Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!
Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.
Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?
Tā mums liek ieraudzīt sāpīgu īstenību, kuru negribas redzēt. Jebkura cilvēka nāve šādos apstākļos ir traģēdija. Mums ir jācenšas atskatīties. Kā tas attīstījies un kāpēc tik tālu ir nonācis? Saka, ka tā ir maksātnespējas administratoru mafija, un acīmredzot pamatoti saka. Kas ir tās saknē? Iespēja it kā vieglā veidā un ātri tikt pie lielas naudas. Tā ir pilnīgi nenormāla situācija, ka viens maksātnespējas administrators, pat skatoties uz oficiāliem cipariem, var gadā nopelnīt tik, cik vairumam Latvijas godīgu uzņēmēju neizdodas nopelnīt visā dzīvē. Turklāt visiem ir skaidrs, ka šie oficiālie cipari ir tikai tik lieli, cik izdevās kaut kā legalizēt, bet apakšā vēl ir visa nedek- larētā nauda. Protams, ka tāda ātra nauda, viegla nauda izraisa atkarību. Bet tur, kur ir atkarība, ir līdzatkarīgie. Zināma daļa no mūsu valdības, no mūsu varas ir kļuvuši atkarīgie. Un cik vēl ir daudz tādu, kas ir līdzatkarīgie? Pat veselas politiskās partijas, kuras ir sākušas «baroties» no šiem maksātnespējas administratoriem. Tas ir traģiski visdziļākā izpratnē. Padomājiet vēl par atkarību. Kur atkarība, tur meli. Melo arī politiski līdzatkarīgie, kas redz, ka mafija grābj naudu, taču viņiem arī atlec «labums». Tas ir līdzīgi kā ģimenē, kur atkarīgais vīrs vai tēvs dzēruma dēļ neaiziet uz darbu, bet līdzatkarīgie stāsta, ka viņš ir «saslimis».
Jūs taču zināt, ka atkarīgo spēj glābt tikai pirmais solis – atzīt patiesību par sevi, nevis turpināt melot.
Tas attiecas arī uz līdzatkarīgajiem, kuri tāpat iet bojā. Viņi turpina melot un melo aizvien vairāk, kamēr notiek traģiskas sekas. Katrs varmāka sākumā ir bijis savā ziņā upuris. Cerams, ka policija darīs savu darbu. Bet, turpinot līdzību ar atkarību, ja tie, kas ir pie varas, turpina nodarboties ar mafioziem darbiem, melot un piesegt, valsts kļūst nenormāla. Ja veselas politiskās partijas ir atkarīgie un līdzatkarīgie no maksātnespējas administratoru mafijas, tas ir ne tikai zem jebkādas ētikas, tā ir visīstākā katastrofa mūsu valstij. Vispirms jau mēs gribētu dzīvot valstī, kur nebūtu tik daudz šo maksātnespējas gadījumu. Jo tas parāda, cik patiesībā mūsu ekonomika ir slima. Bet, ja politiķi ir kļuvuši atkarīgi no šiem maksātnespējas gadījumiem, no šīs ātrās naudas, ko viņiem atnes, tad maksātnespējas gadījumi tiek pat speciāli radīti. Kā tas izskatās un par ko nevar nedomāt arī Aizkraukles bankas gadījumā. Ja lauksaimniecībā lielākā peļņa būtu nevis zemniekam, kas smagi strādā, nevis veterinārārstam, kas palīdz pārvarēt krīzes, bet kāvējam, kas prasa vismazāko darbu, zināšanas un atbildību, tad tā būtu nenormāla situācija. Ja ir valsts, kurā vairāk nopelna nevis tie, kuri audzē, bet tie, kas kauj, tad cilvēki sāk negribēt audzēt un veidot, bet kaut un graut. Tā mēs nokausim savu Latviju – ar maksātnespējas administratoriem un viņu partijām.
Kopš februāra beigām garumā tiek vilkta lēmuma pieņemšana par ABLV pašlikvidāciju. Bet zināms, ka tās nepieļaušanā ir ieinteresēta maksātnespējas administratoru mafija, kura bankā vēlas ielikt savus likvidatorus. Tika solīts, ka lēmumu FKTK pieņems līdz maija beigām. Tomēr piektdien FKTK vadītājs Pēters Putniņš paziņoja, ka «banku skars likvidācijas, nevis pašlikvidācijas process». Vai 400 miljonu guvuma dēļ politiskajai mafijai ir nospļauties, ko domā tauta?
Varas un mantas dēļ arvien tiek pastrādāti lieli noziegumi. Protams, ka man kā jebkuram ierindas pilsonim šī situācija, maigi izsakoties, liekas ļoti dīvaina. Tā nopietni liek uzdot jautājumu – kā interesēs bankas darbība vispār tika pārtraukta? Ja jau tas bija tikai bankas pārkāpumu dēļ, tad viss jau ir izdarīts. Banka vairs nedarbojas, un neko nevar vairs pārkāpt. Jo miris bizness vienmēr kļūst pilnībā likumīgs. Tātad var ļaut bankai pašlikvidēties. Kāpēc neļaut? Ir skaidrs, ka banka spēj norēķināties ar saviem kreditoriem, kas taču būtu lielākais risks, par ko no valsts reputācijas viedokļa vajadzētu satraukties. Bet te sāk izskatīties, ka tiek īstenots scenārijs, kuram esmu centies neticēt kā pārāk tumšam. Visticamāk, vadošā motivācija bankas likvidācijai ir cita. Nevis banku apturēt, bet piekļūt tās resursiem. Varbūt vietā būs kāds salīdzinājums. Ja vilki uzbrūk ganāmpulkam un nodara lielus zaudējumus, bet pašus vilkus neizdodas nomedīt, tad ar nelielu pacietību vai uzstādot novērošanas kameras īstos vilkus, kas uzbrukumu veikuši, var notvert. Jo medītāji pie laupījuma atgriežas. Interesanti tomēr nebūtu īstais vārds, bet pavērosim, ko šīs novērošanas kameras rādīs. Drīz mēs laupītājus ieraudzīsim.
Tauta «visu to redz» vai arī cilvēki sev turpina melot tāpat, kā melo politiķi? Vai ir vajadzīga kāda lielāka nelaime, lai cilvēkiem atvērtos acis?
Cerams, ka nē. Taču šī mafija ir sekas tam, ka zaudēta ticība valstij. Varbūt ir grūtāk ieraudzīt šo sakarību politikā, tāpēc centīšos darīt to saprotamāku ar līdzību no sporta pasaules. Ja sportists tic saviem spēkiem, viņš trenējas, iegulda milzīgu darbu, lai uzvarētu. Ja netic saviem panākumiem, viņš vairs nenodarbojas pats ar sportu, lai kaut ko sasniegtu, bet sāk spēlēt totalizatorā. Ko tas pasaka par politisko varu, kas sevi finansē no maksātnespējas procesiem? Tas nozīmē, ka šie cilvēki savā dziļākajā būtībā ir pārstājuši ticēt savai valstij, kaut gan viņu partijas rotā nacionāli nosaukumi. Viņi necer uz tīrām uzvarām, ko varēs svinēt kopā ar tautu. Viņi ir pārstājuši ticēt Latvijai, ticēt valstij, ticēt labajam, cilvēkiem un paši sev. Darbojas loģika: «Vecums nāk. Es vairs nevarēšu piedalīties sacīkstēs un startos. Tad varbūt «sarunāšu» spēles?» Tas ir tas, kas notiek netīrajā politikas ķēķī, par ko var tikai nojaust no tā, ko runā uz ielas vai kas ir uzrakstīts kādā laikrakstā, kas vēl uzdrošinās rakstīt to, kā ir. Ko tas pasaka tautai, kad tā redz, ka maksātnespējas administratori brauc ar Bentley un Aston Martin? Kāpēc arī traģiski bojā gājušais ir upuris? Talantīgākajiem cilvēkiem Latvijā vajadzētu būvēt godīgu biznesu un ar to celt Latviju, nevis būt par biznesa kāvējiem. Kāvēji varētu būt netalantīgie, kas paši neko radīt nespēj. Godīgi salikt iekšā ciparus maksātnespējas lietā – to varētu darīt gandrīz jebkurš, un par to nevajadzētu maksāt lielu naudu. Lielu naudu vajadzētu maksāt, ja kāds spētu ieiet iekšā un izglābt uzņēmumu, kas ir nonācis grūtībās, sanēt un atgriezt to dzīvē. Mūsu tauta ir pārdzīvojusi nacionalizāciju, kad visu, kas ar cilvēku smagu darbu bija izveidots, vienkārši atņēma. Tauta ir pārdzīvojusi privatizāciju, kas nereti bija «prihvatizācija», kad bieži vien to, kas pat padomju kroplīgajā sistēmā bija kaut kā izveidots un uzturēts, vienkārši sagrāva un izlaupīja. Nacionalizācija tagad nav iespējama, «prihvatizācija» ir beigusies, nāk nākamais vilnis – maksātnespēja. Tiek meklētas iespējas, nevis kā celt biznesu, bet kā to iznīcināt un izlaupīt – valsts līmenī. Kauti vairs netiek tikai slimie dzīvnieki, bet arī veselie tiek padarīti slimi, lai viņus varētu nokaut. Tās ir beigas, ja jūs atbalstāt šādus politiķus. Tas pats Liepājas metalurgs – vai tas nevarēja turpināt darbu? Tauta nevar saprast, kā šie «investīciju baņķieri» un «prudentijas» saņem milzīgu naudu par darījumiem, kas beidzas ar zaudējumiem. Pat cilvēks, kurš vēlas izīrēt divistabu dzīvokli, nepiekritīs samaksāt krietnu žūksni māklerim, kurš paņems naudu un teiks – nu, es varbūt tev kaut ko sarunāšu, bet, ja nē, tu man būsi samaksājis, ka es centos vai labi izlikos, ka centos. Bet mūsu valsts tam piekrīt un maksā. Kāpēc? Ja salīdzinām ar cilvēku, tad Liepājai vajadzēja aiziet pie zobārsta, lai salabotu sāpošo Metalurga zobu, tā vietā zobi tika izsisti, bet nauda – paņemta. Atnāk maksātnespējas administrators, atnāk «investīciju baņķieri», neko neatrisina, bet savu naudu ir paņēmuši. Turklāt ne mazu naudu.
Cilvēkiem bieži met acīs – paši vainīgi, ka tādus ievēlējāt, kas to visu pieļauj...
Ar visu šo emigrāciju tauta ir tā «noasiņojusi», ka nav pat kam ielās iziet, jo daudzi drosmīgākie jau ir aizbraukuši. Tomēr tas nav iemesls, lai nolaistu rokas. Ir kāds brīdis, kad jāsaķer galva šausmās, bet pēc tam jāskatās, ko varam darīt. Kā pats Jēzus ir sacījis – jūs atzīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus. Tas ir princips, kas attiecas uz visu sabiedrību. Ja mēs atzīsim puspatiesības, tad būsim pa pusei brīvi un pa pusei ieslodzīti. Jo puspatiesības ir tās, kas izraisa atkarības un līdzatkarības. Treneris Bobs Hārtlijs stāstīja, kāda viņam bija pirmā iepazīšanās ar Latvijas hokeju U20 izlases izskatā: «Nepatika spēlētāju ķermeņa valoda, sķita, ka viņi netic paši sev.» Tas ir tas, kā šodien izskatās Latvijas politiķi – ķermeņa valoda izskatās ļoti neiepriecinoši. Mums ir jāmeklē nākamais solis ārā no šī visa, cerībā, ka kaut kāds kritiskais punkts ir sasniegts. Nekad nebūs tā, ka ir tikai labi. Vienmēr būs kaut kādas problēmas un darbs gan policijai, gan KNAB. Taču kaut kāda kritiskā robeža jau ir pārsniegta.
Katru dienu satieku cilvēkus, kuri ar skaudību skatās uz Lielbritāniju un ASV. Kāpēc? Dažādi var skatīties uz Brexit un Donaldu Trampu, bet ir noticis sabiedrības balsojums par pārmaiņām, kuras ir kardinālas. Vai Latvijā nav šāds noskaņojums, vai cilvēki negrib kardinālas pārmaiņas?
Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Par daudz ko var diskutēt, bet tas ir tikai godīgi, ka Valsts prezidents pirmā vietā liek savu valsti. Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara. Tāds prezidents, premjers un valdība. Ne tikai amerikāņi, arī mūsu tauta to sagaida. Latvija ir cilvēku sirdīs. Cilvēki grib iet, darīt, strādāt. Domāju, ir daudz jaunu cilvēku, kuri politikā mirdzošām acīm rautos aizstāvēt Latvijas intereses, nevis luncinātu astes kārtējā pamācītāja un starptautiskā inspektora priekšā. Pazemošanās nav pazemība. Mēs maldāmies, ja domājam, ka, pazemojot sevi, varam iegūt Latvijai drošību, pārticību un labumu. Mūs cienīs tikai tad, ja mēs ar pašcieņu pateiksim, kādas ir Latvijas nacionālās intereses, un par tām iestāsimies.
Turklāt pasaule vairs nedarbojas pēc the West and the rest (rietumi un visi pārējie – red.) sadalījuma. Angļu diplomāts un starptautiskās politikas analītiķis Pedijs Ešdauns (Paddy Ashdown) runā par zīmīgām varas centru nobīdēm, kurās dzīvojam XXI gadsimtā. Ja nemainīgs varas centrs nozīmē nemainīgu aliansi, tad vairāki globālie varas centri nozīmē, ka alianses būs kustīgas. Mēs dzīvojam kustīgā pasaulē, kurā mums ir jāspēlē pašiem sava spēle. Aizvien lielāku lomu pasaulē spēlē Ķīna, Krievija, Indija un arī Brazīlija. Pat Turcija, Irāna un Saūda Arābija spēlē savu spēli, tāpat arī Izraēla. Šajā apstāklī, kuru nevaram ietekmēt, varam saskatīt bīstamību, ka veidojas vairāki centri, bet varam saskatīt arī iespējas. Tas nozīmē, ka mūsu valsts ārpolitikai ir jākļūst daudz radošākai, drosmīgākai un konkrētākai, pārstāvot mūsu nacionālās intereses. Nepietiks tikai ar uzslavu pelnīšanu vienas alianses ietvaros. Uzslava par kārtējo regulu un sankciju īstenošanu nav nekāds sasniegums, gluži kā skolniekam nav sasniegums dabūt uzslavu, ka viņš klasē klusi uzvedas. Sasniegums skolniekam ir iegūt sev derīgas zināšanas un pieredzi, kas palīdzēs dzīvē virzīties un priekšu. Ir labi, ka varam piederēt un būt stipri ES un NATO dalībnieki, un tādiem mums jāturpina būt. Bet savas valsts interešu nodrošināšanā mums jābūt ar plašāku redzējumu. Nav noslēpums, ka, par spīti sankcijām, Vācija, Francija, Somija un citas Eiropas valstis nopietni sadarbojas ar Krieviju savstarpējā tirdzniecībā un investīciju projektos. Kaut kādas mūsu vērtības var būt atšķirīgas, lai gan pat sociālisma laikā un Aukstā kara laikā Stings dziedāja Russians love their children too (krievi arī mīl savus bērnus – red.), un cilvēciskās vērtības visiem ir kopīgas. Taču, pat ja mums ir kādas atšķirīgas vērtības, tas nenozīmē, ka nevaram ar krieviem strādāt kopā tur, kur mums ir kopīgas intereses. Ja lielas, gudras un vecas Eiropas valstis to saprot, tad vēl jo vairāk mums vajadzētu saprast savu kaimiņu un praktizēt attiecību uzlabošanu, nevis bojāšanu.
Varbūt nekas nav zaudēts un mēs joprojām varam būt gan «Baltijas tīģeris», gan «tilts starp Austrumiem un Rietumiem», gan «otra Šveice», bet par «mazo Parīzi» neviens laikam pat negrib vairs būt?
Mēs varam būt pirmie un labākie. Mums tikai ir jāatsakās no tās korupcijas, ko par korupciju pie mums neviens nesauc. Tā ir, kad cilvēki augstos valsts amatos atsakās aizstāvēt Latvijas intereses, bet pieņem lēmumus, domājot par savu nākamo amatu Eiropas Savienībā vai ar Briseli un Vašingtonu saistītā struktūrā. Tas jau ir labi, ja mūsu cilvēki ieņem amatus Eiropas Savienībā vai kādā pārnacionālā struktūrā, bet jautājums ir, vai konkrētais ministrs vai pat Latvijas premjers primāri aizstāv Latvijas intereses? Varbūt mūsu politiķi no visām šīm jūsu pieminētājām ambīcijām, kuras joprojām ir pilnīgi reālas, ir atteikušies tikai tādēļ, ka tas ir kādu citu valstu, globālo struktūru vai transnacionālo korporāciju interesēs? Un tikai tādēļ, ka viņi vairāk domā par saviem krēsliem un amatiem, nevis par Latvijas valsti un tās cilvēkiem. Šādi politiķi, kas jau ir «atstājuši Latviju», vēl joprojām būdami Latvijas valsts amatos, patiesībā ir posts mūsu valstij, nevis tie cilvēki, kuri dodas strādāt uz Īriju vajadzības spiesti, un viņiem vēl kāds par to kaut ko pārmet. Ja politiķi ļaunprātīgi izmanto Latvijas valsts amatu kā tramplīnu savās egoistiskās interesēs, lai atrisinātu tikai savas dzīves personiskās intereses. Mēs esam piekrituši maksāt NATO 2% no IKP, tas ir saprātīgi, ja jau mēs esam šīs alianses daļa. Taču šajā ABLV problēmu gadījumā kāds ministrs, kuram rūp savas valsts intereses, varēja braukt uz Ameriku un sacīt – mēs nevarēsim maksāt šos 2%, ja mūs spiedīs aizvērt bankas, kuras mūsu ekonomikai dod aptuveni šo pašu 2% no IKP pienesumu gadā. Mēs maksāsim kaut vai 2,1%, bet dodiet mums laiku, lai mēs sakārtotu savas lietas, jo tās ir mūsu nacionālās intereses! Vai jūs esat dzirdējuši šādu valodu no ārlietu ministra, finanšu ministra, ekonomikas ministra vai premjera? Vai Valsts prezidents runāja par Latvijas nacionālajām interesēm, kad tikās ar Trampu? Izskatās, ka tie ir cilvēki, kuriem svarīgāk dabūt uzslavu no kāda rietumu politiķa. Iespējams, ka pat neviena cita valsts pasaulē nav tā cietusi no sankcijām kā mēs. Ģeopolitiskajiem partneriem to vajadzētu saprast un mūsu politiķiem būtu pienākumus viņiem uz to norādīt, ja mūsu kopīgās vērtībās ietilpst demokrātija. Ekonomiste Dembisa Moijo (Dambisa Moyo) norāda uz pētījumu, kas apliecina, ka tomēr cilvēku ienākumi ir nozīmīgākais faktors, kas nosaka, cik «ilgdzīvotspējīga» būs konkrētā demokrātija. Ja vidējie ienākumi uz vienu cilvēku ir 1000 dolāru, tad šīs valsts demokrātija pastāvēs tikai astoņus gadus. Līdz ar ienākumu pieaugumu pieaug arī demokrātijas dzīvotspēja. To ir svarīgi apzināties, ka nepietiekama iestāšanās par mūsu nacionālām interesēm dziļākā būtībā apdraud mūsu demokrātijas pamatus.
Vai nebūs tā, ka šajās vēlēšanās atkal konkurēs nevis idejas par cilvēku ienākumu pieaugumu un ekonomikas izaugsmi, bet tiks drillēta tā pati vecā plate par latviešiem un krieviem?
Tik tālu, cik mūsu valsts ikdiena iespaido mūsu dzīvi, mums visiem šeit ir viens liktenis. Un tas mums ir jāsaprot. Mēs dzīvojam kopā, esam vienā laivā, un mums kopā jāairē. Sanaidošana un pretstatīšana ir jābeidz. Jau padomju laikā bija teiciens, ka «nevar piespiest mīlēt Raini». Nevajag reformēt tikai krievu skolas, bet visas skolas. Ja gribam sagatavot nākamo paaudzi, kas pratīs strādāt pasaules biznesa vidē un negaidīs, ka kāds klāt pienesīs labi apmaksātas darba vietas, tad meklēsim drosmīgus risinājumus izglītības sistēmai. Varbūt mācīsim visās skolās 60% valsts valodā un, domājot par visu mūsu bērnu nākotni, pārejos 40% dažādās stratēģiski svarīgās svešvalodās? Angļu valoda būtu pašsaprotami, bet, ja negribam tikai gatavot iespējamos menedžerus ārzemju uzņēmumiem Latvijā, bet pašu uzņēmējus un investīciju piesaistītājus, tad dosim iespēju mācīties arī ķīniešu, arābu, hindi, japāņu un citas pieaugošās biznesa valodas. Pirms 150 gadiem Krišjānis Valdemārs meklēja mūsu tautai izaugsmes iespējas un, dibinot jūrskolas, aicināja – «brauciet, latvji, jūriņā, krājiet zeltu pūriņā». Šodien mēs saviem bērniem varam atvērt pasauli un palīdzēt saskatīt jaunas izaugsmes iespējas ar svešvalodu zināšanām. Sabiedrības sašķeltība divās kopienās ir Latvijas politikas brāķis. Tas nopietni vājina mūsu valsts izaugsmes iespējas. Tas ir jānovērš. Ir jāsāk jauna dzīve.
Jo mēs varam pamodināt mūsu tautā īstu uzvaras cerību, ka varam gūt gandarījumu un uzvaras no godīgām un drosmīgām cīņām par Latviju, nevis meklēt izdevīgumu no spēļu sarunāšanas un totalizatoriem. Mums apkārt netrūkst iedvesmojošu piemēru. Ir daudzi, kas atkarībās iet bojā, bet ir daudzi, kas ar pārdabisku spēku, Dieva palīdzību un jaunas dzīves cerību atkarības uzvar. Ticu, ka Latvijā uzvara ir iespējama.
