Dēkainis ar uzņēmēja DNS

Pasaules iespaidu kolekcionārs, dēkainis, motobraucējs un SIA Meditec un viesnīcas Two Wheels īpašnieks Mārtiņš Sils no garajiem ekspedīcijas braucieniem ir nedaudz noguris, tomēr tuvākajos gados iecerējis izbraukt 38 tūkst. km garo taku pa Eiropu

Līdz ar pērn īstenoto braucienu no Melburnas līdz Rīgai viņš savai moto piedzīvojumu bagāžai piepulcēja trūkstošo kontinentu. Līdz šim viņš ir devies piecos garākos moto ekspedīcijas braucienos, kuru laikā mērojis vairāk nekā 200 tūkst. km. Divas reizes apbraucis apkārt pasaulei – pirmo reizi, būdams students, kad ap pasauli mēroja ceļoju ar dažādiem transporta līdzekļiem, bet otro reizi viņš piepildīja savu sapni un 180 dienās pasaules robežu apbrauca motocikla seglos. Uzticamo ceļa biedru motociklu viņš dēvē par draugu, kurš turklāt ir unikāls, jo ir vienīgais transporta līdzeklis pasaulē, kurš ar Latvijas numura zīmi ir bijis visos kontinentos, izbraukājis 87 valstu ceļus.

Fragments no intervijas, kas publicēta 15. marta laikrakstā Dienas Bizness:

IT uzņēmums, kurā īstenojāt e-veselības projektus, viesnīcu bizness un pasaules apceļošana ar motociklu. Vai šīs trīs darbības jomas iet roku rokā un papildina cita citu, vai tomēr kāda no tām tiek izvirzīta kā prioritāte?

Vēsturiski mana darbošanās ar informācijas sistēmu radīšanu veselības jomai ir senāka gan par viesnīcu, gan citām manām aktivitātēm, jo janvārī SIA Meditec nosvinējām 20 gadu jubileju. Mana izglītība ir saistīta ar programmēšanu, un šo uzņēmumu izveidoju kopā ar savu kursa biedru. Tikpat sena ir moto braukšana, ar kuru sāku aizrauties kopš deviņdesmito gadu vidus, kad bija Vēja brāļu aizsākumi. Ar draugu Aivaru Freimani un vēl citiem moto entuziastiem bijām vieni no pionieriem, kuri aizsāka moto kustību. Protams, veiksmīgi attīstot IT biznesu, ir vairāk iespējas ieguldīt vēl citās lietās. Piemēram, Pārdaugavā esošā viesnīca Two Wheels ir sirdslieta, jo neesmu iedomājies, ka tuvākajā laikā ar šo vietu es varētu pārspēt ienākumus, kurus iegūstu IT jomā. Tomēr kopš pirmās dienas, kad viesnīcu veidoju, zināju, ka šī nebūs vieta, kur es piemaksāšu par savu hobiju. Šī vieta pati dzīvo, un cilvēki, kuri šeit strādā, var nopelnīt sev pietiekami labu algu. Par spīti tam, ka sāku darboties jaunā un sev nepazīstamā nozarē, šī vieta izdzīvojusi jau sesto gadu.

Kā radās ideja izveidot moto ceļotāju mājas Latvijā?

Šī vieta ir rezultāts abām lielajām kaislībām – mans pamata darbs informāciju tehnoloģiju jomā radīja iespēju, no otras puses, sajutu vēlmi un vajadzību ko tādu izveidot. Man gribējās izveidot vietu, kur varētu sastapt sev līdzīgi domājošos. Viesnīcu atvērām 2013. gadā; tolaik jau biju daudzus lielos ceļojumus izbraucis ar savu mocīti. Ne tikai pa Eiropu, bet ilgstošos pasaules apceļošanas braucienos biju devies. Tā ir cita kategorija. Man sirdī bija vēlme radīt vietu, kur varu sastapt citus džekus, kuri dodas garajos moto braucienos, jo Rīga ir krustceles gan no Eiropas uz Skandināviju, gan uz Krieviju un caur Latvijas galvaspilsētu daudzi ceļotāji brauc cauri. Tie ir kārtīgi dēkaiņi un tālo ceļu braucēji. Viņus kaut kā vēlējos noķert, jo ikdienā jau es nesēžu uz ielas mocīša mugurā un negaidu, kad kāds dēkainis brauks garām, lai būtu iespēja aprunāties. Šīs vietas administratoram ir protokols, kurā rakstīts, kas jādara, kad ierodas viesi, un tajā ir arī punkts par to, kas jādara, ja ciemiņš ieradies ar motociklu, proti, jādod man ziņa. Diezgan daudzi cilvēki arī pie mums atgriežas, tas ir viens no lielākajiem priekiem, darbojoties viesnīcu biznesiņā. Tā ir atzinība, novērtējums. Tāpat daļa no viesiem jau kļuvuši par draugiem un pie mums iegriežas vairākas reizes.

Biznesa ideja izveidot šādu viesnīcu radās moto ceļojumā pa Ameriku, kurā biju devies ar draudzeni, tagad sievu Agnesi, viņai es kādā brīdi pačukstēju par savu ieceri. Nonācām pie tā, ka viņai arī būtu interese šādā biznesā darboties. Atbraucām mājās, un es jau pēc mēneša šo vietu biju atradis sludinājumu portālā. Viss sakrita – cena bija pieņemama, atradu būvnieku, kurš bija ar mieru nopūlēties ar tādu vecu, gandrīz sabrukušu ēku, savukārt Agnese bija gatava šo vietu vadīt.

Vai vēl kādu biznesa ideju esi mocīša mugurā izprātojis, vai tomēr brauciena laikā domas par biznesu tiek noliktas tālākā plānā?

Nevar tā atpūsties, jo mani ceļojumi ilgst no dažiem mēnešiem līdz pusgadam un vairāk. Ja es pilnībā tajā laikā atpūstos no uzņēmējdarbības, būtu jāpārdod bizness. Mana vienošanās ar kolēģiem un sadarbības partneriem ir tāda, ka, arī esot prom, turu roku uz pulsa, kas notiek uzņēmumā. Šobrīd līdz ar attālinātā darba iespējām viss ir izdarāms un mans birojs ir tur, kur ir interneta pieslēgums. Varu jebkuru cilvēku caur skype konferenci satikt un skatīt sejā, vienīgais - nevarēšu sarokoties. Līdz ar to, esot ceļā, domas par darbu pilnībā neatmetu, tās brauc līdzi. Tiesa, brīžiem es jūtu, ka kādā trešajā vai ceturtajā prombūtnes nedēļā galva kļūst tīra no lietām, kas, esot mājās, brīžiem kā sastrēgums nāk virsū. Ārvalstīs esmu prom arī no ikdienas ģimenes lietām. Tomēr līdz ar komunikācijas iespējām varu teikt, ka aizbrauc ķermenis, bet galvā domas paliek un vienmēr esmu sasniedzams.

Vai motocikla mugurā ir vieglāk pieņemt lēmumus – klusumā, ar savām domām – , vai tomēr ir nepieciešama darba duna?

Kā kurus. Ir reizes, kad ir jāpieņem kolektīvie lēmumi, un tad ir vieglāk šeit, uz vietas, kur varu aprunāties ar kolēģiem. Ir domas, kas galvā ir visu dienu, un braucot tās lēnām iegūst skaidrākas aprises. Atvērta prāta brīdī viss sakārtojas skaidrāk.

Strādā, lai ceļotu, vai ceļo, lai pēc tam būtu vilkme strādāt?

Esmu kā vāveres ritenī, kurā visas lietas vieta otru papildina. Protams, ja nedarbotos IT jomā, tad nevarētu tik daudz paceļot, kā to brīžiem daru, bet jāatzīst, ka man ceļošana nav tikai atpūta, tā ir kļuvusi par vēl vienu no maniem biznesiem, un viesnīca Two Wheels ir cieši ar to saistīta. Mums ir plānā arī veidot motocikla tūres pa Latviju. Jāatzīst, ka, esot prom ceļojumā, ik pa brīdim velk atpakaļ uz darbu. Ceļojums rada vilkmi, bet darbs rada iespējas. Man patīk tas, ko es daru, un nav tā, ka braucu ceļojumos, lai no darba bēgtu. Ceļošana nav bēgšana, bet pārslēgšanās uz citu strādāšanas režīmu.

Kā noris ceļojuma plānošana? Cik daudz laika šī sagatavošanās prasa?

Nav tā, ka izvēlos valstis, kurās vēlos nokļūt, apskatu tās kartē un braucu. Citreiz pirms brauciena gatavojos gadu, it īpaši, ja braucu ar kādu kopā. Tad nepieciešama iepriekš kopīga mērķa nospraušana, svarīga arī savstarpējā «sarīvēšanās». Ir daudz loģistikas jautājumu, kas ir jārisina.

Ja brauc viens pats ar mugursomu plecos, iekāp lidmašīnā un nokļūsti, kur vēlies. Ja nepieciešams motociklu pārsūtīt ar lidmašīnu vai transportēt ar kuģi, tas jau kļūst sarežģītāks process.

Tavs pēdējais lielais brauciens bija no Austrālijas uz Rīgu. Kādēļ tika izvēlēts šis kontinents?

Tas man un manam motociklam bija trūkstošais kontinents. Brauciens bija no Melburnas līdz Rīgai, tā laikā nobraucu 40 tūkst. km, un kopumā pagājušajā gadā biju gandrīz sešus mēnešus ceļā. Brauciena maršrutu sadalīju trīs daļās, ar pauzēm, kuru laikā atgriezos Latvijā un strādāju. Pagājušais gads ceļojumu intensitātes ziņā bija viens no bagātīgākiem.

Nav noslēpums, ka šādas moto ekspedīcijas ir ne vien laikietilpīgas, bet arī prasa zināmu budžetu. Vai līdz šim esi izticis ar paša līdzekļiem, vai arī ir izdevies piesaistīt sponsorus?

Kad braucam divatā, tad jokojot sakām, ka tas ir 100% sponsorēts pasākums un mēs viens otram visus izdevumus sedzam. Ar atbalstītāju lietām ir tā, ka manā statusā būtu dīvaini, ja es aizietu pie kāda uzņēmēja un jautātu, lai man iedod naudu ceļojumam. Lūgšanas formātā es ne pie viena neeju, bet mūs atbalsta citādā formātā, piemēram, kāds uzņēmums mani visos ceļojumos nodrošina ar navigācijas sistēmu. Tas nesedz izdevumus, bet tāpat ir patīkami, ka kāds šādā veidā sniedz atbalstu. Nav jau arī tā, ka mēs runājam par kosmiskām summām, kas nepieciešamas braucieniem.

Pirms visiem ceļojumiem, izejot no mājām, pārslēdzos uz cita tipa dzīvi. Es braucu ļoti ekonomiskā režīmā, nakšņoju lētākajos hosteļos vai kempingos. Varētu atrast naudu kaut kam glaunākam, bet nemaz negribu, jo parasti šajos lētajos hosteļos notiek interesantākās lietas. Ceļojuma budžets nemaz nav kosmisks, un brīžiem izmaksas nav daudz lielākas, kā uz vietas mājās dzīvojot.

Visu interviju lasiet 15. marta laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!