat nezina, no kurienes nāk viņu ēdiens un kur nonāk organiskie atkritumi, kad tie tiek izmesti konteinerā,» stāsta biedrības Institute for Local Self-Reliance (ILSR) projektu menedžere L. Bilsens-Brolis.

Šķiet pašsaprotami

ILSR ir bezpeļņas organizācija, kurai ir vairākas darbības sfēras, un tā ir attīstījusi kompostēšanas kopienas ASV galvaspilsētā Vašingtonā un citviet Amerikā, kā arī izstrādājusi rokasgrāmatu, lai veicinātu iedzīvotājus veidot kopienu kompostu. Tāpat organizācija darbojas telekomunikācijas un enerģētikas jomā, un tās mērķis ir apvienot cilvēkus kopienās, lai tie kļūtu pašpietiekami un neatkarīgi no lielajiem uzņēmumiem, kas nodrošina, piemēram, interneta pakalpojumu vai apsaimnieko atkritumus. Paralēli darbam organizācijā L. Bilsens-Brolis kopā ar savu vīru, kurš arī ir Amerikas latvietis, savā piemājas dārzā audzē dārzeņus un augļus, kā arī veido kompostu un uzņem viesus, kuriem stāsta par savu zaļo dzīvesveidu. Dārza iekopšana un komposta veidošana Amerikā ir retums, un Lindas ģimeni pat apciemoja pirmā lēdija Mišela Obama, lai parādītu plašākai sabiedrībai, ka urbānā dārzkopība ir iespējama. «M. Obama tolaik uzsāka kampaņu, kas atbalsta aktīvu dzīvesveidu un mudina ikvienu amerikāni tam pievērsties, it īpaši jauniešus, kuru vidū ir aptaukošanās problēmas. Man piezvanīja no kādas TV programmas un teica, ka vēlas intervēt mūs par to, kā pilsētnieki iekopj mazdārziņu. Viņi neko neteica, ka ieradīsies arī pirmā lēdija. Tas mums bija pārsteigums,» atminas L. Bilsens-Brolis. Taujāta, kādēļ viņu aizrāvusi vēlme popularizēt pilsētnieku vidū kompostēšanas nozīmīgumu, L. Bilsens-Brolis teic, ka studiju gados, mācoties dabas resursu menedžmentu jeb apsaimniekošanu, viņa sāka interesēties par ilgtspējīgu lauksaimniecību. Pēc dažiem gadiem viņa kopā ar savu domu biedru, kurš nu jau ir viņas vīrs, apceļoja pasauli, lai uzzinātu, kā lauksaimniecība noris citviet. «Lielisku piemēru redzējām Austrumu Ugandā, kur kompostēšanai tiek pievērsta liela nozīme, un tā ir daļa no lauksaimniecības. Turklāt no organiskiem atkritumiem tiek ražota arī biogāze, kas palīdz apgaismot mājas. Šādi vietējie iedzīvotāji kļuvuši pašpietiekami. Atgriežoties ASV, es sāku strādāt ILSR, kas māca cilvēkiem pareizi kompostēt, kā arī cenšamies, lai to atbalsta pilsētu pašvaldības. Latvijā tas nav vajadzīgs, jo tā nav sveša ideja, bet ASV cilvēki ir tā attālinājušies no laukiem, ka nesaprot, no kurienes nāk viņu ēdiens. Tāpat arī lauksaimniekiem Amerikā ir grūta dzīve, un viņus šajā valstī pietiekami nenovērtē,» akcentē L. Bilsens-Brolis. Viņa ievērojusi, ka daļa no ASV iedzīvotājiem strādāšanu lauksaimniecībā vai savā mazdārziņā saista ar kaunu, jo viņu senči savulaik ir bijuši vergi.

Latvija ir unikāla valsts ar neatkārtojamu sabiedrību un vērtībām, kas ļauj gūt īpašu uzņēmējdarbības pieredzi, kuru var efektīvi pielietot pasaules tirgos, tostarp Amerikas Savienotajās valstīs.

Tieši ASV īsā laikā tapis elektroauto Tesla diagnostikas centru jaunuzņēmums ar daudzsološām nākotnes perspektīvām - EVS Republic, kura līdzdibinātājs ir uzņēmējs no Latvijas Iļja Voitiņš.

Sapnis par biznesu

Iļja Voitiņš ir uzaudzis Jēkabpilī un, lai arī dažādu iemeslu dēļ nav bijusi iespēja mācīties dārgās biznesa skolās, viņam jau kopš pusaudža vecuma bijusi vēlme izveidot pašam savu biznesu. “Esmu vienmēr sapņojis kļūt par uzņēmēju. Jau 17 gadu vecumā ceļu uz savu biznesu sāku ar tirdzniecību. Nenoliegšu, ceļš līdz panākumiem bija gana sarežģīts. Visbeidzot nolēmu veidot produktu un pakalpojumu ieviešanas un pārdošanas konsultāciju kompāniju B2B jomā. Galarezultātā izveidoju digitālā mārketinga uzņēmumu ISEVEN, jo gan produkta ieviešana, gan pārdošana ir saistīta ar plaša klientu loka piesaisti,” atceras I. Voitiņš, piebilstot, ka 2014. gadā darbība šajā jomā bijusi jauna niša Latvijā, kamēr šobrīd ar to nodarbojas ļoti daudzi, tādējādi radot milzīgu, savā ziņā pat mazliet destruktīvu konkurenci, tādēļ Iļja Voitiņš nolēmis turpināt attīstīt uzņēmējdarbību citos virzienos. Tieši šajā laikā – strādājot digitālā mārketinga jomā - radušies galvenie priekšstati par Latvijas tirgu, kā arī izpratne par panākumu atslēgām pārdošanā vispār.

Šajā gadā es ļoti ceru uz stratēģisku pieeju komunikācijā gan no PR aģentūru, gan no klientu puses. Vienkārši sakot, ceru, ka klienti un aģentūras viens otram jautās – kādēļ mēs taisāmies darīt to, ko taisāmies darīt? Vai tas ir mūsu interesēs? Kādas īsti ir mūsu intereses un vai ir skaidrs, kā tās realizēt? Un pieņems izsvērtus lēmumus.

Mana prognoze ir, ka manas cerības nepiepildīsies. Tās noteikti nav piepildījušās 2017. gadā, un nav indikāciju, ka šogad kaut kas varētu mainīties.

Otra prognoze šim gadam ir, ka tās aģentūras, kas joprojām tomēr spēs saprast savus klientus un realitātē, ikdienā piedāvāt klientiem patiešām nepieciešamo (nevis to ierasto, ko aģentūras vai klients labprātāk darītu), būs vinnētājas. Tāpat kā šo aģentūru klienti.

Nozares izaicinājumi un problēmas 2018. gadā

Tā kā šis ir Saeimas vēlēšanu gads, nozarei viens no lielākajiem izaicinājumiem būs tas, ka diennaktī joprojām būs 24 stundas. Šis faktors, apvienojumā ar to, ka daudziem nozares speciālistiem vienalga būs jāved bērni uz skolu, pēcskolas nodarbībām, var ievērojami ietekmēt nozares darbību, kvalitāti. Cerams, nozares uzņēmumu vadītāji būs saprotoši, un pat, ja kādam no politiķiem vai partijām tiks atvēlēts vien reāli pielīgtais darba stundu skaits, no tā necietīs PR projektu vadītāju darba attiecības un karjeras.

Elpu aizraujoši dabasskati, dziļa garīgā pieredze, kalni, budistu tempļi un mūki, kā arī unikāla kultūra – ja tas viss jūs uzrunā, tad ceļojums uz Tibetu ir īstais galamērķis, ko iekļaut savā pasaules iepazīšanas plānā.

Gaiss ir vēss un plāns, skatienam paveras klinšainas kalnu grēdas. Izņemot vēju, vienīgās skaņas, ko dzirdi, ir mūku dziedājumi zemās balsīs un svētceļnieku lūgšanu murdoņa. Klosteros uz tevi pilnīgā klusumā un mierā veras milzīgas, zeltītas Budas statujas, ko apspīd jaku tauku sveces. Tādi ir mani pirmie iespaidi, nonākot Tibetas senajā galvaspilsētā Lhasā.

Taču ir vēl arī citi iespaidi, kas saistās ar pamatīgām un teju vai nebeidzamām ķīniešu ierēdņu un robežsargu organizētām drošības un pases kontrolēm, pirms vispār tiek saņemta atļauja iebraukt Tibetas autonomajā reģionā. Šis nav gluži tas ceļojums, kurā savā nodabā var brīvi klīst apkārt, ļaujoties tikai savai personīgajai izzināšanas kārei, – nāksies rēķināties ar Ķīnas valdības akreditēta tūrisma biroja pārstāvju klātbūtni. Taču mūsu gadījumā šī pieredze bija pozitīva – vietējais Tibetas gids runāja labā angļu valodā un ar lielu entuziasmu iepazīstināja ar skaistākajām un ievērības cienīgākajām Tibetas vietām, ko savā aptuveni nedēļu garajā ceļojumā varējām pagūt apskatīt.

Latvijā ražotā Plūkt ziemeļu augu tēja ar nosaukumu Blossom janvāra beigās piedzīvoja atpazīstamības pieaugumu Amerikā pēc tam, kad amerikāņu aktrise Drū Berimora izcēla zīmolu kā ideālu dāvanu, ko izvēlēties e-komercijas vietnē Etsy.

Amerika ir stratēģiski nozīmīgākā un viena no 22 eksporta valstīm, kur tiek tirgota bioloģiski sertificēta tēja ar latvisko nosaukumu Plūkt. Uzņēmuma līdzdibinātāja un vadītāja Māra Lieplapa atklāj: ”No Dienvidāfrikas līdz Japānai un no Austrālijas līdz Amerikai - Plūkt zīmolu un sortimentu novērtē un mans ilgtermiņa mērķis ir, lai Nordic jeb tēja no Ziemeļeiropas atraisa jaunu tējas baudīšanas kultūru pasaulē. Tāpēc katru atsauksmi par Plūkt tēju novērtēju kā būtisku ieguldījumu tējas baudītāju komūnas paplašināšanā un nenoliedzami slavenās amerikāņu aktrises rekomendācija vēl vairāk stiprina mūsu zīmola pozīciju Amerikā”.

Jēga ir sasniegt mērķi, tikt līdz otram galam, paveikt to, kas eventuāli nav paveicams, izdarīt to, ko nevar izdarīt – izpildīt neiespējamo misiju.

Tā grāmatā Uz Grenlandi – pēc pērlēm atzīst uzņēmējs, zemessargs un pasniedzējs Juris Ulmanis, kurš savā pirmajā polārajā ekspedīcijā ir sajuties kā īsts pērļu zvejnieks. Viņš kopā ar leģendārajiem latviešu alpīnistiem Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu ir uzkāpis vairākās pasaules virsotnēs un sapņo pievarēt arī pašu augstāko – Everestu.

Fragments no intervijas

Daudzi jūs saista ar pirmajiem mobilajiem telefoniem. Kā kļuvāt par ASV kompānijas Motorola Baltijas pārstāvniecības vadītāju?

Kad Arizonas Starptautiskajā menedžmenta skolā ieguvu savu otro maģistra grādu starptautiskajā biznesa vadībā, meklēju darbu. Nelielajā latviešu kopienā bija viens kungs, kurš strādāja Motorolā. Viņš man sarunāja darba interviju. Tā sāku strādāt šajā kompānijā par tirgus analītiķi.

Neseno Kaspersky programmatūras aizliegumu Lietuvas valdības iestādēs, kas notika līdztekus šādam aizliegumam ASV, kompānija skaidro ar politiķu apjukumu jaunajā kiberdraudu situācijā, kad neko nedarīt nevar, un vienkāršākais ir atrast grēkāzi.

Šī saruna ar Kaspersky Lab ģenerālmenedžeri Ziemeļvalstīs un Baltijā Leifu Jensenu (Leif Jensen) notika kompānijas rīkotajā seminārā klientiem Rīgā.

Sāksim ar skandalozo. Kā jūs ir ietekmējis kompānijas produktu aizliegums ASV valdībā?

Tas mūs ietekmēja galvenokārt no PR un tēla puses. Amerika ir no Eiropas ļoti atšķirīga mentalitāte un politiskā sistēma. Piemēram, Teksasā ir likums, kas nosaka, kad lietum līt ir pretlikumīgi. Tas ir tik atšķirīgi no Eiropas, ka dažkārt mēs nemaz nevaram saprast, kas īsti tur notiek.

Tiešām?

Jā, varat pārbaudīt Google. Kalifornijā ir aizliegts no automašīnas medīt zivis, ja vien tas nav valis.

Ieguldījumu kultūras attīstīšana ir garš ceļojums, lai gan tas nav nekas neizdarāms. Ko mēs vēl gribētu redzēt Latvijas gadījumā? Domāju, ka tā ir tā pati investoru izglītošana. Tas būtu arī labāks investoru mikss, runājot par vietējā kapitāla tirgus attīstību.

To intervijā Dienas Biznesam saka Nasdaq Eiropas tirgu prezidents Bjorns Sibberns.

Fragments no intervijas

Ko domājat par šā brīža situāciju pasaules finanšu tirgū? Interesanti laiki.

Jāsaka, ka visupirms Nasdaq ir spēcīgs modelis, kā pārvaldīt biržas. Jau daudzus jo daudzus gadus esam redzējuši to, ka arī svārstīgos un neskaidros laikos biržas un tirgi strādā. Covid laikā redzējām to, kā akciju tirgū cenas sarūk vairāk nekā par 30%. Tomēr arī tad tirgi turpināja funkcionēt - investori varēja gan tos pamest, gan nākt iekšā. Jā, akciju cena lidoja zemē, lai gan tirgū saglabājās likviditāte, un investori – arī institucionālie investori - varēja akcijas tirgot bez problēmām. Ar šo es vēlreiz gribu uzvērt, ka tirgi funkcionē arī šādos laikos. Covid laikā arī varējām redzēt, ka dažām kompānijām ir vajadzīgs vairāk kapitāla. Tādēļ pat neskaidros laikos biržā listētiem uzņēmumiem bija iespēja ar tās starpniecību to piesaistīt, lai, piemēram, stiprinātu bilanci, vai to izmantot, lai iegādātos citus uzņēmumus. Jā, ir svārstīgi laiki, un tagad vairs pēc pagājušā gada rekordiem neredzam tik daudz IPO. Tomēr modelis ar biržām un tirgus likviditāti strādā.

Sabiedrības sašutums par zemajām termiņnoguldījumu likmēm Latvijā ir pilnīgi saprotams. Teju ikviens izjutis pieaugošos kredītmaksājumus, ko veicināja īstermiņa procentu likmes eiro valūtā (ko dēvē par Euribor) pārliecinošā pietuvošanās četriem procentiem, neizslēdzot iespēju tuvākajos mēnešus sasniegt pat 4.5% un vairāk.

Krājobligācijas, ko izlaiž Valsts Kase, sola ienesīgumu ap 4% gadā atkarībā no šo obligāciju dzēšanas termiņa. Taču vēsturiski populārie banku termiņnoguldījumi ienesīguma ziņā būtiski atpaliek no krājobligācijām, to likmēm arvien atrodoties 2% – 4% robežās.

Vai tiešām pie vainas ir tikai bieži pieminētā nepietiekamā konkurence starp bankām? Nebūt nē - ikviena iedzīvotāja rokās ir iespēja izvēlēties sev atbilstošāko ilgtermiņa noguldījumu veidu, lai tas būtu ienesīgs un atbilstu individuālajai vajadzībai. Taču, lai izdarītu pareizās izvēles, vispirms būtiski ir saprast savas vajadzības un atrast tām atbilstošākos risinājumus.

Uzkrājumu veidošanas ceļojums

Pasaules iespaidu kolekcionārs, dēkainis, motobraucējs un SIA Meditec un viesnīcas Two Wheels īpašnieks Mārtiņš Sils no garajiem ekspedīcijas braucieniem ir nedaudz noguris, tomēr tuvākajos gados iecerējis izbraukt 38 tūkst. km garo taku pa Eiropu

Līdz ar pērn īstenoto braucienu no Melburnas līdz Rīgai viņš savai moto piedzīvojumu bagāžai piepulcēja trūkstošo kontinentu. Līdz šim viņš ir devies piecos garākos moto ekspedīcijas braucienos, kuru laikā mērojis vairāk nekā 200 tūkst. km. Divas reizes apbraucis apkārt pasaulei – pirmo reizi, būdams students, kad ap pasauli mēroja ceļoju ar dažādiem transporta līdzekļiem, bet otro reizi viņš piepildīja savu sapni un 180 dienās pasaules robežu apbrauca motocikla seglos. Uzticamo ceļa biedru motociklu viņš dēvē par draugu, kurš turklāt ir unikāls, jo ir vienīgais transporta līdzeklis pasaulē, kurš ar Latvijas numura zīmi ir bijis visos kontinentos, izbraukājis 87 valstu ceļus.

Lidostas infrastruktūra un darbaspēka pieejamība arvien ir aktuāli jautājumi, to sarunā ar Dienas Biznesu norāda virszemes pakalpojumu sniedzēja Rīgas lidostā Havas Latvia vadītājs Simons Zitcers.

Fragments no intervijas

Kāda izskatās situācija aviācijā, raugoties no Havas biznesa nišas?

Pasaulē kopumā attīstības potenciāls ir milzīgs, cilvēki lido ārkārtīgi daudz, un tas mani priecē. Savukārt Eiropa ir ārkārtīgi sadrumstalota. Piedāvāto pakalpojumu klāsts te ir milzīgs, un mēs vairs nevaram teikt, ka aviācija Eiropā un arī Amerikā būtu kaut kas ekskluzīvs. Faktiski tas ir sabiedriskais transports. Amerika šajā ziņā pat ir soli priekšā, un tur, iekāpjot lidmašīnā, jūties, ka esi iekāpis sabiedriskajā transportā. Eiropā ir vairāk glamūra un sajūta, ka tā ir lidmašīna un tas ir kaut kas ekskluzīvāks.

Arī jaunie tirgi attīstās, raugoties no Havas, TAV, Group ADP redzespunkta. (Red. piez. – Group ADP pieder 46,12% turku lidostu operatorā TAV Airports.) Patlaban koncentrēties virszemes pakalpojumu jomā uz Eiropu ir ļoti grūti, tirgus ir ļoti blīvs. Mēs mēģinājām būt Somijā, Zviedrijā un Vācijā, taču tur ir ļoti grūti izsisties.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Burtnieku novada uzņēmējs Uldis Reņģe, kurš 16 gadus bija pārtikas ražošanas uzņēmuma Milda MK īpašnieks, šobrīd nodarbojas ar savu sirdslietu – elektroniku.

Kopā ar dēlu Ivaru, kurš ir programmētājs, viņš ir radījis elektrības sargsuni Gdog un Maple CO2 monitoru. Ideju uzņēmējam netrūkst, būdams kaislīgs makšķernieks, viņš ir iecerējis izstrādāt ierīci, ar kuru no Daugavas ārā vilināt samus.

No pārtikas pie inovācijas

«Man ļoti žēl, ka pirms deviņiem gadiem pārdevu uzņēmuma kapitāldaļas latviešu puišiem, kuri, kā es domāju, spēs ar savām zināšanām un esošajiem resursiem šo uzņēmumu pacelt. Tiku atstādināts no vadības, arī daudzi citi aizgāja. Kad uzņēmumam nocērt galvu, grūti to mākslīgi pieaudzēt. Viens pēc otra mainījās direktori, kā rezultātā uzņēmums ir bankrotējis un tiek izpārdots tā īpašums,» nopūšas uzņēmējs, atgādinot, ka savulaik tajā bijušas simts darba vietas un tas ir strādājis visu diennakti. «Tam bija visi ISO sertifikāti, uz Lietuvu vien katru dienu tika eksportētas 20 tonnas produkcijas,» atceras U. Reņģe. Jautāts, kāpēc pārdevis uzņēmuma kapitāla daļas, viņš teic, ka 16 gadu laikā bija izdedzis. «Tas ir ļoti ilgs laiks pārtikas ražošanā, kas ir ļoti smags bizness. Teju visi pārtikas uzņēmumi, cik man zināms, ir pārdoti. Tā degsme, ar ko sākām, 90. gadu pirmajā pusē, nodzisa zem spiediena, kas nāca no visām pusēm. To bija grūti izturēt,» neslēpj uzņēmējs. 1993. gadā viņš bija nodibinājis arī SIA Gercini – uzņēmumu augļu audzēšanai un pārstrādei, kas kopš 2007. gada nodarbojās ar pārtikas ražošanas un fasēšanas iekārtu izgatavošanu un uzstādīšanu. Šobrīd tas nav aktīvs, jo visus spēkus un enerģiju U. Reņģe kopā ar savu sievu Ilonu un bērniem velta uzņēmumam GDog, kas nodarbojas ar inovatīvu produktu izstrādi un ražošanu.

Ķekavas zāļu tēju un pulveru ražotne Linda Griin kāpina apjomu, pateicoties sadarbībai ar lidostas duty-free veikaliem.

Mazais ražotājs LindaGriin Ķekavas centrā darbojas gandrīz desmit gadus paralēli citam Briķu ģimenes biznesam – reklāmas aģentūrai B Konsults.Īpašnieks Andris Briķis stāsta –pirmais impulss ražotnes izveidei bija topinambūrs. Tolaik Andris un sieva Sanita nav pat īsti zinājuši, kas tas ir,līdz Latvijā ļoti naski augošais saulespuķes radinieks un tā popularitātes vilnis kļuva par ierosmi ražošanai un pirmo pārdoto produktu. Andris un Sanita piedalījies prezentācijās par «brīnumaugu», un tā ar Sanitas rokām tapa pirmais pulveris. Topinambūra jeb Jeruzalemes artišoka gumu pulveris un vairāku veidu ziedu tējas LindaGriin produktu grozā ir joprojām.

Pagājušajā nedēļā biznesa portāls db.lv aicināja savus lasītājus uzdot jautājumus premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS).

Premjerministrs atbild uz DB lasītāju jautājumiem:

Runājot par valsts enerģētikas politiku, saistībā ar elektrības obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Kāda ir jūsu nostāja un vīzija?

Ir revolucionāri priekšlikumi par daudzām lietām- lauzt, likt, atcelt, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu. OIK licenču izdošanas sakarā es varētu teikt, ka pēc lielas balles nāk lielas paģiras. Es lasu, piemēram, kādas partijas līdera Jura Pūces izteikumus Twitter, ko valdība darot, kas notiekot, OIK ir lamuvārds. Pūces kungs, ap 600 OIK licenču ir izsniegtas ar jūsu parakstu! Tas spilgti ilustrē lielo OIK balli. Par to visu, protams, tagad var pašausmināties un skatīties, kur, kuram prāts bijis tādus vai citādus lēmumus pieņemot, kas atļāva būvēt arī ļoti neefektīvas stacijas. Tas ir absurds, kas tagad ir jāsavāc, taču tādi bija likumi, tādi bija Ministru kabineta noteikumi, uzņēmēji ieguldīja naudu, ņēma kredītus un atbilstoši esošajai likumdošanai veidoja savu biznesu. Tagad mēs par to maksājam. Taču sākotnējais manas valdības uzstādījums ir bijis, ka mēs ne par mata tiesu nevaram atļauties pasliktināt Latvijas ražotāju situāciju, jo Latvijas lielākie ražotāji, piemēram, Valmieras stikla šķiedra, Cemex, Latvijas Finieris ir tie, kuros es ieklausos visvairāk. Viņiem ir liels elektrības patēriņš un viņi maksā par to augstu cenu. Tāpēc tagad, sadalot tā saukto plūdu naudu, mēs varēsim par kādiem 13% pazemināt elektrības cenas visiem, vienlaikus ar lieliem strīdiem ieviešot drakoniskus noteikumus tiem, kas savas elektrības stacijas vēl nebija uzcēluši. Viņi šobrīd ir neapskaužamā kara situācijā, jo kontrole nepieļaus ne vismazāko neizpildi. Tajā pašā laikā OIK maksāšanas līgumi ir noslēgti līdz pat 2032. gadam. Es nezinu, kā ekonomikas ministrs ar lielo 24 cilvēku darba grupu tiks ar OIK jautājumu galā, bet valdība katru mēnesi monitorēs situāciju un līdz septembrim šai darba grupai ir jādod atbilde, kas notiks ar esošajām stacijām un kā mēs no šīs situācijas iziesim. Nākotnes zaļās enerģijas uzņēmējiem gan es pagaidām nevaru atbildēt, ko Latvija šajā jomā varēs. Esmu dzirdējis, ka šobrīd jau ir, piemēram, vēja tehnoloģijas, kas var strādāt bez subsīdijām. Vēl mazliet progress un tā lieta aizies, līdz ar to es negribu teikt, ka Latvija atsakās no atjaunojamās enerģijas, bet vienmēr ir jāpasaka arī, kurš par to maksās un kā.