Valdības pārstāvju teiktais, ka, iespējams, valsts tuvākajā nākotnē varētu palīdzēt hipotekārā kredīta ņēmējiem, kuriem radušās grūtības atdot parādu, vērtējams ļoti pozitīvi. Kāpēc nepalīdzēt, ja cilvēkiem ir radušās grūtības?
Gan televīzijā, gan presē pēdējā laikā pietiekami daudz ir izteikti pārmetumi bankām, kāpēc tās ir tik nežēlīgas —nenāk pretī kredītņēmējiem, nepagarina maksājumus, paaugstina procentu likmes un prasa papildus nodrošinājumu.
Vienmēr esam teikuši, ka sarežģījumu gadījumā ir jāvēršas pie savas bankas, kas iespēju robežās nāks pretī un meklēs risinājumu, un bankas to arī ir darījušas. Diemžēl šīs iespējas ir izsmeltas, jo atvieglojumu piešķiršana nav labas gribas žests. Ik reizi, kad banka nāk pretī ar kredītu procentu izmaiņām, tad bankai šāds kredīts jāpārkvalificē par zemākās kategorijas kredītu un uzreiz ir jāveido attiecīgie uzkrājumi. Šī pretimnākšana bankām maksā attiecīgo uzkrājumu veidošanu, kuri pagājušā gada beigās sasniedza jau gandrīz 300 milj. latu. Un šos uzkrājumus bankas veido uz tekošās peļņas rēķina, un, ja tās nepietiek, tad uz pašu kapitāla rēķina. Nevienam nav izdevīgi, lai banka pasliktinātu savu situāciju, jo bez tādiem klientiem, kas ir kredītņēmēji, bankai ir arī citi klienti, kas ir noguldītāji, — un tie ir primāri.
Ne jau tik daudz paši cilvēki un bankas vainīgas, ka situācija kardināli pasliktinās. Tās ir krīzes reālās izpausmes, kad, samazinoties ienākumiem, sarūk maksātspēja. Ir skaidrs, ka tur ir jāmeklē risinājums, kā neizmantot to vissliktāko variantu — kas ir kredīta pirmstermiņa labprātīga vai piespiedu atmaksa vai nodrošinājuma realizācija, lai kredītu piedzītu sakarā ar to, ka kredītņēmējs ir kļuvis maksātnespējīgs. Primārais ir nodrošināt to naudu, kas ir noguldīta.
Tāpēc banku iespējas uz sava rēķina nākt pretī kredītņēmējiem ir izsmeltas, un tālāk šāda pretimnākšana bez valsts atbalsta vairs nav iespējama. Šādos apstākļos ir ļoti būtiski, ka valsts ar attiecīga atbalsta instrumentiem palīdz šo grūto situāciju pārvarēt. Nav svarīgi, kādā veidā šis atbalsts tiek sniegts. Šeit var būt dažāda veida konkrēti mehānismi, piemēram, attiecīgu garantiju saņemšana vai finansējuma piešķiršana, lai bankas turpinātu nākt pretī klientiem, turpinātu piešķirt šos atvieglojumus, bet tas neļauj neveidot uzkrājumus. Šie uzkrājumi ir jāveido, bet līdzvērtīgi būtu jāatrod finanšu atbalsta mehānismi, kā nodrošināt šos uzkrājumus, lai nesamazinātos bankas pašu kapitāls.
Cits variants varētu būt, ka valsts piešķir šīs atlaides, un sniedz tiešu finansiālu palīdzību ģimenēm, kurām radušies sarežģījumi ar kredītu atmaksu. Varētu būt, ka banka uz kādu laiku nodod šo slikto kredītu speciāli izveidotā tā kā inkubtorā, kur pārziemot šo laiku. Pastāv arī citi mehānismi.
Grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem ir jāpalīdz. Tas, ka šāds atbalsts ir nepieciešams, ja ekonomiskā situācija neuzlabojas, ir fakts. Tas īstenojams ar terminētu mērķi — proti, krīze un tās pārvarēšana. Nav zināms, cik ilgi tas būs. Jāņem arī vērā, ka šāda palīdzība nebūs konstanta parādība nākamajiem 20 gadiem. Tas ir īslaicīgs pasākums, kas dotu efektīvu palīdzību tiem, kam tas visvairāk nepieciešams.
Taču reāli runāt, kā tieši tas notiks, varēs tad, kad Latvija saņems finansējuma apstiprinājumu no visām attiecīgajām institūcijām. Valstij būs jārada attiecīgie noteikumi, nosacījumi, kritēriji — kur, kas un pie kādiem apstākļiem var kandidēt uz šo palīdzību. Tādi neapšaubāmi būs nepieciešami, jo nekad nebūs iespēja 100% palīdzēt visiem, kas vēlas. Pirmām kārtām ir jāpalīdz tiem, kam šī palīdzība visvairāk nepieciešama. Ir jāskatās, lai šī kredītu palīdzība netiktu spekulantiem, kas sapirkušies dzīvokļus un tagad negrib tos pārdot par lētu cenu, nespēdami samaksāt uzņemtās parādsaistības, un nevis ģimenei, kas ir ņēmusi kredītu, lai nopirktu jumtu virs galvas. To nevar pieļaut.