Mairita Solima par savu biznesu varētu pati uzrakstīt veiksmes stāstu, jo, pirmkārt, viņa ir bijusi žurnāliste ar divdesmit gadu stāžu, otrkārt – miljonāre, kurai, pašas vārdiem runājot, visas biznesa olas nav vienā groziņā saliktas.
Vecumdienas Mairita Solima domā pavadīt, gleznojot un rakstot romānus, taču līdz tam vēl jāpagaida, tāpēc par sevi viņa stāsta intervijā, sēžot savas viesnīcas Gūtenbergs restorāna ērtajā krēslā.
Vasaras sezona beigusies, klāt rudens, tuvojas ziema – kas notiek viesnīcā klusajā periodā? Pavērojiet zirgu, kad tas vasarā mierīgi ganās zaļā pļaviņā – viņa muskuļi ir atslābuši, bet, tiklīdz jāsāk skriet, tie saspringst. Rudens sezona tūrismā ir laiks, kad muskuļiem jāsaspringst. Ir nepieciešams lielāks darbs marketingā, kvalitātes uzlabošanā, elastīgāki piedāvājumi. Mēs cenšamies vairāk piedomāt pie tā, ko celt priekšā viesim, kā viņu «ievilināt» pie sevis: vai tās būs garšīgas, elegantas un ātri pasniegtas biznesa pusdienas restorānā Gutenbergs, vai slavena pianista dzīvā mūzika vakaros, vai piedāvājumi veselības uzlabošanai SPA kūrortā Mārcienas muiža, tai skaitā ar profesora Nazarova biomehānikas stimulācijas metodēm, kas pasaulē vēl saņemamas vienīgi dārgos Šveices, Austrijas un Vācijas kūrortos. Diemžēl iebraucēju Latvijā reāli paliek arvien mazāk, un tas nav tikai tāpēc, ka laukā līst. Pirmām kārtām tā ir Latvijas ekonomikas īsredzība, kas joprojām neredz, ka tūrisms ir nopietna valsts budžeta sastāvdaļa un bez stabila valsts atbalsta diemžēl tas panīks. Jau ir panīcis.
Kāda ir viesnīcu biznesa specifika Latvijā, cik tas atkarīgs no reklāmas, kas, protams, izvietota ārzemēs, cik no mārketinga akcentiem, cik – pakalpojuma kvalitātes? Ko ārzemnieki vispār sagaida, šurp braucot?
Reklāma, reklāma un vēlreiz – ir nepieciešama valsts finansēta ilgtermiņa reklāma pasaulei! Igaunijas budžetā valdība atrod pat n-to reižu vairāk naudas tūrisma gadatirgiem un izstādēm, nekā mūsējā. Igaunijas Tūrisma attīstības valsts aģentūra spēj reklamēt savu zemi pa labi un pa kreisi. Bet Latvija? Tieši nožēlojami. Bez šaubām, tās ir investīcijas nākotnei, taču tām ir reāls pamats. Lauku viesu nami, viesnīcas pilsētās, telpas starptautiskiem forumiem ir uzbūvētas, tajos strādā desmitiem tūkstošu cilvēku, ir lieliski piedāvājumi, taču – uzņēmumiem nav pa kabatai regulāri maksāt tūkstošus par piedalīšanos starptautiskās izstādēs. Tā arī nav viņu funkcija. Tas ir valsts pienākums, jo atgādināšu, ka tūrisma bums lielā mērā tika uzsākts ar valsts labvēlību, ka tieši ar valsts atbalstu notika Sapard un citu ES fondu naudu ieplūšana tūrisma attīstībā. Ja valstij pirms pieciem gadiem nebija, un, kā redzams, līdz šim nav ekonomikas ilgtermiņa attīstības programmas, kurā būtu vieta arī tūrismam, vai atkal kā bankas Baltija bankrota gadījumā visa vaina par tūrisma krahu būs jāuzņemas mūsu pieredzes trūkumam? Mazais Princis te atgādinātu par atbildību pret Lapsu, taču es vairs nešaubos, ka valdība, gada budžetu apspriežot, domā tikai par partiju portfeļiem un krēsliem, nevis par valsts attīstību. Cinisms, kas atspoguļojas Ministru kabineta un Saeimas logos, man personīgi uzdzen šermuļus, gribas novērsties no televizora – pretīgi...
Ko sagaida ārzemnieks Latvijā? To pašu, ko mēs – ārzemēs. Kad viesis ar saviem čemodāniem ir iekrāmējies viesnīcā, cilvēks aiz recepcijas galda automātiski kļūst par viņa padomdevēju un glābēju, bet bārmenis – par tuvāko draugu. Un ikviens pretimnācējs par simbolu, kāda ir Latvijas tauta – laipna, īgna, smaidīga vai skopa. Vai mēs to atceramies?
Jums noteikti ir trenēta acs, lai noteiktu cilvēka maksātspēju...
Ārējie parametri te nav noteicošie, drīzāk – nacionalitāte (smejas): visskopākie ir vācieši, visnevīžīgākie – somi, bet visdāsnākais ir krievu tūrists; viesmīļi jau zina, ja vācu tūrists pasūta vīna pudeli, viņš to vai nu izdzers līdz pēdējam pilienam, vai atlikušo malku paņems līdzi uz numuriņu, savukārt krievu klients noteikti izvēlēsies visdārgāko šņabi, pusi pudeles atstās uz galda, iedos vēl kārtīgu tējas naudu un pasūtīs tādu pašu pudeli līdzi uz numuru. Tas, protams, ir joks! Mīļš un vajadzīgs ir katrs tūrists, vienalga, no kurienes arī viņš būtu nācis. Atgādināšu tūrisma svētāko bausli, ko parasti pieliek darbinieku telpās pie sienas: «Atceries, ka tūrists nav tavs ienaidnieks, bet draugs, jo atnesis tev naudiņu algai!»
Protams, ziemas periodā apkalpojošam personālam ir jāstrādā divreiz vairāk; ja tev patīk tavs lauciņš, tad nu neesi slinks un skops un padomā, ar ko tu vari iepriecināt savu viesi. Piemēram, man nejauši, šķirstot Minjonas pavārgrāmatu vecā latviešu drukā no manas vecmāmiņas – kaucmindietes – laikiem, ienāca prātā Gutenbergā piedāvāt kādu vācu laika recepti: sačurkstināts cūkas speķītis sablenderēts ar ļoti daudz sīpoliem un tomātiem un garšvielām – kopā ar maizīti šāda uzkoda ir ļoti laba, gaidot ēdienus. Mārcienas muižā savukārt istabās smaržo āboli no dārza, bet restorāna galdā liekam visus lauku rudens labumus un pašu spiestās sulas. Drīz pat skābēsim ziemai kāpostus un aicināsim viesus piedalīties šādā ekskluzīvā, aizmirstā pasākumā.
Jūsu biznesa impērija ir saistīta ar tūrismu un relaksāciju, bet pati gan, šķiet, esat kārtīgs darba cilvēks, citādi diez vai būtu izveidojusi visu, kas jums ir. Piemēram, cikos jūs šorīt cēlāties?
Pusastoņos, bet tas jau ir vecuma bezmiegs. Taču es jūs tūlīt izlabošu, jo mana biznesa sfēra ir saistīta arī ar ražošanu – jau kopš 1997. gada mūsu uzņēmumam ir tipogrāfija un izdevniecība Elpa. Varbūt pretēji loģikai, mēs krīzes laikā nevis ierokamies ierakumos, lai nogaidītu, kamēr pāries grūtie laiki, bet tieši otrādi – esam modernizējušies un nopietni paplašinājuši savu poligrāfijas piedāvājumu vēdekli. Pie esošajām ofseta drukas mašīnām tikko esam piepirkuši klāt jaunu ļoti jaudīgu digitālās drukas iekārtu Konica Minolta Bizhub PRO c6500e ar dažādiem pēcapstrādes procesiem, A1 formāta plakātu druku, kopētājus. Jauno un modernizēto uzņēmumu atpazīstamības labad nosaucām jaunā vārdā Gutenbergs druka un izveidojām arī jaunu mājas lapu. Aktīvi piedalāmies arī valsts iepirkumu konkursos, un līdz ar to mums nav vairs visas biznesa olas vienā groziņā.
Un kā jūs atpūšaties?
Izstāstīšu, kā nesen relaksējos – mākslinieces Dzintras Vilks mājās Tīrumjānēnos uz meža ceļa sarakām piecdesmit mazus ozoliņus un iestādījām tos Mārcienas muižas uzkalniņā. Kādreiz būs ozolu birzs!
Divatā?!
Tā neteiksim, palīgā nāca arī Niks, mans vīrs, darbinieki un pat Mārcienas muižas viesi, kuri bija patiesi priecīgi par uzaicinājumu kaut ko stādīt. Kopumā zemē ierakām 180 jaunus stādiņus: bumbuļvītolus, egles, pīlādžus, ceriņus, krūmiņus. SPA meitenes gaidīja, kad parādīšos uz kādu procedūru, bet tām šoreiz neatlika laika. Man vispār komforta minimums ir gaužām minimāls. Es tērēju maz. Man ir laimējies piedzimt Pārdaugavā, 1948. gadā Mārupītes krastos celtā tēva mājā, kuru pirms pieciem gadiem pamatīgi renovējām. Man ir pat mazs sakņu dārziņš, kur patīk rušināties, pavasaros man ir pašas audzēti salāti, redīsi, vēl tagad gaida pēdējā burkānu dobīte, kas jānoņem, lai mazmeitiņu Sofiju pacienātu ar ekoloģiski tīriem dārzeņiem. Man noteikti ir vajadzīga mašīna ikdienai un tik daudz naudas, lai vismaz divreiz gadā varētu kaut kur aizbraukt paskatīties pasauli.
Bagātiem vīriešiem Latvijā ir prestiži braukt uz Tibetu, bet kur brauc bagātas sievietes?
Nezinu, kur brauc bagātās Latvijas sievietes. Katram ir savs ceļš. Dažreiz tas ir atkarīgs no naudas maka biezuma. Pavasarī mēs ar draugiem devāmies kruīzā pa Dienvidķīnas jūru: no Honkongas līdz Filipīnām. Fantastiski! Bet šobrīd maciņš ir jāpietaupa. Pirms pāris nedēļām ar vīru izmantojām ceļojumu atlaižu reklāmu un atradām biļetes uz Turciju par nepilniem 500 latiem uz desmit dienām. Man ārkārtīgi gribētos būt tur, kur silts.
Vai jūs esat tā, kura sadzīvē apčubina vīru?
Nu, nē, mūsu modelis ir mierīga līdzāspastāvēšana. Ar Niku esam precējušies kopš 1971. gada, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, ka būtu muļķīgi atdot savu vīru kādai citai. Tātad man ir jābūt pietiekami saprātīgai, lai viņš varētu mani paciest. Domāju, tas nemaz nav tik vienkārši. Mūsu attiecībās es esmu tā, kura lido pa gaisu, un Niks ik pa laikam mani aiz kājām norauj uz zemes. Patiesībā ikviens no mums dzīvo divas dzīves. Viena ir tā, kurā tu darbojies, patīk tas vai ne, bet otra – kurā tu esi kopā ar saviem sapņiem, domām un draugiem. Un svarīgi ir saprast, ka kaut kur ir tilts, kas abas šīs dzīves savieno. Man ir laimējies, jo ir tāds tilts. Uz tā es stāvu visu mūžu.
Savulaik gribēju kļūt par žurnālisti, un kļuvu. Nebūt nenācās viegli iegūt autoritāti sievietei sporta žurnālistikā; veči, kuru vidū bija tādi korifeji kā Mežavilks un Brežģis, skatījās uz mani no augšas un teica: «Tu te savas kleitas atnāci izrādīt?»
Es gribēju dzīvot pārtikušu dzīvi, un tāda man ar darbu ir bijusi visu mūžu. Mani vecāki neprata pelnīt savādāk, kā smagi strādājot. Sētā bija krutas automašīnas – Zim, Pobeda. Tēvs slepeni laboja automašīnas, pats cēla māju, viņam bija zelta rokas, māte Pārdaugavā, Mārupītes krastā turēja govi, cūkas, vistas un audzināja savus trīs un vēl radu bērnus.
Ģimenes biznesā droši vien ir gan priekšrocības, gan mīnusi. Kādi tie ir?
Mums ir laimējies ieraudzīt katram savu nišu un īpaši nejaukties otra kompetencē. Mūsu dēla Sanda Solima (33 g.) ziņā ir visi firmas finanšu jautājumi, viņš ir arī firmas līdzīpašnieks un Gutenbergs direktors. Sandis studiju laikā sāka strādāt mūsu izdevniecībā par krāvēju, tā sakot, piepalīdzēja māmiņai. Plānoja uzsākt citu darbu, taču, firmai augot, drīzāk es esmu attālinājusies no tiešas jautājumu izlemšanas uzņēmumā. Manas jomas ir stratēģija un mārketings, savukārt vīrs Niks pārzina visu, kas saistīts ar celtniecības lietām.
Ko dara vedekla?
Linda šovasar, meitiņu Sofiju auklējot, ne vien aizstāvēja ekonomikas zinātņu maģistra grādu, bet visu laiku savu iespēju robežās arī līdzdarbojas ģimenes uzņēmuma labā. Es priecājos par viņu, bet Linda arī neslēpj – ikdienā ar vīramāti viņa kopā negribētu strādāt. Es to respektēju, jo ir absurdi iedomāties, ka sieviete var iziet cauri biznesa džungļiem un joprojām saglabāt Ofēlijas dabu.
Vai jūs regulāri sanākat pie viena galda?
Cenšos, lai bieži, bet nesanāk. Tad es izvelku savas vecmāmiņas sudraba cukurtrauku, smukos galda piederumus, svečturus un kafijas kannu, un domāju, ka mēģinu turpināt manu vecāku tradīciju – iksvētdienas ģimenes pusdienas pie apaļā galda. Gatavoju es pati, un līdzīgas pusdienas rīko arī Linda un Sandis. Arī Linda gatavo ļoti labi. Man gribētos, lai šīs pusdienas kādreiz atcerētos arī mani bērni. Pat mani jaunības draugi tās atceras ar nostalģiju.
Daudz viņu bija?
Ja godīgi, tad vidusskolas laikā vienmēr vienlaikus kādi trīs, četri. Man laimējās viņus nesalaist kopā.
Un jūs viņus visus pa vienam atrādījāt, ja?
Bet tajos laikos tas tiešām notika daudz godīgāk nekā tagad, tālāk par bučošanos mēs negājām.
Ar ko tad Niks jūs paņēma?
Viņš vienīgais man neskrēja pakaļ! Tiesa, viņš man ilgi nedevās rokās. Biju jau nolaidusi ausis un domāju, ka nekas neizdosies, bet... Mīlestība ir bumbiņa, un svarīgi, lai tu būtu tas, kurš met. Skumji tam, kurš bumbiņu gaida. Tas pingpongs jau ir aizrautīga un nežēlīga spēle.
Saka, ka sievietes ir no Veneras, bet vīrieši – no Marsa...
Jūs domājat, pa šiem trīsdesmit septiņiem kopdzīves gadiem es mazums savu vīru esmu gribējusi nožņaugt?!
Dzīvē vienmēr šaujat un trāpāt mērķī vai arī kļūdāties?
Kļūdos, oi, kā es joprojām kļūdos cilvēkos! Esmu saņēmusi nodevības, kad gadiem ilgi ir dāvāta uzticība un sirds mīlestība tam, kurš to izmantojis un kā iztukšotu izmetis mēslainē. Varbūt tāds cilvēks jūtas gandarīts? Lepns par savu smalko aprēķinu? Sākumā ir sāpīgi, jūties nodots, tā pati muļķa sirds ilgi sāp gluži fiziski. Bet tad apjēdz, ka šis cilvēks vienkārši nav bijis tavas mīlestības cienīgs, ka viņam ir pavisam atšķirīga sirdsapziņas skala, un labākais ir – pasmaidīt par sevi un piedot. Lai viņš iet savu ceļu. Jo ikvienam ir tikai viņa ceļš, un patiesībā – tas nav ne pareizs, ne nepareizs. Ziemā tu velc siltākas, bet vasarā – vieglākas drēbes. Tā arī darījis viņš. Un vēl dažreiz jāiztukšo savu emociju miskaste, jāpārrevidē pagātne, lai nebūtu jāatceras sliktais.
Jūs mīlat mākslu un mūziku, arī atbalstāt to – kas jūs ir veidojis, audzinājis šādā virzienā?
Labi vecāki, apstākļu sakritības un cilvēki, pateicoties kuriem esmu mainījusies. Cilvēks ir kā sūklis, kurš uzsūc un vienlaikus atdod. Mans redzējums atbilst Hansa Seljes formulētajai altruistiskā egoisma teorijai – pakasi otram muguru, varbūt viņš kādreiz pakasīs tavējo. Iesaku palasīt.
Runā, ka Rīgā viesnīcu esot par maz, pieprasījums lielāks – vai tas tiešām atbilst patiesībai?
Es noteikti nebūvētu jaunu viesnīcu tālāk par divdesmit metriem no Vecrīgas, kas vienmēr būs pieprasīta. Pati svešā pilsētā vienmēr cenšos apmesties vēsturiskajā centrā, lai gūtu maksimāli daudz iespaidu.
Vecrīgā klientu netrūkst, bet kā ir laukos?
Mārcienā regulāri var sastapt gan cilvēkus no žurnālu vākiem, gan apkārtējo pagastu iedzīvotājus, piemēram, skolotājus, medmāsas. Šie cilvēki kaut reizi gadā vēlas būt karaļi un dzīvot pilī, kur ir svētki, kur tevi apkalpo viesmīļi frakās, uz sudraba paplātes skaistās glāzēs pasniedzot šampanieti. Esmu saklausījusies komplimentus no cilvēkiem, par kuriem nemaz nezināju, ka viņi bijuši Mārcienas muižā. Acīmredzot viņi ir ieradušies ar svešiem vārdiem, tā ir izplatīta prakse.
Vai jūs arī pētāt citus SPA?
Zināju, ka to pajautāsiet (smejas)! Zobārsts sarunas laikā vienmēr skatās otram mutē, bet es, būdama svešā vietā, izmēģinu pilnu servisu. Esmu pat speciāli devusies SPA iepazīšanās tūrēs pa Itālijas, Šveices, Austrijas un Francijas kūrortiem. Man bieži nācies konsultēt Latvijas uzņēmējus, kuri gatavojas atvērt savus SPA. Labprāt dalos pieredzē, jo katram vienalga būs savs grābeklis, uz kā uzkāpt.
Tad jau esat gana gulējusi šampanieša vannās un smērējusies ar kaviāru...
Bet es jums atklāšu noslēpumu: pat dārgākajos SPA šajās vannās labākajā gadījumā ir tikai piecas pudeles šampanieša – pārējais ir tīrs ūdens. Kaviāra procedūras Francijā gan izmēģināju, tās jau domātas kundzītēm apmēram manā vecumā, kurām daudz gadu un krunku. Patiesībā jau tur nav ne smakas no kaviāra! Kā teica Elizabete Ardena – es pārdodu jums tikai sapni. Respektīvi, ja pieliek klāt sapni, var pārdot arī krēma bundžiņu.
Ir pieņemts uzskatīt, ka biznesmeņa mērķis ir sava kapitāla vairošana, pretējā gadījumā nekas labs nevar sanākt. Vai tā tas ir?
Līdz ar tava biznesa attīstību vairojas arī kapitāls. Tiklīdz viens projekts izdevies, kļūst garlaicīgi un gribas kaut ko jaunu. Tad viens aiz otra paveras dažādi vārtiņi. Un iedvesmas eņģelis čukst: «Es taču neesmu ne tik vecs, ne dumjš, vajag taču atkal kaut ko uzsākt!» Visgrūtākais ir sākums, kad tev nav ne pieredzes, ne autoritātes, ne uzticības. Visvērtīgākais manā dzīvē ir mana reputācija. Varu tikai nožēlot politiķus, kuri par to aizmirst, jo cilvēku atmiņa nav nemaz tik plāna, kā viņi iedomājas.
Kā jūs tikāt pie pirmā miljona?
Ar pilnīgu avantūru. Kad manai izdevniecībai 1996. gadā apgrozījums bija 30 tūkstoši latu, es pieteicos privatizēt trīs ēkas Vecrīgā par 350 tūkstošiem latu. Varat iedomāties, cik tālu mani sūtīja vīrs, būdams pragmatiķis – inženieris Polimēru mehānikas institūtā! Mājās notika lieli konflikti par tēmu, kurā sajukuma pakāpē es atrodos...
Vai jums kāds pateica priekšā, kas jādara?
Būtu jau labi, vai ne? Es arī gribētu zināt, kas notiks ar Latviju un mani pēc pieciem gadiem. Šobrīd pilnīgi visiem, gan darba devējiem, gan ņēmējiem, pakausī ir ārkārtīgi liela trauksmes sajūta. Es apzinos sevi kā kapitālisti tajā brīdī, kad pāri par simts cilvēku uz mani skatās jautājošām acīm – būs vai nebūs algas pielikums, vai varbūt vispār atlaidīs no darba. Un es apzinos, ka uzņēmējam nāksies paļauties tikai uz sevi. Aiz katra darbinieka ir ģimene, kredītsaistības, bērni. Man šie cilvēki tic. Un ko man viņiem pateikt pavasarī – jums algas nebūs, jo Valentīna Andrejeva spēlē kazino kopā ar Jāni Dāvi un cenas ir palielinājušās?!
Jūs taču nedomājat, ka var iznākt līdzīgi kā Mārim Bensonam?
Tas tā var notikt. Ekonomikas pasaulē procesi ir daudz ciešāk savā starpā saistīti, nekā mēs iedomājamies. Ja celtniecība ir apstājusies, tad celtniekam Jānim nav algas, līdz ar to sievai Annai nav naudas, lai ietu uz SPA kabinetu vai nopirktu jaunas zeķes. Viņai jāiztiek ar vecām, bet viņu bērnam – bez košļenēm. No izraisītās krīzes cietīs visi Latvijas cilvēki, es neesmu izņēmums.
Jūs tomēr piederat pie Latvijas plašā miljonāru loka...
Stop, tas nav tik vienkārši! Paulam ir burvīga dziesma – šī dzīve ir kā šūpoles. Arvien vairāk cilvēku var nonāk uz nabadzības sliekšņa, domino vilnis ir tikko iekustējies. Būtu naivi domāt, ka vasarā būs labāk, šī krīze neapstāsies ne pēc gada, ne diviem, un naudas pietrūks visiem. Arī bailes piemīt visiem, bet tās nedrīkstētu mūs paralizēt, tām būtu jāmobilizē spēki. Ja tu nevari vakarā mierīgi noskatīties saulrietā, jo tevī gruzd nemiers, bailes par savu biznesu vai mīlestību, vajag domāt – ko darīt, kā izdzīvot? Es domāju par to, kā tas ir, kad cilvēks pazaudē visu, kā tas tikko notika ar cilvēkiem Gruzijā, jo vērtīgākais ir tava galva. Nav jābūt bagātākajam mironim kapos, lai tu būtu laimīgs.
Vai nav par agru piemērīt sev to koka mētelīti?
Nē, nē! Man tūlīt būs 58 gadi (smejas)... Diemžēl esmu saskārusies dzīvē un zinu, kā tas ir, kad tu no rīta uzspied cilvēkam buču, bet nākamajā rītā viņa vairs nav. Ikviens var aiziet pilnīgi neiedomājamā brīdī, tādēļ aicinājumam – baudi dienu! – ir dziļa nozīme. Būt apmierinātam ar šodienu, ar savu izskatu, to, cik tev vēl matu uz galvas, ar iespēju nomazgāt netīros traukus, jo – tev ir kāds, kurš tos traukus piesmērē. Lūk, dzīves sāls! Mēs par to aizmirstam un sūkstāmies, ka kaimiņam veicies labāk – mašīna dārgāka, zābaki labāki. Mēs paši pilinām sev uz galvas indi un kļūstam īgni. Nu labi, ir draņķīga valdība, draņķīga politika, bet vai tāpēc mēs skriesim projām?! Mazliet taču vēl ticam, ja reiz šeit esam. Tiesa, ja man būtu divdesmit gadu, es diez vai te paliktu.
Ar visu to, kas jums ir?
Nē, ar to, kas man ir galvā. Dabūt atpakaļ pilsoņu uzticību, kam seko nodokļu maksātāju prieks par to, ka viņi godprātīgi maksā, lai uzturētu šo valsti un valdību – tas ir neatgriezeniski zaudēts daudzās paaudzēs. Šaubos, vai šodien būtu iespējams 1991. gads un barikādes.
Vai Latvijas miljonāri nevarētu apvienoties rūpēs par savu valsti?
Sabiedrībai ir pilnīgi maldīgs priekšstats par tipisko miljonāru. 90 procentu cilvēku pie turības tikuši tāpēc, ka viņi ir strādājuši, nekas no gaisa nevienam nav nokritis. Un man arī patīk strādāt, kaut vai sakopt Mārupītes krastus, lasot dzērāju sasistās alus pudeles un izmētātās konservu bundžas. Man nav problēmu.
Jums ir arī nepiepildīti sapņi?
Jā, viens no tiem ir rozā krāsā – nopirkt māju Itālijā ar skatu uz jūru, lai netālu dzīvotu mani draugi. Pa vidu būtu maziņa vīna darītava, un, ejot ciemos, pa rokai vienmēr labs vīns! Tur es varētu sākt rakstīt romānus un gleznot!
Kā esat šim sapnim tuvojusies?
Esmu internetā sameklējusi daudzas adreses, uz kurām būtu vērts aizbraukt un paskatīties. Vīrs ir lietas kursā un zina, ka varēs audzēt olīvas, stampāt tās burciņā un sūtīt uz MC veikalu Rīgā. Bet, nopietni runājot, es vēl negribu tik mierīgu dzīvi. Esmu mazliet ideāliste, man vēl patīk Latvijas dubļi.
