Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.
Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?
Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.
Kas pamodināja jūsu apziņu?
Neviens nemodināja. Tur jau tā lieta, ka es neko nesapratu! Uzskatu, ka mēs visi atrodamies skolā, viens to sauc par mīlestības, otrs – Dieva skolu. Bet nosaukumam nav nozīmes, galvenais, ka visi šajā skolā kaut ko mācās un regulāri kārto eksāmenus, lai tiktu nākamajā klasē. Kad sāku dzīvot ar Dievu un saprast dzīvi, domāju – tagad man ir jāiegūst eksistences jēga, jāatbild uz jautājumiem: kāpēc esmu šai pasaulē nācis, kas man ir jāizdara? Bet, tiklīdz samierinājos un pieņēmu savu aicinājumu, mainījās visa mana dzīve, sākās kaut kas jauns. Patiesībā dzīve ir process, ceļš bez fināla, nepārtraukta kustība. Miera stāvoklis nav iespējams, tikai virzība uz priekšu vai – atpakaļ. Progress vai regress.
Vai jūsu progress izpaužas grāmatu rakstīšanā?
Jā, pašlaik strādāju pie savas astotās grāmatas. Rakstīt sāku samērā nesen, taču grāmatas lasu, kopš sevi atceros. Pēc kārtējās grāmatas izlasīšanas es vēl ilgi turpināju dzīvot kopā ar iepazītajiem varoņiem, jo man negribējās šķirties. Pats izdomāju turpinājumus un piedzīvojumus, tās bija manas bērnības nevainīgās spēles. Bet pašam rakstīt man vienmēr bija slinkums, līdz atklāju, ka pasaulē mīt Dievs. Pirmoreiz iegāju kristīgā baznīcā, kad man jau bija pāri trīsdesmit gadiem. Tā man, materiālistiski vispusīgi izglītotam, bija gluži jauna skola.
Vai tad VDK augstākajā mācību iestādē jūs neiepazīstināja ar pasaules uzbūves principiem?
Jā, bet es to nepabeidzu, ieguvu tikai zināmus pamatus.
Kā jūs nokļuvāt pie čekistiem?
Sapņoju kļūt par izlūku. Vai tad jums nepatika grāmatiņas par izlūkiem un specdienestiem?! Man arī patika attīstīt savas analītiskā prāta spējas, bet VDK deva vislabāko skolu Padomju Savienībā. Un ne jau pēc diploma, kur bija tikai trīs disciplīnas: specialitāte, svešvaloda, militārā mācība; tā bija vienīgā vieta, kur mācīja domāt. Visās pārējās PSRS augstākajās mācību iestādēs mācīja nedomāt. Man bija ļoti labas perspektīvas, taču es nomācījos tikai divus gadus, tā teikt, sāku domāt un gāju tālāk.
Savā autobiogrāfijā rakstāt, ka no VDK aizgājāt romāna dēļ – jūs atstājāt sievieti stāvoklī, un viņa uzrakstīja niknu vēstuli komunistiskās partijas komitejai...
Jā, mani izmeta. Pēc rakstura esmu ļoti slinks. Ja varu kaut ko nedarīt, tad arī nedaru, bet, ja kaut ko esmu iesācis, tad eju līdz galam. Tāpēc, iestājoties VDK augstskolā, man bija Dzeržinska teicamnieka stipendija un apkārtējie man zīmēja visrožainākās nākotnes ainas. Taču Dieva plānos es nefigurēju kā slepenais izlūks, tāpēc arī tik savdabīgā veidā nācās aiziet. Patiesībā sieviete bija tikai formālais atlaišanas iemesls, jā, viņa uzrakstīja vēstuli, taču sievietes ne vienmēr pašas izdara neapdomīgus gājienus – viņām kāds pasaka priekšā. Saprotiet, katrs cilvēks dzīvē tiecas pēc labākā, tāpēc es to sievieti nevainoju. Par laimi, Dievs ar mani komunicē caur dažādām sievietēm. Šajā ziņā Viņš pret mani ir ļoti labs.
Katoļu pasaulē jums dažos gados izveidojās apskaužama karjera – bijāt baznīcas labdarības organizācijas direktors, kandidējāt uz pasniedzēja vietu garīgā seminārā un gatavojāties studēt Pāvesta Universitātē Itālijā. Kāpēc nenoturējāties?
Visām reliģiskām organizācijām, nemaz nerunājot par sektām, kas dibinātas, lai no ļaudīm vāktu naudu, ir savi mīnusi: mācītāji jābaro, viņiem gribas braukt ar mašīnām, runāt pa mobilajiem telefoniem, strādāt ar datoriem. Mācītājiem vispār daudz ko gribas, un tas ir tikai dabiski, jo arī viņi ir cilvēki. Tāpēc baznīca domā vairāk nevis par kādas dvēseles glābšanu, bet draudzes locekļu piesaistīšanu, lai vairotu ienākumus. Dvēseles glābšana nav orientēta uz kabatu! Kā ikviena slēgta struktūra, baznīca dzīvo pēc saviem iekšējiem likumiem un pēc būtības ne ar ko no VDK neatšķiras. Tur nav nekādas patiesības, strīdi par mantu gan. Esmu bijis abās un varu salīdzināt - man vairs nav ilūziju.
Vispār man dzīvē bija grūts periods, kad vajadzēja psihologa palīdzību. Sāku apmeklēt psihoterapeitu. Ziniet, viņa pakalpojumi iemācīja man dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez jelkādas palīdzības. Par to viņam saku paldies. Arī baznīcai esmu pateicīgs par gūto pieredzi, lai gan – to pašu varēju iegūt, lasot grāmatas. Baznīcas periodā es intensīvi apguvu Bībeli un saskatīju tajā lietas, kas izbrīnīja gan draudzes locekļus, gan klostera māsas. Piemēram, visi ir pilnīgi pārliecināti, ka Ābrams dzīvoja kopā ar tēvu līdz viņa nāvei. Taču Bībelē ir precīzi norādīts – Ābrams pameta savu tēvu. Tātad viņi konfliktēja. Bet cilvēki, lasot manu pirmo grāmatu «Es, Ābrams...», jautā – kā tu to visu izdomā? Es neko neizdomāju! Šo grāmatu izlasīja kāda inteliģenta pareizticīgo mūķene, kura atzinās, ka gribējusi manuskriptu sadedzināt – tik liels bija viņas sašutums. Taču pagāja divas nedēļas, un viņa man zvana: «Vēlreiz pārlasīju Bībeli un jūsu sacerējumu, diemžēl jums izrādījās taisnība..» Cilvēkam salūza stereotipi, priekšstati par to, cik tas ir skaisti, kad tēvs gatavojas pārlauzt savam dēlam rīkli. Tas noteikti bija skaisti, kad Ābrams gatavojās upurēt savu dēlu: sasēja viņu, nolika guļus, izvilka nazīti un pacēla roku dūrienam... Daudzi cilvēki no šī skata izjūt kaifu – lūk, ticības augstākais apliecinājums! Saprotu, ka ir grūti kritiski paraudzīties uz pareizi iepotētiem kadriem.
Baznīcas institūcijas un reliģiskās organizācijas sevi ir izsmēlušas. Es tajā nevienu nevainoju, jo pastāv reāls vēsturisks process – pirms gadu tūkstošiem pastāvēja citas reliģiskas organizācijas, piemēram, antīkās Grieķijas dievu panteons vai tempļa priesteru pārvaldītā senā Ēģipte ar faraonu priekšgalā, vai šamaņu kulti cilšu dzīvē. Es gribu, lai cilvēki saprastu - ikviena reliģiska organizācija (katoļu, luterāņu, musulmaņu, jūdaisma, pareizticīgo, visas te neminēšu) redz sevi kā visaugstāko vērtību. Kad jūs atnāksiet pie kādas ticības mācītāja un jautāsiet – kā man iemācīties dzīvot ar Dievu, saņemsiet sekojošu atbildi: «Mūsu organizācijā ir noteikti likumi, ievēro tos, un viss tev būs labi.» Jebkurā baznīcā tev izstāstīs, kā vajag pareizi lūgties, gavēt, ko drīkst vai nedrīkst darīt. Pats esmu izgājis šo ceļu, lai saprastu – tas ir apmāns. Visos laikos ticība Dievam un cilvēka vēlme būt kontaktā ar Absolūtu ir nemainīga, bet reliģisko institūciju formas - mainīgas. Ja patiesība tiešām būtu kādā organizācijā, tā paliktu nemainīga, taču vēsturiski viena reliģija nomaina otru. Bet visas reliģijas saka – mums pieder patiesība. Pie tam tās visas drusku liekuļo, jo ikvienas ticības mācības pamatā ir nevis organizācijas, bet viena konkrēta cilvēka personiskās attiecības ar Dievu. Piemēram, Muhameds bija pirmais, kurš sāka pielūgt Dievu tā, kā viņš to dara. Visi apkārtējie pirms Muhameda Dievu pielūdza citādi. Arī Jēzum apkārt bija ļoti daudz jūdu, kuri dzīvoja pēc saviem vispārpieņemtajiem likumiem. Bet Jēzum bija savas, personiskas attiecības ar Dievu, kas šajos rāmjos neiekļāvās.
Bet Jēzus bija Dieva dēls...
Un jūs esat pārliecināts, ka neesat Dieva dēls? Es esmu Dieva dēls. Es to zinu, jo par to ir rakstīts Bībelē. Jēzus arī to zināja, viņš nekur nav teicis, ka ir Dievs. Viņš taču teica «Tēvs mūsu», nevis «Jēzus Tēvs»! Jēzus mācīja, ka mēs visi esam Dieva bērni. Jēzus, Buda, Ābrams, Dāvids, Zālamans un citi gudrie - viņi visi devuši savu ieguldījumu cilvēka attiecībās ar Dievu. Šie personāži pārkāpa esošās reliģiskās organizācijas robežas un gāja tālāk. Bet viņu sekotāji radīja jaunu organizāciju. Taču, lai kā kāds censtos sekot sava skolotāja – Kristus, Budas vai Muhameda – bauslībai, nekas nesanāk. Sanāk tikai tiem, kuri iet savu ceļu. Piemēram, Svētais Asīzes Francisks neatkārtoja Kristu, viņam bija personiskas attiecības ar Dievu un visa dzīvā radība – brāļi un māsas. Ikviens cilvēks ir unikāls, un tikpat neatkārtojamas ir viņa attiecības ar Dievu.
Bet cilvēkiem patīk, ja kāds draudzīgi uzsit uz pleca, no sērijas, tu labi dari...
Piedodiet, iztēlojieties, ka esat saticis meiteni un iemīlējies. Vai jūs gribēsiet, lai kāds pateiktu – tu pareizi to dari; lai pie katra soļa jums skanētu – ne tā tu bučojies, tas jādara šitā!? Dievs ar mani sarunājas caur sievietēm, man bijušas trīs sievas. Tās bija trīs unikālas attiecības. Nekas nav atkārtojams, ne mūsu prieks, ne bēdas, ne iepazīšanās vienam ar otru. Un tas pats notiek starp cilvēku un Dievu. Tā ir vienīgā doma, ko es pūlos izteikt savās grāmatās. Draugi, visi jūsu stereotipi neko nenozīmē, svarīgas ir tikai jūsu personiskās attiecības.
Tēlaini izsakoties, kamēr mums nav sievas, mēs varam tikai iztēloties, kāda viņa būs. Lieta tāda, ka Dievs pastāvīgi mainās.
Kā hameleons?
Nē. Visas reliģijas runā par to, ka Dievs ir mīlestība. Bet mīlestības izpausmēm nav robežu, un mīlestībā arī nav vietas organizācijām. Jaunā garīguma laiks jau sen ir pienācis. Cilvēki, kuri lasa Jauno Derību un mīl Jēzu, zina, ko viņš pirms diviem tūkstošiem gadu sacīja – ir pienācis laiks Dievu pielūgt nevis Jeruzalemē, bet garā un patiesībā. Es neko jauno neesmu atklājis, tikai to pašu pasaku mazliet citādi – attiecības ar Dievu ne ar ko neatšķiras no attiecībām ar līdzcilvēkiem. Es nelūdzos, atkārtojot aprobētas formulas, teiksim, Tēvreizi. Lai cik dīvaini tas kādam šķistu, mana komunikācija ar Dievu notiek caur cilvēkiem. Tas ir ļoti sarežģīti, piemēram, mana sieva par mani zina tikpat daudz, cik Dievs. Starp mums nav noslēpumu. Pamēģiniet savai sievai pateikt visu, kas uz sirds! Kristieši grēkus sūdz baznīcā, bet es eju uz grēksūdzi pie savas sievas. Protams, daudz vieglāk būtu izsūdzēt grēkus mācītājam, svešam cilvēkam, taču sievai – daudz interesantāk.
Vērot viņas reakcijas, ja?
Nē, vērot Dieva reakciju! Sieva, atšķirībā no mācītāja, savu vīru labi pazīst. Sieva, bērni, radinieki, draugi, paziņas – saskarsme ar viņiem man nozīmē saskarsmi ar Dievu. Es cenšos ļaudis sev apkārt darīt laimīgus.
Tā ir beznosacījuma mīlestība, respektīvi, noturīga tieksme pēc mīļotā cilvēka laimes. Tās dēļ esmu gatavs sevi nemitīgi mainīt. Sadzīves apziņā cilvēki mīlestību iztēlojas otrādi – man jābūt laimīgam, bet mīļotajam sevi jāmaina: jāatmet dzeršana, smēķēšana, jārunā patiesība. Taču īsta mīlestība neizvirza nekādas prasības.
Manos priekšstatos laimīgs cilvēks ir tad, ja viņam blakus ir, ko mīlēt, viņš var sevi realizēt sabiedrībā un justies brīvs. Man apkārt ir daudz cilvēku, kuri kaut ko dara, baiļu vadīti. Kad pamanu, ka sieva pārstāj būt pret mani atklāta, jo baidās sāpināt, es viņai izvirzu ultimātu un skarbā balsī saku – ja tu gribi, lai mēs dzīvotu ilgi un laimīgi un nomirtu vienā dienā, tad patiesību un tikai patiesību! Cita runa, ja esi nolēmusi no manis aiziet... Apkārtējiem, kā redzat, ar mani nav viegli, es neucinos, nedāvinu ziedus, bet tiecos pēc normālām cilvēciskām attiecībām, kurās varam būt paši, bez izlikšanās.
Starp citu, grāmatā Apokalipse es rakstu par Jāņa vīzijām, kuras viņš Atklāsmes grāmatā traktējis kā šausmas, briesmas un pasaules galu. Es šīs pašas vīzijas tulkoju kā izcilu mīlestības vēsturi, par to, kā Dievs mīl cilvēkus un apsola viņiem, ka nekas no aprakstītajām šausmām nenotiks.
Rakstot jūs radāt jaunu realitāti vai aprakstāt, jūsuprāt, jau esošo?
Rakstu samērā brīnumainā veidā, jo, būdams slinks, nekad neko nerakstītu, ja zinātu, kas būs nākamajā lapaspusē. Es redzu kino un to arī pierakstu. Kāds būs nākamais kadrs, es iepriekš nezinu. Esmu ģimenē audzināts tradīcijās, kurās Bībeli uzskata par svētu grāmatu, tāpēc arī manī pašā notiek stereotipu nomaiņa. Tiklīdz manā kino kaut kas neatbilst stereotipam, es «izslēdzu» filmu un metos pie Bībeles, bet kļūdas salīdzinājumā neatrodu. Protams, arī mana dvēsele ir nemierīga, jo mainīt domāšanu vienmēr ir sāpīgi.
Kādus stereotipus jums bija visgrūtāk pārvarēt?
Tie visi saistīti ar Dievu un reliģiju, tātad - ar manu pasaules uztveri un izjūtu. Man, piemēram, bija šoks, kad Bībelē lasīju, kā Sāra savu vīru Ābramu nosauc par riebekli. Tiešām, man nebija viegli noticēt, ka visu ticīgo tēvu, cienījamo patriarhu viņa paša sieva tā lamā. Starp citu, daudziem kristiešiem šī vieta tā arī palikusi klupšanas akmens, lai gan esmu saņēmis pārmetumus, no sērijas, nu jūs gan pārsālījāt. Bet es saprotu, ka Sāra ne tādiem vien vārdiem varēja mētāties, jo viņa bija dzīvs cilvēks.
Jums ir dzīva fantāzija...
Te nav runas par fantāziju, es nezinu nevienu sievieti ne savā dzīvē, ne vēsturē vispār, kura gūtu baudu no tā, ka vīrs viņu pārdod. Ja kāds atvedīs pie manis sievu, kura no šāda darījuma izjutusi kaifu un saka: «Mīļais, kāds tu esi malacis, cik forši ar mani nopelnīji!» – tad es savus vārdus ņemšu atpakaļ un grāmatu pārrakstīšu. Un neaizmirsīsim, ka otrreiz Ābrams savu sievu pārdeva, kad viņa jau bija stāvoklī.
Visas manas grāmatas – vai tas būtu detektīvs, trilleris vai katastrofa — izriet no Bībeles, tās ir sarunas. Es neaprakstu ne varoņus, ne dekorācijas, ne detaļas, jo man pašam šāda veida apraksti traucē ieraudzīt to, ko vēlos, raisa diskomfortu. Tāpēc ar lasītāju es spēlēju rotaļu – izdari pats: iztēlojies Ābramu, Dāvidu vai Jēzu tādu, kādu gribi! Mani vienmēr garlaikojuši saulrieta vai asnu dīgšanas apraksti; ja gribu, es pats varu iedomāties, kā tas notiek, tāpēc arī savu lasītāju neapgrūtinu. Bet mani dialogi ir lasāmi raiti un viegli, vismaz tādas ir atsauksmes.
Vai literārā darbība jums ļauj arī pelnīt naudu?
Pagaidām savā daiļradē esmu vienīgi zaudējis daudz naudas. Taču es nevaru nerakstīt, jo uzskatu - pasaulē tieši šo grāmatu pietrūka. Šodien grāmatu bizness bieži tiek būvēts tā, ka rakstniekam jāmaksā par izdošanu. Bet es neko neieguldu un neuzstādu arī nekādas prasības. Līdz šim brīdim par savām grāmatām neesmu saņēmis nevienu latu vai rubli, lai gan Krievijā un Latvijā mani lasa. Visu dzīvei nepieciešamo es saņemu par velti, arī zināšanas, tādēļ es naudu par savām grāmatām neprasu. Zinu, kā tiek veidots grāmatu bizness, Krievijā man piedāvāja kļūt par megazvaigzni, izdevējiem bija tikai viens nosacījums – man būtu jāraksta grāmatas nevis par Dievu, bet, piemēram, geju puisīti. Par to man solīja miljonu tirāžas. Es tomēr izvēlos brīvību rakstīt par to, ko vēlos. Pazīstu kādu Krievijas rakstnieci, kura paklausīja izdevniecības nosacījumiem – tagad viņa ir ļoti iecienīta autore sadomazohistu lokā...
No kā jūs dzīvojat?
Ja teikšu, no Svētā gara, neticēsiet.
Kāpēc? Bet vajag arī ēst, dzert, jumtu virs galvas...
Man maksā par žurnālu rakstiem, taču izdzīvot no tā nevar. Mēs pārtiekam no tā, ko pelna mana sieva Nadežda. Bet es periodiski viņai pajautāju, vai nebūtu laiks mest pie malas rakstīšanu un sākt nodarboties ar nopietnām lietām. Un sieva atbild – nevajag. Man ir paveicies - eņģeļi pie manis nāk sieviešu veidolā.
Vai jūs vienmēr pavadījusi sajūta, ka kāds palīdz?
Daudzi, iepazinuši manu biogrāfiju, saka: «Nabadziņ, kā tev nav paveicies, mums tevis žēl.» Uz likteni var skatīties dažādi, piemēram, kāds ir tavs bankas konts – man tur ir mīnus 800 lati; vai kādu amatu tu ieņem – mans amats ir būt cilvēkam. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka daudziem es esmu cilvēks, kurš visu pazaudējis. Bija tik daudz iespēju, bet viņš no visa atteicās. Lūzers! Vienlaikus ir cilvēki, kuri šo situāciju traktēs citādi – johaidī, cik viņš ir brīvs, nepiesaistīts, viņam pret šo pasauli nav nekādu pienākumu! Es viņu apskaužu, tā arī būtu jādzīvo. Es jūtos brīvi!
Vai jūs uztrauc tas, kas notiek šodienas pasaulē, valstī, kurā dzīvojat?
Protams, uztrauc, bieži par to domāju, taču arī saprotu, ka neesmu politiķis. Katram cilvēkam ir savs aicinājums, mans uzdevums ir noiet zināmu ceļu un liecināt par to citiem. Šai pasaulē ir iespējams būt laimīgam un dzīvot harmoniskā saskaņā ar Dievu ārpus baznīcas.
Dievs ar mani spēlējas. Esmu normāls cilvēks, un man dažreiz ienāk prātā doma – vai nevajadzētu visu pamest un nodarboties ar kaut ko citu. Neesmu populārs, man nav tūkstošiem sekotāju, nevienam no manis neko nevajag. Bet šajā dzīves tonusa kritumā es saņemu e-pasta vēstuli no nezināma cilvēka, kurš, izlasījis manu grāmatu, raksta: «Naum, jūs esat atvēris man acis, dvēseli, sirdi...» Vārdu sakot, vienmēr kritiskos brīžos es saņemu atbalstu no ārpuses. Pagaidām vēl neviens uz mani nav metis akmeni.
Dzīvoju pateicībā par visu, kas ar mani notiek. Bet notiek jau tas pats, kas ar visiem, piemēram, valstī ir krīze un mans materiālais stāvoklis pasliktinās. Latvijā atrodos sievietes dēļ, Rīgā dzīvo mana tagadējā sieva. Bet ir arī citi iemesli – Latvija ir valsts ar unikālu reliģisko «pofigismu». Te ir visas iespējamās konfesijas, pie tam neviena no tām nav vadošās pozīcijās. Ne Krievijā, ne citur Eiropā nav tādas vienreizējas situācijas, varbūt vienīgi Amerikā, tikai tur nav šī Latvijai raksturīgā «pofigisma». Visi amerikāņi svētdienās apmeklē baznīcu, un nevis tāpēc, ka ticētu – vienkārši, tā pieņemts, visi tā dara. Bet manai radošai darbībai ideāla vieta ir tieši Latvija, jo te mani neviens nevajā un neapvaino, mani uzklausa un piekrītoši pamāj ar galvu. Esmu dzīvojis gan pareizticīgā, gan katoļu zemē, un tas ir šausmīgi. Kāpēc Krievija pieļāva sociālistisko revolūciju? Jo tur ļoti spēcīga bija pareizticīgā baznīca, un Dieva likumus bērniem burtiski kala galvās. Ja kaut ko ilgi baksta, sākas pretreakcija, nāk vēmiens. Ar uzspiešanu neko labu nepanāksi, tāpēc man tik ļoti patīk šejienes reliģiskais «pofigisms» – tā ir brīvība. Tu vari iet un darīt, ko gribi, neviens pakaļ neskatīsies, piemēram, ka katolis iegājis pareizticīgo baznīcā. Krievijā kaut kas tāds nebūtu iespējams.
Tātad izbaudāt demokrātijas priekšrocības, ja?
Jā, man nav nekas pret pastāvošo iekārtu, bet man nepatīk šī civilizācija, jo tā pēc savas būtības ir bezdievīga. Mēs dzīvojam tādā zinātniski tehniskajā progresā, kur Dievam vietas nav. Cilvēku radītajā pasaules sadalījumā taisnība un godīgums neeksistē. Piemēram, Krievijā ir pirmās šķiras ļaudis, kuriem ir tiesības uz neatkarību, kā osetīniem, un ir otrā šķira, kā čečeni, kuriem šādu tiesību nav. Un Rietumi darās līdzīgi, piemēram, kosoviešiem dod brīvību, bet baskiem – ne.
Pēc būtības labā un ļaunā jēdzieni ir nosacīti. Krieviem nokļūt veco ļaužu pansionātā ir kauns un negods, amerikāņiem – vecumdienu sapnis. Ir tikai mūsu vēlme darīt labu vai sliktu. VDK mums mācīja, ka ikviena cilvēka darbībā var atrast līdz 16 spiegošanas pazīmēm. Tātad potenciāli katru cilvēku var apvainot spiegošanā - viss šai pasaulē ir atkarīgs no atskaites punktiem, kā mēs uz lietām paskatāmies.
Lasot Bībeli, es varu pateikt, kur rakstījis cilvēks, kur – Dievs. Piemēram, Kristus debesu valstību min apmēram 80 reizes, viņam tas bija ļoti svarīgi. Un visas Kristus līdzības par debesu valstību runā vienu – pasaules pieņemšanu visā tās pilnībā, neko nešķirojot. Un tad es lasu, ka Kristus Pēterim apsola radīt savu baznīcu un dot viņam debesu valstības atslēgas. Kādas atslēgas, ja Kristus līdzībās debesu valstība ir, piemēram, jūrā iemests tīkls, kas savāc visu?! Diemžēl baznīca it visā ieviesusi zināmas korekcijas, tā liek mums dzīvot bailēs, dzīvot noteiktu likumu ietvarā, definējot grēkus un upurus. Bet Dievs ir mīlestība. Pašreiz es tieši rakstu grāmatu par to, ka desmit baušļiem nav nekāda sakara ar Dievu.
.jpg)
