Ja bankām obligātā kārtā liks iesaldēt 20% no izsniegtā kredīta summas neveiksmīgajiem hipotekāro kredītu ņēmējiem, tās palielinās procentlikmes, sadārdzinot kredītus arī nākamajiem kredītņēmējiem, sasniedzot 20 vai 30% likmi.
Šādi Latvijā strādājošās komercbankas ir reaģējušas uz Finanšu ministrijas izstrādāto kredītņēmēju glābšanas plānu, kurš šonedēļ tiks apspriests valdībā. Un, domājams, šis nu ir apgalvojums, attiecībā uz kuru bankām var ticēt par visiem 100%.
Patiesībā te ir runga ar diviem galiem… Pirmkārt, bankas jau tagad nekautrējas palielināt procentlikmes par visu pēc kārtas. Piemēram, nav jau, protams, liegts mainīt kādu no kredītnosacījumiem, bet tajā brīdī ir jārēķinās ar ievērojamu likmes maiņu, ko bankas gan skaidro ar resursu sadārdzināšanos. Bet, otrkārt, iasaldējamos 20 % nedrīkstētu uzskatīt par obligātu bankām piemērojamu normu. Proti, ja attiecīgais kredītņēmējs atbilst visiem Finanšu ministrijas kritērijiem, tieši bankai būtu jāļauj izlemt, vai tā ir gatava konkrētajā situācijā atvadīties no 20 % kredīta pamatsummas apmaiņā pret valsts garantiju, ka tiks saņemta pārējā summa plus kredītprocenti, nevis, piemēram, nelikvīds dzīvoklis.
Šeit spēles noteikumiem ir jābūt vienkāršiem — ja banka pati izšķīrusies par palīdzību kredītņēmējam, tad ir arī jāparedz, ka kredītnosacījumi nedrīkst pasliktināties. Bet ja valsts sāks diktēt bankām, kuriem klientiem tām ir jāpiešķir šī «atlaide»… Vispirms jau tiks pieļauta dubulta sociālā netaisnība pret visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem, īpaši maksātspējīgajiem kredītņēmējiem. Respektīvi, no viņu nodokļu naudas ne tikai tiks balstīti kredītlūzeri par desmitiem miljoniem latu, ar kuriem varētu balstīt, piemēram, brūkošo veselības aprūpes nozari, bet potenciālajiem kredītņēmējiem arī būs jāmaksā astronomiski kredītprocenti.
Protams, ņemot vērā radušos situāciju Latvijā saistībā ar daudzu personu nespēju ekonomiskās dižķibeles rezultātā maksāt daudzos kredītus, atbildība ir jāuzņemas trim pusēm. Iedzīvotājiem par to, ka nereti ņēma kredītus, pārāk sapņaini vērtējot savas pelnīšanas iespējas nākotnē, bankām, jo tās aizdeva naudu faktiski katram, kam nebija slinkums ņemt, kā arī valstij, kas pieļāva pirmo divu «spēlētāju» neapdomīgu patvaļu vairāku gadu garumā.
Tajā pašā laikā, lemjot par šo kredītņēmēju palīdzības programmu, valsts amatpersonām beidzot būtu rūpīgi jāizanalizē visi «par » un «pret». Pretējā gadījumā defekts var izrādīties lielāks par efektu. Piemēram, var jau bankām uzlikt par pienākumu atteikties no zināmas potenciālās peļņas daļas. Taču jāņem vērā, ka ne jau bankas būs galacietēja lomā. Nevēloties zaudēt nevienu santīmu, tās izdomās, kā gan minētos 20 %, gan vēl šo to pārnest uz patērētāju pleciem.
Un tas var dārgi maksāt ne tikai visiem pašreizējiem, bet arī nākotnes kredītņēmējiem, kas kādreiz vēlēsies uzlabot savus dzīves apstākļus.