Viņu dzīvē virzījuši divi sapņi – kļūt par pasaules klases futbolistu un restorāna īpašnieku. Jaunībā atvadījies no lielā futbola, Elmārs pārcēlās uz tēva zemi. Kamēr daudzi joprojām skatās Īrijas virzienā, viņš pamatīgi, tā sakot, stingri uz abām kājām nostiprinājies Latvijā.
Ēst gatavošanu dažreiz salīdzina ar mūzikas radīšanu – vai tu arī tā domā? Vai tev patīk sarežģīti ēdieni?
Zini, kā tas ir? Kas vienam ir sarežģīti, otram būs vienkārši. Šodien saprast, kas ir sarežģīti, gandrīz nav iespējams. Tas atkarīgs no auditorijas. Bet man patīk gatavot kā mājās, lai cilvēks saprastu, ko viņš bāž mutē, un būtu garšīgi paēdis, nevis ieknābājis kaut ko ļoti smalku – nezinu, vai ikdienā pie galda ir vajadzīga dārga izsmalcinātība. Protams, ir forši dažreiz aiziet uz kādu šiku restorānu, bet es dodu priekšroku vienkāršākām lietām. Ja man, piemēram, būtu jāēd steiks par 90 latiem, man to būtu ļoti grūti sagremot, jo es meklētu, kur tā lielā vērtība. Tiklīdz tev pie galda kaut kas jāmeklē, tā zūd patiesā bauda. Cita lieta, ja cilvēks ir ļoti turīgs un viņam tie deviņdesmit lati ir kā deviņi. Bet man nekad nav paticis no ēdiena gaidīt dārgus brīnumus un, izgaršojot katru kumosiņu, meklēt augstās cenas iemeslus. Nesaskatu šādā procesā ne prieku, ne jēgu. Varbūt tāpēc esmu tāds demokrāts.
Kas ir tās aprindas, kurām tu klāj galdus?
Es nešķiroju, kam klāju galdu – Karginam vai vidējam biznesmenim, jo aicināti ir visi.
Tu arī gribētu uzklāt galdiņu, piemēram, princim Čārlzam vai Monseratai Kabaljē?
Esmu organizējis paēšanu slavenībām un miljonāriem. Tas ir forši, bet nav mans pamatbizness, vismaz es ar to nezīmējos. Bagātie klienti iegriežas pie mums, kad viņiem nevajag sarežģītas un greznas maltītes, jo visu laiku tādas nav vajadzīgas nevienam, bet tas jau nenozīmē, ka man būtu zemāks līmenis, vienkārši – cits klājums un stils. Starp citu, man šķiet tikai normāli, ja kritiķis pirms savas vizītes piezvana restorānam, jo Latvija ir ļoti maza. Tas mazais biznesmenis ir iztērējis daudz naudas, lai paceltu savu uzņēmumu, un, ja kritiķis atļaujas kritizēt, tad viņam jābūt profesionālim, nevis plaša profila rakstītājam ar subjektīvu skatījumu. Cūkas stilbiņš var būt garšīgs kā pie Mārtiņa Rītiņa, tā alus krogā, bet izjūtas vienalga būs atšķirīgas – tie tomēr ir dažādi līmeņi, piemēram, makdonalda ēstūzis būs zemāks par bistro, tāpēc nevajadzētu visus restorānus vērtēt pēc vienas skalas, bāžot vienā maisā.
Bet uz Michelin zvaigznīti te vispār nav ko cerēt, vai ne?
Esmu bijis Michelin restorānos Francijā, un man liekas – nav tā, ka Latvijā to nevarētu izdarīt. Kādreiz es par to pat domāju. Kāpēc mums nemēģināt?! Ja tev ir mērķis te uztaisīt vienu Michelin restorānu, tad jādara viss, lai to panāktu, jo, izdarot visu, tā lieta aiziet. Cits jautājums, vai te ir maksātspējīga publika, kura to var atļauties. Pats vēl neesmu pietiekami vecs un patiesībā nekad neesmu gribējis tik daudz strādāt, lai man būtu Michelin restorāns.
Varbūt tu neesi darbaholiķis?
Esmu! (Smejas.) Taču ne tik sīkumains, lai filigrāni izstrādātu katru detaļu – man patīk kopējā bilde, kad ir labi.
Tu Latvijā esi topa pavārs, otrs ir Mārtiņš Rītiņš. Citus spicos pavārus tauta tik labi nepazīst – kāpēc? Vai ārzemju latvieši ir foršāki nekā vietējie?
Protams, ka nav foršāki! Ja pavārs ir augstas klases profesionālis, nav svarīgi, vai viņš ir latvietis, anglis vai francūzis. Mums Latvijā pavāriem nav attiecīgu skolu, kur viņiem ieliktu vajadzīgos pamatus. Un mums vispār nav tādu pavāru, pie kuriem klienti stāvētu rindām. Acīmredzot kaut kas nav īsti noķerts līdz galam, lai šīs rindas uz restorāniem būtu, turklāt katru dienu – kā Rietumos, kur ir zināmas vietas, kurās pie galdiņa jāpiesakās pusgadu iepriekš. Tātad tur personāls izdarījis kaut ko maģisku, pēc kā cilvēki tiecas un ir gatavi maksāt. Latvijā vēl šādas pieredzes nav, te vēl nesen pavāriem bija tādas algas, ka viņi nebija ēduši to, ko paši gatavoja restorānā, nemaz nerunājot par vakariņām citos restorānos. Bet ar receptes izlasīšanu vien nepietiek - ja tev nav ar ko salīdzināt, nevari šai tirgū konkurēt. Pavārmāksla taču ir radošs process! Latvijā restorānu bizness ir ļoti strauji izaudzis, un daudzi cilvēki kļuvuši par šefpavāriem pārāk ātri. Viņiem vienkārši nesanāk, jo bez ēst gatavošanas tev jābūt menedžerim un jāprot vadīt komanda. Labam pavāram jābūt labam skolotājam.
Kāds bija tavs starta kapitāls, ierodoties Latvijā?
1992. gadā atbraucu ar baigo kāpostu – apmēram desmit tūkstošiem Kanādas dolāru! Es darīju kā normāli cilvēki visā pasaulē, kuri grib atvērt kaut ko savu: pats remontēju telpas, krāsoju sienas, pirku lietotus Snaige ledusskapjus un vecus krēslus. Kredītus jau toreiz neviens nedeva, tos pašus desmit tūkstošus biju aizņēmies Kanādā. Savos divdesmit septiņos gados es biju nabags, avantūrists un romantiķis, kurš vienmēr gribējis braukt uz Latviju. Tā mani audzināja vecāki, mamma (Natālija) bija aktīva Kanādas latviešu sabiedrības dāma, kurai patika cept, vārīt un gatavot, bet tētis (Guntis) – pilots, kurš 60. gados lidoja pāri okeānam uz Eiropu. Tas bija ļoti prestižs darbs; pateicoties tēvam, arī es esmu drusku savā dzīvē palidojis.
Saka jau, ka ar ēšanu ātri naudu nevar nopelnīt – kā tev sanāca?
Man ātri izdevās atvērt savu pirmo krodziņu Fredis Vecrīgā, kurā tirgojām tikai vienas šķirnes alu. Toreiz bija pavisam atšķirīga biznesa vide.
Katram uzņēmējam bija savs jumts, vai ne?
Protams, arī mums piesējās rekets, kam bija jāmaksā. Bet tādi bija noteikumi, un tos vajadzēja ievērot.
Un tu to mierīgi pieņēmi, tev negribējās laisties atpakaļ?
Es sapratu, ka te ir brīva niša. Atvadoties no vecākiem, man acīs bija asaras. Man jau toreiz bija doma, ka atpakaļ neatgriezīšos. Mani šurp vilka arī cerība, ka esmu saticis savu nākamo sievu. Ar Ilzi iepazināmies 1992. gada vasarā, kādā trakā ballītē, visu vakaru nodejojām. Viņa palika pie manis pa nakti, bet, atklāti sakot, mēs tā īsti neko nedarījām, vienkārši kopā aizmigām. No rīta pamostoties ieraudzīju viņas seju, tajā bija kaut kas brīnišķīgs, noslēpumains. Pēc tam Kanādā ātri sapratu, ka man ir jābrauc atpakaļ, lai atrastu Ilzi. Kopā esam jau 17 gadus! Varbūt no malas viss šķiet vienkārši, bet pirmos piecus sešus gadus man vajadzēja strādāt simts stundas nedēļā! Sorry, tā laime man klēpī neiekrita – es jau strādāju no septiņiem rītā līdz diviem naktī, un tikai tā kaut ko panācu. Nekas nebija vienkārši, kā varbūt citiem, kuri ātri pirka un pārdeva nekustamos īpašumus, dažos mēnešos nopelnot vairāk nekā es pa visiem septiņpadsmit gadiem kopā. Bet cepuri nost viņu priekšā!
Tu nevienā blakusnodarbē neiesaistījies?
Man nesanāca. Nu, kaut kas jau ir nopirkts un pārdots, bet nekad tā riktīgi neesmu uzvārījies. Diemžēl...
Rīgā tomēr krodziņu ir vieglāk atvērt nekā Toronto, vai ne?
Protams, tur būtu daudz dārgāk. Bet man bija iemesls būt šeit un darīt dzīvē to, ko vienmēr esmu gribējis. Es jau varēju palikt un strādāt Toronto, zinu, ka arī Kanādā būtu atvēris restorānu. Domāju, sanāktu, jo esmu neatlaidīgs. Man saka, ka esmu ļoti mainījies, bet grūti taču nemainīties: man ir 43 gadi, sirmi mati, pliks pauris, ģimene ar trīs bērniem – Dinu (13 g.), Natāliju (12 g.), Robiju (6 g.) – un ļoti daudz darbinieku. Ar gadiem tu kļūsti tikai vecāks un arvien vairāk mainies. Bet vai es tāpēc vairāk saprotu citus cilvēkus? Varbūt tā sapratne dažreiz nemaz nav vajadzīga, un foršāka ir naivitāte... Kad lasu avīzes, skatos līdzi, kas notiek pasaulē, labāk nekļūst – mierīgāk ir dzīvot, ja nesekoju tam visam līdzi. Agrāk nekad neuztraucos par konkurenci, jo vienmēr esmu ticējis tam, ka labie darbi tiek atalgoti – ja tu centies, panākumi neizpaliks. Bet šodien par konkurenci nevar nedomāt, jo ir jāzina, kas notiek tirgū.
Kas tajā notiek?
Visi tikai štuko, kā optimizēt savu biznesu, lai izdzīvotu. Te taču viss vienā mirklī attīstās – algas skrien uz augšu, inflācija, agrāk krogi vērās vaļā pa labi un kreisi, bet tagad veras ciet! Varbūt tas liks vairāk koncentrēties uz kvalitāti, celt servisa līmeni. Pirms gada darbiniekam jau neko nedrīkstēja teikt, jo viņš uzreiz draudēja aiziet. Tas bija darba ņēmēju sava veida rekets, jo tirgū trūka cilvēku. Daudzi bārmeņi un oficianti bija aizgājuši stiept ķieģeļus vai kļuva par krāsotājiem.
Biznesā lieliski atklājas cilvēka un tautas mentalitāte – kādu tu to redzi? Ko tu domā par sevi un latviešiem vispār?
Visbēdīgākā lieta ir tā, ka ap visu, kas Latvijā notiek, vienmēr ir kaut kāda ēna. Piemēram, tūrisma bizness ir plaukstoša nozare, kurai pakaļ velkas piečakarēto tūristu stāsti par pārmaksātiem rēķiniem. Mums ir brīnišķīga, čakla tauta, bet ne visi ir godīgi. Kāpēc pie tik daudzu māju žogiem ir uzraksts Nikns suns? Es to nekad neesmu varējis saprast! Suns ir cilvēka draugs, nevis zvērs, kam jākož. Bet acīmredzot ir pietiekami daudz sliktu cilvēku, no kuriem mums visiem jāsargās.
Tev cilvēki šķiet vairāk vienādi vai atšķirīgi?
Vienādi mēs esam, kad pliki ejam pirtī, esam pludmalē vai mežā – visur, kur cilvēki var aizmirst par naudu – papīra gabalu ar sen mirušu cilvēku attēlu.
Vispār jau tauta izskatās citādi nekā cilvēki, kuri regulāri redzami masu medijos. Strādnieki, viesmīļi, bārmeņi, apkopēji, inženieri, dakteri vai uzpildes stacijas darbinieki – to, cik viņi visi ir forši, var redzēt svētku reizēs. Cilvēki grib atbalstīt savu valsti, un tas ir svarīgi! Es jūtos kā viens no viņiem. Protams, mana domāšana atšķiras no tāda cilvēka, kurš viens dzīvo vienistabas dzīvoklī, jo ikviens no mums ir iekāpis savā ritenī, skrien un netiek ārā. Daudz ko nosaka arī ekonomiskā bāze, jo viens skaita santīmus, otrs – desmit latus, trešais – simts latus un tā tālāk. Kādam ikdiena ir izdzert tasi kafijas, citam – apēst steiku. Ir notikusi pamatīga noslāņošanās. Mēs visi varam satikties ballītēs, bet gribot negribot visu līdzsvaro maciņa biezums. Sākumā Rīgā es arī dzīvoju vienistabas dzīvoklī, kur bija vēl pieci džeki. Biju pliks un nabags, un liels tusētājs. Varu teikt, ka jaunībā esmu kārtīgi iztrakojies, biju smuks sportista tips. Es to savu krodziņu atvēru ne jau biznesam, bet, lai pašam būtu vieta, kur piepildīt savu sapni.
Kā mainījies tava biznesa apgrozījums?
Neesmu nekāds labais biznesmenis – daru to, kas man patīk. Bizness ir mans hobijs. Bet mājās es ēst gatavoju reti, restorānā tomēr viss darbam ir sagatavots – atliek vienīgi salikt pareizos akcentus.
Un kurš tad ģimenē skaita naudu, vai sieva?
Kopā. Mēs visu mēģinām risināt kopīgi. Mans tēvs vienmēr teica tā – vīrietis var domāt, ka viņš ir ģimenes galva, bet, ja viņš nav apmierināts ar mīlestības dzīvi, tad ir skaidrs, ka valda sieviete. Vai tēvam taisnība, nezinu. Es ļoti mīlu savu sievu, bērnus, ģimeni. Man ir par maz laika, kurā būt divatā ar Ilzi. Mums patīk uz pāris dienām aizlidot uz Londonu vai Parīzi. Neesam muzeja gājēji, bet izbaudām atmosfēru, varam apsēsties parciņā uz sola un vērot cilvēkus vai ieiet siltā konditorejā un padzert smaržīgu kafiju. Ārzemēs ir tā priekšrocība, ka tevi neviens nepazīst, tu esi absolūti anonīms, tas dažreiz ir tik forši!
Baņuta Rubess arī nāk no Toronto, un viņa man teica, ka vienīgais, kā Rīgā pietrūkstot, ir tumšādainie uz ielām – kā ir ar tevi?
Man patīk, ka viesmīļi ir visādās krāsās! Toronto multikulturālā vide ir ļoti interesanta, tās sajūtas, ko var iegūt pasaules metropolēs, šeit man tiešām drusku pietrūkst. Etniskā daudzveidība, tā krāsainā mozaīka cilvēkiem iemāca sadzīvot, respektēt citam citu, būt tolerantiem un cienīt citādo.
Kad, tavuprāt, Rīga sasniegs līdzīgu tolerances pakāpi?
Tas ir baigais laika jautājums. Cilvēki nesaprot to, ko nepazīst. Tas ir kā ar svešu ēdienu – latvieši tā vienkārši nevar aiziet prom no karbonādes un rasola, lai pieņemtu citādo. Līdzīgi notiek cilvēku starpā, mēs pat neesam tumšādainiem iedevuši kārtīgu vārdu un saucam viņus par nēģeriem. Tas izklausās rasistiski. Valstij vajadzētu ieguldīt lielu darbu PR kampaņās un reklāmās, kas mācītu sadzīvot dažādiem cilvēkiem, līdzīgi kā latviešiem varēja iemācīt mašīnā piesprādzēties (kad atbraucu, neviens šeit to nedarīja) vai Jāņos nebraukt piedzērušiem pie stūres. Publiskai audzināšanai vai Cūkmenam ir liela iespēja mainīt domāšanu un lietu uztveri. Dažreiz dzird, ka Latvijā ir liela dzimumu diskriminācija, bet es to nejūtu. Nedzirdēju, piemēram, ka kāds kritizētu Vairu Vīķi Freibergu prezidentes amatā tāpēc, ka viņa ir sieviete. Ja cilvēks ir spējīgs, prātīgs un gudrs, viņu pieņems ikviens, kurš to prot novērtēt. Vismaz es te jūtos vairāk kā latvietis un mazāk – kā kanādietis.
Cik bieži tevi apciemo vecāki?
Vismaz reizi gadā jau atbrauc, mazbērni taču arī jāapciemo. Mani vecāki ir tipiski ārzemju latvieši, kuri nevar saprast, kā šeit bagāti cilvēki nopelnījuši naudu, kāpēc krievi nerunā latviski. Viņi daudz ko nevar pieņemt no šejienes realitātes, bet tur neko nevar darīt. Pats, šķiet, esmu iemācījies saprast gan vietējos, gan ārzemniekus. Man kā nekā jārūpējas par restorāna klientūru. Krieviski gan es protu tikai dažus lamu vārdus, priekš manis tā tomēr ir ļoti sarežģīta valoda.
Kādā valodā tu domā – latviski vai angliski? Un kādā valodā tu lasi grāmatas?
Domāju latviski, jo sarunā pāriet uz angļu valodu kļuvis grūti, teikumu struktūra pilnīgi atšķiras. Bet lasu gan angliski. Es šeit tik ilgi dzīvoju, ka nu jau ar abām kājām stāvu uz Latvijas zemes. Man gan turpina jautāt, vai es negribētu braukt prom. Esmu par to domājis, arī šobrīd. Bļāviens, atkal jāstrādā! Bet reāli uz papīra tādu plānu neesmu uzlicis. Varbūt nebūtu nemaz slikti uz laiku izbraukt, bet ne uz visiem laikiem, jo šeit ir manas mājas. Ir jācīnās! Vai man gribas cīnīties, tas ir cits jautājums...
Ko tu dzīvē vēl proti darīt bez ēst gatavošanas?
Slēpot, ceļot, būt labs vīrs sievai un tēvs bērniem, vai pietiks? Vēl esmu pats radījis savu restorānu dizainu. Vispār šobrīd es ļoti daudz strādāju – jāizklaidē interesenti Garšas laboratorijā – un man nav laika citām nodarbēm. Jaunībā skolas trupā spēlēju teātri, no turienes nāk mana skatuves mīlestība. Es labi jūtos kameras priekšā. Atzīšos, man kādreiz gribētos pabūt aktiera ādā un iesaistīties kādā izrādē. Un nevis tāpēc, ka man gribētos atrasties uzmanības centrā, jo lugas zvaigzne es negribu būt, mani vienkārši saista partneru spēle. Esmu pārliecinājies, ka it visā, ko tu dari, jābūt gribai. Kā motoram, bez kura nekas uz priekšu nekustas. Latviešu sportisti bieži sūdzas, ka nav dabūjuši naudu. Kad es spēlēju futbolu Kanādas jaunatnes izlasē, man nauda nebija svarīga, jo zināju – ja būšu zvaigzne, būs arī nauda. Problēma ir tā, ka Latvijas sabiedrībai trūkst ideālu un bērniem nav sakarīgu mērķu. Nav sapņa! Mans tētis teica – ja tu sapņo par pili, tu uzbūvēsi pili, ja tu sapņo par būdiņu, uzbūvēsi būdiņu. Saproti, sapnis ir tas, kas tevi nes. Un pat nereāli sapņi mēdz piepildīties. Neviens taču neticēja, ka var uzkāpt uz Mēness, bet tas taču notika! Diemžēl Latvijas izglītības sistēmā ir daudz kā tāda, ka pasaka – tu to nevarēsi izdarīt.
Kas ir tavi draugi?
Daudzi par tādiem kļuvuši, nākot uz manu restorānu. Ir arī ģimenes draugi, piemēram, Kauperu pāris, mūsu dēli ir labākie draugi. Man ļoti patīk, kad mājās sanāk divdesmit, trīsdesmit cilvēki un mēs varam forši paēst un tusēties. Mēs jau arī varētu kļūt par labiem draugiem, bet mums nebūs tās pagātnes, kas mani vieno ar savējiem Kanādā. Drusku tomēr pietrūkst vecākā brāļa, māsas un bērnības draugu. Neatceros, kad pēdējoreiz iegāju draugos.lv, jo tur mani gaidītu baigais darbs.
Tu vispār esi tāds brīvi plūstošs, pat haotisks, vai ne?
Točna! Bet domāju, ka esmu sakarīgs džeks.
Vieni saka, ka civilizācija attīstās, citi saka, ka iet bojā, piemēram, ekologi. Ko tu par to domā?
Dzīvosim, redzēsim! Domāju, mēs aklimatizēsimies – ja visu laiku bija benzīns, tad tagad būs biodegviela. Jābūt optimistam, lai izdzīvotu pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos. Es cenšos, lai gan dažreiz uznāk brīži, kad gribas paraudāt. Nu ir grūti, bet - būs jau labi!
Cik saprotu, tev nekādu ekonomisko drošības spilvenu nav...
Diemžēl nav gan. Neviens jau īsti nezina, kas būs, baumas ir visādas. Beigu beigās, ja būs sūdi, iešu uz ielas un pārdošu pīrāgus. Kādi drošības spilveni?! Paskaties uz Ameriku – cilvēks strādā nopietnā firmā, un pēkšņi vienā dienā šī firma atlaiž desmit tūkstošus strādnieku! Šodien tev iet forši, bet rīt jau tu vari būt uz ielas. Man jau liekas, ka visdrošāk jūtas tie cilvēki, kuriem ir savi lauki, kā manam sievastēvam Dikļos – mājas, zeme, nav kredītu, dzīve naturālā saimniecībā. Mēs visi sitamies nost pa savu biznesu, bet kādēļ?! Lai būtu brīvi un varētu darīt to, kas patīk.
Kas tavā dzīvē ir galvenais, uz ko tā turas?
Peace, baby! Man patīk skaistas lietas, ne tikai mašīnas, bet viss, kas dod enerģiju. Vispirms jau daba – pirms nedēļas ar bērniem aizbraucām uz Saulkrastiem pie Baltās kāpas, bijām vienīgie jūras krastā. Viļņi šalc, vējš pūš, un mēs ar bumbu. Kolosālas sajūtas, tas viss bija par brīvu! Tādu brīžu un nevis mantas dēļ arī ir vērts dzīvot, kad esam kopā, kad kopā uzdziedam, kopā smejamies un pasēžam pie kamīna. Lai priecātos par pastaigu mežā pēc lietus, nauda nav vajadzīga. Super!