Jēga ir sasniegt mērķi, tikt līdz otram galam, paveikt to, kas eventuāli nav paveicams, izdarīt to, ko nevar izdarīt – izpildīt neiespējamo misiju.
Tā grāmatā Uz Grenlandi – pēc pērlēm atzīst uzņēmējs, zemessargs un pasniedzējs Juris Ulmanis, kurš savā pirmajā polārajā ekspedīcijā ir sajuties kā īsts pērļu zvejnieks. Viņš kopā ar leģendārajiem latviešu alpīnistiem Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu ir uzkāpis vairākās pasaules virsotnēs un sapņo pievarēt arī pašu augstāko – Everestu.
Fragments no intervijas
Daudzi jūs saista ar pirmajiem mobilajiem telefoniem. Kā kļuvāt par ASV kompānijas Motorola Baltijas pārstāvniecības vadītāju?
Kad Arizonas Starptautiskajā menedžmenta skolā ieguvu savu otro maģistra grādu starptautiskajā biznesa vadībā, meklēju darbu. Nelielajā latviešu kopienā bija viens kungs, kurš strādāja Motorolā. Viņš man sarunāja darba interviju. Tā sāku strādāt šajā kompānijā par tirgus analītiķi.
Motorola pārdeva šifrētas radio sakaru sistēmas visā pasaulē, aukstā kara laikā arī NATO dalībvalstīm un ASV valdībai. Tolaik, 1985. gadā, Motorola ar eksportu pārāk nenodarbojās, jo ASV tirgus tai bija pietiekami liels.
Turklāt reti kurš amerikānis gribēja vadīt biznesu ārzemēs. Tā kā man patika ceļot, lūdzu, lai mani pārceļ uz Austrumeiropu. Kad krita Berlīnes mūris, nonācu Vācijā un pāris gadus biju Motorola tirdzniecības vadītājs Ungārijā, Čehijā, Slovākijā un Austrijā. Tad mani palūdza attīstīt visu Motorola biznesu, ne tikai radiosakarus, Baltijas valstīs. Biju ļoti priecīgs. Šis tirgus gan kompānijai bija tik maziņš, ka tās vadība, iespējams, domāja, ka visa Baltija ir viena valsts. (Smejas.)
Kad sāku šeit strādāt, Baltijas valstīs nevienu nepazinu. Atvērām biroju Kaļķu ielā, un staigāju apkārt ar pirmās paaudzes mobilo telefonu sistēmu NMT-450, kas bija tāds liels un smags klucis ar garu antenu. (Smaida.)
Tad sanāk, ka bijāt tas cilvēks, kas atveda uz Latviju mobilos telefonus?
Jā. Atvedu arī peidžerus un radiosakarus, kurus iegādājās Iekšlietu ministriju. Pieļauju, ka tie joprojām tiek izmantoti.
Kuri bija tie, kas iegādājās pirmos mobilos telefonus?
Īsti nezinu, jo pats tos nepārdevu, to darīja izplatītāji. Noteikti pirka gan valsts pārvalde, gan uzņēmēji.
Kad 90. gadu sākumā no Ņujorkas ieradāties Latvijā kā Motorola Baltijas pārstāvniecības vadītājs, vai plānojāt šeit palikt uz visiem laikiem?
Tolaik man nekādu konkrētu plānu par palikšanu nebija. Tā kā Motorola katru gadu izvērtē savus darbiniekus un mans sniegums no gada uz gadu viņus apmierināja, uzņēmuma vadība gribēja, lai turpinu šeit strādāt. Tā sanāca, ka es Motorola pārstāvniecību Baltijā vadīju teju desmit gadus, biju atbildīgs par kompānijas biznesa attīstību arī Igaunijā un Lietuvā.
Visu laiku pavadīju, ceļojot starp trim Baltijas valstu galvaspilsētām – Viļņu, Tallinu un Rīgu. Tagad abās kaimiņvalstīs man ir daudz draugu un paziņu. Kad Latvijā biju jau apprecējies, kompānijas vadība gribēja, lai atgriežos Amerikā. Mana ģimene izvēlējās palikt Latvijā. Tas sakrita ar laiku, kad Motorola nolēma šeit slēgt savu pārstāvniecību, jo izplatītāju tīkls jau bija attīstīts un darbojās tik labi, ka pēc tās vairs nebija vajadzības. Latvijā man ļoti patīk, un šeit es jūtos kā mājās.
Vai jūsu vecāki nevēlējās atgriezties dzimtenē?
Mani vecāki jau ir miruši. Viņi, būdami vēl bērni, kopā ar saviem vecākiem izgāja klasisko dīpīšu (displaced persons – pārvietotās personas) ceļu – sākotnēji emigrēja uz Vāciju – māte nokļuva Vircburgā, tēvs – Eslingenā, tad pārcēlās uz Ameriku un satikās Ņujorkā. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šis ceļš šķiet prātam neaptverams, līdzīgi kā tas, kā mūsu vecāki ir izgājuši cauri karam. Mans vectēvs – mātes tēvs – bija Latvijas armijas virsnieks, viņu uz Sibīriju izsūtīja no Litenes. Vecmāmiņa ar trim bērniem nokļuva Amerikā. Tur dzīvo mana māsa, kura ir precējusies ar amerikāni, kurš māk latviešu valodu. Viņas bērni studē augstskolā. Viņa ir bijusi Latvijā, taču atgriezties neplāno.
Latvijā ir sākusies 5G ēra, tiek gaidīta mobilo tehnoloģiju piektā paaudze, bet jūs joprojām lietojat podziņu telefonu. Kāpēc tāda izvēle?
Cilvēki ir atkarīgi no telefoniem, nemitīgi tajos skatās. Daļai sabiedrības tā jau ir tāda kā slimība. Es jūtu, ka man viedtālrunis nav vajadzīgs. Mana filosofija ir kontrolēt savu dzīvi un savu laiku – gribu izvēlēties, kad un kādā veidā es ar kādu komunicēju.
Tiešām nav neviena cita iemesla, kāpēc atsakāties no viedtālruņa, bet lietojat desmit gadus vecu mobilo ierīci? Iespējams, ka baidāties, ka to var noklausīties?
Protams, ir tāda iespēja. Cilvēkam var sekot, ja cilvēkam ir viedtālrunis, par viņu ir iespējams visu uzzināt – gan personas datus, gan kuru banku viņš izmanto. Taču tas nav galvenais iemesls, kāpēc lietoju podziņu telefonu. Es to daru tāpēc, ka vēlos pats kontrolēt savu dzīvi, nevis pieļaut, ka to dara citi.
Esat iekarojis vairākas pasaules augstākās virsotnes. Kā nokļuvāt Teodora Ķirša komandā?
Kas strādāju Motorolā, Teodors atnāca pie manis, jo viņš kopā ar Imantu Zaulu gribēja uzkāpt katra kontinenta augstākajā kalnā. Tā kā Ziemeļamerikas augstākais kalns Makinlijs atrodas Aļaskā, kas ir ASV četrdesmit devītais štats, viņš domāja, ka Amerikas uzņēmums to varētu sponsorēt. Es jokojot teicu – labi, tikai tādā gadījumā, ja mani ņems līdzi. Viņš piekrita, un tā viss sākās.
Jums nebija nekādas pieredzes alpīnismā. Vai varēja tā vienkārši braukt un kāpt tik augstos kalnos?
Tas nebūt nebija vienkārši. (Smejas.) Es biju iepriekš gan sportojis, gan trekojis. Visu pārējo, kas man bija jāzina, viņi man iemācīja. Es nebūt neesmu nekāds profesionālais alpīnists.
Arī šobrīd, kad ir pievarētas septiņas virsotnes?
Arī šobrīd – ne. Tas man vairāk ir tāds hobijs. Es sevi neuzskatu par alpīnistu.
Kurās virsotnēs jūs pabijāt?
Pirmās sešas virsotnes esmu aprakstījis savā pirmajā – Kalnu atklāsmes grāmatā. Zemākā virsotne bija Kostjuško kalns Austrālijā – 2228 m.v.j.l., bet augstākā – varenākais kalns Amerikā, kas atrodas Argentīnā – Akonkagva – 6960 m. Tāpat esmu uzkāpis augstākajā Ziemeļamerikas kalnā – Makinlijs (6194 m), augstākajā Āfrikas virsotnē – Kilamandžāro (5895 m), kā arī Kaukāza augstākajā virsotnē – Elbrusā (5642 m). Līdz Dienvidamerikas kalna Huaskaran (6768 m), kas atrodas Peru, pašai augšai netikām slikto laika apstākļu dēļ. Septītā bija Antarktīdas kontinenta augstākā virsotne Vinsons (4892 m).
Visu rakstu lasiet 27. septembra laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/4
#2/4
#3/4
